Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005
| Baiba Bičole |
 Foto: Voldemārs Avens |
|
(NO
BRĪŽIEM MĀKSLAS IZSTĀDĒS) |
|
| I |
Akmens uz akmens akmens akmenī aiz akmeņa akmens akmensbērns akmensmāte akmenstēvs Dievs sargātājs akmens. (Zimbabves akmens skulptoru darbu skatē)
|
| II |
Grāmatā cirvis grāmatā gulta ko gabalos sacērt roka ar cirvi grāmatā.
|
| * * * |
Smidzsmidzina midzmidzina sīklāšu lietus miglas diena nedzen uz priekšu vien iekšpusē dzeinis iekšpusē meduskoks lēnām velkos uz augšu sevī.
|
| * * * |
It kā debesis bruktu, it kā zeme pret debesīm celtos, arvien mazāk kļūst telpas, elpai vien elsu sprosts, spraugā starp debesīm, zemi pār akmeņiem strauja tek upe asaras asaras asaras.
|
| * * * |
Dievs, akmeņu akmens, spārnu spārni, tumšā un gaišā gaisma.
|
| * * * |
Ziemas pākstī iežņaugta ainava. Ar pelēku zīmuli zīmēta diena. Pat saule pelnu krāsā.
|
| (IZSTĀDĒ) |
− trauslas mazliet sagumzītas apgrieztām ziedkausu malām caurspīdīgu ādu akvareliskas vāzes.
|
| * * * |
„Ņujorkā zied rozes,” stāstu draugam, rīdziniekam. „Ej nu, nu taču ne tā kā ceriņi Pārdaugavā,” teic viņš. „Pietiekami, lai aizmirstos,” saku.
|
|
(LIDOJUMĀ UZ KOLUMBUSU, OH) |
− gaisā pacēlušās miglas pļavas slīdošās, nebeidzami šķīstoši linu dvieļi, plūst, plūst rāmas upes, pilnas sniega, pār zaļu zemi viegli balti kalni.
|
|
(PA VAGONA LOGU) |
Baznīctorņi, ceļamkrānu smailes, vēl augstāk mākoņi, caur tiem saulstaru strēles − vertikālu sasaukšanās. Dieva darbs.
|
| (MIEGA BADĀ) |
− ai, miega pļavās brist, piekļauties zemei, noliekt sev pāri zāles stiebrus, savvaļas puķes, dziļāk un dziļāk grimt, aizvērt plakstus, aizvērties, gulēt tik cieši un brīvi, aiz galvas atmestām rokām, kā bērnībā zem mātes, zem tēva nomoda acs.
|
| * * * |
− manu redzesloku šķērso puteklis, pārlido rudens lapa, sniegpārsla pārdejo, ieaug koks, iestātās nams, manā redzeslokā ievirzās cilvēks. Man vesela pasaule tuvu.
|
| * * * |
Melna mirdzoša delna − asfalts, peļķe un nakts.
|
| * * * |
Augsta gaismu izstarojoša piere − starp apvāršņa svītru un mākoņu grēdām debess atvērums.
|
|
OKEĀNAM (Brigantīnas jūrmalā Ņudžersijā) |
|
| I |
gausi valsties no sāna uz sānu, lēnām paslejies elkoņos, ceļgalos augšup, atslīgsti atpakaļ garšļaukus cisās. |
| II |
es
un okeāns, es un okeāns, viens otrā ilgi un dziļi, lai neaizmirstu.
|
| AINAVAS | |
| I |
Es − dadzis, tu klinšu radze, uz kuras augu. |
| II |
Tukša smilšu laukuma vidū vientuļš suns sargā pats savu ēnu.
|
|
Baiba Bičole, ilgus gadus ASV latviešu avīzes Laiks redaktore, publicē savus dzejdarbus grāmatās Aprite (1966, Zinaīdas Lazdas balva), Ceļos (1969), Buŗot (1976), Griežos (1981). Rīgā izdota izlase Atgriežos (1991). Dzejo arī angliski. Jaungaitniece kopš 1959. gada, kad JG 22 iespiests dzejolis „Vasarniece” (Tu pieliki lūpas / pie maniem pleciem / Un teici: „Mīlā, tu esi / Pus zivs un pus sieva / Ēst būs man tevi / Vai mīlēt?). |
| Juris Rozītis |
 |
|
VIENS PLUS VIENS |
no izrādes „Māja”
Kas ir noticis ar maniem Sestdienas skolas biedriem? Kur tie visi pazuduši? Viens plus viens plus viens Viens varbūt metrologs Siatlē, Otra masiere Sidnejā, Trešā māca bērniem rēķināt: Viens plus viens plus viens.
Diez vai dzīvi ir vēl visi Mammas vecie kavalieŗi? Vai tie vēl Mammu atceras? Viens plus viens plus viens. Janka, ermonists, Braunšvaigā. Valdis zolīti rubija. Aklais Pēcis polku lēca. Viens plus viens plus viens.
Cik pilsētās nav dzīvots, Un mūža posmi pavadīti? Kuŗu tagad saukt par māju? Viens plus viens plus viens. Vienā man runāt mācīja, Otrā ar Dievu tērzēju, Un trešā es stāstīšu mazbērniem atmiņas. Viens plus viens plus viens.
Un katrā jaunā gadā, Nāk klāt jauni paziņas, Cik daudzus es vēl iepazīšu? Viens plus viens plus viens. No Karakasas gleznotāju, Zaldātus no Manheimas, Un latviešu pavāru grieķu restorānā. Viens plus viens plus viens.
Tā gadi mūžā krājas, Pie paziņas paziņa nāk, Kā ķieģeļi mājas sienā. Viens plus viens plus viens.
Tā gadi mūžā krājas, Pie paziņas paziņa nāk, Kā ķieģeli mājas sienā. Viens plus viens plus viens. Jo atmiņas stāstos pārtop, Jo no mājām pilsētas aug, Un cilvēku mūži vēsturē vēršas Viens plus viens plus viens. Un cilvēku mūži vēsturē vēršas. Viens plus viens plus viens. Kā ķieģeli mājas sienā Viens plus viens plus viens.
|
|
Juris Rozītis sarakstījis lugas Kurbads (1973), Varbūtība (1976) un Raudupiete (1982, pēc Blaumaņa un Brigaderes darbu motīviem). Latvijā godalgoto romānu Kuņas dēls (1995) un veselu rindu dzejdarbu. Tulkojis mūsu 20.gs. dzejniekus angliski. Pētī latviešu politiskās trimdas romāna vēsturi, kam veltīta arī viņa zinātņu doktora disertācija. Stāsts „Taisne 69” ir viņa pirmā publikācija JG (nr. 76, 1969).
|
| Leons Briedis |
 |
|
GAITA
Jaunajai Gaitai Šūpļasvētkos
|
Es ticu Gaitai, kura tikai gaitā vispilnīgāk, visīstāk sevi jūt. Viens no tiem daudziem, nezināmo skaitā, es gribētu līdz mūža galam būt un nebeidzami iet... Iet caur šo dzīvi un pat caur savu paša nāvi iet, jo mani pleci beidzot ir tik brīvi un tā kā divi ābeļzari zied, pat augļos neriesušies, noguruši, bet laimīgi, cik laimīgi vien būt spēj tie, kas nemanāmi un tik klusi iet savu gaitu gaitā tai, ko jūt kā vienīgo un nebeidzamo mūžam, kas pati sevi nenodot nemūžam.
|
|
Latvijas visintelektuālākā žurnāla, Kentaurs, redaktora, Leona Brieža, dzejoļi apkopoti vismaz 20 dzejgrāmatās (ieskaitot bērniem), viņš ir arī vairāku eseju krājumu un daudzu atdzejas grāmatu autors.
|
