JG redakcijai:

Pēdējais JG numurs ierosināja ieteikumu redakcijai: meklēt un iespiest ārzemju un Latvijas autoru atmiņas par trimdas un Latvijas sakariem okupācijas periodā. Īpaši interesantas varētu būt dažādu autoru atmiņas par vienu un to pašu notikumu.

Atmiņas par t.s. kultūras sakariem draud pazust līdz ar atmiņu nesējiem, piem., Olafs Stumbrs un Valdis Krāslavietis, cik zinu, nav atstājuši atmiņas par savu kultūras sakaru pieredzi. Trūkst arī atmiņu par radio raidījumiem uz Latviju un par sūtījumiem latviešu sirdsapziņas cietumniekiem padomju ieslodzījuma vietās.

Atmiņas derēs okupācijas perioda vēstures rakstītājiem un palīdzēs pārbaudīt reizēm dzirdētu uzskatu, ka trimdā daudzi kalpoja KGB.

Šis varētu būt īstais laiks sākt projektu, jo Latvijas uzņemšanai NATO un ES vajadzētu mazināt atturību (ar tādu esmu reizēm sadūries Latvijā) par šiem sakariem rakstīt un runāt.

 

Uldis Bluķis, Ņujorkā

 

 

 

JG redakcijai:

Kāpēc mēs nācām klausīties Jāni Peteru, Imantu Ziedoni, kori Ave Sol? Vai, to darot, padomju režīms Latvijā mums kļuva simpātiskāks? Vai tas mazināja mūsu gribu darīt darāmo, lai Latvija kļūtu brīva, demokrātiska valsts? Tieši pretēji! Šādi jautājumi rodas, lasot interesanto Evas Eglājas-Kristones rakstu (JG 235:31-35), kur dokumentēti Kultūras sakaru komitejas mērķi, kā arī trimdas labā spārna raizes par it kā naiviem trimdas jaunatnes sakaru atzinējiem. Atmiņā nāk 4. Vispasaules Latviešu Jaunatnes Kongress (1978, Williamstown, MA), kur kā 40 g. „jaunietis” piedalījos Gunša Liepiņa vadītajā kultūrsakaru darba grupas pirmajā sesijā. Bija jābalso par apmēram šādu jautājumu: Kādu mērķi vai ieguvumu kultūrsakaru komiteja cer panākt, veicinot zināma veida kultūras sakarus? Visvairāk punktu (63) guva spriedums: Trimdas sabiedrības šķelšanu, tad PSRS ārpolitikas mērķu veicināšanu (52) kamēr trimdas latviešu garīgo vajadzību apmierināšana ieguva tikai 6 punktus. Bet, par spīti tam, darba grupas gala slēdziens, ka visumā trimdas jaunieši būs ieguvēji! Manā kongresa novērtējumā, ko nolasīju Akadēmiskās vienības Austrums sanāksmē dažus mēnešus vēlāk, konstatēju: acīmredzot kultūras sakaru atbalstītājos un tā saucamajos patriotiski nelokāmajos kultūras sakaru noliedzējos ir vienprātība par padomju mērķiem. Tas ir loti svarīgs fakts, ko sakaru apkaŗotājiem vajadzētu ņemt vērā. Parasti tomēr viņi operē ar šādu stereotipu: sakaru atzinēji tiem liekas vai nu komūnisti, vai arī naivie, kuŗi kaut kā iedomājas, ka, lūk, Kultūras sakaru komiteja nesavtīgi rūpējas par trimdas garīgām vajadzībām.

Sakaru komitejai bija savi mērķi, bet jaunieši, kas klausījās Peteru un Ziedoni, iepazinās ar pasaules līmeņa dzeju. Tas bija atklājums un pierādījums, ka ir vērts būt latvietim, ka latviešu tauta zels un pastāvēs par spīti visam. Tas ir, kāpēc mēs klausījāmies un, domāju, to arī toreiz apzinājās Peters un Ziedonis.

Jāpiekrīt Jānim Krēsliņam, ka sperts labs, bet nepilnīgs pirmais solis kultūrsakaru nozīmes izpratnei. Vēl mazliet ironiski: 2003. gada novembrī Guntis un Anita Liepiņi un citi Dardedzes aktīvie darbinieki saņēma Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņus un goda zīmi par darbu kultūrsakaru veicināšanā, kas norāda uz vajadzību autorei apskatīt sakaru jautājumu plašākā perspektīvā.

Juris Zommers, Hamiltonā, Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

Priecājos, ka no diviem tāliem krastiem izdevās satikties ar Jāni Elsbergu vidū jūras nevis pie melnās čūskas malējas, bet gan pie Zagajevska no atslogota miera, grāmatu Grieķijas un atmiņu Jeruzalemes radītās salas.

Laima Kalniņa, Rokvillē (Rockville), MD, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

JG 235 loti interesants! Apsveicu!

Dagmāra Vallena, Ņujorkā

 

 

 

JG redakcijai:

Žēl, ka paliek grūti lasīt smalko druku žurnāla beigās.

Marta Brauna, Otavā, Kanadā

 

 

JG redakcijai:

Lai gan katru vasaru esmu Latvijā un pērku grāmatas kā negudra, tomēr labprāt arī lasu JG. Vai tas būtu ierastā „trimdīšu” viedokļa dēļ, lietišķā stila, vielas izvēles vai kāda cita, man neaptveŗama iemesla dēļ, nemāku izskaidrot. Tīri labi „slēpoju” ar divām dažādām slēpēm − JG un Karogu. Tā izdodas līdzsvarot iespaidus, gūt ieskatu plašākās kultūras jomās. Vēlu raženu un svētīgu 2004. gadu!

Laima Urdze, Brēmenē, Vācijā

 

 

 

Sekojošā redakcijā saņemtajā vārsmā autore dzejiski vīsta dūres pret Uldi Bērziņu, mūsu dzejnieku par excellence, konkrēti, pret dzejoli „Kunnoss runā ar nāvi” (JG 233:7), kuŗā Ulda draugs, dzejnieks Juris Kunnoss (1948-1999), mēģina atgaiņāt kaulaino izkapts sievu (dzejolī „mauku”) (red.).

 

JG redakcijai:

Kādam dzejniekam

Dzejniek, Tu, neģēli, neķītri,
sieviešu ienīdēj,
par prastieni, mauku
viņu sauci.
Ja sievietē vīlies esi,
kā vīrs, ar mugurkaulu
savu lāstu nesi!
Un padomā
    ka sievieti − māti,
    arī savu, Tu lādi.

Sieviete, Kanadā

 

 

 

JG redakcijai:

Kur gan ir nokļuvusi latviešu literatūra, māksla, pārrunas? JG 233:7 dzeja − kauns! Cik skumji!

liga Grants, Olimpijā (Olympia, WA), ASV