ZIEDONIS RUDENĪ

 

 

Dzeja izskanējusi, aplausi nerimst... Pirmā ar rozēm viesi no Latvijas Imantu Ziedoni Toronto sveic Ročesteras jaunatnes dziesmu svētku rakstnieku rīta dalībniece, visjaunākā dzejoļu sacerētāja 1964. g. dzimušā Māra Gulēna. (Foto : V. Plampe)

Viņš tiešām ieradās, uzradās uz skatuves ceturtdienas vakarā, un, juzdamies kā Rīgas Mazajā ģildē, viņš, Imants Ziedonis no Latvijas, vērīgs, kalsnējs, piestājās pie pults un savu vārdu ritmos ierāva tos pārsimt latviešus, kas kāri klausījās šī pazīstamā latviešu dzejnieka, rakstnieka, esejista, Kurzemītes un Epifāniju autora, filmas Pūt, vējiņi scenārija autora dzīvos vārdus, kas nāca no dzīvas dzīves dzimtajā krastā uz šo krastu.

Imants Ziedonis ir dzejnieks ar antennām, kas nāk no sirds un uztver raidījumus gan no laukiem, gan pilsētām, no tīrumiem, no aplokiem, no vecām lauku mājām, no visiem gada laikiem, no visiem gadiem, un, jauno skatīdams, viņš piemin veco: viņš mūsu saknes apmet ar svaigu zemi un vēl, lai aug!

Bieži iesākdams rindas ar kādas populāras dziesmas vārdiem, viņš asociatīvi brīvi šīs skaņas virza tālāk, par jaunu sasaista un uzšķiļ jaunu domu, ieklausīdamies gan tajā pašā, gan arī tai līdzi ejošai jaunajai skaņai, un tā izraisās jaunas sakarības, uzsitas jaunas domu vērpetes, atsitas, atbalsojas, balsojas un brīžiem pat alojas. Bet tas viss tā lokveidīgi, te atkal atceroties jau agrāk teiktu ritmu, bet atkal jaunā gaismā, ar dzejplūsmas ritumu un jāsaka, ka Imantam Ziedonim proza un dzeja zaudē parasto atšķirību vienai no otras, jo lasījumā redzam kā dzejprozu, tā prozdzeju: viena izriet no otras.

Bet Imants Ziedonis nepazaudē savu lasītāju, viņš nesamulsina ar abstrahētiem paragrāfiem, irracionāliem ķīļu rakstiem, bet, apellēdams pie tā saprastspējām, sajustspējām, viņš it kā ieiet lasītājā − klausītājā, un tad iegājis, spēji pagriežas, un mēs ieraugām jaunu ainu un sevi pašus ar’. Nu, kāpēc gan tā nevarētu? Labi, skatīsimies tālāk, viņš saka. Un tā viņš veido ainavu pēc ainavas: to viņš dara ar vārdiem, gan arī burtiski − fiziski, ar draugiem laukos ierazdamies, skaistus dabas stūrīšus izveidojot, taciņas ieveidojot, vārdā nosaucot, senozolus atrodot − tā Imanta Ziedoņa daiļrade sevi atjauno taisni pie dabas, un te viņš ieklausās no jauna tajās skaņās, kas veido viņa rindkopas. Viņš ir aktīvists, šāsdienas dzīves īstenību tulks, ceļvedis cilvēcībai un atzīst dzīvelību kopā ar visām tām skarbajām realitātēm, kas mūs baida un reizēm atsit, bet dzejnieks nāk mums talkā.

To var iespēt tikai Kurzemītes autors, un te nepieciešama tā iejūtība, kas nāk ar īstu dubļu brišanu, ar tuvošanos un nokāpšanu. Imants Ziedonis nesēž zelta gondolā un neraksta ar profesionālu patosu, nav atstatu savai vielai, saviem tēliem, bet savu darbu dara basām kājām, atlocītām piedurknēm un runā klausīdamies.

Nav šaubu, ka Imants Ziedonis bija svaigākais vējš, kāds reiz iešalcis šī krasta latviskajā dzejā un viņa skaidrā dikcija, skaidri izprotamais vārdu kopojums, sava veida mierīgums, pat kautrums, brīva nepiespiestība un dabiskums bija visnotaļ iederīgi elementi runātajam vārdam, kuŗa pratējs viņš noteikti ir.

Labu daļu no lasītā aizņēma „Poēma par pienu”, kas ir vesela, nesen tapusi grāmata, kuŗas fragmenti jau publicēti žurnālos; un jau tūdaļ kļuva skaidrs, ka mātes piens − mūsu pirmā uzturviela − simbolizē dzīves sākumu, augšanu, rašanos, te sākumi visām dzīvēm, visos laikos, visās kultūrās, visā pasaulē. Piena puikas, ar pienu aiz lūpām, piena ceļš, pienenes, pienotavas, lopi un lopiņi, govis, pilnpiens, vājpiens, biezpiens − piens iet cauri visai mūsu dzīvei. Ar šādu universālismu un pamatjēdzienu autors mūs izvadā gan pa tagadni, gan pagātni, atiet atpakaļ pat līdz sanskritam, runā par svētajām Indijas govīm, runā par Latvijas brūnajām, kuŗām katrai savs vārds.

Poēmu iesākot dzejnieks deklarē, ka šo poēmu „veltīju savam mammulim”, un tā iesākas ar rindām:

Māte
Bet poēmā par pienu galvenā ir māte.
To jūs tik tiešām arī piedzīvosit.
Šai pasaulē viens riņķis − tas ir mūžīgs:
lai ko jūs meklētu, jūs atradīsit − māti.

(Karogs, 1977, 1, 3. lp.)

Ir rakstnieki un kritiķi, kas Imantam Ziedonim (arī Vācietim, Čaklajam, Kromai, un Peteram)netiek līdz, jo, lūk, viņš dzeju neloka kā veļu un nekrauj zārdos kā sienu, un tāpēc viņam pārmet nesaprotamību un apmaldīšanos, runā par grūtām čaulām, kuŗām trūkstot kodola utt., bet polemiķi ir tradicionālisti, kas dzeju vēlas atkailinātu, fiksētu un nepārprotamu. Citi, viņu saprast mēģinādami, runā par „nepabeigtības estētiku” vai semantisku rotaļu. Protams, dzejnieka sniegtais neiesēžas līneāras saprotamības taisnē, kas bazēta uz gramatikas sintaksi, bet Imants Ziedonis valodu vēlas un arī padara lokanāku, brīvāku, daudzsološāku un, panācis jaunu elastīgumu, viņš ieskatīto var variēt daudzējādi, no visām pusēm: un daža laba rindkopa mūsu intellektā ielaužas pa nepareizam durvīm, un tas var dažu labu mulsināt. Bet dzejnieks dod mums pietiekami daudz pieturas punktu, lai visu varam aptvert, sajust un ieskatīt, kaut vai aptuveni vispirms.

pārmetums − no vienas gultas uz otru,
pārliecība − pār šūpuļiem un aizām, ...
pārlīšana − no vienas zvaigznes otrā.

Vai te ir semantiska vārdu spēle? Vai piepotēti jauni, negaidīti asni? Ko gan pārmest kādam, ja viņš grib mest pāri gultai. Vai esam pārliecināti par liekšanos pāri šūpuļiem un aizām? Vai lienam jeb lejamies no vienas zvaigznes otrā?

Šīs dzejnieka rindas padziļina mūsu lasīšanas un klausīšanās aplokus: mēs sajūtam valodas spēku un potenciālu. Vārdos dzejnieks no jauna ietērpj, centrē un izvirza − vai jauna valodas renesanse? Jauna izziņas un iejūtas saspēle? Vai tad dzejnieks te neparāda savas intuīcijas dziļumspēku un saprastspēku dimensijas? Te varbūt iesākas vēl nemītas takas, te var iespēt jaunu atziņu un dzejas veidolu tālāku augsni. Jaunvārdus mums reiz radīja Rainis, un šodien Ziedonis mums rāda jaunatziņu iespējas. Arī esejās par Raiņa darbiem.

Tā, pavisam nemanot, ir pagājušas divarpus stundas Imanta Ziedoņa skandējumā klausoties, un publika prasa vēl; un viņš tai arī sniedz savā skaidri izkoptajā balsī, kas mudina, iesaka, sajūsmina, pakaitina, ielīksmo un liekas, ka viņš tur uz skatuves palikt varētu kaut vai veselu gadu un viņam nepietrūktu, ko teikt, un, savas piezīmju klades izlasījis, viņš varētu tālāk turpināt no galvas...

Imants Ziedonis ir ražīgs un ražens dzejnieks un rakstnieks, kas beidzamajos gados parādās ar vienu grāmatu gadā, un, būdams arī liels ceļotājs, viņš ir izmalis Latvijas novadus un daudzas citas valstis, un savā jaunradē viņš tāpat kustas, un viss redzētais un sajustais izlīst uz papīra lapām kā kinolentē.

Kā vērtētājs un atziņu meklētājs viņš to dara lakoniski, sakoncentrējot izteiksmi, un bieži ieskicē detaļas, dabiskas sarunas, kas palīdz lasītājam viegli sazīmēt domu kontūras, un taisni te parādās dzejnieka iedarbīgā komūnikācijas plūsma. Viņš šad tad vienu un to pašu sajūtu vai paradoksu variēs tik daudz, no tik daudziem viedokļiem un pusēm, ka pazudīs nesaprotamība un doma atplauks skaidra un šķautnaina. Savas jaunās epifānijas lasot un par programmēto šodienu runājot dzejnieks runā par „mūsu tūbiņu dzīvi, kur mūs izspiež” un šo novērojumu viņš atkārtos viļņveidīgi, daudzējādās variācijās.

Labi izdevušos literāro vakaru atklāja JG redaktors Laimonis Zandbergs, uzsveŗot, ka mūsu dzejnieki visos laikos ir kalpojuši savai tautai un to turpina arī tagad. Dzejniece Velta Toma, ar Imantu Ziedoni iepazīstinot, uzsvēra, ka viņš ir reizē zeme, tauta un reģis. Pie vienas rokas tam dainas, pie otras kibernētika, un šīvakara mude ir „dots pret nedotu” (no Imanta Ziedoņa esejas par Raiņa Spēlēju, dancoju).

Tā iesākās šis vēsturiskais literārais sarīkojums ar vienu no šāsdienas Latvijas redzamākajiem dzejniekiem galvenajā lomā.

 

Tālivaldis Ķiķauka

 

Redakcijas piezīme: tautas dzejnieka Imanta Ziedoņa darbi publicēti JG 57., 67., 84., 108. un 114. numurā.