DZĪVES JĒGAS U.C. MEKLĒJUMI

Andra Neiburga. stum stum. Rīga: Valters un Rapa, 2004. 247 lpp.

 

Pirmais stāsts stum stum jau lasīts mēnešrakstā Karogs, arī stāsts Pie blakus galdiņa. Neiburga līdz šim publicējusi stāstu krājumu Izbāzti putni un putni būros (1988) un bērnu grāmatu Tille un suņu virs (1991), kas arī tika izveidota filmā. Viņas stāsti arī parādījušies antoloģijā vācu valodā Sonnengeflecht. Literatur aus Lettland (Riga: Nordik, 1997) un literāros ceturkšņizdevumos angliski - New Latvian Fiction. Review of Contemporary Fiction (1998, ASV; skat. JG 234: 61-64) un Descant (2004, Kanadā; skat. JG 238: 19-24).

Turu rokās šo nelielo pelēko grāmatu un minu, vai būs par pelēko dzīvi un pelēkiem cilvēkiem? Un ir šie piecpadsmit stāsti par pelēku, neapmierinātu, nepiepildītu dzīvi. Cilvēki šajos stāstos gan nav pelēki, bet ļoti izteikti, spilgti indivīdi. Andra Neiburga, iedziļinājusies tēlu psīcholoģijā, pasniedz tos kā dzīvus, redzamus, eksistējošus, kaut arī dzīves pelēkajā pusē iekļuvušus cilvēkus. Gandrīz visi stāsti ir par vientuļiem sava ceļa gājējiem, kas meklē sirdsmieru, saprašanu, dzīves jēgu un kaut kādu piepildījumu dzīvei, vai tā būtu mīlestība, sapratne vai tuvība ar otru. Stāsti noris nesenā pagātnē un mūsdienās.

Pirmajā stāstā stum stum sieviete aprakta ikdienas darbos - Grīdas. Trauki. Veļu noņemt no striķa. Veļu izžaut. Sauso skapī. Vēlreiz grīda. Un tomēr viņas domas vienmēr atgriežas pie jautājuma par dzīves jēgu, par visumu, lai gan pati tūliņ mēģina sevi atraut no šīm domām. Dzīves jēga. Kam ir laiks, lai meklē. Man laika nav. Visa diena aiziet sīkos darbos, rūpējoties par Opi, par māju. Kurinot plīti, viņa domā tikai par malku un izvairās domāt par mežu, par kokiem vai cilvēkiem, tikai par kurināmo malku. Stāsta sākumā: Dzīves jēga?... Nav nekādas jēgas dzīvei, nav. Un tomēr sieviete ir pozitīvs tēls. Viņai ir siltas jūtas pret veco Opi, rūp Opis, viņa par to gādā, bet dzīves jēgu šai situācijā viņa vairās meklēt, baidīdamās neatrast. Varbūt pietiek dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tādu pieredzējis Opis, kuŗa dzīves jēga izteikta vārdos - Kā Sibīrijā nesalūzt. Kā draugus nenodot. Kā vienu sievieti visu mūžu mīlēt.

Stāstā Pie blakus galdiņa sieviete (cita?) arī meklē, šoreiz būtību, bet būtība, maita, kā arvien, kā vienmēr, kā allaž slīdēja garām - tepat blakus un tomēr nenotverama. Un tālāk: Viss te bija tik neiedomājami harmoniski un skaisti. Nudien - nesaprotu, ko es vēl meklēju.

Stāstā El Ninjo atkal meklēšana. Šoreiz vīrietis guļ pievakarē pludmalē smiltīs, pamazām saplūst ar tām: Tā guļot, tu jūti, ka tam visam ir jēga, kaut kāda kopīga jēga. Tas viss ved uz mērķi, tev nesaredzamu un nesaprotamu ... Bet tu esi mazs, pārāk mazs ... lai kāds tev vispār ko paskaidrotu.

Šis cilvēks tālāk spēlējas ar ideju vērienīgam pētījumam: Vienkārši noskaidrot, kas viens cilvēks ir, kas viņš ir un ko viņš ir atstājis, un ko viņš ir ietekmējis ar savu dzīvi, ar saviem darbiem, - izpētīt viņa nospiedumus it visā, kam viņš pieskāries savas dzīves laikā, un tad mēģinātu paskatīties, kur ir tā jēga...

Un meklēšana turpinās gandrīz visos stāstos, ja ne dzīves jēgas meklēšana, tad citu piepildījumu meklēšana - sievietes, mīlestības, cilvēku siltuma un pat pagātnes.

Starp stāstiem ir ievietoti īsu fotogrāfisku momentu attēlojumi, bieži vien dialoga formā. Tie parāda mirkļus, tvertus fotogrāfijās, no kuŗiem daži attiecas uz stāsta tematu (Pie blakus galdiņa), bet citi ne. Šādi nodaļu ievadi jeb iestarpinājumi atrodami arī Laimas Muktupāvelas grāmatā Cilpa. Tur katru nodaļu ievada vēsturisks citējums, kas papildina, jeb izskaidro nākamo nodaļu. Arī Muktupāvelas Šampinjonu derībā atrodami papildinājumi, konkrēti: sēņu receptes nodaļu beigās. Vai šādi papildinājumi mūsdienu prozā ir domāti lasītāja piesaistīšanai?

Andras Neiburgas vizuālo, bagāto valodu var lasīt ar baudu. Tādās vietās dzīvoja raganas - tādās, kur klusā, stingi nekustīgā rāvā spoguļojas platu egļu nokaltušie apakšējie zari. Kuru katru brīdi tāda ragana, ļauni čāpstinādama, garo degunu šņaukādama, varēja parādīties un vecās lūku vīzēs autām kājām, purva virsmu pat nesaviļņojot, aiztuntuļot savās raganas darīšanās - tāds purvāja un raganas apraksts stāstā stum stum. Euridīčes (Provinces Euridīče) attiecības ar vīriešiem atainotas šādos efektīvos vārdos: Euridīče skatījās un mīlēja viņus visus. Mīlēja, žēloja, apēda, sagremoja un pēc tam izspļāva. Bet vēl izspļāvusi ilgi ilgi turpināja mīlēt. Neiburgas aprakstos parādās arī humors: Elīza... arī viņa nevarēja sūdzēties par miesas trūkumu, tikai visa viņas bagātība bija sakrauta uz sīkiem trausliem kauliem un radīja iespaidu, ka lāga uz tiem neturas - kā želejas kalns, kas draud ik brīdi nošļukt pār trauciņa malām. Sarunu valoda, arī autores tēlam sarunājoties pašam ar sevi, ir mūsdienīga un ikdienišķa, piemēram, par vientuļu mājvietu meža vidū: Ko, nav tādas vietas vairs Latvijā? Ir, mīlīši, un kā vēl ir. Un man te ir labi. Ne vainas (stum stum). Opis uzrunā mazmeitu: Kur, ellē, tu vazājies visu dienu? Ļoti precīzi un tieši autore apraksta padomju laiku viesnīcas istabas iekārtu: Ūdens vāramā kanna, kas nestrādā, trīs sienas kontakti, kas vados karājas ārpus sienas, ceturtais aiznaglots ar finiera kvadrātiņu. Izbalējušas, vietumis atlīmējušās, gultu galvgalos taukaini brūnas tapetes (Tādi vakari). Īsi, bet efektīvi. Un par veikaliem padomju laikā: "Maizē" bija maize, barankas un prjaņiki. "Gaļā"- gaļas konservi un dzelteni liellopu kauli. "Augļos un dārzeņos"- pussapuvuši kāposti, dubļaini burkāni.

Visi šie stāsti attēlo cilvēkus ar problēmām, bieži psīcholoģiskām (Lellis un Augstuma bailes), un parastus vientuļa ceļa gājējus, kas meklē kaut ko, vai tā būtu pagātne, vai otrs cilvēks, vai dvēseles miers, vai dzīves jēga. Šī skaisti uzrakstītā grāmata, šī ieskatīšanās cilvēku dzīvēs, varētu arī būt nosaukta Meklējumi.

Astra Roze

 

Par Astru Rozi skat. JG 236:60