JG 240 Arturs Neparts. Tā nebija kolaborācija

Arturs Neparts

TĀ NEBIJA KOLABORĀCIJA

Skat. Andrieva Ezergaiļa rakstu Vācu Laiks Latvijā.

Liekas, ka tīri loģiski mēs varētu sagaidīt, lai zinātnieks Andrievs Ezergailis savos rakstos lietotu terminus, kas atbilst attiecīgās valodas zinātnei, kuŗas produkti parasti atrodami vārdnīcās. Šajā autora darbā man grūtības rada izprast, ko autors īsti domājis ar vārdiem „kolaborācija” un „folklora.” Autora repertuārā jau ir arī vēl citi termini, kas prasās pēc skaidrošanas, bet šoreiz pietiks ar šiem diviem.

Vārds „kolaborācija” latviešu valodā ir svešvārds un kā tāds ar ierobežotu nozīmi. Skaidrības labad citēšu šī vārda skaidrojumus trijās latviešu valodas vārdnīcās: 1) kolaboracionisms: Dzimtenes nodevēju sadarbība ar hitleriskajiem okupantiem (II Pasaules kaŗa laikā). LLVV 4. sēj. (Rīgā: Zinātne, 1980. 299. lpp.). 2) Kolaboracionists: Cilvēks, kas nodevīgi sadarbojies ar okupantiem. LVV (Rīgā: Avots, 1987). 3) kollaborators: Sadarbotājies, atbalstītājs; cilvēks, kas sadarbojies ar savas zemes ienaidniekiem. LVV (Rockville: ALA, 1993).

Lai man piedod, ja apstākļos, kad tieši tādi vārdi kā kolaborants un kolaborācija man pieejamās latviešu valodas vārdnīcās nav atrodami, esmu izveidojis savu vārda kolaborants skaidrojumu − nodevīgs savas zemes ienaidnieka atbalstītājs. Tas, manuprāt, izsaka šī vārda jēdzienu latviešu valodā, vismaz tajā saturā, kuŗā autors to un tā variācijas lieto. Katrā ziņā latviešu valodā šim vārdam, iepretī Latvijas valstij un latviešu tautai, ir izteikti negatīva nozīme, ko šī vārda lietotājiem būtu jāievēro.

Liekas, ka nevar paiet gaŗām arī apstāklim, ka kolaborācijas jēdziens sevī ietveŗ zināmu politisko interešu sadursmi, un šādā sakarā būtu svarīgi konstatēt, kas tad, pāri visam, ir mūsu tautas un zemes pamatintereses, kuŗas, sadursmju gadījumā, būtu jāaizstāv. Manuprāt, vispirms tās ir, lai brīva latviešu (Latvijas) tauta varētu dzīvot brīvā, neatkarīgā un suverēnā Latvijas valstī. Kas ir pret to, kas to apdraud, apspiež un iznīcina, ir mūsu ienaidnieks. II Pasaules kaŗa laikā tādi bija kā Krievija, tā Vācija. Bet, līdzīgi tam kā Rietumu sabiedrotie, uzskatot totalitāro Vāciju sev par bīstamāku draudu, sadarbojās ar otru totalitāro draudu Krieviju, arī iedzīvotāji Latvijā, apstākļu spiesti, savu interešu labā, daļēji sadarbojās ar totalitāro Vāciju pret totalitāro Krieviju, kas bija iznīcinājusi ne tikai Latvijas valsti, bet arī valsts un tautas vadību kopā ar tūkstošiem citiem uz Sibiriju aizdzītiem cilvēkiem, un tādēļ bija mūsu lielākais ienaidnieks.

Ne visa sadarbošanās ar okupācijas varu mūsu valodā saucama par kolaborāciju. Ir apstākļi, kad mums ar okupācijas varu ir jāsadarbojas mūsu izdzīvošanas un mūsu tautas un valsts vitālo interešu labā. Mums ir jārīkojas tā, kā to prasa mūsu intereses, un ne tā, kā to savu interešu vai pārliecības labā vēlētos citi. Mūsu mazai tautai un valstij tas nemaz nav tik viegli, bet tas ir jādara. To prasa atbildīga politiska rīcība, un tas būtu jāatzīst arī zinātniekiem. Manuprāt, profesors Ezergailis, biežāk nekā tas atbilst būtiskai patiesībai, lieto kolaborācijas apzīmējumu, rakstot par vācu okupācijas laiku.

Liekas, ka termina folklora jēdziens ir vienādi plaši atzīts gandrīz vai visās valodās, bet pēc vārdnīcām latviešu valodā tas nozīmētu: tautas garīgā daiļrade, kas saglabājusies un ieguvusi patstāvīgu māksliniecisku formu. − Tātad kaut kas noteikts, vērtīgs un respektējams, kas nebūtu lietojams par apzīmējumu valodām, kuŗas autors neuzskata par nopietni vērā ņemamām.

Pirms apstājamies pie konkrētiem apgalvojumiem autora rakstā, ir vēlēšanās pieminēt, manuprāt, nepamatotu autora viedokli, kas izpaužas vairāk kā tikai vienā gadījumā. Tas ir, ka latvieši pilnīgi neizprata vāciešu rīcību. To teikdams, es nebūt nedomāju apgalvot, ka latvieši pilnībā izprata visus vāciešu nodomus, bet gan, ka latvieši pēc tā nemaz pārāk necentās, jo viņu rīcības un pretrīcības pamatā bija savi, viņu pašu nodomi un vēlmes. Tādēļ, manuprāt, autora lielākā kļūda nav tikdaudz pārmērīgā vācu ļaunās gudrības uzsvēršana, bet gan necenšanās izprast latviešu un viņu darbinieku intereses un motīvus.

Pieskaŗoties autora konkrētiem apgalvojumiem, ir jāapšauba autora apgalvojums par vācu rīcību, ka pamatā visam ir vācu rasisma ideoloģija. Lai kāda ir kādas valsts iekārta, manuprāt, vēsture mums māca, ka katras valsts rīcības pamatā ir šīs valsts definētās intereses, kas iet pāri gadu desmitiem un simtiem, un ne ideoloģija. Vācu bruņotos spēkus uz austrumiem nedzina vācu rasisma ideoloģija, bet kāre pēc dzīves telpas paplašināšanas.

Gluži patiess nav arī autora apgalvojums, ka vācu laikā toties nepastāvēja neviena pašu latviešu administratīva iestāde. Bija viens izņēmums. Tā bija Izglītības ģenerāldirekcija un sevišķi skolu departaments, kas šajā nozarē pārvaldīja visu Latviju.

Interesants ir autora teiktais − Neiedziļinoties vācu okupācijas būtībā, iznākumā varētu rasties darbs, uzrakstīts no vācu perspektīvas, tātad arī sava veida kolaborācija ar jau sen sagrautu režīmu. Te nu manuprāt autors ir trāpījis sev tik tieši, cik tieši vien ir iespējams. Savā atbildē uz manām „piezīmēm” par kādu viņa agrāku darbu, autors saka: Ja Vērmahta un Štālekera [Stahlecker] dokumenti saka, ka vācieši radīja pašaizsardzības, tad tas tā noteikti arī bija, jo Neparts, būdams pavēļu ķēdes pašā apakšā, to varēja arī nezināt (OM Gadagrāmata 2003. 330. lpp.). Personīgi varu piezīmēt, ka es, tāpat kā lielākā daļa pretestības kustības dalībnieku, nekādai pavēļu ķēdei nebiju padots un nepiederēju tai ne apakšā, ne augšā. Tā atkal ir tāda autora autoritatīva „vienvirziena” domāšana un spriešana. Cik man zināms, tad ne Vērmahta, ne Štālekera dokumenti nesaka, ka vācieši radīja pašaizsardzības vienības, pie tam visā Latvijā. Šie dokumenti runā gan par plāniem un vēlamībām, kā arī par to, kas uz vietas ir realizēts, bet viņi nesaka, ka to visu būtu radījuši vācieši, pie tam „vienrocīgi.” Diemžēl arī autora teiktais šajā rakstā nepārliecina, ka viņš būtu iedziļinājies vācu okupācijas būtībā, bet gandrīz vai noteikti varam konstatēt, ka autors nav ne tikai iedziļinājies, bet pat pilnīgi ignorē pašu latviešu un viņu darbinieku rīcības būtiskos motīvus, par ko, protams, nekādu dokumentu nav un nevarēja būt, bet kas noteikti nebija nekāda kolaborācija. Tā nu autors, turēdamies pie saviem vācu papīriem kā Pāvuls Slātavas cietuma stenderēs, diemžēl, pašam negribot, ir kļuvis par vācu ideju kolaborātoru, protams, tikai viņa paša šim vārdam pieņemtā jēdziena izpratnē.

Pie autora teksta zem virsraksta „Kolaborantu meklēšana pirmskaŗa Vācijā” ir vairākas piezīmes un jautājumi. Pirmkārt, autors nekur nedod ne pamatojumu, ne raksturojumu saviem apgalvojumiem, ka vāciešiem savu sadarbību ar „iedzimtajiem” nācās nožēlot un ka to apzīmogoja viltība. No savas puses varu piezīmēt, ka visumā vācieši nedarīja neko tādu, kas jau nebūtu minēts Hitlera grāmatā Mein Kampf, ko, cik zinu, bija lasījuši gandrīz vai visi, kuŗi atradās Vācijā un tādi, kuŗiem bija darīšana ar lietām, kam sakars ar Vāciju. Tāpat, cik zinu, vācieši nekad nebija nevienam solījuši Latvijas atjaunošanu, nedz arī kādu gaišu nākotni mūsu tautai. Ja diezgan daudzi par Hitlera rakstīto nezināja vai tam neticēja, tad to nevar pārmest vāciešiem. Tiesa, varbūt nepamatoti latvieši „pieķērās” vācu militāristu nostājai pret mums, kas bija labvēlīgāka par politiķu nostāju. Bet cilvēks, kas slīkst, ķeŗas arī pie salmiņa. − Otrkārt, ir vēlēšanās uzsvērt, ka neviena no autora minētām personām visā viņa rakstā, izņemot Robertu Štiglicu, nebūtu uzskatāma par kolaborantu šī vārda latviešu valodas izpratnē. Maldinošs ir apgalvojums, ka galvenais vācu mērķis bija ierobežot latviešu „nacionālistus” un ne tikdaudz veicināt kaŗa plānus pret lieliniekiem. Tiesa, ka par „ierobežošanu” vairāk domāja SS un SD, bet par „veicināšanu” Abvērs, Vērmahts un liela daļa no civīlās pārvaldes.

Tekstā zem virsraksta „Tautas noskaņojums 1941.14.VI” ir jājautā, kur autoram ir pierādījumi, ka latviešu politiskai elitei pietrūka zināšanu vāciešu fasādes atmaskošanai. Manuprāt, autoram drīzāk pietrūkst zināšanu par latviešu un viņu darbinieku mērķiem šajā laikā. Šādā sakarā vēlos uzsvērt to, kā tas tajās dienās bija visu prātos, kuŗiem interesēja Latvijas un latviešu tautas nākotne, ka visam pāri stāvēja vēlēšanās atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti. Bet neatkarīgi no tā, visa pamatā bija liekama nepieciešamība atjaunot iespējami spēcīgākus latviešu bruņotos spēkus. Tiesa, skatoties ar šīs dienas acīm, tas varbūt nebija reāli, un tā Latvijā nedomāja visi, arī šo rindiņu rakstītājs, bet tā domāja latviešu virsnieki Vācijā pirms kaŗa sākuma, un tā domāja nospiedošs vairākums Latvijā pēc vācu ienākšanas, un šī doma turpinājās Latvijā arī visā vācu okupācijas laikā. To derētu ņemt vērā visiem rakstītājiem.

Neizprotams ir autora apgalvojums, ka Latviešu nacionālie partizāni (..) tika izformēti un atbruņoti, daudzi sagūstīti un kā kaŗa gūstekņi aizsūtīti uz Austrumprūsiju, bet daļa no viņiem ieskaitīta vācu noorganizētajās pašaizsardzības daļās. Pie teiktā ir nepieciešams paskaidrot sekojošo: (1) Nekāda partizāņu izformēšana tīri loģiski nenotika un nebija vajadzīga; viņi, tikko apstākļi to atļāva, izformējās paši pirms vācu ierašanās, kļūdami vai nu par latviešu komandantūrām, aizsargu vai pašaizsardzības vienībām, bez vācu sākotnējas rīcības. Bet lielākā daļa no viņiem atgriezās savās lauku saimniecībās, lai paveiktu nokavētos laukus darbus. Gadījumos, kad bija vajadzība pēc lielākām bruņotām vienībām, jo tuvumā bija manītas bruņotas padomju varas atliekas, šos zemes kopējus sauca atpakaļ apkārtnes „tīrīšanām.” Tas, liekas, nav nonācis ne līdz Dr. Haralda Biezā, ne šī raksta autora apziņai. Ka tam būtu bijis kāds sakars ar Deglava un Plensnera spārnu apgriešanu, ir vairāk autora paša izdomājums. (2) Praktiski vācieši arī nekādu vērā ņemamu latviešu atbruņošanu neizdarīja, jo, pirmkārt, mūsu rīcībā jau nebija nekas tāds, kas būtu šo pūļu vērts, un otrkārt, partizāni bija no pagātnes pieredzes arī kaut ko mācījušies, nekādi „vakarējie” nebija un savu apbruņojumu prata paturēt. Visa vācu aktīvitāte vairāk aprobežojās tikai ar rakstīšanu, ka tā esot jādara. (3) Absolūti nepatiess ir apgalvojums, ka kaut kādi partizāni tika sagūstīti un nosūtīti uz gūstekņu nometni. Pie tam tas esot noticis ar „daudziem.” Šāds liktenis gan vairākās vietās piemeklēja daļu no latviešu teritoriālā korpusa dezertējušiem kaŗavīriem, bet ne partizāniem. Bet arī šos kaŗavīrus ar laiku atbrīvoja.

Rakstot par „Ievērojamu latviešu sanāksmi 1941.11.VII” paliek iespaids, ka autors ir apsēsts ar „kolaborācijas” māniju. Absolūti nepatiess ir autora apgalvojums, ka šīs sanāksmes nolūks bija izstrādāt kaut kādu „kolaborācijas plānu.” Ja autors būtu drusku vairāk painteresējies, tad viņš zinātu, ka jau sākot ar 1. jūliju izglītības organizēšanas darbs klusu, bet ar pilnu jaudu gāja brīvās Latvijas Skolu departamenta direktora L.K.O.K. Jāņa Celma vadībā. Tā arī Izglītības ministrijas sēžu zālē šajā datumā pulcējās ap 50 latviešu redzamāko darbinieku ar archibīskapu Teodoru Grīnbergu priekšgalā, nevis lai izstrādātu kādu kolaborācijas plānu, bet lai ievēlētu delegāciju latviešu interešu aizstāvēšanai. Autora citētais teksts (atsauce 5) ir tāds, kādam tam tajās dienās bija jābūt, ja bija nopietna vēlēšanās, lai šo delegāciju pieņemtu. Vēlēšanās saskatīt šajā rīcībā un tekstā kaut kādu kolaborācijas piedāvājumu tikai liecina par šī laika neizpratni.

Tāpat absolūti nepamatots ir autora virsraksts „Viktora Deglava un Aleksandra Plensnera kolaborācija” neatkarīgi no tā, ko saka Haralda Biezā rakstu 4. vēre. Plensners un Deglavs nemeklēja vāciešus, bet vācieši uzmeklēja viņus. Piedāvājums konkrētai rīcībai nāca no vāciešiem un ne no latviešiem. Te latvieši neko nepiedāvāja un vācieši neko nenoraidīja. Bija panākta zināma vienošanās par sadarbību, kas bija latviešu un vāciešu interesēs. Liekas, ka nav šaubu, ka laikā, par kuŗu raksta autors, Vācijas politiskie vadītāji domāja savas domas, kas nebūt pilnīgi nesaskanēja ne ar domām, ko domāja Vācijas militārās aprindas, ne ar domām, kuŗas pavisam atsevišķi domāja latvieši. Autors šai domu dažādībai nepievērš nekādu vērību, bet tā nevarēja darīt un nedarīja ne Plensners, ne Deglavs. Viņi darīja visu iespējamo, ko dotie apstākļi atļāva, lai radītu latviešu bruņoto spēku. Nepatiess ir autora apgalvojums, ka laikā ap 1941.8.VII, kad Plensners un Deglavs centās organizēt latviešu aizsardzības vienības, īstenībā tās gandrīz visos Latvijas administratīvos centros, ieskaitot pagastus, Vērmahts jau bija noorganizējis. Uzdotās 7. atsauces pamatā ir paša Ezergaiļa darbs „Pašaizsardzības komandantūru loma holokaustā,” kuŗa teksts ir manā rīcībā. Tur zem virsraksta „Pašaizsardzības izcelsme,” liekas, ir paša Ezergaiļa izdomu secinājumi, kam ir pavisam mazs sakars ar to dienu īstenību.

Autors arī netiek vaļā no vārda „pašaizsardzība.” Pulkvežleitnants Voldemārs Veiss nekad netika iecelts par „Rīgas pašaizsardzības komandantu” kā autors apgalvo. Pats Štālekers savā ziņojumā uz Berlīni 1941.7.VII, kā autors to uzdevis, saka: Par palīgpolicijas komandantu iecēlām Pulkvežleitnantu Veisu. 1941.8.VII Veiss parakstās kā Rīgas pilsētas latviešu komandants. Arī Štiglics savā ziņojumā nenosauc Veisu par „Rīgas pašaizsardzības komandantu,” bet gan par Rīgas policijas kārtības dienesta priekšnieku.

Pie autora apgalvojuma, sakarā ar vāciešu atteikšanos iesaistīt latviešus cīņā pret komunistiem, ka šo vāciešu negatīvo nostāju pret latviešiem vietējie politiķi neizprata, uzskatīdami par lielu vāciešu kļūdu, varu piezīmēt, ka patiesi latvieši tā domāja un viņiem bija taisnība. Tā domāja arī vācu militārās aprindas. Tikai savā nereālā uzpūtībā peldošais vācu politiskais spārns domāja citādi, un tā sekas mums visiem ir zināmas.

Nepamatots ir arī autora apgalvojums, ka Deglava/Plensnera epizode ir radījusi joprojām izplatītu mītu, ka Rīgā it kā pastāvējis kaut kāds latviešu pašaizsardzības štābs. Šis štābs nebija nekāds mīts, bet realitāte, kaut arī tas pastāvēja ar tādu nosaukumu tikai pavisam neilgu laiku, bet tāds tas bija vēl 1941.8.VII, kad Voldemārs Veiss parakstīja aicinājumu pulcēties, lai iestātos pašaizsardzības vienībā, Rīgā, Miera ielā 60 no plkst. 9 līdz 14, sākot ar 9. jūliju (citāts ņemts no autora raksta). Ieteicu autoram palasīt Viļa Hāznera (tajās dienās viņš bija Voldemāra Veisa adjutants) grāmatu Varmācības torņi (sākot ar 271. lpp.). Piezīmējams, ka Veiss bija Rīgas pilsētas latviešu komandants, kuŗam padotas bija ne tikai pašaizsardzības vienības, no kuŗām veidoja kārtības dienesta vienības, bet arī visa Rīgas latviešu policija.

Autora apgalvojums, ka pēc Deglava slepkavības sekoja plašas tīrīšanas, arī ir pilnīgi kļūdains. Tiesa, redaktora amats bija jāatstāj A. Kroderam, kuŗš vienmēr savā valodā ir bijis tiešs un atklāts, un šādā sakarā sadursme ar oficiāliem iestādījumiem viņa dzīvē nebija pirmā reize. Bet viņa vietā bez iebildumiem, cik atceros, stājās ne mazāk nacionāla personība − Latvijas armijas kapteinis, jurists un bijušais laikraksta Latvijas Kareivis redaktors Andrejs Rudzis. Te es pēc pieredzes vēlos arī piezīmēt, ka par Deglava slepkavību liela „rūgšana” bija ne tikai latviešos, bet arī vāciešos, sevišķi militārās aprindās, kas, protams, uz āru neizpaudās, bet kas noteikti parādījās personīgās sarunās. Var pat pieņemt, ka tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ Štālekeram Rīga bija jāapmaina pret austrumu fronti, kur viņam arī sava galva bija jānoliek.

Par Pērkoņkrustu un Gustavu Celmiņu teikto varu piebilst: (1) Bez Celmiņa redzamākie pērkoņkrustieši vācu laikā nozīmīguma kārtībā būtu minami: Ēvalds Andersons, Arvīds Melliņš, Ādolfs Šilde, Puksis (vārdu neatceros − AN) un Fēliks Rikards. Teodoram Zeltiņam un Raimondam Čakam Pērkoņkrusta organizācijā sevišķas nozīmes nebija. (2) Nekorekti ir minēt cilvēkus, kuŗi nav bijuši Pērkoņkrustā, it kā būtu pamatoti turēt viņus aizdomās kā kādus grēciniekus. Domas par Pērkoņkrustu var dalīties, bet, ka viņi bija arī Latvijas patrioti, to noliegt nevar neviens. Piezīmējams, ka Mārtiņš Vagulāns ir bijis pērkoņkrustietis, bet ne vairs vācu laikā. (3) Manuprāt ir nepareizi teikt, ka Pērkoņkrusts bija „antisociālistiska” un „kaŗa veterāņu” organizācija. Tiesa, tā nebija sociālistiska organizācija marksisma izpratnē, bet tur augstu vērtēja kā nacionālo, tā sociālo taisnību. Kaŗa veterāņu šajā organizācija bija maz, bet tā bija patriotiska un ar augstu cieņu pret kaŗavīriem. Visumā šī nodaļa ir uzrakstīta patiesāk par visām iepriekšējām.

Daudz kritiskāk vērtējama autora nākošā nodaļa ar virsrakstu „Alfrēds Valdmanis − afērists, kas zaudēja.” Jau virsrakstā Valdmanis apvainojoši nosaukts par afēristu, kaut arī tekstā tas nekur nav minēts. Un zaudētāji II Pasaules kapa ugunīs bijām mēs visi, ne tikai Valdmanis.

No vēl dzīvajiem varbūt esmu viens no nedaudziem, kas ir stāvējis Valdmanim diezgan tuvu, kaut vienmēr ēnā, jau no vācu laika Latvijā. Afērists Valdmanis nebija. Tiesa, viņš nebija arī eņģelis. Ja viņa dzīve un karjera beidzās traģiski, tad ne tādēļ, ka viņš būtu bijis afērists. Pat liekas, ka pasaules bangainākos ūdeņos viņš bija par naivu, lai tāds būtu. No viņa nelaimes cietām mēs visi, bet visvairāk viņa priekšzīmīgā ģimene un radu saime. Piedevām, šai nelaimei savu roku pielika arī pazīstamā latviešu nenovīdība.

Arī citādi autora teiktais − attiecībā uz Valdmani kā kolaborantu − neatbilst patiesībai, piemēram: Viņš piedāvāja sevi un latviešus vispār kolaborācijai ar nacistiem. Tajā pat laikā autors nonāk pretrunā: pretēji vāciešu vēlmēm, viņš no okupantiem prasīja quid pro quo. Tā, manuprāt, nav kolaborācija, kad piesaka latviešus cīņai pret viņu nāvīgāko ienaidnieku un prasa neatkarību savai zemei un tautai. Tāpat esmu bijis tuvu pārrunām par „Slovākijas statusu.” Tajās dienās domas dalījās ne ētiski, bet lielos vilcienos no mūsu interešu viedokļa, par piedalīšanos cīņā kopā ar vāciešiem.

Liela sabiedrības daļa − ar redzamu skaitu no militārām aprindām priekšgalā − atzina, ka profesionāli organizēts latviešu militārs spēks ir priekšnoteikums Latvijas neatkarības atjaunošanai. Un tādēļ ir jāiet cīņā kopā ar vāciešiem, bet tikai austrumu frontē Latvijas robežu aizsardzībai. Otrs nogrupējums bija skaita ziņā mazāks, kuŗam piederēja arī Valdmanis un tādi militāristi kā pulkvedis Vilis Janums un Virsnieku apvienības priekšnieks pulkvežleitnants J. Kalniņš, kas domāja, ka cīņā būtu jāiet tikai tad, ja tā notiktu neatkarīgas Latvijas valsts vārdā. Pretēji autora paustiem uzskatiem, ka latvieši bija galīgie „antiņi” un nekā nesaprata no tā, ko vācieši domāja un darīja, manuprāt, no privātām un konfidenciālām sarunām latvieši visu to zināja ļoti labi, un līdz šim nekas tāds nav atklājies, ko latvieši jau toreiz nezinātu. Kad Valdmaņa domu biedru privātās sarunās pacēlās jautājums par „Slovākijas statusu,” kam bija precedents Vācijas politikā, bija, skaidrs, ka dotos apstākļos, balstoties uz privātās sarunās iegūtiem ieskatiem, nebija nekādu cerību uz radikālākām pārmaiņām Vācijas politikā, kas attiecās arī uz „Slovākijas statusa” piešķiršanas iespējām. Bet šajās sarunās tomēr vienojās, ka „Slovākijas statusa” arguments publiski paturams kā arguments pret plašāku militāru kopdarbību ar vāciešiem, jo − ja jau mums nedod pat „Slovākijas statusu,” kāda tad ir cerība iegūt pilnīgu Latvijas neatkarību? Tikai šādā sakarā „Slovākijas statuss” tika paturēts Valdmaņa argumentācijā.

Protams, ka reālā dzīvē lietas gāja savu gaitu, un, kad sākās leģiona formēšana, lielākā daļa latviešu virsniecības, ieskaitot pulkvedi Vili Janumu, atzina, ka viņu pienākums ir būt kopā ar latviešu kaŗavīriem. Tad arī nospiedošs tautas vairākums nostājās aiz saviem kaŗavīriem, un atbalsts viņiem bija vienreizējs, ko atzina arī vācieši.

Pilnīgi aplams ir apgalvojums par Valdmaņa „Mazpulku modeli,” sakarā ar jaunatnes organizācijas radīšanu. Biju aktīvs dalībnieks sarunās par šo tematu un varu apliecināt, ka tāds Valdmaņa modelis nekad neeksistēja.

Profesors Ezergailis diezgan daudz no Valdmaņa teiktā vācu okupācijas laikā ir citējis. Lai lasītāji spriež paši, par cik šie citāti dod pamatojumu apgalvojumam par viņu kā kolaborantu.

Par Alfrēda Valdmaņa izsūtīšanu uz Vāciju apgalvots, ka vācieši viņam devuši izvēli − koncentrācijas nometni vai izsūtīšanu. Vācieši tādās lietās nevienam nekādu izvēli nedeva. Ka Valdmaņa jautājumu vācieši atrisināja savdabīgi, liekas, nav šaubu. Bet kādēļ? − To mēs ne zinām un varbūt nekad arī neuzzināsim. Pieminēta ir t.s. zviedru „connection” varbūtība, bet vismaz līdz šim nekādi lietišķi pierādījumi tam nav doti.

Apšaubāms ir viedoklis par piespiedu iekļaušanos okupācijas varas „struktūrās” kā par „kolaborācijas paveidu.” − Tāpat apšaubāms ir apgalvojums, ka okupācijas pirmajā gadā latvieši iestājās brīvprātīgi vācu policijas, SD un militārās vienībās. Šajās vācu vienībās, cik zinu, cittautiešus nemaz neuzņēma. Patiesībai neatbilst arī apgalvojums, ka Alfrēds Valdmanis Kanadā kļuva par Ņufaundlandes (Newfoundland) provinces gubernatoru. Viņa amats Ņufaundlandē bija saimnieciskās attīstības ģenerāldirektors. Šajā amatā viņa darbu par ļoti sekmīgu atzina visi, kas par to zināja. No šī amata Valdmanis demisionēja 1954. gadā (skat. Latvju Enciklopēdija. Red. Arveds Švābe. Stokholmā: Apgāds Trīs zvaigznes, 1953-1955. 2552. lpp.).

Pārliekot visu to, kas par vācu okupācijas laiku lasīts un rakstīts šajā rakstā, kā arī citur, sevišķi Latvijā, liekas, ka trūkumi nav tikdaudz vācu uzspiesto okupācijas sistēmu Latvijā nepārzināšanā, kā pilnīgā ignorancē par to, kas bija pamatā − kā atsevišķo latviešu amatpersonu, tā iestādījumu un visas latviešu sabiedrības − rīcībai iepretīm okupācijas varai. Ja par vācu sistēmu ir dokumenti „ar gulēm,” tad par latviešu rīcību dokumentu ir maz, vai nemaz. Daudz materiālu ir publicētos stāstos un atmiņās, bet diemžēl līdz šim šis vēstures avots ir nepamatoti ignorēts. Grūtākā darba daļa, kas prasa pārbaudīšanu, saskaņošanu un lielāku darbu, manuprāt ir vēl nepadarīta.

Vēl piezīmējams, ka 1. vērē minētais apgalvojums, ka Alfrēds Bērziņš būtu nonācis koncentrācijas nometnē par atteikšanos sadarboties ar vāciešiem, neatbilst patiesībai. Ir tiesa gan, ka viņš ar vāciešiem sadarboties nevēlējās, bet arī, ka vācieši nekādu sadarbību nemeklēja un viņam nekādu iespēju, no kuŗas varētu atteikties, nedeva (skat. Alfrēds Bērziņš. Labie gadi, sākot ar 349. lpp.).


Raksta autors, vācu okupācijas laikā Salaspils nometnē ieslodzītais nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Arturs Neparts 1942. gada pavasarī − un 80. gadu otrā pusē.