Ivars Lindbergs

KĀ ARVĪDS GRIGULIS VIESOJĀS SAN FRANCISKO

Piezīmes pie Evas Eglājas raksta JG235

  

Gribot negribot, jāpiekrīt agrākiem rakstītājiem, ka visām monētām ir divas puses, un ka kultūras sakaru jautājumā vēl daudzi materiāli būtu apgūstami un pieejami, jo vēl dzīvi ir šo notikumu tiešie dalībnieki. Balstoties uz notikumam klāt nebijušu cilvēku atstāstījumiem, var tiešām rasties visādas kļūdas. Piemēram, Griguļa viesošanās gadījumā Lindbergam nekāda liela saļodzīšanās nesanāca, jo viņš jau pāris dienas iepriekš bija valsts drošības iestāžu brīdināts par iespējamo Griguļa viesošanos San Francisko. Pārrunājām savā starpā kā un vai vispār viesi uzņemt, jo Griguļa reputācija citu jaunāko Latvijas literātu vidē mums jau bija zināma. Pirmie šīs puses sakarnieki, Olafs Stumbrs un Velta Toma, bija jau atgriezušies. Nospriedām, ka tomēr viesis būtu jāuzņem, jo viņa labvēlība varētu nākotnē izšķirt citu, jaunāko un gaišāko literātu viesošanos šaipusē. Tādā gaisotnē arī notika saiets Raimonda un Ilonas Staprānu dzīvoklī, kur bija aicināti vairāki San Francisko apkārtnē dzīvojošie latviešu literāti un žurnālisti.

Daļēji jau Grigulim bija taisnība, kad viņš dzejolī saka: Atkal un atkal sarunas ieslīd strīdā... Māra Celle, piemēram, Grigulim skarbi lūdza, vai viņš nevarētu palīdzēt atrast viņas tēva, Jūlija Lāča, kapu? Grigulis pārāk labi, šķita, nejutās, kaut ko nomurmināja. Viesim nācās atvairīt vēl vienu otru skarbāku jautājumu. Tas arī ir tiesa, ka Klīdzēju Jāņa mēģinājumi atsaukt atmiņā kopīgas jaunības gaitas nebija pārāk sekmīgi. Daudzi gadi jau aizgājuši, gadu gaitā atmiņa arī sākusi klibot, un tā daudzas detaļas no tā, kas un kā tika pārrunāts, pagaisušas. Raimonds Staprāns atceras, ka piedāvājies viesim parādīt San Francisko pilsētu un vaicājis, ko viesis sevišķi vēlētos redzēt. Piemēram, kādu muzeju, vai tūrisma objektu? Grigulis teicis, ka labprāt redzētu kādu no tām vietām, kur dejojot kailas meitenes. Lai gan Raimonds kailās meitenēs pārāk ieinteresēts nebija, tomēr viesi tur aizvedis, un bijis diezgan jāpiepūlas, lai viņu dabūtu no turienes ārā. Atgriezies Latvijā, Grigulis šo epizodi apraksta dzejoļu krājumā Marginālijas (1972) dzejolī „Striptīzs”: ... Kad esi parādījusi visu, / Visu kas ir, / Tad kļūst skaidrs, / Cik tas ir maz. / Maz... / Bet vairāk nekā tev nava.

No trimdas puses jau bija sperti pirmie soļi kultūras izmaiņā. Olafs Stumbrs bija viesojies Latvijā jau 1968. gadā un Jaunās Gaitas 67. numurā (1968) iespiesta plaša Latvijas dzejnieku dzejoļu kopa, Astrides Ivaskas sakārtota. Tajā pašā gadā, vadot Klīvlandes Dziesmu svētku Rakstnieku cēlienu, Velta Toma un šo rindiņu autors ietilpina arī Latvijas dzejnieku darbus. 1969. gadā Velta Toma dodas Latvijas apciemojumā. Visi šie notikumi izsauc lielu satraukumu konservatīvā trimdas sabiedrības daļā. Varētu pat teikt, ka tieši šajā trimdinieku sabiedrības daļā Kultūras sakaru komitejai ir vislielākie panākumi saviem mērķiem, proti, sabiedrības šķelšanā. Reakcija bieži vien šķiet pilnīgi neracionāla, tiek oficiāli aizliegta Latvijas autoru lugu uzvešana, daudziem kulturāliem sarīkojumiem aizveras trimdas sabiedrisko centru durvis, plaši pazīstami un atzīti dzejnieki vairāk netiek pielaisti Dziesmu svētku rakstnieku cēlienos. Un par teicienu Latvijas nākotni izšķirs tie, kuŗi dzīvo Latvijā šo rindiņu autoram tiek atsaukts uzaicinājums teikt 18. novembŗa runu San Francisko. Arī Griguļa viesošanās nepagāja bez vētrām vietējā sabiedrībā. Par to, cik šīs kultūras izmaiņas veicināja dzelzs priekškara sairšanu, lai spriež nākamās paaudzes, bet atcerēsimies Latvijas Rakstnieku savienības sasauktā Radošo savienību kongresa (1988) vēsturisko nozīmi Latvijas neatkarības atgūšanā.

Mana personīgā iesaistīšanās kultūras sakaru veidošanā balstījās apstāklī, ka garīgās Latvijas valsti man neviens nevarēja atņemt, ja vien es pats to gribēju paturēt. Šī garīgā valsts visu laiku bija dzīva kā šeit, tā arī tur. Atsakoties no tās, es atteiktos arī no savas tautas. Man dzīvas saites uzturēšana ar šo garīgo valsti un viņas radošajām aprisēm bija nepieciešamība. Ka līdzīgi ir domājuši arī citi Latvijā dzīvojošie cilvēki, pierādās tagad (piemēram, skat. Jāņa Mauliņa rakstu Karogā, 2004,8). Pieņemu, ka debates par šo tematu vēl ilgi turpināsies. Kad biju jau gandrīz pabeidzis šīs piezīmes, tikko pienākušajā avīzes Laiks numurā (2004.28.VIII - 3.IX) izlasīju Latvijas rakstnieces Anitas Liepas teikto: Vienīgais cilvēks, ko zinu, kas nerakstīja ziņojumus, bija Arvīds Grigulis. Kad viņu aizsūtīja uz ārzemēm, tad, satiekoties ar savu, bijušo studiju biedru, viņš izlikās prokrievisks, lai tas otrs cilvēks neizteiktos... Kad viņš atgriezās Latvijā, viņam nebija ko rakstīt. Par šo tematu daudziem zinātniekiem būs gadiem ilgs ražens darba lauks un, kā pašlaik šķiet, dažām monētām var pat būt trīs puses.

 

Dzejniekam Ivaram Lindbergam izdoti dzejoļu krājumi Starp atnākšanu un aiziešanu (1967), Per mani pirmo, man tālāk mājas (1976), Manu nepabeigto viduslaiku pūšamie vārdi (1992), Noklīdušā Torņkalna puikas dziesmiņas (2002). Plaša dzejoļu kopa ievietota kopkrājumā Kvintets (1961). Ivars strādājis par kartogrāfu vairākās zemēs, to vidū astoņus gadus Sauda Arabijā.