Eva Eglāja-Kristsone

PSRS OKUPĒTĀS LATVIJAS LITERĀTIEM VELTĪTO SARĪKOJUMU SAVDABĪBA TRIMDAS LATVIEŠU AUDITORIJĀS: SAISTĪBA AR KULTŪRAS SAKARU KOMITEJU

 

Komūnistiskās ideoloģijas sistēmā valdīja uzskats, ka PSRS inteliģence ir valsts aparāta kadri, ar kuŗu palīdzību strādnieku šķira īsteno savu iekš- un ārpolitiku.[1] Attiecībā pret radošo inteliģenci tas nozīmēja oficiālā līmeņa garīgās elites kultivēšanu, kuŗai jābūt lojālai pret valdošo partiju padomju vienpartijas politiskajā sistēmā.

Valsts drošības orgāniem vilinoši bija izmantot radošās inteliģences ietekmi sabiedrībā padomju propagandas nolūkos kā iekšzemē, tā ārzemēs un emigrācijas aprindās. Šim mērķim valstij bija nepieciešama tāda inteliģence, kuŗai uzticējās sabiedrība. Par ļoti noderīgiem šim nolūkam tika uzskatīti literāti, jo īpaši dzejnieki, kuŗus sabiedrība cienīja, kuŗu krājumi tika izdoti vairākos desmitos tūkstošu un ātri izpirkti.

1964. gadā LPSR VDK paspārnē tika nodibināta „Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” jeb „Kultūras sakaru komiteja” (turpmāk KSK). 1965. gadā nodibināta KSK Literatūras sekcija. Pirmo sekcijas dibinātāju vidū bija rakstnieki un dzejnieki − Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Miervaldis Birze, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Jānis Kalniņš, Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis, Andris Vējāns, Imants Ziedonis un citi. Vēlāk dibinātas vēl sešas sekcijas, to dibinātāju vidū − Raimonds Pauls, Džemma Skulme, Vija Artmane un citas slavenības. KSK sekciju pārstāvji piedalījās tās rīkotajos ārzemju braucienos.

 

1. 1972 − ARVĪDS GRIGULIS AMERIKĀ

1972. gadā Maskava atļāva LPSR VDK izveidot specializētu tūristu grupu ar VDK virsnieku priekšgalā, kas uzdevās par LPSR Ārlietu ministrijas darbinieku. Grupas sastāvā ietilpa Komitejas sekciju locekļi, tai skaitā ievērojami skatuves mākslinieki un mūziķi. Grupas ceļojuma rezultāti bija iepriecinoši − emigrācija bija gatava uzņemt kultūras darbiniekus no LPSR.

Atkal un atkal / sarunas ieslīd strīdā, raksta Arvīds Grigulis dzejolī „Pie Sanfrancisko latviešiem”[2] pēc iepriekšminētā brauciena. Nav brīnums, / Ja emigranta ceļš / Ir īgnuma ceļš. Kā viens no galvenajiem 40. gadu Latvijas padomju literatūras toņa noteicējiem Grigulis nebūt neizrādījās piemērots VDK mērķu sasniegšanai trimdas sabiedrībā. Anšlavs Eglītis vēstulē draugam A. Šķipsnam savā asprātīgajā tēlotāja manierē aprāda šādu ainu: Grigulis gastrolējis Sanfrancisko, uzņemts pie populārā liberāļa R. Staprāna. Taču viņa stāja un ekspostulācijas bijušas tik drāmatiski rusofīlas, ka pat Lindbergs saļodzījies. Uz Klīdzēja izmisušiem mēģinājumiem atdzīvināt viņu kopīgās jaunības atmiņas Grigulis atbildējis tikai ar nepielūdzamu: neatceros! (..) Pat Lapenieks teicis: ar kuŗu katru, tikai ne Griguli! Jaunie Rīgas literāti Grigulim aiz muguras rādot saliektu pirkstu, par zīmi, ka viņš atkal redzēts klauvējam pie Stabu ielas durvīm.[3]

Ar 1975. gadu tika pastiprināta VDK tiešā vadība Kultūras sakaru komitejā, atvēlot tās priekšsēdētāja vietnieka vietu VDK štata darbiniekam, kuŗš, protams, savu patieso profesiju plašākai sabiedrībai neatklāja. Tika formulēti šādi KSK uzdevumi: veikt Rietumos esošo latviešu emigrācijas centru dezorganizēšanu un patriotisko darbu tajā emigrācijas daļā, kuŗa ir lojāla vai attiecas neitrāli pret padomju varu republikā.[4] Lai trimdas latviešu sabiedrība ar interesi uzklausītu padomju Latvijas literātus, pie tautiešiem tika sūtīti dzejnieki − intelektuāļi, kuŗi pārstāv 60.un 70. gadu garīgo eliti, kas ienāca ar jaunām dzejas vērtībām un prata izteikties arī bez partijas diktēto frāžu palīdzības. Dzejnieks padomju Latvijā nebija tikai dzejnieks vien. Pārlieku bieži viņam nācās uzņemties nepateicīgās pravieša, sludinātāja un tribūna lomas; viņam nācās būt arī filozofam, sociologam, demogrāfam, vēsturniekam, kultūrvēsturiskā mantojuma glabātājam, aktualizētājam, literātu teorētiķim, ekologam utt. Tas pilnībā attiecināms uz diviem līderiem − Imantu Ziedoni un Jāni Peteru, kuŗi, kā zināms, 80. gadu beigās praktiski vadīja tautas politisko un garīgo atmodu Latvijā.

 

2. 1976 − JĀNIS PETERS AMERIKĀ

LPSR VDK priekšsēdētāja Longina Avdjukeviča 1976. gada slepenajā ziņojumā LKP Centrālkomitejai norādīts: Aktivizēta darbība emigrācijas organizāciju un centru dezorganizēšanā. Šim nolūkam tika izmantoti īpaši sagatavotu propagandistu izbraukumi uz emigrantu mītnes zemēm. Ziņojumā kā pirmais tiek minēts dzejnieka Jāņa Petera un dramaturga Jāņa Anerauda izbraukums, kuŗā veikti pasākumi pret emigrācijas centriem ASV un Augstākminēto pasākumu veikšana kopā ar citu darbu padziļināja šķelšanos emigrācijā.

Savukārt ASV latviešu laikrakstā Laiks pēc šīs vizītes parādās trimdas politiķa un publicista Alfrēda Bērziņa raksts „Nepieciešama apdomība un mērenība”, ar brīdinājumu: Latvijas kultūras pārstāvji, kas no okupētās Latvijas ieradās ASV u.c., nav brīvi cilvēki (..) Viņi ir okupācijas varas sūtīti un tas jau pasaka visu.[5] Alfrēds Bērziņš uzmin mērķus, kuŗus sev izvirzījusi kultūras sakaru biedrība, t.i., 1) sniegt maldīgu informāciju mazākzinošajiem, sevišķi no jaunās paaudzes vidus, par patiesu dzīvi okupētajā tēvzemē, tā cenšoties radīt iespaidu, ka vismaz latviskās kultūras laukā tur var izpausties brīvi un sasniegt arī ievērības cienīgus rezultātus, 2) sašķelt latviešu sabiedrību svešniecībā.[6]

Daļai trimdinieku attieksme pret šādām vizītēm ir negatīva un aizdomu pilna. Daudzi sabiedriski aktīvi trimdas latvieši nav skaidrībā, ko darīt, ja no Latvijas ierodas „kultūras sakarnieku” grupa. Valdis Krāslavietis jautā: Ignorēsim viņus? Skriesim tiem virsū ar Latvijas karogu? Vai uzņemsim viņus kā māsas un brāļus?[7] Savukārt Ģirts Kaugars uztraucas, ka līdz ar kultūras saskariem radīsies arī politiski sakari, samazināsies mūsu politiskās aktivitātes un mēs samierināsimies ar pašreizējo politisko situāciju. Vēl ļaunāk − mūsu vidējā un jaunākā paaudze kļūs vismaz rozā, ja ne sarkana.[8]

Vislielākās bažas gados vecākos trimdiniekos rada jaunā paaudze, kuŗas priekšstatos Latvija, atšķirībā no viņu vecākiem, nav mīļā, skaistā, brīvā zeme, ir tikai stāstītais, kas brīžiem šķiet kā brīnumpasaka par laimīgo zemi, kuŗu pārņēmis ļaunais pūķis − padomju vara. Kā atzīst Vaira Vīķe-Freiberga, modernā trimdas latvietība tāpēc nevar vairs patriotiskās jūtas balstīt ne uz rudzu maizi, ne uz sālītām siļķēm, ne baltiem bērziem, ne Rīgas bulvāru liepām un − diemžēl − uz Dzintara jūru un tēva sētu arī ne.[9] Jaunie meklē tiešu saskarsmi ar tēvzemē dzīvojošiem tautiešiem, lai apzinātos savu identitāti, gūtu apstiprinājumu tam, ka Latvijā vēl arvien attīstās māksla, mūzika, literatūra, kas neaizmirst būt latviska.

Kā atstāsta viens no uzcītīgākajiem KSK funkcionāriem Jānis Anerauds: ASV apmeklējuma laikā mēs ar Jāni Peteru piedzīvojām, ka jaunieši viņa dzejas sarīkojumā Čikāgā neielaida nevienu vecākās paaudzes pārstāvi, pat savus vecākus, lai, kā paši jaunieši paskaidroja, varētu netraucēti klausīties dzeju no dzimtenes un uzzināt patiesību par dzīvi Latvijā.[10] Daudz gan bijis jāstāsta par lietām, kuŗas Latvijā dzīvojot, šķitušas pašsaprotamas, un jāatbild arī uz pavisam dīvainiem jautājumiem. Ieskatam fragments no Jāņa Pētera pieredzētā: Bija arī tādi jautātāji, kuŗi gribēja zināt, līdz pulksten cikiem pastāvēšot latviešu tauta; kļūdīties man bija atvēlēts tikai par minūtēm plus mīnus robežās, it kā es būtu kāds demogrāfijas Dievs Tas Kungs. (..) Kāds jaunietis man teica: „Peterkungs, jūs nedrīkstat par šiem jautājumiem apvainoties − jūs esat sūtīts no dzimtenes, kam mēs jautājam par visu... Mūsu avīzēm neuzticamies.”[11] Anerauds savukārt ironizē par vecākās paaudzes trimdiniekiem, kuŗi demonstrēja viņaprāt vecišķu un neveiklu nacionālismu sarīkojuma laikā Kalamazū, kur salīkusi sieviņa aizlīda līdz zāles priekšā noliktam galdam un uz tā stūra uzlika no rokassomiņas izņemtu, sagumzītu standartiņu ar buržuāziskās Latvijas karoga krāsām, kamēr J. Peters stāstīja par padomju tautu draudzības vareno spēku, savukārt pēc vairāku stundu ilgā dzejas lasījuma, kam jaunieši sekojuši mirdzošām acīm (..) zāles aizmugurē kāds balti nosirmojis vīrs uzaicināja nodziedāt dziesmu, ko „viesi nav dzirdējuši”. Vecīgi trīcošās balsis nodziedāja „Dievs, svētī Latviju”.[12] Pats J.Peters pieturas pie sava principa: Es braucu sarunāties... mēs esam aizmirsuši mierīgi sarunāties, bez naida, bez pārpratumiem, bez saspringtības, kaut valoda mums viena...[13]

 

3. 1977 − IMANTS ZIEDONIS KANADĀ UN ASV

Imants Ziedonis šai (sakaru) lietai bija daudz tuvāk nekā, piemēram, Jānis Peters, stāsta uz ASV pārbēgušais VDK virsnieks, Kultūras sakaru komitejas priekšsēdētājs Imants Lešinskis. I.Ziedoni un O.Vācieti piesaistīja pie trimdas dzejnieku antoloģijas veidošanas. (..) Pēc tam uzaicināja komitejas pasākumos, kur (..) tiek novērots, kā tas cilvēks reaģē − vai viņš, piemēram, ziņo par savām sarunām ar ārzemniekiem, vai neziņo. Imants Ziedonis bija no tiem, kas ziņoja un pie tam ar tādu komjaunieša degsmi strādāja šajā darbā. Līdz ar to Ziedonis braukāja un braukā apkārt. (..) Tātad Imants Ziedonis ir labs kadrs.[14]

1977. gada nogalē Imants Ziedonis trīs nedēļas ceļo pa Ziemeļameriku kopā ar 18 sabiedriskajiem, kultūras un mākslas darbiniekiem no citām PSRS republikām. Vairāku trimdinieku atsauksmes liecina, ka Ziedonis šajā braucienā spējis pārsteigt latviešu sarīkojumu auditorijas kā dziļš latviskās zemnieku kultūras vērtību vārdotājs un reizē moderns, izaicinošs logosa kultūras nesējs.

Pirmo Imanta Ziedoņa literāro vakaru 1977.13.X Toronto, atklāja žurnāla Jaunā Gaita redaktors Laimonis Zandbergs, uzsveŗot, ka mūsu dzejnieki visos laikos ir kalpojuši savai tautai un turpinot to darīt arī tagad. Dzejniece Velta Toma, iepazīstinot klātesošos ar Imantu Ziedoni, saka, ka viņš ir reizē zeme, tauta un reģis. Pie vienas rokas tam dainas, pie otras − kibernētika, un tikšanās mude ir dots pret nedotu (no I. Ziedoņa esejas par Raiņa Spēlēju, dancoju). Saviem klausītājiem Imants Ziedonis lasījis „Poēmu par pienu”. Tālivaldis Ķiķauka par šo vakaru raksta: Nav šaubu, ka Imants Ziedonis bija svaigākais vējš, kāds reiz iešalcis šī krasta latviskajā dzejā,[15] nodēvējot viņu par dzejnieku ar antennām, kas nāk no sirds un uztveŗ raidījumus gan no laukiem, gan pilsētām, no tīrumiem, no aplokiem, no vecām lauku mājām, no visiem gadalaikiem, no visiem gadiem, un, jauno skatīdams, viņš piemin veco: viņš mūsu saknes apmet ar svaigu zemi un vēl, lai aug![16] Ziedoņa skaidrā balss, kas mudina, iesaka, sajūsmina, pakaitina,[17] klausītājus ir apbūrusi. Viņš runājis ar Veltu Tomu tā, it kā tikai vakar būtu redzējušies pēdējo reiz, rādījis savus līdzpaņemtos diapozitīvus par Latviju, skatot to arī no sētas puses.

Par Imanta Ziedoņa autorvakaru ASV, Sanfrancisko piepilsētā Berklijā, kuŗu rīko Zinaīdas Lazdas piemiņas fonda Ziemeļkalifornijas nodaļa 28.X un kuŗā atkal lasīta „Poēma par pienu”, profesionāli piesaistoša atsauksme lasāma Skaidrītes Rubenes rakstā „Ieskats Imanta Ziedoņa dzejā, ko dzirdējām šoruden Berkelejā”. Rubene runā par dzejas īpatnībām: I. Ziedoņa sardonisko humoru, simboliem, tautasdziesmu motīviem, savdabīgo pesimismu. Konstatē, ka viņš ar savu dzeju nesaceļas pret pastāvošo iekārtu, tomēr Imants Ziedonis ir tas izteiktākais vienpatis − sava ceļa gājējs − kāds mūsu literatūrā pēdējo 30 gadu laikā parādījies.[18] Olafs Stumbrs oponē Rubenei, kas uzskata, ka jaukā sarīkojuma iemesls bijis pats Imants Ziedonis, kuŗš savas aristokrātiskās ārienes dēļ ar respektu tiktu uzņemts jebkuŗā Vakareiropas sabiedrībā. Stumbrs iebilst, apgalvodams, ka interesantā pasākuma iemesls ir dzejnieka garadarbi, jo pieredze rādot, ka cilvēks, lai cik kalsns, matains, aristokrātisks un atturīgs, var nogaŗlaikot mani tumši zilu kā negaisa mākoņi pastkartītē.[19]

Dzejnieks uzņemts un uzklausīts ar prieku arī 1977.31.X Čikāgā un 4.XI Ņujorkā. Daudzie trimdinieku slavinājumi trimdas presē parādījušies ar kavēšanos. Tikmēr KSK laikrakstā Dzimtenes Balss Ziedoņa uzraudzītājs Anatols Baranovskis nekavējās padomju propagandista manierē iedzelt: Kā redzams, populārākā latviešu tautas dzejnieka sarīkojumi, kuŗus apmeklējuši daudzi simti šejienes latviešu, nav izpelnījušies žurnālistu ievērību, bet varbūt viņi vienkārši demonstrē mums savu brīvību nerakstīt par to. Tā taču ir brīvās pasaules (..) brīvā prese.[20] Tomēr tie, kuŗi vēlējās gūt dvēseles baudu un garīgu kontaktu, apmeklēja Ziedoņa dzejas vakarus, nedomājot par apkārtējās pasaules bezjēdzībām.

Teodora Zeltiņa vēstule Valentīnam Pelēcim ar komentāru par Ziedoņa viesošanos: Varu Tev ziņot, ka Ziedonis Ņujorkā uzņemts godam. Lasījis dzejoļus par govju pupiem un pienu. Pēc tam savas jaunās dzejoļu grāmatas manuskripta norakstu atstājis Gunaram Saliņam. Bijuši daudz autogrāfu tīkotāju, kas dzejnieku aplenkuši ar viņa grāmatām. Kolumbijas Universitātes krodziņā rīkotajā „pieņemšanā” Ziedonis gan neko stiprāku par ūdeni neesot dzēris. Turējies pie ūdens glāzes arī Mudītes Austriņas mājās viesodamies. (..) Par spīti skaidrajai galvai bijis ļoti sirsnīgs un asprātīgs runātājs. Protams, politikai neviens neesot pieskāries.[21]

Ziedonis apraksta kādu vakaru Čikāgā, ko pavadījis tikai ar jauniešiem kādas mājas pagrabiņā: Tētiņam un māmiņai − mājas saimniekiem tik vien šonakt atļauts, kā apskatīties slīdītes un sasveicināties, šoreiz es piederu tikai jaunajiem. (..) Vispār jāsaka, ka mani diezgan izolēja no jaunatnes vai otrādi − jaunatni no manis. Tā bija Toronto, tā Sanfrancisko, tā šeit Čikāgā. Varbūt tā nebija tīša izolācija, bet tikai paaudžu barjera? Vai tikai labās audzināšanas sekas − lai jaunie sāk runāt tikai tad, kad veči beidz![22]

Gan Peters, gan Ziedonis, atzīst, ka šī viesošanās īstenībā bijusi kā smags darbs. Fiziski un garīgi smags. Fiziski, jo, piemēram, Amerikā ir cita laika josla, tādējādi rodas problēmas ar neizgulētu miegu, pie tam trimdas cilvēki viesi ielūdz ciemos uz savām mājām un sarunas, diskusijas ieilgst līdz vēlai nakts stundai. Garīgajai piepūlei ir vairāki cēloņi. Dzeja jālasa vairākas stundas, pēc tam jāatbild uz neskaitāmiem no sirds nākušiem jautājumiem. Daudzi trimdas latvieši vēlējušies izrādīt savu labvēlību un viesmīlību. Kāds Latvijas viesim kaut ko iedāvinājis, piemēram, kāda sirma latviešu māmuļa Ziedonim atnesusi zemenes, ko izaudzējusi uz balkona. Daudzi ielūguši pie sevis ciemos, bet daļai nācies atteikt laika trūkuma dēļ.

Pasākumus rūpīgi gatavoja liberāli domājošie latviešu trimdinieki, kuŗi īrēja zāles, drukāja programmiņas, izplatīja informāciju nepārtrauktā asas kritikas atmosfērā. Kā pierāda tagad pieejamie LPSR VDK dokumenti, konservatīvo latviešu kritika bija gluži pamatota, jo sarīkojumu rīkošana tiešām nozīmēja saspēli ar neapšaubāmu ļauno spēku − VDK. Tomēr liberāļi, kuŗu mērķis, kā norāda Vaira Vīķe-Freiberga, bija rūpēties par latvisko identitāti, kam pamatā ir dabīga, nesamākslota, emocionāli pārdzīvota un dinamiska latviskas esamības apziņa, uzskatīja, ka ir iespējams kontaktēties ar KSK, nezaudējot nacionālo stāju. Un ticēja, ka to prot ne viens vien no KSK uzraudzītajiem okupētās Latvijas radošās inteliģences pārstāvjiem. Kā raksta Aivars Ruņģis par Imantu Ziedoni, viņš spēja būt jau visai interesanta parādība ar mugurkaulu arī valsts atļautās uzvedības robežās.[23]

Protams, izpratne par nacionālismu un latvisko stāju var būt atšķirīga, jo nacionālisms, gluži kā hameleons, pielāgojas konteksta krāstonim[24] Un vēsturiskais un politiskais konteksts trimdā un Latvijā krietnu laiku bijis dažāds.

 

 

Raksta autore ir Latvijas Universitātes doktorante.

 

 

VĒRES

 

[1]      Zālīte, I. Radošā inteliģence − VDK kontroles objekts un propagandas ierocis. (Atspoguļojums VDK dokumentos, 70., 80. gadi) <http://vip.lanet.lv/LPRA/arhivi.htm>

[2]      Grigulis, A. „Marginālijas angļu valodas vārdnīcā Amerikas ceļojuma laikā” Kļavas lapa sniegā, debesskrāpji mākoņos. Ceļojumu piezīmes, apraksti, dzeja, fotoattēli. Rīga: Avots, 1983. 30. lpp.

[3]      Anšlava Eglīša vēstule A. Šķipsnām, 1971. V. RMVM 503181, K 5/30

[4]      Zālīte, I. Kultūras sakari − caurums dzelzs aizkarā. <http://vip.lanet.lv/LPRA/arhivi.htm>

[5]      Bērziņš, A. „Nepieciešama apdomība un mērenība.” Laiks (1976.22.XII):10.

[6]      Turpat.

[7]      Krāslavietis V. „Par to pašu sakaru jautājumu.” LaRAsLapa, Nr.10/11 (1977/1978): 27.

[8]      Kaugars, Ģ. „Vai neuzticības izteikšana pašiem sev?” Laiks (1977.12.I):2.

[9]      Vīķe-Freiberga, Vaira. Pret straumi. Rīga, 1995. 67. lpp.

[10]   Anerauds, J. „Atskatoties.” Literatūra un Māksla, 1984.2.V.

[11]   Peters, J. „Rudenī. Amerikā. Latviešos.” Kļavas lapa sniegā, debesskrāpji mākoņos. Ceļojumu piezīmes, apraksti, dzeja, fotoattēli. Rīga: Avots. 1983. 94.-97. lpp.

[12]   Anerauds, J. „Atskatoties.” Literatūra un Māksla, 1984.2.V.

[13]   Peters, J. „Rudenī. Amerikā. Latviešos.” Kļavas lapa sniegā, debesskrāpji mākoņos. Ceļojumu piezīmes, apraksti, dzeja, fotoattēli. Rīga: Avots. 1983. 80. lpp.

[14]   Lešinskis, I. „Sakaru problemātika ar okupēto Latviju.” Brīvība, 1984. 10:4.

[15]   Ķiķauka, T. „Ziedonis rudenī” Jaunā Gaita, 116 (1977): 146.

[16]   Turpat.

[17]   Turpat.

[18]   Rubene, S. „Ieskats I. Ziedoņa dzejā, ko dzirdējām šoruden Berkelejā.” LaRAs Lapa, 10/11 (1977/1978): 17.

[19]   Stumbrs,O. „Pāris piezīmju” LaRAs Lapa, turpat. 25. lpp.

[20]   Baranovskis, A. „Tālu no dzimtenes.” Dzimtenes Balss, 1977, 52:7.

[21]   T. Zeltiņa vēstule V. Pelēcim 1977.16.XI. RTMM 564576 V.Pel K57/13

[22]   Ziedonis, I. „Tas ir to vērts. 1. variants.” Kļavas lapa sniegā, debesskrāpji mākoņos. Ceļojumu piezīmes, apraksti, dzeja, fotoattēli. Rīga: Avots. 1983. 65. lpp.

[23]   Ruņģis, A. Ko jūs zināt par mums, ko mēs zinām par jums. ASV: DEG, 1990. 46. lpp.

[24]   Smits, D.E. Nacionālā identitāte. AGB, 1997. 87. lpp.

 

 

 

 

 

Jānis Krēsliņš

PIEZĪMES EVAS EGLĀJAS-KRISTSONES RAKSTAM

 

Ir jāapsveic Latvijas jaunā literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone par drosmi pētīt un aprakstīt Padomju Latvijas Kultūras sakaru komitejas organizēto prominento Padomju Latvijas mākslinieku, visnotaļ literātu, ekspedīciju organizēšanu un īstenošanu Amerikas un Kanadas latviešu trimdas centros. Zinu, ka viņa ir savas pētniecības pasākumu pašā sākumā. Viņa labi dokumentē Valsts Drošības Komitejas, respektīvi čekas, lomu un nolūkus šo pasākumu organizēšanā. Bet lai šie pasākumi īstenotos, bij vajadzīgi iniciatori arī šai pusē. Tos viņa pagaidām savas pētniecības projektā nav iesaistījusi.

Informāciju savam pētījumam autore galvenokārt guvusi no publicētiem rakstiem, dažām šejienes literātu vēstulēm, kas tagad atrodas Rīgā Rakstniecības muzejā. Diemžēl, ekspedīcijas dalībnieku, kā Jāņa Anerauda, Jāņa Petera un Imanta Ziedoņa publicētie raksti, šķiet, bieži ir rakstīti tā, kā attiecīgā laikā vajadzēja rakstīt. Un, protams, īsu brīdi viesojoties trimdas sabiedrībā, viņu vērojumi bieži varēja būt, un arī bij, vienpusīgi. Reizēm autores citētie apraksti vienkārši ir nepatiesi. Piemēram, citējot Jāni Aneraudu par savu un Jāņa Petera ciemošanos Čikāgā, Eva Eglāja-Kristsone raksta, ka jaunieši Jāņa Petera dzejas sarīkojumā neielaida nevienu vecākās paaudzes pārstāvi, pat savus vecākus. Kā čikāgieši, kas uzņēma Latvijas viesus, man teica, tas neatbilst patiesībai, turklāt pats Anerauds šajā sarīkojumā nemaz neesot bijis klāt. Tāpat reizēm visai problemātiski ir izvērtēt nekritiski to trimdas rakstnieku vēstules, kas nesatikās ar Latvijas viesiem, bet apraksta to ciemošanos ASV, un kas tagad nonākušas Rīgas archīvos un muzejos. Autore citē Teodora Zeltiņa vēstuli Valentīnam Pelēcim, kuŗā aprakstīta Imanta Ziedoņa viesošanās literātes Mudītes Austriņas mājās Kos Kobā (Cos Cob) Konektikutā: Protams, politikai neviens neesot pieskāries. Es piedalījos šajās interesantajās un jaukajās viesībās manas skolas biedres Mudītes Austriņas mājā. Viesībās nebij klāt Teodors Zeltiņš, un par politiku tomēr tika runāts. Parasti diplomātiskais dzejnieks Gunars Saliņš pat sastrīdējās ar Imantu Ziedoni. Tāpat ilggadīgā Kultūras Sakaru komitejas priekšnieka un uz Ameriku atbēgušā Imanta Lešinska atmiņas par savu darbību ir interesantas, bet nez vai visu viņa teikto varētu uzskatīt par svēto patiesību. Lietas ir sarežģītas.

Žēl, ka rakstot savu apceri, autore nav izmantojusi intervijas ar Sakaru komitejas ekspedīcijās iesaistītiem rakstniekiem un, jo sevišķi, ar vēl joprojām Latvijā dzīvojošiem darbiniekiem, kas šos ceļojumus sagatavoja vai arī pavadīja. Pieņemu, ka, pētniecību disertācijai turpinot, to viņa mēģinās darīt, ja arī min, ka, piemēram, Māris Čaklais atteicies intervēties.

Pa daļai autore pieņem arī Latvijā oficiālās aprindās ilgi sludinātās klišejas, ka trimdas jaunie alkatīgi gribējuši sadarboties ar Padlatvijas ļaudīm un ka vecākā, senīlā paaudze, klibodama un Latvijas karodziņus plivinot, protestējusi pret Padlatvijas „kultūrņiku” delegācijām. Vairums trimdinieku, vismaz tie, kam latviešu kultūra bij svarīga, tīri labi zināja kas un kāpēc šīs vizītes organizēja. Tāpat ļoti labi bij zināms, ka parasti māksliniekus pavadīja Drošības komitejas darbinieki, ko bieži apstiprināja arī daži šo ekspedīciju darbinieki. Jā, dažā vietā bij stulbi ekstrēmisti, kas samērā muļķīgā veidā izrādīja savu protestu. Bet vairums gāja klausīties, labi zinādami, ka viss tas tika organizēts un ka šurpu tika sūtīti Latvijā prominenti literāti un mākslinieki.

Ir arī skaidrs, ka Padlatvijas aparatčiki mēģināja veicināt, uzsvērt un reklamēt plaisu paaudžu starpā. Termini „vecā paaudze” un „jaunā paaudze” ir pārāk vispārināti jēdzieni. Protams, vecās paaudzes rindās bij ļaudis ar pārakmeņojušiem uzskatiem, bet tāpat to rindās bija daudzi gaiši cilvēki. Tāpat jauno trimdas latviešu starpā bij gan ļaudis ar archaiskiem, stulbiem, gan gaišiem uzskatiem.

Kā piemēru, ka padomju darboņi mēģināja izspēlēt šo paaudžu plaisu, minēšu U. Saules un B. Liepas rakstu „Mencas un sirdsapziņa” laikrakstā Padomju Jaunatne (1959.14.IV). Tur iztirzāts un fragmentāri citēts mans dzejolis „Dažu trimdinieku liktenis jeb Līgo vakara balāde Bronksas zooloģiskā dārzā,” kas iespiests Jaunā Gaitā 1957. g. 12. nr. Autori, kuŗu īstos vārdus neesmu spējis noskaidrot, raksta, ka šai dzejolī kāds jaunās paaudzes pārstāvis kritizējot kapitālistisko pasauli un trimdas reakcionāro sabiedrību un simboliski aprakstot, kā amerikāņi finansējot nabaga grūti strādājošo trimdinieku paciņu sūtīšanu uz Latviju, lai pierādītu, ka kapitālisms ir labāks kā Komūnisms. Zili brīnumi!

Starp citu, daudzu šejieniešu sakari ar turienes literātiem, māksliniekiem un mūziķiem vispār nav aprakstīti. Bij vienkārši laiki, kad to nedrīkstēja darīt. Tādu bija ļoti daudz ārpus VDK organizētiem pasākumiem. Zviedrijas dzejniece Veronika Strēlerte brauca klusi daudzus gadus uz Latviju apciemot māsu, radus Latvijā, līdzi vedot grāmatas, satiekot arī vecos paziņas no kultūras aprindām. Brauca ievērojamais literatūrvēsturnieks un rakstnieks Arturs Baumanis, gūstot ar radu palīdzību materiālus saviem rakstiem un pētījumiem. Kad vadošais Padomju Latvijas viduslaiku vēsturnieks Teodors Zeids 1979. g. viesojās Kolumbijas Universitātē Ņujorkā, viņš apmetās manās mājās. Stāstīja, kā klusā veidā nogādājis dažādus materiālus, manuskriptus savam skolotājam profesoram Arvedam Švābem Zviedrijā. Atceros, un pierakstīju, ko viņš teica par nepārtraukto marksisma un komūnisma apustuļu dogmu pieminēšanu turienes vēsturnieku darbos: Ja tu dzīvo vilku barā, tad tev jākauc līdz ar vilkiem. Man pašam bij intensīvi, agrīni un ilgstoši „kultūras sakari” ar savu bērnības draugu un skolas biedri, Mākslas akadēmijas profesoru Teni Grasi, pat ar radinieci Džemmu Skulmi.

Kādam vajadzētu arī mēģināt aprakstīt trimdinieku ilggadīgos plašos sakarus ar saviem radiem un tautiešiem Latvijā pirms un arī pēc visiem Kultūras sakaru komitejas organizētajiem pasākumiem. Vecākās paaudzes trimdinieki, kas it kā, citējot Evas Eglājas-Kristsones Vairas Vīķes-Freibergas kādreiz teikto, savas patriotiskās jūtas balstījuši uz rudzu maizi, sālītām siļķēm un baltiem bērziem, vai veselu pus gadu simtu, atbalstot savus tuviniekus Latvijā, ir nosūtījuši tiem sūtījumus daudzu simts miljonu dolāru vērtībā, negribētā veidā arī atbalstot Padomju varu, maksājot ārkārtīgi lielas muitas nodevas. Tāpat bieži trimdas latvieši, braucot uz Latviju, par spīti visiem aizliegumiem un kontrolēm, aizveda grāmatas, gan latviešu, gan citās valodās, tāpat informāciju par trimdas latviešu kultūras dzīvi. Jāmin, ka Velta Toma, izcila un interesanta Kanadas dzejniece un rakstniece, vācu okupācijas laikā propagandas izdevumu līdzstrādniece, Sakaru komitejas favorīte, savu patriotismu balsta arī tieši Latvijas maizē − viņas Latvijā publicētais krājums saucas Maize no mājām (1980). Un kā grāmatas beigu lappusē krieviski skaisti ar atskaņām ir rakstīts: Velta Toma, Chleb iz doma. Eva Eglāja-Kristsone arī raksta, ka Sakaru komitejas pasākumus trimdā „rūpīgi gatavoja liberāli domājoši latviešu trimdinieki.” Ne vienmēr. Ņujorkā, piemēram, dažus pirmos Padlatvijas mākslinieku sarīkojumus atbalstīja „reakcionārā” organizācija Daugavas Vanagi.

Atsevišķu pētījumu varētu rakstīt par Vācijas latviešu jauniešu ļoti aktīvo un intelektuāli aso latviešu pulciņu, daži no kuŗiem bij ietekmēti no tā laika aktīviem vācu marksistiskiem veco naciķu pēctečiem (Mārtiņš Būmanis, Ojārs Rozītis, Valdis Āboliņš u.c), un tā citu Eiropas valstu latviešu domu biedru pasākumiem kultūras sakaru organizēšanā, ieskaitot 3. Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu Florefā, Beļģijā (1975). Par to interesanta informācija rodama Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības žurnālā ELJAs Informācija.

Varbūt būtu jāmin, ka daži Jaunās Gaitas redaktori savu laiku nolēma, ka nedrīkst nekā kritiska rakstīt par Padlatvijas kultūras darbiniekiem, nedrīkst arī cildināt viņu starp rindām lasāmo nacionālismu. Noteikti darbojās sava veida cenzūra. Un tā dažs labs, ilggadīgs Jaunās Gaitas līdzstrādnieks, piemēram, Uldis Ģērmanis, labu laiku atsacījās rakstīt šim žurnālam. Evai Eglājai-Kristsonei būtu vērts izlasīt profesora Haralda Biezā, kā parasti ļoti provokatīvo, rakstu „Vai Jaunās Gaitas saturu nosaka Rīgas čeka?” (kuŗā viņš apraksta savu tikšanos ar Imantu Ziedoni un iztirzā viņa rakstus) un kas iespiests Kanadas laikrakstā Latvija Amerikā (1982.25.IX).

Eva ir jācildina par vēlmi pētīt interesantos un svarīgos kultūras sakaru jautājumus. Viņa ļoti labi apzinās VDK lomu visos šajos pasākumos, arī citē LPSR VDK priekšsēdētāju Avdjukēviču, kuŗš 1976. g. ziņojumā LKP Centrālkomitejai (kuŗas loceklis vēlāk bija arī dzejnieks Jānis Peters, un vēl vēlāk arī viens no Tautas Frontes vadoņiem) raksta, ka šie Kultūras sakaru komitejas pasākumi noris, lai dezorganizētu emigrācijas organizācijas un centrus un lai padziļinātu šķelšanos emigrācijā. Paradoksālā veidā, šo pasākumu rezultātā trimdas sabiedrībai bij iespēja iepazīties ar talantīgiem un attiecīgā laikmeta daudziem Latvijas latviešiem svarīgiem māksliniekiem, reizē informējot tos par tiem parasti svešo trimdas pienesumu latviešu kultūrai.

Šīs piezīmes nobeidzot, vēlreiz jāsaka, ka līdz šim pieejamie rakstītie avoti ir kritiskāk jāizvērtē un noteikti ir jāmēģina tikt klāt pie nozīmīgākiem archīvu materiāliem, tāpat nepieciešami būtu intervēt šo pasākumu līdzdalībniekus un organizētājus, gan Latvijā, gan šai pusē, pagaidām klusējošos.

 

2003.20.VIII