JG238 Rolfs Ekmanis. Radio Vatikāns

Rolfs Ekmanis

STARPTAUTISKIE RAIDĪJUMI LATVIEŠU VALODĀ 20. GS. OTRĀ PUSĒ

Sākums JG235 un 237

RADIO VATIKĀNS

Tāpat kā Amerikas Balss, arī jezuītu ordeņa paspārnē esošajam Vatikāna raidītājam (Radio Vaticana) radioprogrammu (to ēterā palaišanas pats sākums ir 1931.12.II) lielumlielajā daļā ir jārēķinās ar savu finansētāju politiku un uzskatiem. Līdzīgi Vašingtonas ārlietu ministrijai, kuŗas uzraudzībā atrodas Amerikas Balss (skat. JG 235:23-31 un 237:35-44, 55), arī Vatikāns ir iestādījums ar globālām interesēm, un daudzkārt kaut kādi tur baltieši bieži vien šķiet pārāk mazi gariņi abu raidītāju konceptos. Lai gan trimdas vadības pārstāvji, piemēram, kriminalogs prof. Pēteris Lejiņš, 60. gados pacenšas raudzīt, lai katoļu baznīcas atbalstītajos Radio Vatikāns raidījumos pastiprinātos nacionālpolitiskais moments, ārpus reliģiskās sfēras samērā maz kas ir iespējams, katrā ziņā līdz 70. gadiem.

Radio Vatikāns latviešu redakcija darbību uzsāk jau 1948.2.IX, sākumā gan raidot tikai 15 minūtes reizi nedēļā. Kopš 1966. gada raidījumi (Programma Lettone) notiek jau četras reizes, bet, sākot ar 1975.7.VII sešas reizes nedēļā, turklāt pagarināti uz 20 minūtēm. Pirmajos gados raidījumu saturs ir tikai reliģiskas iedabas, kas atbilst Radio Vatikāns galvenajam uzdevumam − sludināt pasaulei pestīšanas mācību un kristīgo morāli, izskaidrot Svētos rakstus, iztirzāt aktuālus filozofiskus un teoloģiskus jautājumus, atspoguļot katoļu baznīcas vadības, īpaši Romas pāvesta, darbību un kristīgās pasaules aktīvitātes vispār, kam pievienojas garīgai mūzikai veltītas programmas. Vēlāk raidījumi cita vidū sāk informēt arī par latviešiem, galvenokārt katoļiem, arī citām latviešu konfesijām un pamazām arī par sabiedrisko un kultūras dzīvi trimdā. Atskan recenzijas par grāmatām, ziņas par latviešu sanāksmēm, dziesmu svētkiem, kultūras dienām, intervijas ar latviešu kultūras darbiniekiem, māksliniekiem, zinātniekiem, latviešu mūzikas atskaņojumi u.c. Bet no tiešās politikas, no opozicionāra noskaņojuma radīšanas un kaut vai apslēptas tieksmes transformēt valsts iekārtu uz stingrāko norādīts izvairīties, kas nemaz nav tik viegli izdarāms, jo tieši Maskavas orbītas katoļu zemēs kristīgā ticība ir jo cieši saplūdusi ar nacionālajām, sociālajām, vēsturiskajām un tautiskajām vērtībām.

Tā kā Radio Vatikāns programmas no Svētā Tēva pilsētas ir pirmie starptautiskie raidījumi latviešu valodā (Amerikas Balss latviski sāk raidīt vairāk nekā trīs gadus vēlāk − 1951.3.VI), dabiski, latvieši visā pasaulē seko tiem ar neatslābstošu interesi. Sākumā dzirdamība ir laba, bet ar katru raidījumu kļūst vājāka, īpaši pēc 1948.18.XI programmas, kas vēsta par valsts svētku dievkalpojumu un svinīgo aktu Romā. 1948.25.XI ir dzirdami katoļu garīdznieku bezmaz musinātāji aicinājumi pulcēties dievnamos, lūdzot par mūsu brīvību (..) lai Dievs ātrāk pašķiŗ ceļu uz brīvo Latviju. 1948.9.XII, cita vidū, skan šādi vārdi: Staļins deva pēdējam Latvijas valsts prezidentam Ulmanim goda vārdu respektēt Latvijas neatkarību, bet goda vārds tādam vīram kā Staļinam neeksistē. Nākošos raidījumus krievu radītie traucējumi jeb „zāģi” pilnīgi noēd. Piemēram, 16.XII traucētāja burkšķis pazūd tieši plkst. 18.45, bet, tā kā vēl skan pēdējie vārdi latviski, tiek ātri atjaunots un turpinās vēl trīs minūtes. Kā ziņo Alfons Lauris (skat. JG 237:55), pēc baznīcas zvaniem raidījuma ievadā dzirdams ir tikai pirmais vārds laudetur. Pēc tam nekas cits kā tikai zāģu skaņas. Kopš 60. gadiem krievu pret Radio Vatikāns tīši raidītie traucējumi gandrīz pilnīgi izbeidzas. Un, ja „burkšķis” laiku pa laikam tiek arī uzgriezts, raidījumus var teicami saklausīt attālāk no Rīgas.

Pēc Vatikāna priekšrakstiem jebkuŗas valodas raidījumus Vatikāna radiofonā jāvada katoļu garīdzniekam. Tādam jābūt arī viņa vietniekam. Pārējie darbinieki var būt arī laji. Pirmos latviešu raidījumus vada jezuītu tēvs Pāvils Bečs (dz. 1913). Ilgus gadus redakcijas vadītājs ir priesteris Staņislavs Kučinskis (1913), kuŗš, pēc Katoļu teoloģijas augstskolas beigšanas Rīgā, 30. gados dodas studiju nolūkā uz Romu, pēcāk studē filozofiju un teoloģiju Krakovas Jezuītu universitātē un Gregoriāņa Universitātē Romā, kam seko garīdznieka darbs vairākās Itālijas pilsētās. Laika gaitā Kučinskis pierādījis arī izcila vēsturnieka spējas, par ko liecina viņa pētījums par Jāni Reiteru (ap 1632-1695 vai 1697) akadēmiskās organizācijas Ramave rakstu krājumā Ceļi (Lundā, 1969, 14), bet īpaši daudzie ļoti rūpīgi apstrādātie pētījumi nepietiekoši novērtētajā Dzimtenes kalendārā, ko Zviedrijā klajā laiž latviešu katoļu apgāds Trīs Rozes (no 1973 līdz savai nāvei 1988. gadā to vada priesteris Kazimirs Vilnis, bet 1989. un 1990. gada laidienus, kas ir arī pēdējie − Staņislavs Boriss un Pāvils Johansons). Tas nav kalendārs parastajā nozīmē, bet gan vērtīgu rakstu krājums − no 136 līdz 412 lappusēm biezs. Ilustrācijai minēsim tikai divus Kučinska pētījumus 1980. gada Dzimtenes kalendārā − „Dagdas kungs un latviešu draugs Kazimirs Bujnickis” (55 lappuses!) un „Bīskaps Juris Nikolajs Hilzens − bargu kungu taisnīgs tiesātājs Dagdā” (14 lpp.).

1968. gadā latviešu redakcijā sāk strādāt Monsiņjors Ārvaldis Andrejs Brumanis (dz. 1926 − rakstos viņš parādās arī kā Andre Ārvaldis Brumanis), sākumā kā Kučinska vietnieks, vēlāk vadītājs. 1996.6.XI pāvests Jānis Pāvils II viņu konsekrē par bīskapu (Liepājas diecēzei) kopā ar 13 citiem no 11 pasaules valstīm, ieskaitot Rīgas Garīgā semināra rektoru Antonu Justu (Jelgavas diecēzei). Brumanis iesaukts Latviešu leģionā 1944. gadā, ievainots Pomerānijā 1945.III, saņemts gūstā Beļģijā, kur beidz Latviešu Katoļu semināru (1947), pēc studijām Florefas un Namīras Garīgajā seminārā ordinēts par priesteri (1954), beidz Luvēnas Universitātes (Universite de Louvain) vēstures fakultāti (1957), iegūst lic. grādu teoloģijā Romas Gregoriāņa Universitātē (1960), dodas atpakaļ uz Luvēnas Universitāti, kur iegūst doktora grādu baznīcas vēsturē (1968) pēc disertācijas aizstāvēšanas par Mohilevas metropolītu Staņislavu Siestženceviču, kas publicēta grāmatā franču valodā kā Aux origines de la hierarchie latine en Russie. Mgr. Stanislas Siestrzencewicz−Bohusz, premier archeveque-metropolitain de Mohilev (1731-1826). Pēc pirmās Polijas sadalīšanas (1772) lietuviešu cilmes Siestženceviču Krievijas cariene Katrīne II ieceļ par Baltkrievijas bīskapijas bīskapu, pēcāk par Mohilevas archibīskapu-metropolītu (1882). Viņa pakļautībā nonāk visi Romas katoļu klosteŗi Krievijas ķeizaristē. Prof. Edgara Dunsdorfa rediģētās gadagrāmatas Archīvs 9. sējumā (Melburnā, 1969) iespiests Brumaņa raksts par šo katoļu garīdznieku (arī visai veiklu politiķi), kuŗš bez citām valodām pratis ne tikai lietuviski, bet arī latviski. [1] Sākot ar 1996. gadu, Brumanis ir Liepājas bīskaps un diecēzes ordinārijs.

No Radio Vatikāns latviešu darbiniekiem īpaši svarīgu lomu ieņem mūsu kultūras vērtību popularizētāja Itālijā Dr. Marta Rasupe (1900-1983), kuŗa 30. gadu sākumā pēc uzvaras kādā akadēmiskā konkursā (romāņu valodās un literatūrā) dodas uz Itāliju kā Latvijas valsts stipendiāte un1936. gadā iegūst filoloģijas doktores grādu Romas Universitātē (Universita degli studi di Roma). Turpat (pēc trim gadiem pasniedzējas darbā Instituto Orientale − Austrumzemju Institūtā) viņa vada latviešu valodas nodaļu no 1939. līdz 1966. gadam, vienlaikus pievienodamās uz Latviju virzīto radioraidījumu gatavotājiem Rietumos, sākumā kā Radio Vatikāns pastāvīga darbiniece, vēlāk kā ārštata korespondente − līdz pat 1978. gadam. Itālijā Dr. Rasupe kļūst, tā teikt, par latvieti ar misiju − rādīt tai tautai, kuŗas vidū viņa dzīvo un strādā, ka Baltijas jūras krastā ir zeme un tauta, no kuŗas plūst ievērojamas kultūras vērtības. Starp Latviju un Itāliju viņa uzceļ paliekošu un stabilu tiltu gan kā tulkotāja un zinātniece, gan arī literatūras kritiķe, par ko liecina viņas daudzās publikācijas un iespaidīga tulkojumu virkne. [2]

Arī Radio Vatikāns latviešu raidījumiem Rasupe parasti ar pārliecinošu profesionalitāti gatavo domām bagātas kultūras programmas, kas atstāj dziļas pēdas klausītāju apziņā. Dodoties atpūtā pēc 25 Vatikāna raidstacijā nostrādātiem gadiem, pāvests Jānis Pāvils II īpašā ceremonijā pasniedz viņai savu autografētu fotoattēlu ar šādu veltījumu: Profesorei Martai Rasupei izjustā pateicībā par pašaizliedzīgo darbu Radio Vatikāns no sirds dodam viņai Apustulisko svētību, izlūdzot viņai bagātīgas debesu žēlastības. Vatikānā, 1978. gada 13. decembrī (Akadēmiskā Dzīve 1980, 22:93). Rasupe pārkāpj Aizsaules slieksni 1983.20.XII.

Vēl jāmin paša pēdējā laika Radio Vatikāns latviešu redakcijas darbinieces Terēzi Bondari, Terēzi Svilāni un pašreizējo redakcijas vadītāju Silviju Krivtežu. Šodien raidījumi nenoliedzami ir mazāk nozīmīgi nekā tajos gados, kad ārzemju radio raidījumu klausīšanās Padomju Latvijā bija noziegums un nebija ticības un vārda brīvības. Taču neviena darbība, kas latviešus garīgi stiprina, manuprāt, nevar būt slikta, izsakās Anglijā pazīstamā sabiedriskā darbiniece un 80. gados Eiropas Latviešu jaunatnes apvienības žurnāla ELJA Informācija redakcijas locekle Svilāne, kas pievienojas Radio Vatikāns latviešu nodaļai (1985) pēc studijām Tasmanijā (Laiks 2003.23-29.VIII).

Lai gan naudīgās katoļu baznīcas Radio Vatikāns, kur nodarbināti apmēram 400 cilvēku no turpat 60 valstīm, kas raida 40 valodās aptuveni 480 stundas nedēļā un skaitās viena no techniski modernākajām starptautiskajām radiostacijām, latviešu trimdas presē, īpaši 60. gados, laiku pa laikam parādās aicinājumi sniegt palīdzīgu roku Vatikāna latviešu nodaļai, kas, stāvot aizmirsta savā vientuļajā postenī (Vilis Skultāns vēstulē 1968.V). Talkā varētu nākt latviešu sabiedrība, organizācijas un latviešu apgādi. Viss tas pakalpotu mūsu kopējam mērķim − tā pēc atgriešanās no Vatikāna vēsta Daugavas Vanagu ASV valdes referents N. Rasiņš (Laiks 1969.8.111). Latviešu katoļu baznīcas pārstāvis pie Svētā krēsla, Monsiņjors Dr. Kazimirs Ručs (dz. 1915) arī liek pie sirds trimdas latviešiem, ka Vatikāna latviešu valodas raidījumiem vajadzīgs sabiedrības atbalsts. Vispirms nepieciešams esot viens diktors, kam Vatikāns maksātu apmēram četrus ASV dolārus par katru raidījumu (bet tādu latviešu valodā tajā laikā ir tikai četri nedēļā!). Sabiedrības atbalsts vajadzīgs arī pārējo darbinieku uzturēšanai, apdrošināšanai utt. Līdzekļi vajadzīgi latviešu laikrakstu, žurnālu un biļetenu abonēšanai pa gaisa pastu, jo materiāli, ja tos izmanto raidījumiem, nedrīkst novecot, kā arī grāmatu, skaņu plašu un skaņu lenšu iegādei. Radio Vatikāns, piemēram, piedāvā noraidīt divus līdz trīs latviešu mūzikas koncertus gadā visai pasaulei, bet to ieskaņošanai nepieciešami līdzekļi. (..) Ja Vatikāns dod mums par velti raidījumu laiku, telpas, pat maksā [korespondentiem] zināmu honorāru, tad jo devīgāk būtu jāsteidzas palīgā mūsu pašu cilvēkiem (Laiks 1969.12.VIII). Tā Ručs, kuŗš līdz pirmajam krievu gadam ir priesteris Cēsu un apkārtnes draudzēs, iesaukts Latviešu leģionā, kur 1944.4.IV iecelts par VI korpusa vienību mācītāju, ar 15. divīziju nonāk Pomerānijā, gandrīz gadu pavada gūstā Putlosā un Zedelhemā, kļūst par zinātņu doktoru Luvēnas Katoļu universitātē, Vatikānā iegūst advocatus rotalis diplomu, kopš 1963. gada pārstāv latviešu un igauņu katoļu garīgo aprūpi ārpus Latvijas, aktīvi darbojas trimdas katoļu publikācijās (Svētdienas Ziņas, Gaisma u.c.) un kļūst par Bīskapa Jāzepa Rancāna Fonda laureātu. Pāvests Jānis Pāvils II Ruču ieceļ par sava galma prelātu.

Īpaši, sākot ar 70. gadiem, Radio Vatikāns latviešu redakcijas gatavotās programmas, ārējo apstākļu iespaidotas, arvien vairāk pievēršas attiecībām starp katoļu baznīcu un padomju režīmu. 1986.26.VI plaši tiek aplūkota 800. gadskārta, kopš Latvijas teritorijas kristiānizēšanas 1186. gadā, kad, līdz ar augustīniešu mūka Meinharda iesvētīšanu par Ikšķiles bīskapu, sācies vairāk vai mazāk sistemātisks kristīgās misijas darbs. No Romas pārraidīta tiek īpaša eukumēniska sanāksme, ko vada pāvests Jānis Pāvils II un kas veltīta Latvijas atjaunotnei caur Kristu. Gandrīz viss dievkalpjums norisinās latviski un noslēdzas ar kopīgu Dievs, svētī Latviju! nodziedāšanu. Pāvests, runādams pēc kārtas vāciski, angliski un arī latviski, aicina latviešus visās zemēs saglabāt savas nacionālās īpatnības, piemin latviešu kultūras bagātības, izceļot tautasdziesmas, un norāda, ka latviešiem kā Rietumu kultūras pārstāvjiem jāņem dalība misijā par Rietumu un Austrumu kristīgo tradiciju apvienošanu. Arī daļa no nākamās dienas svinībām viesnīcā Domus Mariae dzirdama Radio Vatikāns pārraidēs, piemēram, Dr. Brumaņa uzruna, kuŗā viņš paceļ slavas augstumos bīskapa Meinharda dzīvi un darbu − daudzu uzskatā pārspīlēti. Sekojošā (29.VI) parastajā svētdienas uzrunā cita vidū atskan pāvesta sveicieni latviešu valodā grupai latviešu ar Latvijas karogu Sv. Pētera laukumā: Sveicu dārgos latviešus, kas pēc svinībām vēl ir Romā, un no visas sirds dodu svētību jūsu tautai un zemei. Lai Dievs svētī Latviju!

1989.25.1 Radio Vatikāns atzīmē padomju varas orgānu toreiz 82 gadus vecā un smagi slimā Rīgas katoļu archidiecēzes palīgbīskapa Kazimira Duļbinska reabilitēšanu. Tāpat kā ne viens vien garīdznieks, Duļbinskis represēts vairākkārt, pirmoreiz jau 1949. gadā.

Radio Vatikāns latviešu raidījumi bagātīgu informāciju par cilvēka, konkrēti, reliģisko tiesību pārkāpumiem Padomju Savienības katoļu reģionos − galvenokārt Lietuvā, arī Ukrainā un Baltkrievijā − dod, sākot ar pagrīdes izdevuma Lietuvos kataliku bažnyčios kronika (Lietuvas Katoļu Baznīcas Chronika) iznākšanu 1972.9.III. Chronikas nedaudzie, parasti no 50 lappusēm sastāvošie, regulāri piecas reizes gadā klajā laistie eksemplāri mašīnrakstā iet no rokas rokā Lietuvā. Pa slepeniem ceļiem tie sasniedz arī Rietumus, kur momentā atrod dzīvu atbalsi − lielā mērā pateicoties tam, ka, pēc pareizuma pārbaudīšanas, Chroniku iespiež ne tikai lietuviski, bet arī itāļu, spāņu, franču, angļu un vācu valodā. Tur ietilpstošo, vienmēr īstenībai atbilstošo informāciju operatīvi pārraida visi uz Padomju Savienību un tās satelītvalstīm vērstie Rietumu radioraidītāji − Radio Brīvība, Radio Brīvā Eiropa, BBC, Amerikas Balss, Deutschlandsender un, protams, Radio Vatikāns, kuŗa latviešu redakcija rūpīgi apstrādā savām radioprogrammām Chronikas dokumentāciju par katoļu baznīcas stāvokli Lietuvā, retāk Latvijā. Pie latviešu klausītājiem nonāk informācija gan par aktuālo momentu, gan materiāli no vērtīgās nodaļas „No Chronikas archīviem”, kur atrodamas biogrāfiskas ziņas par tiem garīdzniekiem un katoļu aktīvistiem, kas padomju varas laikā tikuši apcietināti, ieslodzīti cietumā vai nosūtīti uz Gulaga nometnēm, kur ne viens vien miris vai arī ticis noslepkavots. Radio Vatikāns pārraidēs, piemēram, dzirdamas uzziņas par Chronikas ar roku pārrakstītājas Nijoles Sadūnaites apcietināšanu un sešu gadu ieslodzījumu (1974-1980), kā arī izvilkumi no viņas Rietumos nonākušajām atmiņām Kā es kļuvu par KGB upuri (1984); par apcietinātajiem (1984) priesteriem Alfonsas Svarinskas un Sigitas Tamkevičius un pēdējā 1981. gadā teikto un divus gadus vēlāk režīma prāvā pret viņu izlietoto sprediķi; par Katoļu Komitejas ticīgo tiesību aizstāvībai darbības apturēšanu un Viļņas archidiecēzes priesteŗu un konsultantu darba aizliegšanu 1984. gadā; par garīdznieku Jonasa Kastīta Matulioņa un Romas Žamaiša tiesāšanu Viļņā (1985.17.-18.I); par padomju varas iestāžu liegšanu (1961) „Lietuvas katoļu nelokāmības simbolam,” sīkstajam bīskapam Julijonam Stepanovičam, pildīt Viļņas apustuliskā administratora pienākumus, piespiedu kārtā nometinot viņu Žagares pilsētiņā − Vatikāna gadagrāmatā viņš apzīmēts par impeditus, t.i., tāds, kam varas iestādes aizliegušas darboties par bīskapu; par kardinālu Vincentu Sladkēviču, kam par to, ka pāvests viņu iecēlis par bīskapu, veselus 25 gadus jāpavada iekšējā eksīlā Radvilišķos (netālu no Latvijas robežas). Bez minētajiem Radio Vatikāns raidījumos dzirdami vēl daudzu citu dažādos veidos represēto katoļu vārdi. Mihaila Gorbačova „pārbūves un atklātības” gados režīma groži pamazām kļūst vaļīgāki. 1988. gadā garīdzniekus Sladkēviču un Stepanoviču atbrīvo, un pēdējais pat saņem atļauju tikties Vatikānā ar Romas pāvestu (1988.28.IX). Jau 1987.28.VI varas iestādes pieļauj kristietības 600. gadadienas ierobežotas svinības Lietuvā, kā arī Telšu (Telšiai) bīskapa Antanas Vaiča (Vaičius) vadītajai delegācijai apmeklēt Vatikānu, kur Sv. Pētera bazilikā lietuvieši no visas pasaules plaši atzīmē šo notikumu. Misu vada pats pāvests, piedevām beatificējot kādreizējo Viļņas archibīskapu Jurģi Matulaiti (1871-1927). [3] Publicēts tiek arī pāvesta apustuliskais vēstījums lietuviešu bīskapiem. Pa tam lāgam bīskaps Pauls Baltakis, garīgais vadītājs lietuviešiem ārpus Lietuvas, pasniedz ASV prezidentam Ronaldam Rēgenam neizbēgamo piemiņas medaļu. Šis ir arī laiks, kad − pēc daudzām varas orgāniem iesniegtām petīcijām ar simtiem lietuviešu parakstu − katoļiem tiek atdotas vairākas slavenas, padomju konfiscētās baznīcas, piemēram, Klaipēdas Miera Ķēniņienes baznīca, Viļņas katedrāle (celta 1388) u.c. 1988. gadā varas iestādes atļauj atklāti svinēt un atjaunot kā brīvdienu Ziemsvētkus, bet 1989.9.VII Lietuvas TV pirmoreiz translē reliģisku programmu. Viss tas un daudz kas cits, protams, atbalsojas Radio Vatikāns [4] pārraidēs, arī latviešu.

Turpinājums JG248