JĀNIS BALTVILKS 1944.24.VII-2003.4.X

 

 

Neizzinātas sugas putns.
Kaut kas ir viņā no kraukļa,
no dzēses, no vēl nezin kā.
Ne vairs zaļknābis.
Pērts un žēlots.
Aicināts. Labināts. Trenkāts.
Bijis cilpā, bet izsprucis.
Ļaunu nevienam nevēl,
taču pavisam bez pretošanās
nav iemācījies vis iztikt.
Reizēm sastrādā muļķības.
Reizēm tās nožēlo.
Reizēm pat nenožēlo.
Mazliet noguris.
Mazliet pieklibo, taču
vēl lidos.
Tas esmu es.

Tā sevi dzejolī „Kāds putns” tēlaini un trāpīgi raksturojis Latvijas rakstnieks, dzejnieks, redaktors, ap 25 populāru bērnu grāmatu autors, dabas pētnieks un tās draugs Jānis Baltvilks. Kuŗš gan cits tik jauki mācētu par sevi pateikt?! Rakstot šo rakstu, secinu, ka kopš Jāņa bērēm pagājis tikai nedaudz vairāk par mēnesi, Latvijā jau uzsniguši un nokusuši pirmie sniegi, bet mani nepamet tukšuma sajūta, sāpes un smeldze par nokavēto (nenotikušo atkalredzēšanos un iepazīšanos tā pa īstam ar Jāni). Es aizvien dzirdu viņa ne ar vienu nesajaucamo zemo, nedaudz aizsmakušo balsi, un tā vēl šķietami skan no šīs saulītes, šīs zemītes, no siltas sirds, no cilvēka, kas aizgūtnēm mīlēja dzīvi, dzīvošanu un visu dzīvo radību.

Jānis man piezvanīja 2003.18.IX − pāris dienu pirms Latvijas vēsturiskā referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā. Runājām par to, par savu pārliecību, ka jābalso „par iestāšanos,” kā arī par Jāņa topošo grāmatu angļu valodā, pie kuŗas strādāju. Saruna manī radīja gaišu sajūtu... Dažas nedēļas vēlāk, 6.X vakarā pirms gulētiešanas pārbaudot savus e−pastus, izlasīju satriecošu, gluži neaptveramu ziņu, kas tik tikko bija atlidojusi no paziņas Itālijā: Jānis gājis bojā traģiskā nāvē! Tūlīt meklēju apstiprinājumu Internetā, lāgā nespēdama šai ziņai ticēt. To arī atradu − LETAs ziņās... Tur uzzināju, ka 22.IX vēlā vakarā Rīgā, dodoties mājup no kāda svinīga pasākuma, rakstnieku Jāni Baltvilku notriekušas, sabraukušas divas mašīnas. Smagā stāvoklī viņš nogādāts slimnīcā, kur 4.X miris.

Šoreiz neizķepurojās, atbildot uz manu e-pastu, 6.X atrakstīja Jāņa dēls Matīss. Kā atgādināja LETA, šis bija jau otrs gadījums, kuŗā dzīvībai bīstamā situācijā nonācis Baltvilks. 2001. gada janvārī Kuldīgas rajona Ēdoles pagastā dzejniekam ar cirvi uzbruka viņa draugs, dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis. Toreiz Jānis izspruka no nāves nagiem par mata tiesu, ārstējās, atveseļojās un šķietami samierinājās ar notikušo...

Jāni Baltvilku apglabāja 2003.10.X Rīgas I Meža kapos.

Es tā arī nepaspēju Jānim nosūtīt Nevadas Universitātes 2003. gada vasaras žurnālu ISLE, kuŗā bija nopublicēti viņa dabas dzejoļi manā atdzejojumā. Tas bija turpinājums mūsu sadarbībai, kas sākās Rīgā: „Nordik” izdeva Jāņa dzejoļu krājumu manā angliskojumā − Conversation Beneath the Trees (Sarunāties zem kokiem, 1998), kuŗā bija apkopoti īsi, lakoniski dzejoļi par dabu. Grāmatas skaistajām illustrācijām izmantoja Jāņa drauga Andra Eglīša fotogrāfijas. Kad man izdevās līdzīgam projektam atrast ieinteresētu izdevēju ASV, kuŗš pats bija rakstnieku saticis Rīgā, Jānis priecīgs atsūtīja žūksni dzejoļu tulkošanai. Grāmata top.

Kad piedāvāju JG kaut ko uzrakstīt par Jāni Baltvilku sakarā ar viņa aiziešanu mūžībā, tūlīt sapratu, ka tā nebūs literāra apcere par viņa darbiem, bet mēģinājums uzzīmēt viņa cilvēcisko portretu, talkā lūdzot viņa ģimenes locekļus, draugus un domubiedrus.

Savā „oficiālajā” biogrāfijā, ko Jānis man atsūtīja izdevniecības vajadzībām, viņš stāsta: Dzimis 1944. gada 24. jūlijā Smārdē, Tukuma rajonā. Studējis bioloģiju Latvijas Universitātē Rīgā un agronomiju Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā. Līdz 30 gadu vecumam (1974) − ornitologs. Strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā. Pēc tam dzīvē galvenais − literārs darbs. Apmēram 40 grāmatu autors: dzeja; īsproza − stāsti, pasakas u.tml.; izziņas jeb populārās zinātnes grāmatas. Lielākā daļa sacerētā domāta bērniem. Paralēli (ar pārtraukumiem) maizes darbs dažādās redakcijās. Pašlaik − žurnāla Zīlīte galvenais redaktors. Dzīvo Rīgā. Precējies. Divi pieauguši bērni.

Šeit jāpiemin, ka Jānim bija arī sava vieta laukos − tēva mājas „Zīlītes” Smārdē. Lauku mājām viņa dzīvē bija būtiska nozīme, kā tas ir daudziem latviešiem Latvijā. Par „Zīlītēm” stāsta Jāņa draugs un kollēga Māris Rungulis: Pēc zemes atgūšanas 80. gadu beigās uz Jāņa vārda tika reģistrēts zemes gabals apmēram 4 ha lielumā. Atgūto saucot pa savu krūmu rezervātu, Jānis tur ilgus gadus stādīja augļu kokus, eglītes, priedītes, korintes, upenes, vienkārši bakstīja zemē ozolu zīles, rušināja cietajā mālā ošu sēklas, veda no tuvējā meža bērziņus. Bet nenožogotajā territorijā pret priedītēm jauni stirnu buki asināja savus ragus, dīķī ieviesās bebrs, kas apgrauza visu savā tuvumā, pie augļu kociņiem zaķi iemina takas, bet Jānis tik atkal raka, veda un stādīja... Turējās pretī − pats kā šī nemitīgā dabas procesa sastāvdaļa.

Rīgā dzīvodama (1983-1999), ar Jāni Baltvilku šad un tad sasveicinājos Zīlītes redakcijā (žurnāls no manis reizēm pasūtināja illustrācijas), Preses namā, uz tilta pār Daugavu vai kādā literārā pasākumā Benjamiņa namā Barona ielā, kur agrāk mitinājās Rakstnieku savienība. Mūsu pazīšanās bija tāda gaŗāmskrejoša. Jānim bija savs darbs, rūpes, raizes, ģimene un draugu loks, man sava dzīve, kas bija gana sarežģīta. Man Jānis likās noslēgts un kautrīgs. Taču tagad, lasot viņa draugu un bērnu piezīmes, secinu, ka tas ir bijis nepareizs priekšstats. Drīzāk Jānis bija ziemeļnieciski atturīgs, un aiz ārējās „čaulas” slēpās silta, jūtīga sirds. Katrā ziņā acis viņam bija ļoti laipnas! Ko gan viņš − tāds sava veida dumpinieks − varēja domāt par tādu jaunu skuķi, kas atbraukusi uz Padomju Latviju „laimi meklēt”?! Reiz kādā bērniem domātā literārā pasākumā 90. gadu sākumā piedzīvoju, cik lieliski Jānis prot uzstāties, lasot savus „skaitāmpantiņus” bērniem, kur sprēgāt sprēgāja asprātīgas valodas un skaņu rotaļas. Pirmoreiz redzēju viņu atraisītu un brīvu, un sapratu, ka Jānis nemaz nav tas klusais, noslēgtais tips, par kādu viņu biju noturējusi; viņš izbaudīja publikas uzmanību un no tās uzlādējās. Tas bija varens priekšnesums!

 

Ola sola olim solīt solu
Olis sola solam solīt olu
Ola sola solam solīt oli
Olis sola olai solīt solu.

Es to visu noklausos un solu
Kolīdz šodien solīts lietus
Vakar nolīs
Tolīdz notiks viss un tieši tā
Kā solīts.

 

(„Visiem, kas izliekas”)

Jānis Baltvilks saņēma Latvijas Balvu literatūrā (2002) par savu dzejoļu krājumu Saule met loku (skat. 2.-5. lpp.). Godalgotajā grāmatā lasāmi dažādu noskaņu dzejoļi − par dabu, dzimteni un dzīvi; tajā ir sevī ielūkošanās, atskatīšanās, samierināšanās ar neizbēgamo Laika ritējumu. Jānis nav tikai dabas aprakstītājs: daba ir bijusi spogulis, caur kuŗu labāk izprast sevi un dzīvi.

Rakstniece Māra Zālīte atrakstīja man skaistas rindas par savu pazīšanos ar Jāni Baltvilku: Mēs iepazināmies 1972. gadā Rakstnieku savienībā. Jauno autoru studijā. Mūs tuvināja tas, ka bijām no kaimiņu pagastiem. Mana vecāmāte bija gājusi vienā klasē ar Jāņa tēvu. Tuva izcelsme, reāla vēstures izpratne un uz tās balstītas kopīgās vērtības − tas mūs darīja par draugiem. Savstarpējā uzticība toreiz bija liels dārgums. Mēs zinājām, kas mēs esam un ka nekad viens otru nenodosim. Mēs slēpām sevī Latviju un jutām dziļu solidaritāti. Jānis bija ģenētiski godīgs. Krietnums − tas ir īstais vārds, kas caurvija viņa mūžu. Dabas mīlestība kā dzimtenes mīlestības izpausme. Jānim piemita gavilējošs esības prieks. Kā jaunam dzīvniekam. Bet tai pat laikā − liela godbijība pret Dievu, Dabu, sievietēm. Pazemība dzīves mistērijas priekšā. Vitalitāte, karsti garaiņi no muguras un brālīgs maigums.

Pēdējā laikā Jānis strādāja bērnu žurnālā Zīlīte par galveno redaktoru. Zīlīte ir skaists, krāsains izdevums par dabu, ar interesantiem rakstiem, saistošām fotogrāfijām, rotaļām un saraksti ar bērniem. Seit svešumā man no Jāņa grāmatām ir tikai tās, ko viņš sūtījis gan man, gan manam dēlam kā sveicienu no sevis un Latvijas, kā arī daži Zīlītes eksemplāri. Dzejniece Inese Zandere par Zīlīti saka, ka tajā ir daudz Jāņa paša rakstura īpašību, pirmām kārtām, labsirdība un cieņa pret pasauli, kuŗā ir jādzīvo.

Viena no jaukākajām pieminām no Jāņa ir grāmata Divpadsimt pastaigas dabā (Enigma, 1998) − divpadsmit reportāžas no dabas, Jāņa Baltvilka aprakstīti un Andra Eglīša fotografēti dzīvnieki, augi, notikumi un noskaņas Latvijas dabā vesela gada gaŗumā. Šķiet, ka šī vizuāli mirdzošā grāmata, kur katra Andra Eglīša fotogrāfija ir brīnišķīga illustrācija Jāņa izjustajām apcerēm par Latvijas dabā sastapto, visspilgtāk izsaka Jāņa Baltvilka būtību, viņa milzīgo pietāti pret dzīvo radību un viņa lielo talantu dabas parādības aprakstīt vārdos, likt lasītājam iebrist lappusēs kā mežu biezokņos... Tā paveŗ skatu uz Latvijas dabas bagātību un noslēpumiem, iepazīstina ar mūsu tēvzemes četrkājainajiem un spārnotajiem iemītniekiem. Latvijas daba tomēr ir vēl lielā mērā neskarta, tīra, maģiska!

 

 

 

 

SARUNA AR DRAUGIEM UN DOMU BIEDRIEM

 

Dalīties savos iespaidos par Jāni Baltvilku piekrita vina draugi un domubiedri Egīls Zirnis (dz. 1956), Andris Eglītis (1959), Māris Rungulis (1950) un Inese Zandere (1958). Egīls Zirnis studējis bioloģiju (tādēļ mūs ar Baltvilku dažreiz minēja kopā kā „dzejniekus biologus”), nostrādājis Latvijas Dabas muzejā (1980-1990), kur Jānis esot bijis biežs viesis pasākumos, arī pantus lasījis bērniem. Kopš 1990. gada strādā avīzē Diena. Andris Eglītis pēc izglītības ir ornitologs, tagad − dabas fotogrāfs. Pašlaik strādā žurnālos Zīlīte, Ezis un MMD (Medības, makšķerēšana, daba). Māris Rungulis beidzis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas nodaļu, ir rakstnieks, daudzu bērnu grāmatu autors, patlaban žurnālu un grāmatu apgāda „Zaļais circenis” direktors, arī žurnāla Ezis redaktors. Dažādās redakcijās kopā ar Jāni strādājuši kopš 80. gadu otrās puses. Paralēli darbiem pie žurnāliem ik pa laikam abi izdeva nelielas bērnu grāmatiņas: pantu krājumus, pasakas, stāstiņus, izkrāsojamās grāmatiņas, bērnu folkloru. Inese Zandere (1958) ir dzejniece, žurnāla Rīgas Laiks galvenā redaktore: 80. gadu beigās Jānis aicināja mani savā vietā toreizējā bērnu laikrakstā Pionieris par literārās nodaļas vadītāju, jo pats bija nolēmis pāriet uz Zīlīti. Man iznāca turpināt daudzus viņa iesāktus darbus, piemēram, rakstu sēriju latviešu bērniem par lietuviešu klasisko literatūru un Lietuvas vēsturi, kopā ar Pēteri Brūveri aizsākto ciklu par Padomju Savienības mazo tautu valodām un kultūru, grāmatu vākšanu un dāvināšanu internātskolām un bērnu namiem, kultūrvēstures un literatūras konkursus bērniem. Mēs turpinājām cieši turēties kopā, gan strādājot Preses nama bērnu izdevumos, gan arī pēc tam, kad es devos citos darbos. Man Jāņa ieceres ļoti patika, jo viņš kopā ar Māri Runguli uzturēja (un uztur) pie dzīvības latviešu alternatīvu globālajai disnejlendai − latviešu izdevumus bērniem, izdevumus ar savu stilu, izdevumus, kas publicē oriģinālliteratūru un oriģinālillustrācijas.

 

 

Vai Jānim Baltvilkam bija kāda iesauka?

 

Egīls Zirnis: Iesaukas viņam bija gan, pēdējā laikā putnologi, draugi un žurnāla MMD kollēgas viņu sauca par Džonīti. Poēts Jānis Kākulis viņu savulaik dēvēja par Baltzaķi. Vai tik senāk viņu nesauca par Džo?

 

Andris Eglītis: Jānim „putnu vīri” bija devuši iesauku Džo jeb Džonītis iespējams, asociatīvi ar Johnny Walker, jo viņam patika šis dzēriens un patika daudz staigāt.

 

 

Cik ilgi tu pazini Jāni Baltvilku?

 

 

Māris Rungulis: Kopš 70. gadu vidus.

 

Egīls Zirnis: Pazinu viņu kopš Rīgas Jauno literātu studijas laikiem, tātad kopš 1977. gada. Viņš savulaik tā saucamajā radošajā atskaitē (tas varēja būt 1978. vai 1979. gadā) ir ņēmis priekšā manus pantus, par labāko no tā ieskatīdams „tautas dziesmas”. Mūsu panti ir publicēti kopkrājumā Man atņēma visu (1989). Esmu viņu intervējis laikrakstam Diena, un no tā prātā palikusi viņa ideja apstādīt Latvijas robežu ar ozoliem. To Zaļā partija, kuŗas biedrs viņš vismaz sākumā bija, būtu varējusi aktīvāk virzīt.

 

Andris Eglītis: Bērnu žurnālos kopā strādājām vairāk nekā 10 gadus. Kopā izveidojām un izdevām grāmatas Divpadsimt pastaigas dabā, Sarunāties zem kokiem u.c. Palika nepabeigts projekts grāmatai Lēnais laiks − fotoalbums ar Jāņa dzeju. „Sirojumi” ar Jāni vienmēr bija ar mērķi − galvenokārt žurnālam vai kādai grāmatiņai. Arī tad, kad sirojām bez mērķa, vēlāk tapa vai nu bildes vai dzejolīši, vai abi kopā. Tā arī esam izbraukājuši visu Latviju.

 

Inese Zandere: Kopš tā laika, kad pirmoreiz piedalījos jauno autoru seminārā, tas laikam bija 1976. gadā. Togad daži poēti tika sabārti par nesēdēšanu kādās obligātās lekcijās un par sodu viņus izslēdza no apspriešanas. Detaļas man jau ir aizmirsušās, kuŗi bija tie „sliktie,” to es neatceros, bet atceros, ka noslēguma vakarā, kad visiem prasīja iespaidus par semināru, es, viņus aizstāvot, jauna cilvēka emocionālajā tiešumā ar asarām acīs izteicos pret tik muļķīgu un nekoleģiālu padomju stila sodu. Jānis no tās reizes mani pamanīja un pieskaitīja savējiem, jo pats bija tiešs un emocionāls, lai arī vairs ne gluži puikas gados. Par dzeju mūsu ieskati ne vienmēr saskanēja, bet tas nekad nebija šķērslis abpusējai labvēlībai.

 

 

(Grāmata Man atņēma visu ar saviem dzēlīgajiem, zobgalīgajiem dzejoļiem vērsās pret pastāvošo politisko iekārtu. Tur piedalījās sekojošie autori: Jānis Baltvilks, Uldis Bērziņš, Pēteris Brūveris, Guntars Godiņš, Egīls Zirnis un Andris Žebers. − RLB)

Bari

Badaini bari.
Badaini barbaru bari.
Bradāt, dabūt un dragāt.
Kā plūdi, kā lavīna graujoša.
Bradāt, dabūt un dragāt.
Bradāt, dabūt un dragāt.
Bari, kam nav vairs ko zaudēt.
Bradāt, dabūt un dragāt.
Bradāt, dabūt un dragāt.
Bradāt, dabūt un dragāt.
Bradāt, dabūt, baudīt un dragāt.
Bradāt, dabūt, baudīt un dragāt.
Bradāt, dabūt, baudīt un dragāt.
Bradāt, dabūt, baudīt un dragāt.

(„Stihija”)

 

 

 

Ko tu zināji par Jāni Baltvilku?

 

Egīls Zirnis: Ka viņam studiju laikā ir bijušas politiskas nepatikšanas, jo viņš pārāk atklāti iestājies pret režīmu. To viņš pats man ir stāstījis, tikai esmu aizmirsis detaļas. Kā ornitologu, kas Latvijā ir diezgan prasīga zinātnieku „mafija,” viņu cienīja. Savulaik viņš bija pētījis putnus, tad pievērsās dzejai. Ka viņš ir viens no 70. gadu vidū pārliecinošāk debitējušiem poētiem.

 

Andris Eglītis: Zināju par Jāni aptuveni to pašu, ko pārējie viņa draugi.

 

Inese Zandere: Es vienmēr zināju, ka varu uz viņu paļauties.

 

Māris Rungulis: Formulēšu šo jautājumu citādāk: kas man patika Jānī? Vispirms jau tas, ka mēs praktiski bijām vienas paaudzes cilvēki (Jānis gan bija sešus gadus vecāks, bet es esmu pirmskaŗa un kaŗa laiku piedzīvojušu vecāku bērns un tos gadus izdzīvojis caur vecāku atmiņām). Un pēckaŗa bērni, kas piedzīvojuši nabadzību, ir diezgan pieticīgi savās materiālās vēlmēs un pateicīgi Dievam par to, kas viņiem ir. Tāds arī Jānis bija. Rakstīja uz kompjūtera izdruku otrajām pusēm, varēja nēsāt vienkāršas drēbes, centās saprast izdevējus, kuŗiem vienmēr, kā zini, naudas pietrūkst tieši honorāriem. Ja bija santīmi, meta tos lūdzēju cepurēs un izstieptās saujās, sacīdams, ka mānīšanās ir uz viņu pašu sirdsapziņas... Tādejādi mums abiem diezgan vienkārši bija saskaņot mūsu apgāda virzību, arī grāmatu un žurnālu cenas. Un vēl pēckaŗa bērniem, kuŗu tuviniekus skāra represijas (Jāņa tēvs uz vairākiem gadiem bija nokļuvis kādās Krievijas ogļu raktuvēs), bija stingrs un nepārprotams uzskats par Latvijas neatkarību. Protams, to vēl vairāk stiprināja Jāņa kādreizējā izslēgšana no Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes par sveču nolikšanu pie Čakstes pieminekļa 1967. gada novembrī. Arī vēlākās pratināšanas un baidīšanas čekā, kur viņu centās piespiest parakstīt visādus papīrus un laipni, bezgala laipni apjautājās par bērnu veselību... Nenoliedzami pastāv uzskats, ka visi dzejnieki ir „gaisā parauti,” un Jānis tātad tai skaitā, bet var droši apgalvot, ka Jānim bija ļoti loģiska un skaidra domāšana. Visam notiekošajam adekvāta uztvere. Par to liecina arī viņa īsie un koncentrētie dzejoļi. Vienmēr mūsu mazajā kolektīvā esmu apgalvojis, ka Jānis galvā rēķina ātrāk un labāk nekā es ar rēķināmo mašīnu.

 

 

Ko tu nezināji par Jāni Baltvilku?

 

 

Andris Eglītis: To es droši vien nezinu arī tagad.

 

Egīls Zirnis: Nu, es, protams, nezināju, kā viņš īsti jutās dzejā un dzīvē, bet to jau neviens par otru nezin. [Dzejnieka, izdevēja] Pēteŗa Zirnīša bērēs Jānis man stāstīja, kā juties, kad Ilmārs Tīrmanis (kuŗa lauku mājās notika tā drāma ar Jāņa ciršanu, pats esmu bieži bijis un ar Tīrmani pa mežu staigājis, bet laikam reizē ar Jāni tur neesmu bijis) viņu ārprāta agresivitātes lēkmē spīdzinājis ar cirvi. Tobrīd Jānis jau bija atlabis no šī notikuma sekām un teica, ka vienīgās sekas esot tādas, ka, peldēties ejot, viņš kreklu velkot nost pēdējo, lai nesabaidītu citus. Tādu pārdzīvojumu viņš, protams, citam nenovēlēja, teica, juties tā, ka bijis skaidrs, ka Ilmārs viņu nositīs, un viņš jau sācis domāt − ar mani cauri, bet kā tas Ilmārs pēc tam dzīvos? Starp citu, viens no iemesliem vai ieganstiem, kāpēc šis uzbrukums notika, varēja būt tas, ka Jānis savulaik bija kritiski izteicies par Tīrmaņa pantiem. Kad Jānis man to teica, sapratu, ka viņa vietā varēju būt arī es, ja būtu trāpījies Tīrmaņa mājās viņa prāta aptumsuma brīdī, jo arī es kaut ko tādu viņam esmu teicis, un tādu kritiku laikam neaizmirst. Tagad varam tikai minēt, vai pēc liktenīgās avārijas Jāņa sirds būtu izturējusi, ja pirms tam viņš nebūtu tā apstrādāts no Tīrmaņa... Bet Jānis pats teica, ka uz Ilmāru ļaunu prātu neturot, tikai vairs negribot viņu satikt.

 

Māris Rungulis: Iepazīstoties ar Jāņa atstāto žurnāla Zīlīte redakcijas portfeli un archīvu (pēdējos trīs gadus Jānis bija šī žurnāla galvenais redaktors, kā arī jaunās idejas − žurnāls bērniem par dabu − autors), biju pārsteigts, cik visas lietas labi pārskatāmas, cik viegli orientēties un viņa iesākto darbu turpināt.

 

Inese Zandere: Es maz ko zināju par viņa sievietēm... Mums nebija draudzēšanās ar visām ģimenēm un mājām. Mēs tā vietā viens otram par savām ģimenēm un mājām stāstījām stāstus, reizēm stundām ilgi. Es Jāņa lauku mājās nekad neesmu bijusi, bet par visiem no meža pārnestajiem kociņiem Jānis ir sīki stāstījis. Vispār par to, kur kas aug, par Tukuma puses vietvārdiem (jo es vienmēr tiecos pie tiem miesīgajiem, smagnējiem vārdiem − pie Slampes, Džūkstes, Smārdes!), tāpat kā par savas dzimtas gaitām, gan priekštečiem, gan pēctečiem. Mēs apspriedāmies par augiem un putniem, par piedzīvojumiem mežā, es viņam prasīju izskaidrojumus dabas, it īpaši putnu lietās, padomus savai dzīvei laukos, koku stādīšanai, upes viltību atminēšanai. Jānis no sākuma bija pārsteigts, ka man tas interesē, bet kad noticēja, tad runāja ar lielu azartu.

 

 

Kāds pēc dabas bija Jānis?

 

 

Egīls Zirnis: Sabiedrisks gan, aktīvs runātājs saviesīgos pasākumos, nekad nebija nīgrs un drūms, arī rupjš ne. Viņš bija ļoti vienkāršs, pietiekami atraktīvs un neliekuļoti labsirdīgs.

 

Andris Eglītis: Arēji sabiedrisks, dvēselē noslēgts, īpaši tad, kad rakstīja vai tulkoja. Izcila personība ar pietāti pret visu dzīvo.

 

Māris Rungulis: Kad strādāja − noslēgts, kad relaksējās − ļoti sabiedrisks un atraktīvs cilvēks. Spējīgs sabiedrības visu uzmanību piesaistīt sev.

 

Inese Zandere: Drīzāk noslēgts − bet tāds, kas mīl cilvēkus. Viņam vienkārši no dzīves nevajadzēja daudz. Ļoti viengabalains. Ar mugurkaulu. Bez dubulta dibena.

 

 

Kādā rakstnieku aprindu nišā ierindojās Jānis padomju gados?

 

 

Egīls Zirnis: To droši vien vislabāk mācētu raksturot Knuts Skujenieks, kas tolaik daudziem jauniem poētiem bija kā darbaudzinātājs. Lakoniska un ietilpīga dzeja.

 

Andris Eglītis: Uz robežas starp atļauto un disidentiem. Tādēļ viņu pat izmeta no augstskolas (LVU).

 

Māris Rungulis: Te, Latvijā, visu laiku dzīvojošajiem šis jautājums varētu būt pasvešs. Tu domā − „sarkano nomenklatūru” un pārējos? Pie pirmajiem Jānis nu nekad nav bijis − ne kompartijā stājies, ne pret savu pārliecību kaut ko rakstījis un drukājis. Kaut gan arī vēlāk, šīs brīvvalsts laikā, populārs būdams, pie turības un augstas valsts atzinības netika.

 

Inese Zandere: Viņš bija patīkami savrups, bet draudzīgs ar tiem, kam pie sirds bija dabas lietas un bērnu literatūra. Un arī ar citiem, ar saviem vienaudžiem. Nomenklatūrā, kas taktiski spēlēja starp varu un literatūru, viņš neietilpa. Turklāt viņa aprindas jau bija dabas pētnieki, ornitologi, praktiķi, „lauka ģenerāļi,” tur bija savas vērtības un etiķete, ko Jānis turēja godā.

 

 

Kā tu vērtē viņa radošo darbu?

 

 

Egīls Zirnis: Bērnu dzejā Jānis ir sava laika (sākot ar 80. gadiem) līderis, vispārliecinošāk atvēris valodas lietošanas burvību bērniem (dudi dafta, nafta nafta...). Viņa dabas aprakstus novērtēs tad, kad Latvijas daba būs tiktāl sačakarēta, ka Jāņa aprakstītās vietas un parādības būs palikušas tikai viņa grāmatās. Dzejā pieaugušajiem ir gan lakonisma pērles, gan reizēm pārlieku sadomāti vai vienkāršoti teksti. Jāņa dabas izjūtas latviešu literatūrā noteikti pietrūks.

 

Andris Eglītis: Tas ir vienkārši nenovērtējams, saprotams gan bērniem, gan parastiem lasītājiem, gan profesionālajiem. Apbrīnojamas darba spējas.

 

Māris Rungulis: Zinu, ka par šo tematu rakstījušas skolotājas, lai saņemtu maģistra grādu. Un saņēmušas arī. Atzīstu, ka daudzi dzejoļi pieaugušajiem ir perfekti − īsti Jāņa garā: īsi, koncentrēti, ļoti konkrētu domu nesoši. Precīzi dabas tēli veicina atpazīstamību. Līdz pat nelaimīgajam 22.IX Jānis nopietni strādāja pie trioletiem. Viņa iecere bija uzrakstīt 99 trioletus un apkopot vienā krājumā. Tas, ko dabūju izlasīt, likās ļoti interesanti gan no formas viedokļa, gan saturiski. Pēc vairāku mēnešu saspringta darba viņš dažkārt sūdzējās, ka sāk trūkt atskaņojamo vārdu. Tad arī „palīglīdzekļi” maz ko līdzēja. „Zini,” viņš smaidīdams reiz stāstīja, „pirmajā sarkanvīna pudelē iekšā ir apmēram divi trioleti, bet otrajā...vairs neviena...”.

Tomēr pilnīgi nepārspējams Jānis bija savos bērnu dzejoļos. Ne tikai vien kā autors, bet arī kā izpildītājs. No latviešu un lietuviešu folkloras aizgūtās fonētiskās spēles, visdažādāko skaņu atdarinājumi (vilciens, ripzāģis, āmurs u.c). Tāpat varētu izdalīt „putnu dzejoļus” un daudzus viņa pašsacerētos skaitāmpantus. Arī alfabēta dzejoļus un mīklas. Mūsu redakcijas ballītēs visiem bija liels gandarījums, kad kārtējo reizi izdevās pierunāt Jāni noskaitīt „Ripzāģa dziesmu.” Tā, arī lasot ar acīm, ir jauka, bet autora izpildījumā un žestikulācijā... nekā tamlīdzīga man no latviešu dzejniekiem nav laimējies dzirdēt!

 

No Ineses Zanderes atvadvārdiem: ...Jānis Baltvilks, kuŗa zemes dzīve beidzās tik traģiski, ir nevis kāds nelaimes putns, kāds vājš cilvēks, kuŗa liktenis nu kļūst par vainas, līdzjūtības vai aprunāšanas ieganstu, bet stiprs latviešu mūsdienu literatūras stūrakmens. Latviešu literatūra ir laba jau tāpēc vien, ka savu daļu tajā ir radījis Jānis Baltvilks. Baltvilka vārds latviešu literatūrā ir sinonīms sirdsapziņai, nesaduļķotam un vienkāršam godīgumam. Tas, kāda ir viņa dzeja − tas ir Jānis pats...

 

 

Vai Jāņa grāmatas bija un ir populāras bērnu un pusaudžu vidū?

 

 

Egīls Zirnis: Man nav statistikas, bet domāju, ka bērnu bija gan. Pārējās arī savā laikā.

 

Andris Eglītis: Un kā vēl! Pat mani paziņas un viņu bērni citē dzeju no galvas, kas mūsdienās ir retums.

 

Inese Zandere: Jā, man daudzreiz ir nācies to redzēt lauku skolās un bibliotēkās. Viņu bērni visur pazina, prata no galvas un uzņēma ar prieku.

 

Māris Rungulis: Jāņa dzejoļi, miniatūras, stāstu un pasaku fragmenti bija visās sākumskolu un pamatskolu mācību grāmatās, neatkarīgi no tā, kāda izdevniecība tās izdeva. Visi Latvijas bērni regulāri mācījās Baltvilka darbus. Faktiski viņš bija dzīvs klasiķis! Tāpēc nav nekāds brīnums, ka reiz pirms dažiem gadiem pēc pantu lasīšanas, kad bērni parasti sāk kaut ko jautāt rakstniekiem, kāds zēns piecēlies, un tā, kā mazliet neērti jūtoties, skaidri un gaiši pajautājis Baltvilkam: Vai patiešām jūs esat dzīvs? Un par Jāņa uzstāšanās reizēm skolās, kas viņam ar katru gadu patika arvien mazāk, ir vēl tāda epizode. Atkal pilna zāle, bērnu ka mudž. Pēc dzejoļu lasīšanas ceļas rokas. Dzejnieks aicina runāt kādu pirmklasnieku. Viņš − kā kājās, tā šautin izšauj savu jautājumu: Vai Rainis nav jūsu vectētiņš?

 

 

Vai kāds no Jāņa darbiem (grāmatām, stāstiem, rakstiem, dzejoļiem) ir tavai sirdij tuvs?

 

 

Egīls Zirnis: Oi, daudzi patiesībā, man ir tuvs pats viņa dzīves redzējums, kas tika izpausts viņa pantos. Arī tā ideja, ko jau minēju − Latvijas robežu iezīmēt ar ozoliem. Ja Latvijas „zaļo” vairākums būtu tāds kā Baltvilks, tad diez vai te būtu spējusi tā izvērsties mazo hesu sērga, un paši zaļie nebūtu tā politiski prostituējušies.

 

Andris Eglītis: Vienīgais dzejnieks, ko es vispār labprāt lasu un pārlasu, ir Jānis Baltvilks, īpaši viņa 3-rindes, jeb kā es viņas saucu − Baltvilka haikas par dabu.

 

Inese Zandere: Es stāvu un krītu par Jāņa dzeju bērniem. Un par dažiem šķīstiem un lakoniskiem dzejoļiem, kuŗos ir maz vārdu un nekāda afekta. Par tādiem mēdz teikt − dzidrs kā asara. Un vēl viņš mani sajūsminājis ar leišu un vācu folkloras atdzejojumiem.

 

Māris Rungulis: Tā kā, kopā uzstājoties, esmu dzirdējis lielu daļu no Jāņa dzejoļiem, man ik pa laikam kāds ir iesēdies atmiņā un nav ilgi devis mieru − te pēkšņi uzpeldot visdažādākās situācijās.

 

 

Kāda tavuprāt bija Jāņa pieeja dzīvei un dzīvošanai?

 

 

Egīls Zirnis: Šī pieeja ļauj viņu saukt par īstu poētu.

 

Andris Eglītis: Viņam ļoti patika dzīvot!

 

Māris Rungulis: Optimistiska. Dzīves apliecinoša. Par Jāņa devīzi gandrīz vai varētu izvēlēties viņa bieži lietoto teicienu: Tas ir labi! Apgāds „Likteņstāti” izdeva Jāņa Baltvilka autobiogrāfiju ar pavisam zīmīgu virsrakstu Laimīga cilvēka dzīvestāsts un 33 dzejoļi (1997).

 

 

Nobeigumā... Inese Zandere rakstīja, ka zinot divus stāstus par Jāni Baltvilku, vienu skaistu, otru briesmīgu: par vectēva dvēseli, kas Jāņa acu priekšā putna izskatā ielidoja klētī pie mirušās vecāsmātes un izlidoja jau divatā. Un par balto vilku, kas izrādījās iepriekš uzzīmēts viņa paša liktenis. To mēs piedzīvojām kopā, un pēc tam daudzreiz apspriedām notikumu ķēdīti, kas aizvijās tālāk no nakts, kad autobusiņš, kuŗā mēs sēdējām, braucot no Gulbenes, sabrauca sirmu, mēnesnīcā gluži baltu vilku. Sabrauca tīšām un mēs nekādi to nevarējām novērst, lai gan mirklī, pirms tas notika, apjēdzām, kas būs. Proti, ka vilks būs pagalam, ne jau stāsta turpinājumu, tas iezīmējās vēlāk. Sekoja Jāņa drauga dzejnieka Andŗa Zauera pašnāvība tajā pašā nakti iepazīšanās Zauera bērēs ar naturālistu Ilmāru Tīrmani, kuŗš kļuva Jānim par tādu kā skolnieku un sekotāju, bet vēlāk mēģināja viņu noslepkavot, un visbeidzot tā nakts, kad viņš pats nokļuva zem automašīnas riteņiem. Es zināju, ka viņam šie stāsti ir svarīgi, lai gan sev cieši piekodināju neaizmirst, ka Jānis ir dabas zinātnieks, nevis mistiķis. Tagad es vairs neko sev nepiekodinu, jo ir zināmas stāsta beigas.

 

 

Gan Māris Rungulis, gan Inese Zandere apstiprināja, ka Latvijas Rakstnieku savienība Jāni Baltvilku izvirzījusi Hansa Kristiāna Andersena balvai.

 

 

 

 

SARUNA AR BĒRNIEM

 

Jāņa un Dzintras (dz. Sprinģe) Baltvilku laulībā dzimuši divi bērni − meita Zanda (1972) un dēls Matīss (1977). Zandai pēc Latvijas tagadējiem standartiem ir bakalaura grāds vides zinībās un maģistra grāds sociālajās zinībās. Pēc skolas beigšanas viņa studēja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē un vēlāk arī Ekonomikas un Vadības fakultātē. Patlaban veic administratīvu darbu būvniecības uzņēmumā. Dēls Matīss beidzis Rīgas Technisko Universitāti, kur ieguvis maģistra grādu loģistikas vadībā. Strādā firmā „BALTA,” kas nodarbojas ar kancelejas preču un biroja technikas tirdzniecību un servisu, par tirdzniecības daļas vadītāju. Zandas vaļasprieki esot atkarīgi no sezonas: Gaidu ziemu ar sniegu, lai varētu slēpot un braukt ar snovbordu, tāpat vasaru, kad ir ļoti jauki būt pie jūras. Man patīk lasīt. Matīss par saviem vaļaspriekiem stāsta: Bērnībā krāju pastmarkas un sudraba monētas. Tētis manā kolekcijā nodeva arī savas papīra naudas zīmes. Patīk aktīva atpūta − izbraukt pie dabas, ceļot. Jāņa Baltvilka sieva Dzintra strādā skolā par mācību daļas vadītāju.

 

 

 

Kādas jums ar tēvu bija attiecības?

 

 

Matīss: Uzskatu, ka ļoti labas. Mūsu darbības jomas gan atšķīrās, bet viņš priecājās, ka es esmu iekļāvies jaunajā laikmetā un daru lietas, ko viņš nesaprot. Man savukārt bija prieks un lepnums par viņa paveikto. Es ieklausījos un cienīju viņa viedokli. Lai arī mēs dzīvojām atsevišķi, regulāri satikāmies un interesējāmies viens par otru.

 

Zanda: Ļoti sirsnīgas. Mēs bieži sazvanījāmies. Tētis arī vienmēr gaidīja mūs ciemos. Pēdējos gados viņam bija iepaticies gatavot ēst, sevišķi vārīt dažādas zupas. Lielākoties tās bija svētdienas, kad visi satikāmies.

 

 

Vai varat atsaukt atmiņā kādu nozīmīgu bērnības atmiņu, kas tieši saistās ar tēvu?

 

 

Zanda: Tādu ir daudz. Ik pa brīdim kāda aina ienāk prātā. Atceros vienreiz aukstā ziemas dienā mēs ar tēti braucām uz laukiem. Toreiz vēl ar vilcienu. No stacijas bija jāiet kādi pieci kilometri. Bija tiešām ļoti auksts un mums sala kājas (stilbi). Tad tētis izvilka no somas avīzes un mēs centāmies tās sev aptīt un iet avīžu aizvējā.

 

Matīss: Atceros, ka vienu dienu braucām uz ezeru ķert gredzenošanai jaunos gulbjus − noķērām, uzlikām gredzenu un laidām vaļā. Darījām to no laivas − ar ķeseli gaŗā kātā, bet šie bija ļoti veikli − ātri peldēja un nira, slēpās niedrēs, grūti bija noķert. Bet mēs iegājām azartā − pirmais ūdenī ar visām drēbēm metās tētis, pēc tam arī es − tā bija rezultatīvāk! Pusdienlaikā piestājām pie vienas saliņas, lai uzkostu, līdzi mums bija maize, vārītas olas, arī konservi. Kad bijām paēduši, tētis savāca konservus, ieraka zemē olu čaumalas un teica − tās no dabas nākušas, varam atstāt, zemē satrūdēs un dabai nekaitēs, taču tos metāla konservus gan neatstāsim, tie te nomētātos gadiem. Un mūsu gulbju ķeršana turpinājās...

 

 

Vai tēvs aktīvi piedalījās jūsu − bērnu −audzināšanā, vai tikai „pastarpināti?”

 

 

Matīss: Manuprāt aktīvi, lai gan aktīvāk, šķiet, to darīja mamma. Viņš tāpat mūs veda uz bērnudārzu, skolu, gāja uz vecāku sapulcēm, rūpējās un gādāja. Interesējās un bija lietas kursā par notiekošo.

 

Zanda: Diezgan „tieši,” tā šķiet. Man patika iet kopā ar tēti uz skolu (pat vēl vidusskolā, ja kādreiz sanāca). Katrā ziņā tā audzināšana nekad nav bijusi tāda didaktiska, vienkārši dzīvojot viens otram līdzās, mēs augām un kopā skatījāmies uz pasauli.

 

 

Kādas jums atmiņas un domas saistās ar jūsu tēva dzimtajām mājām „Zīlītēm” Kurzemē? Ko tās nozīmēja tēvam, vecākiem?

 

 

Zanda: Man tā vieta nepatīk. Tētis arī teica, ka viņš nezin otru tik ainaviski neinteresantu vietu Latvijā. Tā, ka piesaiste tur bija māte un tēva mājas. Tomēr mēs turp bieži braucām.

 

Matīss: Man šīs mājas saistās ar bērnību − tur es pavadīju vasaras, brīvdienas. Man kā puikam patika siena talkas, kad siens tika krauts traktora piekabē, un es varēju pa to lēkāt, lai noplacinātu. Arī šķūnī, kur tas tika izkrauts un uzglabāts, varēju no sirds izlēkāties. Tētim tās bija tēva mājas, kas kaŗa laikā tika nopostītas, bet pēc tam atjaunotas. Viņš tur jutās labi − daba, savs zemes stūrītis, kur viņš ļoti aktīvi stādīja kokus un gribēja izveidot rezervātu, kur dzīvot putniem. Šovasar viņš uzslēja torni stārķa ligzdai, ceram, ka tā atradīs iemītniekus. Tētim laukos bija savs darba kabinets − būda, kā mēs to saucam. Tas ir celtnieku vagoniņš, kas tika novietots dārzā, un tur tētis netraucēti rakstīja, daudzi darbi ir tapuši tieši tur.

 

(Par savām lauku mājām Jānis Baltvilks savā grāmatā Divpadsmit pastaigas dabā rakstījis: Zīlītes ir pavisam parastas lauku mājas Smārdes pagastā. Arī apkārtnē nav nekā sevišķa − tīrumi, pļavas, meža pudurīši un krūmāji. Tādu māju Latvijas laukos ir tūkstošiem. Taču man Zīlītes ir kaut kas īpašs. Tās ir manas dzimtas mājas, manas tēva mājas. Tēvs gan daudzus gadus jau atdusas smilšu kalniņā, bet Zīlītēs dzīvo mana māte. Zīlīšu laukus apsaimnieko mans brālis. Līdzko man gadās kādas brīvākas dienas, tā braucu uz šejieni.)

 

 

Vai jūsu tēvs jums kādreiz lasīja priekšā grāmatas, kad bijāt maziņi?

 

 

Matīss: Jā, lasīja. Atceros, ka man ļoti patika Andreja Pumpura eposs Lāčplēsis, ko tētis lasīja pirms gulētiešanas, tas bija tik saistoši un interesanti!

 

Zanda: Es atceros, ka tētis lasīja priekšā Matīsam Lāčplēsi. Matīsam ļoti patika. Viņš lūdza to lasīt atkal un atkal.

 

 

Kuŗa(s) ir jūsu mīļākā(s) tēva grāmata(s)?

 

 

Matīss: Man bērnībā ļoti patika pasakas, esmu izlasījis ļoti daudzas pasaku grāmatas. Man patīk tēta pasaku grāmatas Pasakas par pasakām un Plīvija un citas pasakas. Tētis gribēja izdot interesantu un skaistu pasaku grāmatu − liela formāta, cietajos vākos ar skaistām bildēm, un tas viņam ir izdevies. Ļoti patīk dzejoļu krājums Saule met loku, kas apvieno daudzus dzejoļus, kas izsaka tēta būtību.

 

Zanda: Es nevaru tādu nosaukt.

 

Grāmata Plīvija un citas pasakas (2000) ieguvusi „Preses nama Grāmata” godalgu. Tas ir latviešu oriģinālliteratūras konkurss, ko organizē Preses nams, Latvijas Rakstnieku savienība un Latvijas Kultūras fonds.

 

 

Vai esat kādreiz pavadījuši savu tēvu kādā dabas izbraukumā?

 

 

Matīss: Mēs ar tēti esam daudz staigājuši kopā, kaut vai savos laukos. Tagad, par to domājot, saprotu, cik viņš bija vērīgs! Spēja pamanīt un pievērst uzmanību daudzām lietām, kuŗām citi paiet gapām − putnam kokā, pirmajai mušai pēc ziemas, skudru takai mežā. Arī mani viņš mācīja ieskatīties un ieklausīties. Šķiet, ka daba bija tā vieta, kur viņš smēlās spēkus un iedvesmu. Arī, būdams laukos, bieži viņš devās staigāt pa mežiem, kur pavadīja vairākas stundas. Viņš mežā jutās kā mājās, jo lieliski saprata, pazina dabu. Ja kādu laiku nebija sanācis izbraukt no pilsētas, viņš kļuva nemierīgs, meklēja iespēju izstaigāties − kaut vai pa piepilsētas mežiem. Daba viņu nomierināja, atjaunoja spēkus.

 

Zanda: Savās lielajās „ekspedīcijās” tētis vairāk devās kopā ar Ģenerāli (tā tētis sauca vienu no saviem labākajiem draugiem, ornitologu Juri Lipsbergu) un/vai Andri Eglīti. Mēs kopā devāmies tādos vienas dienas izbraucienos. Bieži. Gan tepat kaut kur pie Rīgas, gan drusku tālāk. Tādu īpašu tradiciju mums nebija. Nu, piemēram, es aizvedu mammu un tēti uz Doles salu. Nolikām mašīnu un gājām salai apkārt. Tētis ieklausījās dabas skaņās. Ja bija dzirdams kāds putns, viņš zināja, kuŗš tas ir. Tāpat arī kokus tētis pazina. Kārtīgi izstaigājāmies un braucām atpakaļ uz Rīgu.

 

 

Kā jūs raksturotu sava tēva personību?

 

 

Matīss: Es viņu raksturotu kā spēcīgu, dzīvespriecīgu un godīgu cilvēku. Bez ļaunuma, naida, mantkārības un varas kāres. Viņš bija laimīgs cilvēks, un viņam ļoti patika dzīvot. Viņš priecājās par katru nodzīvoto dienu, gadu, un teica, ka neko nenožēlo un, ja būtu iespēja pavērst laiku atpakaj un izmainīt dzīvi, viņš tajā neko negribētu mainīt.

 

Zanda: Viņš bija cilvēks ar mugurkaulu, savu viedokli, nepakļāvās. Godīgs, atklāts. Noteikti − optimists! Viņš mācēja justies apmierināts un laimīgs, priecīgs. Pret dzīves materiālajām lietām viņam nebija nekādas lielās prasības.

 

 

Vai padomju gados jūsu ģimenē tika runāts par Latvijas vēsturi, politisko situāciju?

 

 

Matīss: Jā, mēs par to runājām, tikai man jau tās saprašanas nebija. Arī es (tāpat kā savulaik tētis) nevarēju saprast, kāpēc vecāki nepriecājās par manu sarkano kaklautiņu, kuŗu man uzticēja nēsāt kā pionierim. Atceros, ka tētis ticēja Latvijas neatkarībai un ļoti gribēja to piedzīvot.

 

Zanda: Es neatceros kādas skaļas runas, tomēr to, kur atrodas „stūŗa māja” − čeka, zināju gan; arī to, ka tēti vairākkārt veda uz turieni pratināt. Labi atceros 80. gadu beigas, to, kā notika cīņa par Latvijas neatkarību, kā tajā iesaistījāmies.

 

 

Vai jūsu tēvs daudz interesējās par politiku?

 

 

Matīss: Jā, viņš sekoja un juta līdzi notikumiem pasaulē, pārdzīvoja par vardarbību un priecājās par labajām lietām. Katru dienu viņš skatījās ziņas, klausījās radio, lai būtu lietas kursā un varētu vērtēt notiekošo.

 

Zanda: Viņš man daudz ko varēja izskaidrot. Viņš bija „pirmais uzziņu krājums,” pie kā es vērsos ar saviem jautājumiem. Gan par dabu, gan valodu, gan arī politiku. Viens no manas dzīves stabilajiem balstiem.

 

 

Kā viņš uztvēra Latvijā notiekošo pēc neatkarības?

 

 

Zanda: Ar lielu gandarījumu. Protams, mēs redzējām, ka daudzas lietas nenotiek gluži tā kā gribētos. Tomēr brīvība un iespējas, ko tā dod, tēta vērtējumā bija nesalīdzināmi nozīmīgākas par tām grūtībām, kas rodas.

 

Matīss: Tētis ticēja Latvijas nākotnei un priecājās par veiksmēm, par prezidenti, kuŗa godam pārstāv Latviju pasaulē. Pēc neatkarības atgūšanas bija juku laiki, ko citi centās izmantot savtīgās interesēs, viņam bija žēl šo cilvēku. Viņš bija lepns par savu valsti un pārliecināts par tās attīstību.

 

 

Kas ir galvenais, ko jūs esat iemantojuši no sava tēva?

 

 

Zanda: Es ceru, ka tā ir labestība pret apkārtējo pasauli.

 

Matīss: Man tētis ir daudz devis garīgo vērtību, izaudzinājis par cilvēku. Viņš man ir mācījis saudzēt dabu, nedarīt pāri nevienai dzīvai radībai, arī cilvēkiem. Būt godīgam, klausīt sirdsapziņai. Spēt piedot visu, neatcerēties ļaunu. Darīt labu − viņš teica: Centies katru dienu izdarīt vismaz vienu labu darbu, lai tā diena nebūtu nodzīvota veltīgi.

 

 

2001. gadā Jānim Baltvilkam ar cirvi uzbruka viņa draugs. Kā tēvs atkopās pēc šī baismīgā notikuma, un vai tas kaut kā viņu iespaidoja?

 

Zanda: Ārēji tās bija rētas uz muguras, kājām un rokām, kuŗas varēja redzēt. Kas notika iekšā, to jau cits cilvēks nevar īsti zināt. Katrā ziņā viņš vairs nekādā gadījumā negribēja to cilvēku satikt.

 

Matīss: Es centos ar viņu par to nerunāt, lai lieki neatgādinātu. Pārdzīvojums bija joti smags, tas taču bija draugs, kas uzbruka un spīdzināja, pazemoja, bet viņš bija bezspēcīgs. Tētis bija izjutis nāves tuvumu. Bet arī šim cilvēkam tētis piedeva − tikai izsvītroja viņa vārdu no telefona grāmatiņas un vairs ar viņu nerunāja.

 

 

Vai tēvs kādreiz runāja par nāvi ar jums, bērniem?

 

 

Zanda: Neatceros tādas runas. Varu tikai pastāstīt, ka Latvijā katru novembri ir tāda „mirušo piemiņas diena,” ko arī sauc par „svecīšu vakaru.” Svecīšu vakars tāpēc, ka cilvēki dodas uz kapiem pieminēt aizgājējus un iededz tur svecītes. Mēs abi ar tēti parasti devāmies uz Meža kapiem aizdegt svecītes pie viņa un maniem aizgājušajiem draugiem un mūsu radiniekiem. Svecītes tad daudzi cilvēki tagad noliek arī Brāļu kapos latviešu strēlnieku piemiņai un pie Jāņa Čakstes pieminekļa. Tagad to var darīt brīvi. Starp citu, tēti divas reizes izslēdza no universitātes un viena no reizēm bija par to, ka viņš krievu laikos bija devies pie Čakstes pieminekļa nolikt svecīti, bet tad viņu tur savāca no krūmiem izlēkušie čekisti. Pie viena varu pastāstīt, ka otra reize bija par to, ka viņš kādā Jaungada sarīkojumā Tukumā mēģināja dziedāt Dievs, svētī Latviju! Tā nu beigās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes durvis viņam bija slēgtas, tomēr viņam izdevās absolvēt Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju kā diplomētam agronomam...

 

 

Vai jūsu tēvs bija dievticīgs? Vai viņam bija kāda sava „dzīves filozofija”?

 

 

Matīss: Jā, viņš ticēja Dievam. Tētis nebija draudzē, viņš neapmeklēja baznīcu (reizēm mēs gājām uz baznīcu Ziemassvētkos), bet viņš spēja kontaktēties ar Dievu, kā viņš pats reiz teica „pa tiešo.” Viņš dzīvoja ar domu − nedari ļaunu, sliktu, nedari citiem to, ko negribi, lai dara tev, un dari pēc iespējas labu.

Zanda: Tētis pētīja dažādas reliģijas un pie tās pašas kristietības vien atgriezās. Kādā draudzē tētis nebija un uz baznīcām arī īpaši negāja. Droši vien, ka tuvākie bija luterāņi. Mēs iegājām baznīcā Ziemassvētkos tajos gados, kad lielākā daļa to darīt baidījās un tur bija pietiekami daudz vietas, nevis liela burzma un grūstīšanās kā tagad.

 

 

Vai varat pieminēt kādu sava tēva dzejoli, kas jums tuvs?

 

 

Matīss:

Kopš tu neskaties vairs ar acīm,

bet skaties ar sirdi,

kopš tu neklausies vairs ar ausīm,

bet klausies ar sirdi,

kopš tu pasauli tausti ar sirdi,

ne vairs ar plaukstām,

kopš tava sirds

ieguvusi

redzi un dzirdi,

aizvien biežāk

viņa tev sāp.

Tava sirds,

kas ieguvusi

redzi un dzirdi.

Tava sirds

vairs nepārstās

sāpēt

Tu esi glābts.

 

(„Sirds”, no Saule met loku)

 

Jānis Baltvilks, kuŗš tik lieliski prata „lasīt” dabu, to visā tās smalkumā aprakstot gan dzejo|os, gan stāstos, mums neuzkrītoši atgādināja, ka katram kokam, krūmam, puķei, putnam, zvēram, zivij un kukainītim ir unikālas īpašības un Cilvēka dots vārds. Lakstīgala, dzērve, dzērvene, staltradzis, sīlis, sermulītis, zeltgalvītis, krustknābis, dižraibais dzenis, vītiņš, čuņčiņš, svirlītis, virši, mellenāji, brūklenāji, kārkls, kadiķis, cūkpiene: tie ir skaisti, skanīgi vārdi, kas liecina par mūsu senču vērību un tuvību dabai. Jānis bija šī mantojuma glabātājs un tālāk devējs. Viņš pievērsa uzmanību kūsājošajai dzīvībai ap mums, kas čivina, vidžina, ūjina, vītero, šalc, svilpo un mutuļo, izsējas un izšķiļas, nārsto, vairojas un mirst tepat mums blakām: tā ir daba, kuŗas dzīvā šūna mēs esam.

 

 

 

Par Ritu Laimu Bērziņu skat. JG 234:25