Jaunā Gaita nr. 240, marts 2005

 

Andrievs Ezergailis

 

VĀCU LAIKS LATVIJĀ

1941-1945

 

Piedāvātā un atraidītā kolaborācija

 

Kaut arī nevaru pievienoties kolaborācijas jēdziena attiecināšanai uz vācu okupācijas laiku Austrumeiropā, īpaši Latvijā, nav manos spēkos atturēt citus to darīt. Bet šim jautājumam jāpievēršas nesavtīgi kritiski, tā teikt, Kārļa Marksa garā. Kolaborācija Latvijā jāpierāda ar dokumentiem, nevis jāpieņem aksiomātiski.

Tā kā bija dažādas okupācijas, bija arī dažādi kolaborācijas paveidi. Tie savstarpēji ietekmēja viens otru. Okupācijas režīmi Francijā un Polijā bija atšķirīgi. Arī Holandē un Norvēģijā. Bet Dānijas okupācija atšķīrās no visām pārējām. Var runāt par ačgārnu, pat paradoksālu saistību: jo maigāka okupācija, jo ciešāka kolaborācija. Folklorā par vācu okupāciju pieņemts, ka visskarbākā okupācija un vienlaikus visciešākā kolaborācija bija Austrumeiropā. Bet, analizējot šo problēmu dziļāk, par vienīgo pareizo viedokli izrādīsies manējais. Pamatā visam ir vācu rasisma ideoloģija. Bija tautas, piemēram, ebreji, ar kuŗām vācieši gribēja ļoti minimālu sadarbību. Uz augstāka pakāpiena atradās poļi un virs viņiem ierindojās citas Austrumeiropas tautas. Hitlera ideoloģijā ģermāņu tautas ieņēma priviliģētu stāvokli, bet arī tās bija sarindotas zināmā kārtībā. Francija pieredzēja trīs dažādas okupācijas: a) etniski iztīrītajā Elzasā-Lotringā (Elsass-Lotringen, fr. Alsace-Lorraine), b) vācu okupācijas varas pārvaldītajā Ziemeļfrancijā ar Parīzi centrā un c) pašu franču pārvaldītajā Višī (Vichy) Francijā. Vācu okupācijas gaitā nevienai latviešu vai poļu pārvaldei netika prasīts vai pavēlēts pieņemt pret ebrejiem vērstus likumus, kā tas tika darīts Višī Francijā. Pirmais paradokss dod pamatojumu otrajam: jo ciešāka kolaborācija, jo lielāka autonomija vai izvēles brīvība. Dānija kolaborēja visciešāk un visplašāk. Tādēļ tā arī varēja paglābt savus ebrejus, ko nespēja ne poļi, ne latvieši. Liekas, ebreju jautājumā Višī valdība pārsteidzās ar pārāk ātru sadarbību - frančiem varbūt būtu radusies iespēja izvairīties no savu ebreju deportēšanas.

Dāņu priviliģēto stāvokli noteica trīs apstākļi: a) viņi padevās, nenogalinot nevienu pašu vācieti, b) viņi bija ar mieru nodot vācu armijai savas zemes ne jau niecīgo ekonomisko produkciju un c) no rasiskā viedokļa dāņi bija blondāki par vāciešiem. Tādēļ arī viņi varēja paturēt savu pirmskaŗa valdību, policiju, kā arī izvairīties savā valstī no vācu šāvēju vadiem. Einsatzgrupas iesūtīja Polijā un Latvijā, bet ne Dānijā, un Vermachta tanki nekad netika novietoti Kopenhāgenas Tivoli parkā. Latvijā, izņemot lauku pagastus, vācu laikā toties nepastāvēja neviena pašu latviešu administratīvā iestāde. Šajā sakarībā būtu interesanti salīdzināt cenas, kuŗas nacisti maksāja latviešu, poļu, franču un dāņu zemniekiem. Ja nu izrādītos, ka poļu un latviešu zemnieki saņēma mazāk nekā franči un dāņi, vai tas būtu pierādījums, ka Austrumeiropas tautas kolaborēja ciešāk ar vācu okupāciju?

 

*     *     *

 

Pētot kolaborāciju Latvijā, jāuzmanās no trim klupšanas akmeņiem. Vispirms pamatīgi jāiepazīstas ar vācu okupācijas režīma būtību. Otrkārt, pievēršoties kolaborācijai Latvijā, nedrīkst vispārināt, vadoties no kolaborācijas, piemēram, Francijā, Dānijā vai Norvēģijā. Treškārt, jābūt skaidrībā par kolaboranta "nodevību" - kas kam bija nodevējs un no kādas perspektīvas kolaborācija tiek izvērtēta? Neiedziļinoties vācu okupācijas būtībā, iznākumā varētu rasties darbs, uzrakstīts no vācu perspektīvas, tātad arī sava veida kolaborācija ar jau sen sagrautu režīmu. Bet no otras puses, pievēršanās kolaborācijai, neiztirzājot nodevības jautājumu, rada iespēju iegrimt padomju tiesiskajos dubļos. Vai 1941. gadā, kad Latvijas legalitāti neatzina ne Vācija, nedz Padomju Savienība, latvieši bija PSRS vai Latvijas pilsoņi? Nepārdomātas koncepcijas pārdēstīšana no atšķirīgas sabiedriskas un politiskas vides var novest pie kļūdainiem spriedumiem.

 

Vai kolaborācijas jābūt abpusējai quid pro quo sadarbībai?

Tāds kolaborācijas paveids, kāds eksistēja Dānijā un Višī Francijā, vienkārši nevarēja būt raksturīgs ne Polijai, ne Latvijai. Mēģināšu parādīt, ka latvieši vienkārši neizprata nacistu nostādnes. Okupācijas laikā latvieši piedāvāja dažādus kolaborācijas variantus, bet vācieši tos visus noraidīja.

Vai ir starpība starp okupēto piedāvāto un okupantu paši izveidoto kolaborācijas paveidu? Ja kolaborācijai ir krimināls raksturs, tad, domāju, nav. Un no intelektuālā viedokļa abi paveidi grūti atškiŗami.

Tiesa, daudzi latvieši brīvprātīgi iestājās vācu organizētās struktūrās, bet, ja arī šī iestāšanās būtu bijuši piespiesta, vācieši to būtu saukuši tik un tā par brīvprātīgu. Tas īpaši attiecas uz iestāšanos Pašaizsardzības vienībās, SD komandās un SS brīvprātīgajā leģionā. Argumentējams ir jautājums, vai kolaborācija uz melu un viltus pamata īstenībā uzskatāma pa kolaborāciju?

 

Kolaborācijas - piedāvātās un noraidītās

II Pasaules kaŗa iesākšanās bija sekas kolaborācijai starp nacistisko Vāciju un Padomju Savienību, Hitlera-Staļina jeb Molotova-Ribentropa pakta sekas. Kaut arī Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai 1941.22.VI paktu lauza, tas tomēr deva Vācijai "diplomātisku" un "likumīgu" iespēju atsaukties uz Latviju kā padomju teritoriju un uz latviešiem kā PSRS pilsoņiem.

Vairumam latviešu nebija izdevības kolaborēt, bet dažiem tāda tomēr bija.¹ Iekļaušanās vācu organizētās struktūrās bija cita lieta - to noteica attiecīgo personu rase, vecums, ideoloģiskā nostāja un veselības stāvoklis.

 

Kolaborantu meklēšana pirmskara Vācijā²

Šai aktivitātei sekmes bija niecīgas, un arī to pašu savervēto mazumu vāciešiem nācās nožēlot. Vācu sadarbību ar "iedzimtajiem" apzīmogoja viltība. Kamēr, latviešiem nezinot, vācieši meklēja kolaborantus, aizmuguriski viņi plānoja iznīcināt Latviju un izskaust latviešu tautu. Mijiedarbību - quid pro quo vācieši nekad nepieļāva saskarē ar iedzimtajiem. Kolaborantu meklēšana notika starp latviešu bēgļiem un emigrantiem Vācijā³. No viņu atradumiem nozīmīgākie bija Arturs Silgailis, Roberts Štiglics, Gustavs Celmiņš, Aleksandrs Plensners, Viktors Deglavs, Oskars Dankers, Ernests Treigūts, Verners Voitkus un vēl daži simti, kuŗu vārdi lielākoties pazuduši no vēstures lappusēm. Meklētājas iestādes bija Abvērs (Abwehr), Vērmachts (Wehrmacht), RSHA/SD un Ārlietu ministrija, bet, bīstoties ieiet kompromisos ar "nacionālistiem", vervēšana izplēnēja. Arī plāns Sarkanarmijas aizmugurē nomest pāri simtus izpletņu lēcēju tā paša iemesla dēļ tika atmests. Liekas, ne vairāk kā kāds ducis latviešu, to vidū Arturs Silgailis, Bulle un Gustavs Celminš, tika pievienoti kā zonderfīreri (Sonderführer) vācu vienībām un iesūtīti Latvijā. Pats galvenais RSHA atradums bija Roberts Štiglics, kuŗu SS ģenerālis Štālekers (Stahlecker) iecēla par Rīgas prefektu. Līdz šim neko mīkstinošu neesmu atradis Štiglica darbībā.

Deglava un Plensnera sadarbība izvērtās par vissarežģītāko un arī par vistraģiskāko. Pirmskaŗa kolaborācijas bija vācu organizētas, kaut arī visi latvieši tajās ņēma dalību brīvprātīgi. Galvenais vācu mērķis bija ierobežot latviešu "nacionālistus" un ne tik daudz veicināt kaŗa plānus pret lieliniekiem. Kamēr latvieši cerēja atjaunot Latvijas neatkarību, vāciešu nodoms bija to iznīcināt. Vērmachta un SD pirmie plāni, kā liecina neskaitāmas pavēles un rīkojumi, bija vērsti pret ebrejiem.

 

Tautas noskaņojums 1941.VII

Pirmajās kaŗa dienās latviešu tautas liela dala bija noskaņota vāciešiem par labu un vēlējās sadarboties ar "atbrīvotājiem", t.i., iekaŗotājiem. Pat latviešu politiskai elītei pietrūka zināšanu vāciešu fasādes atmaskošanai. Bija pat ebreji, kas uzskatīja vāciešus par atbrīvotājiem no komūnisma. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ dala ebreju, sevišķi turīgākie, izvēlējās nebēgt uz PSRS iekšieni. Cerībā uz Latvijas suverenitāti daudzi latviešu bija gatavi sadarboties ar vāciešiem, kaut arī pēdējie noliedza Latvijas suverēnu eksistenci, uzskatīja latviešus par padomju pilsoņiem, padomju konfiscētos īpašumus par legāliem un sākumā atraidīja tos latviešus, kas vēlējās cīnīties pret boļševikiem. latviešu nacionālie partizāni, kas bija saformējušies vairākās Latvijas vietās, visvairāk Vidzemē, un bija gatavi tūdaļ sadarboties ar vāciešiem, tika izformēti un atbruņoti, daudzi sagūstīti un kā kaŗa gūstekni aizsūtīti uz Austrumprūsiju, bet daļa no viņiem ieskaitīti vācu noorganizētajās "pašaizsardības" daļās. Vissātāniskākais plāns, kā vēstīja Einzacgrupas A (Einsatzgruppe) pavēlnieks Štālekers, bija izformētos partizānus un citus latviešu patriotus novirzīt uz ebreju iznīcināšanu. Nelaimīgā kārtā kaŗa saceltie dūmi bija pārāk blīvi, lai atšifrētu nacistu monomāniju.

Ir iemesls domāt, ka pirms kaŗa Aleksandrs Plensners un Viktors Deglavs bija sakarnieki starp Abvēru un partizānu organizētājiem Latvijā. Partizānu izformēšana uzlūkojama kā Deglava un Plensnera spārnu apgriešana.⁴

 

Ievērojamu latviešu sanāksme

1941.11.VII

Šis datums izcēlās ar diviem nozīmīgiem notikumiem: a) vācu militārais lauku komandieris, pulkvedis Pētersens, publicēja laikrakstā Tēvija divas pavēles, kas noraidīja latviešu kolaborācijas piedāvājumus; b) 40 ievērojamu latviešu sanāksme Izglītības ministrijas telpās ar nolūku izstrādāt kolaborācijas plānu ar iekarotājiem, vienlaikus pieņemot lēmumu nosūtīt delegāciju uz Berlīni, kā arī nosūtīt plānu telegrāfiski pašam Hitleram.

Fīreram un Reichskancleram Ādolfam Hitleram galvenajā mītnē⁵

 

1941. gadā 11. jūlijā atkal atbrīvotā Latvijā pirmo reizi sapulcējās dažādu latviešu tautas aprindu un profesiju pārstāvji, lai izteiktu visas latviešu tautas vārdā pateicību slavas vītajai vācu armijai un katram vācu vīram, kas piedalījās Latvijas atbrīvošanā, bet jo sevišķi lielajam un uzvarām vaiņagotajam vācu tautas un visu indoģermāņu tautas pirmajam cīnītājam Ādolfam Hitleram.

 

Mēs nododam Ādolfam Hitleram izšķiršanai visas latviešu tautas cerības par līdzdalību Eiropas atbrīvošanas cīnās.

 

Latviešu tauta vēlas piedalīties Eiropas jaunuzbūvē un ar uzticību raugās uz Ādolfa Hitlera attiecīgu lēmumu.

 

Alfreds Valdmanis, delegācijas vadītājs

Pulkvežleitnants Viktors Deglavs, delegāts

Gustavs Celmiņš, delegāts.

Bet vācu iestādes, domājams, Štālekera vīri, aizliedza delegācijai doties uz Berlīni un arī neatļāva telegrammas nosūtīšanu Hitleram.

 

Viktors Deglava un Aleksandrs Plensnera kolaborācija⁶

Kad Sarkanarmija jau bija okupējusi Latviju, 1940.VII pulkvežleitnants Viktors Deglavs un pulkvedis Aleksandrs Plensners atradās Vācijā. Barbarosas plānam nobriestot, varbūt jau 1940. gada rudenī, Abvēra aģents Kurts Grēbe (Gräbe) uzņēma sakarus vispirms ar Deglavu, pēcāk ar Plensneru. No sameklētajiem aptuveni 350 Vācijā dzīvojošiem latviešiem ar militāru potenciālu atlasīti tika kādi 200. līdz šai dienai nav zināms, kas par to tika solīts Deglavam un Plensneram. It kā bijuši netieši norādījumi, ka savervētos sūtīšot uz Sarkanarmijas aizmuguri. Kā zināms, organizēta, centralizēta latviešu armija bija pret vācu interesēm, bet tajā laikā latviešiem šis nacistu viedoklis nebija zināms. 1941.V grupa latviešu virsnieku Deglava Berlīnes dzīvoklī pieņēma zvērastu organizēties un cīnīties par Latviju. Bet vāciešiem latviešu iesaistīšanas plāns bija jāatmet, jo tas viņu uzskatā varēja izvērsties pārāk "nacionālistisks". Kāds ducis (no 200) tika piekomandēts Vērmachta vienībām un iesūtīts Latvijā. Bijuši arī citi, slepenāki, galvenokārt RSHA iestāžu izveidoti latviešu izlietošanas paveidi, bet līdz šai dienai tie nav dokumentēti.

Kaŗam iesākoties 1941.22.VI, nacistu attieksme pret Deglavu un Plensneru bija divējāda - no vienas puses viņiem it kā tika pieļauts saorganizēt latviešu militāras vai sargu vienības, tajā pat laikā mēģinot aizkavēt viņu atgriešanos Rīgā, kur tie nonāca tikai 5.VII (Plensners caur Liepāju, Deglavs caur Daugavpili), kad galvenās okupācijas vadlīnijas bija jau nospraustas un organizatoriskais darbs uzsākts. Deglavs un Plensners pieņēma, ka viņiem ir pilnvaras organizēt centralizētu latviešu pašaizsardzības vienību, bet īstenībā tās gandrīz visos Latvijas administratīvos centros, ieskaitot pagastus, Vermachts jau bija noorganizējis.⁷ Paļaujoties uz vācu "solījumu", pēc atgriešanās Latvijā viņi ievietoja centrālajā un arī provinces presē vairākus uzsaukumus par pašaizsardzības vienību organizēšanu.⁸ Pirmais parādījās 4.VII Liepājas avīzē Kurzemes Vārds: 

Vācijas kaŗa flotes virspavēlnieks iecēlis mani par latviešu aizsardzības spēka (Heimwehr) komandieri atbrīvotās Latvijas piekrastes apgabalos. Man padotas visas Aizsargu formācijas un latviešu drošības iestādes.

 

Mans uzdevums - kopdarbībā ar uzvaru vaiņagoto un draudzīgo vācu kaŗaspēku organizēt latviešu aizsardzības spēku, lai radītu drošības, kārtības un mierīga darba iespējas pamatus.

 

Ar to ir parādīta liela uzticība latviešu tautai. Esmu noteiktā pārliecībā, ka mani tautieši pierādīsies šīs uzticības cienīgi un nekad neaizmirsīs pateicības un prieka jūtas par daudz ilgoto Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.

 

Esmu tāpat pārliecināts, ka katrs bij. Latvijas kaŗavīrs, policists, aizsargs un ikviens patriots, mūsu kopējo interešu labā, disciplinēti un uzticīgi mani atbalstīs mana uzdevuma izpildīšanā.

 

Liepājā 1941. g. 3. jūlijā

Pulkvedis Plensners.

Deglava un Plensnera uzsaukumā Tēvijā (1941.8.VII), t.i., centrālajā presē, bija izmaiņas. No tā svarīgākā: "piekrastes apgabalu" vietā visa Latvija bija kļuvusi par darbības lauku: 

Visiem latvju kaŗavīriem, aizsargiem, policistiem un patriotiem!

 

Nekavējoties uzņemiet sakarus ar vācu kaŗaspēka vienībām un iestādēm.

 

Glābiet latviešu dzīvības un mantu no noklīdušām bolševiku bandām.

 

Gādājiet par savas apkārtnes drošību. Apsargājiet dzelzceļus, tiltus un svarīgus saimnieciskus objektus no krievu un bolševiku bandu postījumiem.

 

Pašaizsardzības grupu darbniekiem tērpties latvju kaŗavīru, aizsargu, policistu vai mazpulku formās, ar aproci nacionālās krāsās uz kreisās rokas. Aproces numurēt un apzīmogot ar vācu komandantūras, pagasta vai pilsētas valdes zimogu. Ja nav formas - pietiek ar aproci.

 

Saziņā ar vācu armijas vadību

Pašaizsardzības spēku priekšnieks

Pulkvedis A. Plensners.

Štāba priekšnieks

Pulkvedis-leitnants V. Deglavs

Rīgā, 1941. g. 8. jūlijā.

Visumā šis dokuments pieturas pie tādas "pašaizsardzību" organizēšanas, kādas paredzēja Vērmachta rīkojumi un kādas jau darbojās daudzās Latvijas vietās, bet šeit ir arī "latviski" aspekti - nav minēts pašaizsardzību palīgstatuss, toties minēts norādījums tērpties latviešu formas tērpos, ko vācieši bija aizlieguši.

Pārpratumus radīja divas dienas vēlāk (10.VII) Plensnera parakstīts dokuments, kuŗā uzskaitīti uz dažādiem Latvijas apriņķiem komandēti pašaizsardzības komandanti. Faktiski, kā arī norāda Haralds Biezais, tā nav Plensnera norīkoto virsnieku uzskaite, bet gan status quo ziņojums vācu 291. infantērijas komandantam. Nav zināms, vai Plensneram vispār bija laiks norīkot kaut vienu vienīgu komandantu, bet šis dokuments radīja iespaidu, ka viņš to darījis. Piedevām šajā uzskaitē atrodami tādi vārdi, kas komandanti nekad nav bijuši, un savukārt izlaisti to vārdi, kas tādi ir bijuši.⁹

Uzsākot pašaizsardzību spēku organizēšanu, jau pirmajās dienās Deglavs sadūrās ar Štālekera nostāju pret mēģinājumu centralizēt latviešu spēkus un pret viņu ietērpšanu formas tērpos.¹⁰ 8.VII Tēvijā tika pavēstīts, ka tikai un vienīgi viņš ir atbildīgs par aizsardzību frontes aizmugurē. Tajā pat Tēvijas numurā, kuŗa pirmajā lappusē parādījās minētais Deglava/Plensnera uzsaukums, ceturtajā lappusē atrodams paziņojums, ka par Rīgas pašaizsardzības komandantu iecelts pulkvežleitnants Voldemārs Veiss¹¹, kam seko viņa aicinājums: 

Uzaicinu pieteikties

 

Bij. V/D instruktorus, kadetus un aizsargus, kas vēlētos iestāties pašaizsardzības vienībā, Rīgā, Miera ielā 60, no plkst. 9 lidz 14, sākot ar 9. jūliju.

 

Plkv.-ltn. V. Veiss

Rīgas pilsētas latviešu komandants

Rīgā, 1941. g. 8. jūlijā.

 

Veisa iecelšana par Rīgas pašaizsardzības komandantu atbalsojās Štālekera 7.VII ziņojumā uz Berlīni:

Drošība pilsētā ir organizēta ar Palīgpolicijas (400 vīru) palīdzību; tādēļ snaiperi vairs netraucē mūsu vienības. Līdz šim palīgpolicijai ir bijuši četri upuri. Par palīgpolicijas komandantu iecēlām Pulkvežleitnantu Veisu; ir gādāts lai šīs vienības nepaliktu par Latvijas miliciju.

Šo vāciešu negatīvo nostāju pret latviešiem vietējie politiķi neizprata, uzskatīdami par lielu vāciešu kļūdu. Pēc pirmās okupācijas nedēļas depresija pārklājās pār latviešu aktīvistiem. Viņi saprata, ka ceļš uz Latvijas neatkarību būs "sarežģīts".

Neskatoties uz Štālekera manevriem un pavēlēm, Deglavs un Plensners dažas dienas vēl turpināja darboties. Kad Plensners saslima¹², Deglavam bija jāstaigā vienam pa Rīgas bruģiem. Viņi gan vēl izdeva vairākus uzsaukumus par pavēli nodot ieročus un uzturēt labā kārtībā ceļus un tiltus. Tie bija līdzīgi jau Vērmachta izdotajiem. Štālekera gala vārds ievietots 11.VII Tēvijas numurā - rīkojumi, kuŗus parakstīja komandieris Petersens: 

Rīkojums

 

Pēdējā laikā atsevišķas personas patvaļīgi ieņem dažādus amatus, patvarīgi tiek atjaunotas centrālas organizācijas; kas pastāvējušas pirms boļševiku laikiem. Tāda rīcība nav pielaižama un ir sodāma. Personas, kas nelikumīgi rīkojas ar sabiedrības naudu, tiks sauktas pie likumīgas atbildības.

 

Rīgā, 1941. g. 9. jūlijā

 

Petersens,

Pulkvedis un komandants

 
 

Rīkojums

 

Uz Virspavēlnieka norādījuma pamata aizliedzu valkāt jebkādas latviešu militāras formas jebkuŗai dienesta pakāpei bijušā latviešu armijā un aizsargu organizācijā. Aizliegums attiecās arī uz latviešu policijas palīgdienesta dalībniekiem un pašaizsardzības spēkiem.

 

Rīkojums stājas spēkā nekavējoties. Rīgā, 1941. g. 11. jūlijā.

 

Kaŗa lauka komandants

Petersens

Pulkvedis un komandants

Deglava cerība kaut kādā veidā apiet vāciešus un vienlaikus ticība viņu "solījumiem" beidzās ar viņa noslepkavošanu 1941.18.VII.

Deglava/Plensnera epizode ir radījusi joprojām izplatītu mītu, ka Rīgā it kā pastāvējis kaut kāds latviešu pašaizsardzības štābs. Bet tas nevarēja būt nekas vairāk kā Deglava portfelis - ar fikcionālu eksistenci dažas dienas jūlijā sākumā. Deglava līķi atrada Plensnera dzīvokļa nama trepju telpā Dzirnavu ielā 31. Blakus viņam bija portfelis un pistole. Vācieši paziņoja, ka Deglavs ir izdarījis pašnāvību, bet neļāva noziegumu izmeklēt. Līdz ar slepkavību beidzās viens "piedāvātas" kolaborācijas posms. Lai maskētu savu roku slepkavībā, vācieši Rīgā atļāva rīkot bēres, kas izvērtās par negaidīti lielu patriotisku notikumu un vāciešiem nevarēja būt pa prātam. Deglavu apbedīja 1941.23.VII Brāļu kapos zem Mātes Latvijas tēla.

Pirms tam, sākot ar 21.VII, vācieši aizliedza bez īpašas atļaujas izkārt Latvijas karogu.

Deglava slepkavībai sekoja plašas tīrīšanas, kas iegrožoja arī Plensneru. Pašaizsardzības jautājums tika atrisināts vāciskā garā. Par vienu no upuriem kļuva "kolaborants", Tēvijas redaktors Arturs Kroders, jo bija veltījis pārāk daudz telpas Deglavam un Plensneram, arī Deglava bērēm un viņam veltītiem pieminas rakstiem.¹³ 24.VII numurs (ar Deglava bēru aprakstiem) bija pēdējā Krodera rediģētā Tēvija. Nākošajā dienā redakciju pārņēma Andrejs Rudzis.

Pērkoņkrusta vadītājs Gustavs Celmiņš (1899-1968) 30. gados LOM gadagrāmata 2003

Pērkoņkrusts un Gustavs Celminš.

Pārspīlējumi kā uzpūsta pūķa aste jau no paša sākuma ir vilkušies līdzi Pērkoņkrustam - organizētāji pārspīlēja savu biedru skaitu, bet pretinieki organizācijas politisko nozīmību. Salīdzinājumā ar igauņu Veterāņu līgas jeb vapistu bīstamību, pērkoņkrustieši, tāpat kā citas 20. gados iznirušās "nacionālistu" grupas, bija savaldāmi un politiski kontrolējami.¹⁴ Holokausta folkloristi ir pārspīlējuši Pērkoņkrusta lomu ebreju iznīcināšanā 1941. gadā un viņu "varu" vācu okupācijas laika.¹⁵ Savu zenītu Pērkoņkrusts sasniedza 1932. gadā. Saeimas laikā plaša partiju koalīcija - no sociāldemokrātiem līdz Kārļa Ulmaņa vadītajai Zemnieku savienībai - aizliedza Pērkoņkrustu ar visiem tā preses izdevumiem. 1933. gadā pērkoņkrustieši nogāja pagrīdē,¹⁶ pēc Ulmaņa apvērsuma daudzi tika apcietināti, bet vadītājs Gustavs Celmiņš izsūtīts no Latvijas. Pērkoņkrustiešu apkaŗošana turpinājās visus 30. gadus un turpinājās pirmajā krievu gadā (1940/1941). Kad pārējā Eiropā "aktīvie nacionālisti", ieskaitot nacistus, sāka uzņemt jaudu, pērkoņkrustieši jau sāka norietēt. Viņu pati pēdējā un ļoti īslaicīgā gulbja dziesma atskanēja vācu okupācijas pirmajās nedēļās¹⁷ - viņi bija dabīgi nacistu sabiedrotie pateicoties savai pretulmaniskai un pretpadomju darbībai, un neviens cits grupējums Latvijā nepārstāvēja fašismu tik tieši kā Pērkoņkrusts, kaut arī tas bija iegūts nevis no Berlīnes, bet no Romas. Mīts, ka vācu laikā Pērkoņkrusts bija dominējošais politiskais grupējums un ka, bez citiem "nedarbiem", pērkoņkrustieši bija galvenie ebreju šaušanas organizētāji un arī dalībnieki, turpinās vēl šodien. Dokumentāri nav pierādams, ka visi vai vismaz liela daļa pērkoņkrustiešu kolaborēja ar vāciešiem un piedalījās ebreju šaušanā. Bez Gustavs Celmiņa, kuŗš Latvijā ieradās no Vācijas kā zonderfīrers¹⁸, redzamākie biedri vācu laikā bija Fēliks Rikards, Arvēds Meliņš, Ēvalds Andersons, Teodors Zeltiņš, Raimonds Čaks un Ādolfs Šilde. Daļai no viņiem bija ievērojama loma okupācijas laika žurnālistikā. Sekojošie nebija Pērkoņkrusta biedri: Voldemārs Veiss, Viktors Arājs, Mārtiņš Vagulāns, Rudolfs Bangerskis, Arturs Kroders un Paulis Kovalevskis. Neliekas, ka Arāja komandā būtu bijuši vairāk par duci pērkoņkrustiešu. "Zvaigznēs ierakstītā" sadarbība starp nacistiem un Pērkoņkrustu ilga tikai vācu okupācijas pirmās sešas nedēļas, kad vācieši organizāciju aizliedza.

Pērkoņkrusts bija antisemitiska (gan bez nacistu paveida zinātniskā rasisma)¹⁹, antisociālistiska un antiparlamentāra partija, lielā mērā arī "patriotiska" kaŗa veterāņu organizācija, kuŗas biedri bija fanātiski Latvijas valsts, tās robežu un armijas aizstāvētāji. Viņi bija arī dedzīgi vācu nīdēji, īpaši 30. gadu sākumā. Arī vēlāk, vācu okupācijas laikā, brīva un neatkarīga Latvija viņiem nebija apvienojama ar Latvijas pārvācošanas plāniem.²⁰ Nacistu uzskatā nevainojams kolaborators būtu bijis tāds latvietis, kam Latvija ir nevis politisks, bet tikai ģeogrāfisks jēdziens. Tādus gan bija grūti atrast. Izdzēst Rīgu kā Latvijas politisko centru bija viens no nacistu mērķiem. Lai gan daži Pērkoņkrusta biedri turpināja strādāt nacistu pārvaldē, vairums nogāja pagrīdē, un Gustavs Celmiņš pats piedalījās pretestības kustībā, sāka izdot pagrīdes avīzi Brīvā Latvija, kas izvērtās par plašāko slepeno izdevumu okupācijas laikā. Pēdējais Pērkoņkrusta "kolaborācijas" cēliens bija Celmiņa apcietināšana, pratināšana un ieslodzīšana koncentrācijas nometnē. Kaŗa pēdējā gadā Celmiņš kļuva par Flossenburgas koncentrācijas nometnes veterāni - še bija ieslodzīti Eiropas antifašistiskai elitei piederošie. Celmiņa atmiņas liecina, ka ieslodzījumā viņš apguva demokrātisko toleranci.²¹

Pērkoņkrustiešu sanāksme Ventspilī 1934. gadā LOM gadagrāmata 2003

Alfreds Valdmanis - afērists, kas zaudēja

Starp kolaborātoriem Alfreds Valdmanis, vienīgais no Ulmaņa ministriem, kas iekļuva Zemes pašpārvaldes administrācijā, ir visai neizprasts un maz iztirzāts vēstures literatūrā. Viņš piedāvāja sevi un latviešus vispār kolaborācijai ar nacistiem, bet vienlaikus pieturējās pie patriotiskas retorikas. Vācieši sevišķi augstu novērtēja Valdmaņa saskari ar Ulmaņa režīmu - ar "latviešu tautas dzīlēm". Tādēļ viņi visai ilgi piecieta Valdmaņa nacionālistiskos izlēcienus. Vāciešu noorganizētajai Zemes pašpārvaldei vācieši bija iecerējuši maksimālu bezvaras un bezbalss marionetes lomu. Bet Valdmanis bija izņēmums -- pretēji vāciešu vēlmēm, viņš no okupantiem prasīja quid pro quo. No paša sākuma Valdmaņa nostāja bija dialektiska - viņš vācu okupācijas varai solīja lojalitāti, tajā pat laikā uzsveŗot, ka latvieši ir rasiski vienlīdzīgi ar vāciešiem un ka tiem pienākas suverenitāte savā valstī. Valdmanis bija līdzīgs Deglavam, tikai politiski gudrāks. Abi iestājās par Latvijas suverenitāti, bet Valdmanis nekad nepiemirsa pasvītrot, ka latvieši to vēlas iegūt ar vācu starpniecību. No Deglava Valdmanis iemācījās pacietību, un varbūt arī vācieši iemācījās, ka "draudzīgu nacionālistu" slepkavībai nav perspektīvas. Valdmanis Latvijai pieprasīja Slovākijas statusu, apsolot vāciešiem - bez latviešu tautas ziņas - 100 000 latviešu kaŗavīru cīņai pret boļševikiem.

Valdmaņa taktiskā pieeja redzama jau neilgi pēc vācu iesoļošanas Rīgā - rakstos ar nosaukumu "Savam tautietim" Tēvijā (1941.16. un 26.VII).²² Rakstu tonis ir patriarchāls, varbūt pat valstisks, paužot uzņemšanos vadīt latviešu publisko domu okupantiem pieņemamā gultnē, pat apsūdzot Latvijas pirmskaŗa valdību, īpaši tās ārpolitikas kļūdas, valdību, kuŗai viņš pats bija kalpojis. Bet vienlaicīgi viņš ieteica latviešiem strādāt, cerēt, būt vienotiem, pievienoties "jaunajai Eiropai" un gaidīt uz vāciešu nākotnes plānu specifiku:

Bet mums jāsaprot, ka ir ari tādi darbi, pie kuŗiem var ķerties tikai aicināts, nevis uz paša iniciatīvi, jo citādi labi domātais darbs ienes tikai traucējumus. Sapratīsim taču reiz, ka daudz kas mūsu dzīvē vispār un saimniecībā un pašvaldībā it sevišķi, būs citādi nekā agrāk. Ir laiks saprast, ka iestādes nekad vairs nebūs tikai tādēļ, lai direktoriem un citu amatu meklētājiem būtu vietas. Sapratīsim, ka jaunais pārvaldes aparāts, lai tas būtu kāds būdams, būs vienīgi lietderības diktēts. Un tas nozīmē, ka mums būs tikai drusku vairāk par pusi no agrākā iestāžu, direktoru un ierēdņu skaita. Nekur un nepavisam nekur nav teikts, ka darbosies visas tās pašas iestādes un tie paši vadītāji, kas darbojās līdz 1940. gada jūnijam. Iestādes lietderība un cilvēka spēja šeit būs vienīgais izšķirošais. Tādēļ patvaļība un iestāžu "restaurēšana" nav pielaižama.

Raksti par Deglava noslepkavošanu un ar patriotismu piesātinātajām bērēm parādījās pēc Valdmaņa pirmā un pirms viņa otrā raksta, kuŗā, vismaz tie, kas nojauta vācu politisko līniju, saredzēja zināmu nemieru, pat bailes, ko latviešu vidē bija ienesusi Deglava nāve. Otrajā rakstā Valdmanis iesaka strādāt ne tikai Latvijas, bet arī Vācijas un Jaunās Eiropas labā un, vissvarīgākais, brīdina "karstgalvjus" netaisīt izlēcienus pret vāciešiem: Tāda rīcība nav pielaižama un ir sodāma.²³

Bet, okupācijai ieilgstot, Valdmaņa "drošsirdība" pieauga. Neformāli viņš visus gadus uzturēja sakarus ar atsevišķiem pretestības atzarojumiem.²⁴ Viņš arī nebaidījās atklāti nepievienoties vācu viedoklim, piemēram, tajā laikā apspriestajā jaunatnes organizācijas jautājumā Valdmanis iestājās par Mazpulku modeli, kurpretim vācieši - par Hitlerjugend. Lielu traci sacēla viņa raksts "Die lettischen Probleme", ko faktiski var uzlūkot par latviešu sūdzību un prasību uzskaiti. Kamēr jau pirms tam daži vācu administrātori pieprasīja Valdmaņa demisiju, pēc raksta parādīšanās dienas gaismā, atskanēja prasība Valdmani ieslodzīt. Valdmaņa aizstāvis, ģenerālkomisārs Drehslers (Otto Drechsler), bija spiests iesniegt izskaidrošanās rakstu Berlīnei - kādēļ Valdmanis ticis iecelts par ģenerāldirektoru un kādēļ vēl nav nomests no šī posteņa.²⁵

Valdmaņa pretestība sasniedza apogeju 1943. gada sākumā, kad vācieši paziņoja savu nodomu organizēt Latviešu leģionu ar Zemes pašpārvaldes direktoru piekrišanu. Tika sasauktas vairākas Pašpārvaldes sēdes pirmā 1943.26.I policijas ģenerālmajora Šredera birojā, bet otrā - 1943.29.I pie Drehslera. Lai gan no latviešu puses galvenajam pārstāvim un runātajam būtu bijis jābūt ģenerāldirektoram Oskaram Dankeram, šo lomu veikli piesavinājās Valdmanis. 29.I sēdes protokols tika slepeni nogādāts pagrīdei, divus mēnešus vēlāk sasniedza Stokholmu, kur nonāca amerikāņu informācijas dienestu rokās. Še izvilkumi:

Un tagad es runāšu par mums pašiem, tā sauktajiem ģenerāldirektoriem, septiņiem izbālējušiem pīlāriem, kas pazaudējuši savu agrāko slavu un arī paši savā starpā nesatiek un uzlūko viens otru šķībi. Es gribu, lai jūs, ģeneralkomisāra kungs zinātu, kādi mēs izskatāmies savā iekšienē. Es jums to gribu pateikt taisni šodien, jo mums ir ļoti reti tāda izdevība jums to pateikt, un ne vienmēr un ne visiem mums ir drosme jums to pateikt acīs.

Mums visiem ir viens kopējs ideāls, tikai viena vienīga vēlēšanās: lai būtu atkal neatkarīga Latvija. Tas ir vienalga, ko mēs darām un ko mēs katrs jums atsevišķi stāstām: šī doma, šis sapņu vēlējums vada mūs rītos, kad pieceļamies, un vakaros, kad mēs savu darbu beidzam (..) Mēs ceram, ka mēs reiz savu mērķi sasniegsim. Bet mēs labāk gribētu neatkarīgu Latviju saņemt no vācu rokām, nekā no kādām citām. Teorētiski runājot, mēs varētu šo neatkarību saņemt arī no angļu-amērikāņu rokām, bet tad mums atkal būs vienmēr jābīstas, ka jaunā godība turpināsies atkal tikai kādus 15 līdz 20 gadus un atkal būs beigas. Tādēļ mēs gribētu ar jums, ar vāciešiem kopā turēties un iet. Bet neesiet taču paši tie, kas mūs no šī ceļa dzen prom.

No vācu puses mums bieži saka, lai mēs vispirms "izturot pārbaudījumu'; un tad jau reiz nākšot arī alga. Tāds nu reiz esot nacionālsociālisma princips, kas esot izvērties par pareizu arī nacionālsociālisma iekšējā cīņas laikā. Ticība un uzticība vadonim esot vācu tautu uzvedusi tagadējā varas augstumā, tādēļ arī lai mēs ticot vien, ka gan reiz būs labi.

Bet es šeit redzu lielu starpību starp jums un mums. Jūs pacēla un aizrāva līdz kāds virs, kam bija tās pašas asinis, tā pati dvēsele, kas jums (..) Mēs varam vācu vadoni apbrīnot, bet mēs esam latvieši (..) Dievs vien zin, vai tādēļ tomēr nebūtu pareizi, ja jūs turētos pie Goethes devīzes: "ja tu gribi ņemt, tad dodi vispirms pats!" Goethe nedomāja kā veikalnieks, arī es tā nedomāju. Bet ar šiem vārdiem es gribēju teikt: uzticību un paļāvību tu vari prasīt tikai tad, kad esi nācis pretī ar uzticību. Lūdzu nelieciet mums mazai tautai virsū nastas, kuŗas nevienam nav pa spēkam! (..)

Un tomēr: vai jums, ģenerāļa kungs, pašam neliekas, ka visa mūsu zeme klusē, ka tā nomākta baigā klusumā. Tas ir bezcerības un izmisuma drausmīgs miers, kas uzgūlies mūsu zemei. Mēs neredzam vairs neviena, uz ko likt savas cerības, mēs arī neredzam vairs kam dzīvot. Nevar taču dzīvot tikai naidam; jābūt arī kādam pozitīvam ideālam. Vācu tauta zina par ko cīnās; nevis tikai lai iznicinātu boļševismu, bet ari lai uz mūžīgiem laikiem nodrošinātu savas dzīves un tālākattīstīšanās iespējas, lai sev un saviem pēcnācējiem iegūtu labāku un skaistāku dzīvi. Bet kāda mērķa dēļ lai cīņās dotos latvieši? Bet ko vēl mums teikt šiem cīnītājiem, izņemot to, ka vajaga iznīdēt boļševismu? Man liekas, ka mums gan nav vairāk ko teikt.

Un ja šādos apstākļos no mums prasa, lai saucam savu tautu kaŗā, tad tas līdzinās prasībai, lai mēs neapbruņoti un kailām rokām uzvarētu lāci.²⁶

Pēc šīs uzstāšanās vācieši Valdmanim deva izvēli - ieslodzīšanu koncentrācijas nometnē vai izsūtīšanu uz Vāciju. Viņš izvēlējās pēdējo. No vācu viedokļa Valdmanis bija kļuvis pārāk nacionāls.

 

*     *     *

 

Kolaborācijas jēdziens līdz šim Latvijā bieži lietots abstrakti, bez iedziļināšanās faktos. Bez minētajiem latviešu piedāvātajiem un arī vācu noraidītajiem kolaborācijas paveidiem, bija arī citi, piemēram, dažādas vācu izveidotas struktūras, kuŗās tūkstošiem latviešu bija jāiekļaujas piespiedu kārtā. Jau pirms spaidu pielietošanas, īpaši okupācijas pirmajā gadā, latvieši iestājās brīvprātīgi vācu policijas, SD un militārās vienībās. Kaut arī atšķirībā, teiksim, no Francijas, sadarbošanās ar okupāciju Latvijā ir maz pētīta, dažādi starptautiski iestādījumi laiku pa laikam ir pievērsušies kolaborācijai un kolaborantiem Latvijā. Nirnbergas prokurori, piemēram, caurskatīja Oskara Dankera un Rūdolfa Bangerska lietu, bet nekas inkriminējošs viņu darbībā netika atrasts. Alfreda Valdmaņa spilgtais administratīvais talants tika augstu novērtēts Rietumos pēc kaŗa. Kanadā viņš kļuva par Nufaundlandes (Newfoundland) provinces gubernātoru.²⁷ Gustavs Celmiņš savu karjeru nobeidza kā starptautisko attiecību (International Relations) profesors Seintmērijas (St. Mary) Universitātē San Antonio pilsētā, Teksasas štatā. Spriedumi par latviešiem nāca galvenokārt no ārzemniekiem, kas bija jau daudzkārt iepriekš kļūdījušies par norisēm Latvijā. Nākotnes vēsturnieku uzdevums būtu vēlreiz caurskatīt visus kolaborācijas paveidus. Bet vispirms šī darba veicējiem jāapgūst dziļas zināšanas un izpratne par vācu uzspiesto okupācijas sistēmu Latvijā.

 

2004.III

 

 [Skat. arī: Arturs Neparts. Tā nebija kolaborācija]

 

 

VĒRES UN PIEZĪMES

1. Ne visi, kam bija iespēja sadarboties, to darīja. Piemēram, Kārļa Ulmaņa valdības sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš sadarbošanos noraidīja. Rezultātā viņš uz laiku nonāca vācu koncentrācijas nometnē.

 

2. Par pirmskaŗa kolaborantu vervēšanu skat.: Kārlis Kangeris. "Kolaboration vor der Kolaboration? Die baltischen Emigranten und ihre Befreiungskomitees in Deutschland 1940/1941." Europa unterm Hakenkreutz. Okupation und Kolaboration (1938-1945). Beiträge zu Konzeption und Praxis in der deutschen Okupationspolitik. Red. Werner Rohr. Berlin, 1994.

 

3. Nav šaubu, ka Vācijas dienesti Latvijā bija noorganizējuši Piekto kolonnu, bet padomju orgāni, cenzdamies profilēt latviešus kā nacistiskākus par pašiem nacistiem, pārcentās līdz smieklīgumam, piemēram, dažādos Jāņa Dzintara darbos.

 

4. Par partizāņu izformēšanu skat.: Haralds Biezais. "Nacionālie partizāni." Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 1992,4: 1 32-144.

 

5. Šīs vēstules kopija un sanāksmes protokols atrodams LVVA R(P) 69-1-1.

 

6. Par Plensnera un Deglava lomu skat. Haralda Biezā rakstu (4. vēre).

 

7. Par Pašaizsardzību izcelsmi skat.: Andrievs Ezergailis. "The Role of the Self-Defense in the Holocaust." Latvija Otrā pasaules kara laikā: Starptautiskās konferences materiāli. Rīga, 2000.

 

8. Plensnera uzsaukumu iespējams salīdzināt ar materiāliem Haralda Biezā rakstā (4. vēre), īpaši 2. jūlija Althof dokumentu. Citi avoti: Ventas Balss 1941.4.VII; Rudīte Vīksne. "Ebreju iznīcināšana Ventspilī 1941. g." Latvijas vēsturnieku komisijas raksti. Holokausta izpētes jautājumi Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstures institūts, 2003. 71.-74. lpp.

 

9. Pēckaŗa prāvās daži apvainotie, piemēram, Dzenītis, atrada par lietderīgu atsaukties uz latviešu pašaizsardzības štābu, lai norādītu, ka viņš nebija vācu ieliktenis.

 

10. Aizliegums valkāt formas tērpus bija saskaņā ar vācu plānu radīt iespaidu, ka "iedzimtie" grautiņu veidā saceļas pret ebrejiem. Šos inscenējumus vācieši fotografēja.

 

11. Štālekera ieliktenis, prefekts Roberts Štiglics, 1945. gada ziņojumā policijas likvidācijas štābam Dancigā par Deglava nāvi iesniedza piedevus informāciju: 1941. gada jūlija sākumā Rīgā ieradās augstākais SS un policijas vadītājs [der Höhere SS und Polizeiführer - liekas, tas attiecināts uz Hans Adolf Prutzmann], kuŗš drīz vien sasauca bijušajā Saeimas namā plašāku policijas darbinieku apspriedi, kuŗā piedalījos es un pulkvežleitnants Veiss. Apspriedes vadītājs norādīja, ka apspriedes mērķis ir nokārtot Rīgas policijas izveidošanu, lai nodibinātu mieru un kārtību pilsētā. Tālāk, iztirzājot stāvokli, aizrādīja, ka Rīgā drošības labad pastāv Rīgas policija, prefektūra, pulkvežleitnanta Deglava grupa u.c. Visas esot likvidējamas, bet atstājama vienīgi Rīgas prefektūra. Pulkvežleitnantu Veisu nozīmēja par Rīgas policijas kārtības dienesta priekšnieku. Noteica ari pirmos Rīgas policijas štatus. Pulkvežleitnantam Veisam uzdeva atbruņot un likvidēt pulkvežleitnanta Deglava organizēto un vadīto militāra rakstura grupu, kas, cik domājams, pa daļai bija pamats pulkvežleitnanta Deglava pašnāvībai. Štiglics ziņojums policijas likvidācijas štābam Dancigā 1941.20.I - atrodams: Hoover Institution of War, Revolution and Peace (Kalifornijā).

 

12. Laika biedri liecina, ka Plensners bija saslimis ar plaušu karsoni.

 

13. Krodera sacerētais piemiņas raksts parādījās Tēvijā 22.VII.

 

14. Skat.: Andres Kasekamp. The Radical Right in Interwar Estonia. New York: St. Martin's Press (in association with School of Slavonic and East European Studies), London, 2000.

 

15. Katrina Reichelte cenšas sasaistīt Pērkoņkrustu ar holokaustu savā rakstā "Between Collaboration and Resistence? The Role of the Organization "Pērkonkrusts" in the Holocaust in Latvia." Holokausta izpētes jautājumi Latvijā. Rīga: Latvijas Vēstures institūts, 2003. 279.-298. lpp.

 

16. Par Pērkoņkrusta pagrīdes darbību laika posmā no 1933. līdz 1935. g. skat. Herberta Bērziņa nopratināšanas dokumentus (1940.12.VIII) LVA, 1986.f.1.apr., lpp-5030.

 

17. Pērkoņkrusta folkloristiskais portrets atrodams prof. Leo Maija pamfletā Pērkoņkrusts bez maskas (1932-1941-1944). Rīga,1998. R. Vīksnes pētījums par Arāja komandas locekļu sabiedrisko izcelsmi neapstiprina šo mītu. Skat.: "Arāja komandas dalībnieki pēc padomju tiesu prāvu materiāliem: sociālais stāvoklis, izglītība, iestāšanās motīvi, piespriestais sods." Latvijas vēsturnieku komisija. Holokausta izpētes problēmas Latvijā. Rīga, 2001. 350.-380. lpp. 1991. gadā atjaunotajai Pērkoņkrusta organizācijai, izņemot nosaukumu, liekas, nav nekāda sakara ar pirmskaŗa organizāciju.

 

18. Bieži minēts, ka Vācijā daudzi pērkoņkrustieši sadarbojās ar RASHA-SD orgāniem. Līdz šim dokumenti to neapstiprina. Okupācijas pirmajās dienās Liepājā uzradās kāds Jirgensons. Šis vārds parādījās arī starp Arāja komandas vīriem. Šī informācija atrodams Jāņa Jaunsleiņa nepublicētajā manuskriptā.

 

19. "Zinātniskais rasisms", izņemot dažiem elitāriem antisemītiem, Latvijā nebija pazīstams jēdziens. Pat vācu okupācijas laikā Latvijas Medicīnas fakultātē nepiedāvāja kursu par rasisms higiēnu, kā tas bija Vācijā.

 

20. Leo Dribins. Antisemitisms un tā izpausme Latvijā. Rīga: Latvijas Vēsturnieku komisija, 2001. 107.-110. lpp. Šeit dots negatīvāks iztirzājums par Pērkoņkrusta darbību.

 

21. Gustavs Celmiņš. Eiropas krustceļos. Esslingen, 1947.

 

22. Pirmais raksts iespiests 16 dienas pēc vācu okupācijas un divas dienas pirms Deglava noslepkavošanas, otrais raksts - trīs dienas pēc Deglava bērēm.

 

23. Tēvija 1941.26.VII.

 

24. Piemēram, Valdmanis bija uzņēmis sakarus ar Latviešu virsnieku pretestības grupas Ēriku Pārupu.

 

25. Plašāka diskusija par šo rakstu atrodams: Gerhard P. Bassler. Alfred Valdmanis and the Politics of Survival. Toronto: University of Toronto Press, 2000.

 

26. Osvalds Freivalds. Latviešu kaŗavīrs Otrā pasaules kaŗa laikā. 3. sēj. 1974. 27.-28. lpp. Šīs sanāksmes angļu valodas variants atrodams: A. Ezergailis. Stockholm Documents. The German Occupation of Latvia: What Did America Know? Riga: The Historical Institute of Latvia, 2002.

 

27. Valdmaņa pēckaŗa karjera apskatīta Baslera grāmatā (25. vēre). (Skat. Juŗa Žagariņa recenziju JG 228:62-64. Red.).