Aina Siksna
RŪDOLFA BLAUMAŅA STĀSTS TUR, KUR NEVIENS NAV BIJIS
Māksl. Aleksandrs StankevičsNeilgu laiku pirms Andreja Johansona nāves man bija izdevība ar viņu runāt kādā saietā. Sarunā viņš minēja, ka Latvijā esot eksistējušas Blaumaņa vēstules, kur nepārprotami parādījusies viņa homoseksualitāte, taču tās noklusētas. Kā interesantu šai sakarībā Johansons minēja virsrakstā minēto stāstu, kuŗu biju lasījusi kādā zviedru valodā izdotā Blaumaņa darbu izlasē. Zinot, cik nopietns zinātnieks bija Andrejs Johansons, nešaubījos, ka viņa spriedumi ir labi pamatoti. Blaumaņa kopotos rakstos sameklēju stāstu tuvākam ieskatam.
Zviedrijā nesen izdeva Zelmas Lagerlēfas (Selma Lagerlöf) vēstules Sofijai Elkanei (Sophie Elkan), kur pirmo reizi atklātībā skaidri parādījās rakstnieces homoseksualitāte. Sakarā ar zviedru rakstnieka Jalmara Bergmaņa (Hjalmar Bergman) atceri pirms vairākiem gadiem diskutēja homoseksuālās problemātikas ietekmi viņa darbos. Atklātība Zviedrijā šai jautājumā ir liela. Tas gan nenozīmē, ka homoseksuālām personām nebūtu jāsastopas ar aizspriedumiem un šķēršļiem. Literātūrvēsturnieki tuvojas problemātikai ar interesi. Psīchoanalitiķi uzskata, ka tā, vai, mazākais, biseksuāla ievirze varētu būt rosinoša radošam darbam.
Dažos no Blaumaņa labākajiem darbiem tēlotas nepārvaramas postošas dziņas. Kaut Līvija Volkova grāmatā Tapšana (Liesma, 1988) uzsveŗ gaišos un harmoniskos vilcienus Blaumaņa raksturā, viņa nenoliedz, ka Blaumanis meistarīgi tēlojis cilvēka iekšējās pasaules tumšākās dzīles ar saprotošu, analītisku skatu. Purva bridējs, kas ir netikls dzērājs, cenšas tikt laukā no purva un iegūt skaidro un godīgo Kristīni. Viņu savukārt pievelk purva bridējs tādā mērā, ka tā ir gatava atsacīties no vieglām dienām pie Akmentiņa sāniem. Abos ir konflikti, kas varētu būt aktuāli arī homoseksuālam individam, kas nav akceptējis savu ievirzi vai apzinās, ka tā novedīs pie sabiedrības nosodījuma un nopietniem sarežģījumiem.
Postošas dziņas moca arī Krustiņu Pazudušajā dēlā, vienā no labākajiem Blaumaņa dramatiskajiem darbiem. Liels naids pret abiem vecākiem tēlots šai drāmā: Māt, es tevi ienīstu (..) Viņš nebija klausījies tēvā, bija to visādi mānījis... apmelojis... apzadzis... Kā vēl trūka? Nokaut, nokaut, tev viņa vēl vajaga...
Psīchoanalitiskā literatūrā, pamatojoties pacientu analizēs, parādās hipotēze, ka homoseksuālo problemātiku izraisa agresīvitāte pret pretējā dzimuma vecākiem, kas kavē mīlestības jūtu izpausmi. Ja māte dēlu izteikti saista pie sevis, tam rodas grūtības emocionāli no viņas atraisīties. Tēvs, kam jābūt dēla paraugam vīrišķībā, arī varbūt nespēj veicināt šādu atraisīšanos. Dēls tad baidās palikt saistīts pie mātes, izjūt naidu pret to un grib atriebties. Bailes, dusmas, atriebība ir jūtas, kas izpaužas perversijā, kuŗā dēls uz mirkli izjūt triumfu un seksuālu baudu. Taču patiesībā tas paliek dziļi emocionāli atkarīgs no mātes (Stoller 1985). Te jāņem vērā, ka psīchoanalitiķu pacienti ir šaura cilvēku grupa, kuŗas problemātika grūti vispārināma.
Salīdzinot lielāku homoseksuālu psīchoanalizes pacientu grupu ar heteroseksuālu kontrolgrupu, atrada atbalstu teorijai par valdonīgu māti, kas kavē dēla patstāvības attīstību (Bieber 1962). Taču citā studijā dominēja citi psīcholoģiski negatīvi faktori ģimenē (Bene 1965).
Uzvedības psīcholoģija rēķinās ar agrīnas homoseksuālas pieredzes pastiprinājumu homoseksualitātes attīstībā. Eksistē arī teorijas, kas, meklējot homoseksualitātes cēloņus, rēķinās ar prenatāliem un hormonāliem faktoriem. Ir pamats pieņemt, ka homoseksualitātes cēloņi dažādiem individiem varētu būt dažādi.
Mans nolūks nav izcelt vai noraidīt dažādās teorijas, bet mēģināt tuvoties Blaumanim, meklējot tēlus un jūtas, kas stāstā Tur, kur neviens nav bijis atspoguļotu homoseksuālu problemātiku, kā tā parādījusies dažu psīchoanalitisko zinātnieku pieredzē (Stoller 1985).
Stāsts ir īss un rakstīts aizplīvuroti − lielā atšķirībā no citiem Blaumaņa prozas darbiem. Stāsta es (ko saukšu par E) kāpj pa stāvu, tumši apēnotu krastu. Lejā šņāc neredzama upe pār neredzamiem akmeņiem. E nonāk pie lieliem vārtiem. Iekšā ir liels aizliegts dārzs. E deg sirds ieiet aizliegtajā dārzā. Aiz vārtiem ir linu, kaņepju, rudzu lauki. Ar katru soli E kļūst vieglāk lielajā klusumā. Pie apvāršņa var redzēt milzīga lieluma zvaigznes, kas ir zaudējušas spožumu un izskatās kā zeme, kur cilvēki kāpj augšā un lejā kā steidzīgas skudras.
Šis ievada tēlojums atgādina sirreālistisku gleznu ar šķietami simboliskiem elementiem. Zvaigznes, kas izskatās kā zeme, varētu atbilst nesasniedzamiem ideāliem, kas tuvojas zemes sfērai. Neredzamā upe varētu būt noliegtu dziņu simbols.
Pie E sāniem parādās vīrs baltos audekla svārkos. Tas ir dārznieks, bet arī valdnieks, ko nedrīkst uzrunāt. E svārki ir nobružāti un netīri. Dārznieks jautā, vai E viņu mīl. E ieskatās dārznieka dziļajās drauga acīs un kaunas par savu pārmērīgo mīlestību. Dārznieks apliek ap E vidu roku, un viņi laižas pār koku galotnēm. Dārznieks rāda atzīšanas koku, kuŗa āboli gandrīz visi ir apšķīti. E saka, ka ticējis dārzniekam, kas sakās E mīlam. Ceļš iet uz baltu pili, kur pie vaļēja loga stāv tie, kuŗu darbus E ir mīlējis. E jūtas laimīgs. Kalniņā pie baznīcas ir arī viņas, kuŗām E jaunībā ir pieķēries. Pie johanītiešu bruņinieku krustiem nāk pretīm tas, kas tēlots kā Purva bridējs. Un vēl divi mūziķi un šveicietis. E ir laimīgs. Viņš satiek savu tēvu un saka: tas ir mans tēvs. Tad dārznieks jautā, vai E ir vēl kāda vēlēšanās, un E saka jā. Viņš redz tad savu māti atpestītu, un zina, ka viņas sāpju šaustās miesas ir mazgātas veselībā. Dārznieks viņu ir ārstējis, viņas saplosītās krūtis ir dziedinātas. Māte pašķiŗ priekškaru un E redz pulka vīru un jaunekļu svētku drēbēs. No viņu ģīmjiem ir noslaucītas nāves zīmes un caurdurtās krūtīs staigā jauna dzīvība. Spodrība plūst uz viņiem no augšas. E noslīgst ceļos un asaras krīt uz dārznieka rokas.
Dārzniekam ir drauga un mīļākā iezīmes, bet viņš ir šķietami dievišķs, līdzinās Kristum. Viss stāsts, liekas, ataino piedošanu un izlīdzinājumu kādām sāpēm. Kristīgais moments ieskanas, pieminot baznīcu un johanītiešu bruņiniekus. Var jautāt, kāpēc E ir jākaunas par savu mīlestību pret dievišķo draugu, kuŗa it kā tuvojas cilvēciskai sfērai. Arī dārznieks apliecina savu mīlestību. E redz tos, kuŗu darbus mīlējis un viņas, kuŗām jaunībā bijis pieķēries. Interesanti, ka, runājot par viņām, ir runa par pieķeršanos, bet ne mīlestību. Ar zināmu ticamību var domāt, ka tie, kuŗu darbus E mīlējis, ir draugi mākslinieki, kādu Blaumaņa dzīvē nebija mazums.
Mātes tēls rādīts sāpju šausts un saplosīts. Tas līdzinās Kristus mātei, kuŗa Svētos rakstos tēlota nesam arī sava dēla ciešanu nastu. Vai māte stāstā ir šaustīta ar sava dēla ciešanām un naidu? Vai cieš sodu par savu grēku, ka kavējusi tā attīstību?
Līdzīgi mātei, norādot uz savstarpēju saistību, tēlots vīru un jaunekļu pulks. Viņi nesuši nāves zīmes un bijuši caurdurtām krūtīm, bet viņos ir jauna dzīvība un spodrība no augšas! Vai te izteikta vēlme par brīvu, akceptētu mīlestību homoseksuāļiem, kuŗus šausta apziņa par savu grēcīgumu? Sabiedrības aizspriedumi un nepārvarams konflikts starp ideāliem un dziņām? Stāsts rosina jautāšanu, nedodot skaidras atbildes.
Esmu še pieskārusies problemātikai, ko tikai reti aplūkojuši literātūrvēsturnieki Latvijas brīvvalsts un padomju okupācijas laikā. Taču, liekas, ir pienācis laiks tai tuvoties − literātūrvēsturē un arī sabiedrībā, veicinot patiesāku izpratni ne tikai par rakstniekiem un viņu darbiem, bet arī cilvēku attiecībām. Blaumaņa personība un loma mūsu rakstniecībā no tā necietīs, bet varbūt kļūs komplicētāka un saistošāka, tuvojoties tai jaunajai dzīvībai, kas izteikta Blaumaņa vīzijā.
Raksts radies pēc Latvijas psīchoterapeitu asociācijas konferences Rīgā 2002. gada maijā. Konference bija veltīta identitātes dažādiem aspektiem un tai uz manu lūgumu zināmu finansiālu atbalstu sniedza Austrumeiropas komiteja Zviedrijā.
Vēres:
Bene, E. On the Genesis of Male Homosexuality: An attempt of Clarifying the Role of the Parents. British Journal of Psychiatry, 1965,111: 803-813.
Bieber, I. et al. Homosexuality: A Psychoanalytic Study. New York: Basic Books, 1962.
Stoller, R.J. Perversion. The Erotic Form of Hatred. New York: American Psychiatric Press, 1986.
Par Ainu Siksnu skat. JG 219:59.
