Jaunā Gaita nr. 242, septembris 2005

 

 

VEIKSMĪGI ŽURNĀLI MAINĪGOS LAIKOS

 

Jaunai Gaitai - 50! Journal of Baltic Studies - 35! Abi ir lieli sasniegumi mūsu dinamiskajā pasaulē laikā, kad Baltijas valstis cenšas tikt gala ar fundamentālām transformācijām. Abi žurnāli savu ceļu iesāka īstajā laikā un joprojām sekmīgi veic agrāk nospraustos mērķus. Ieskatoties vērīgāk, redzams, ka tie kļuvuši interesantāki, plašākā sabiedrībā vairāk ievēroti. Lielākā problēma abiem ir lasītāju novecošana un jaunu interesentu piesaistīšana.

Par Baltijas studiju žurnāla agrāk neaizsniegto kvalitāti varam pateikties JBS redaktoram, Tartu Universitātes profesoram Andresam Kasekampam, kuŗš tagad atkal atgriezies akadēmiskā darbā. Viņa sniegums: stingrāka ievietoto rakstu atlase, lielāka autoru dažādība un rakstu nevainojamā angļu valoda. Izmantojot jaunāko saziņas technoloģiju, žurnāla redakcija pārceļas uz Glazgovas Universitāti Skotijā, mūsdienās vienīgo Apvienotajā karalistē, kur sistemātiski tiek veikti nopietni pētījumi par Baltijas telpu, tās tautām un valstīm. Jaunais redaktors: Dr. Smits (Dāvid Smith <d.j.smith @socsci.gla.ac.uk>).

Kopumā JBS var iedalīt divās kategorijās - regulāros un speciālizdevumos. Pa vidu atsevišķi raksti par kaut kādu speciālu tematiku vai arī diskusijas - pēdējām par labu paraugu var kalpot JG ievietotie diskusiju raksti sakarā ar Latvijas akadēmiķa Jāņa Freimaņa uzskatiem attiecībā uz latviešu politiskajiem bēgļiem (skat. JG 240:63-67 un JG 241:66-68).

 

* * *

 

Journal of Baltic Studies (JBS), Spring 2003, XXXIV/1. The Association for the Advancement of Baltic Studies (AABS), aabs@starpower.net .

No JG līdzstrādnieces Marutas Lietiņas Rey spalvas, resp., datora nāk pirmais pētījums, kur mūsu dainas kalpo par uzskatāmu pierādījumu latviešu apspiestībai (skat. JG 234, 2003:10-16). Karstens Brigemans (Bruegemann), lektors Tartu U., pamatīgi iedziļinājies igauņu brīvības cīņās pret imperiālās Krievijas mantiniekiem un padomju iebrucējiem. Tās pašas universitātes profesors un Igaunijas Nacionālā muzeja direktors salīdzina reliģisko dzīvi Igaunijā ar abām pārējām Baltijas valstīm padomju okupācijas laikā. Viņa viedoklis par konfesiju pakļautības līmeni neatšķiŗas no jau agrāk atzītā uzskata, ka šo grūto periodu visnoturīgāk ir pārdzīvojušas pareizticīgo un Romas katoļu draudzes. Egle Rindzečiūte no Sēderstenas U. Zviedrijā savu ietilpīgo rakstu velta nacionālās identitātes pirmsākumiem Lietuvā un tās sakariem ar Rietumeiropas kultūrām un mūsdienās - iekļaušanos Eiropas Savienībā.

Rakstu noslēgumā pazīstamās Tartu U. saziņas prof. Trīnes Vihalemmas un Anu Masso pētījums par krievu identitāti Igaunijā. Tas ir augstā techniskā līmenī un, piedevām, sniedz arī latviešiem vērā liekamas svarīgas atziņas. Gala spriedums: krievi ir savā starpā sašķēlušies, tādēļ nav sagaidāma vienotas krievu kopienas izveidošanās Igaunijā.

Grāmatu apskatu ievada Tartu U. prof. Vello Pettai pamatīgais ieskats maz pazīstamā Marka Jubuļa disertācijā par nacionālo identitāti Latvijā padomju varas gados un tagad. Ar papildinājumiem tā publicēta vienlaicīgi Anglijā un ASV. Berlīnes Brīvās U. Ditmārs Sorkovics (Schorkowitz) apskata Denkosas (Helene Carrere d'Encausse) jauno grāmatu par Ļeņinu, kas tagad publicēta arī angliski. Ēriks Kariks, AABS biroja vadītājs Rīgā, lasītājus iepazīstina ar Bar Ilānas U. ievērojamā un savdabīgā muzikologa Joahima Brauna daudzpusīgajiem darbiem. Noslēgumā Harvarda U. Dž. T. Kotilaines apskats par Enna Kinga (Kung) slavējamo pētījumu igauņu valodā par Narvu un Narvas rajonu 17.gs. beigās, kad tā bija cieši saistīta ar zviedru saimnieciskām interesēm un tirdznieciskiem sakariem ar Krieviju.

 

* * *

Journal of Baltic Studies (JBS), Spring 2005, XXXVI/1.

Divu redaktoru (Andres Kasekamp, Tiina Kirss) veidotais speciālizdevums veltīts t.s. dzīvās vēstures vai atmiņu stāstu zinātniskām dimensijām visās galvenajās sociālās zinātnēs.

2005.25.III Vaira Vīke-Freiberga aicināja pievērst vairāk uzmanības pētniecībai par padomju režīma izsūtītajiem. Ievietotie raksti, kaut arī sacerēti pirms prezidentes runas, ir it kā atbilde viņas aicinājumam.

Indianas U. zinātņu doktores kandidāte Māra Lazda analizē 1941. un 1949. gadā izsūtīto atmiņu stāstus, galvenokārt māšu un sievu, kuŗas, neraugoties uz morālu noniecināšanu un dzīvi ļoti grūtos materiālos apstākļos, tomēr apliecina savas spējas strādāt svešā, naidīgā vidē, izaudzina bērnus un pēc Staļina nāves atgriežas dzimtenē.

Rakstot par deportēto igauņu ģimeņu solidaritāti, izpalīdzību un darba tikumu, Toronto U. profesore Tina Kirss, cita vidū, norāda uz skarbajos apstākļos svarīgo vecmāmiņu lomu - viņas veido izsūtīto dzīves ziņu un veicina spītību, kas palīdz pārdzīvot visas grūtības un saglabāt sevi un bērnus Igaunijai. Izdzīvošanā milzīga nozīme ir arī igauņu kultūras mantojumam, piemēram, rakstnieka Antona Hansena Tammsaares darbiem. Igauņu atmiņas iekļauj tikai nedaudzus 1941. gadā izsūtīto stāstus, jo to lielais vairums iet bojā jau pirmajos kaŗa gados. 1949. gadā izsūtīto vīriešu stāsti dažkārt ir piesātināti ar pārāk lielu bravūru, tādēļ autore balstās visvairāk, uz pieticīgākajiem sieviešu stāstiem.

JG lasītājiem pazīstamā Jura Avižienis (U. of Southern Maine) aplūko atmiņu stāstus no literārā jeb mākslinieciskā viedokļa (skat. JG 217, 1999), koncentrējoties uz Dālijas Grinkevičiūtes atmiņām par lietuviešiem, kuŗi nosūtīti pie Lapteva jūras aiz polāra loka. Tematikas un dziļi izjustās izteiksmes ziņā tās ievērojami atšķiras, piemēram, no plaši izplatītajiem holokausta stāstiem. Grinkevičiūte stāsta par sajūtu, kas rodas lielā aukstumā pieskaroties pie aukstas dzelzs, par cenšanos mazliet sasildīties vājās ziemeļu saules, staros, par brišanu cauri dubļiem utt. Šāda veida literatūra tūdaļ pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas īsā laikā sasniedza fantastisko 100 000 eksemplāru metienu, bet drīz vien tās nokritās uz dažiem simtiem. Tagad Lietuvā lielā mērā valdot uzskats, ka krietna daļa no tiem, kuŗi atgriezās no lēģeriem, iesaistījušies ne visai populārajās, Vitauta Landsberģa vadītajās konservatīvo nacionālistu aprindās. Paliekošākie atmiņu stāsti ir tie, kam zināma literāra vērtība. Ar nedaudziem izņēmumiem, baltiešiem tādu līdz šim nav. Labs piemērs varētu būt humora pilnais ukrainietes Marinas Levickas (Lewycka) A Short History of Tractors in Ukraine (New York: Penguin, 2005).

Dažas Latvijas U. psīcholoģijas profesores Sandras Sebres atziņas liekas mazliet apšaubāmas, piemēram, pārāk lielais uzsvars uz pašām pirmajām atmiņām, kas ietekmējot intervētās personas tālāk teikto. Ko, piemēram, izsaka manas pirmās atmiņas: skaista diena ar jachtām, kas slīd pa Lielupi? Un otrās - kad man iekoda suns? Paliekoša vērtība Sebres rakstā ir atziņai, ka bērns tic vismaz daļai no piedzīvotā, kas ar laiku savijas ar rakstos apgūto.

Toronto skolu pārvaldes psīcholoģijas doktore Ilze Matīsa raksta par jaunām latvietēm, kas pārcēlušās no Kanādas uz Latviju. Viņas uzaugušas stingri latviskās ģimenēs, daudzus uzskatus guvušas Toronto latviskā vidē (Matīsa pati vada Toronto latviešu skolu „Valodiņa”). Tā ir izlases grupa, tuva pašai Matīsai. Ņemot vērā intervēto mazo skaitu, šo pētījumu var uzskatīt tikai par kvalitatīvas dabas darbu. Kanadas latvietes Latvijai atnes gan savu kopīgo latviskumu, gan individuālas pieejas un atziņas, tā bagātinot tautas izaugsmi. Vērtīgs ir arī Matīsas otrs pētījums, kur viņa cenšas rast atbildes uz jautājumiem: No kurienes es nāku un kas ir mans vēsturiskais mantojums? Kas es esmu? Ko nozīmē būt latvietei? Kā dzīvot dubultu dzīvi divās pasaulēs? Kas izceļas pirmajās saskarēs ar Latviju? Kur es piederu? Kur ir manas mājas?

Ievietotos rakstus papildina Helsinku U. profesora Tomasa Grosa vērtējums par Rausingas (Sigrid Rausing) grāmatu History, Memory, and Identity in Post-Soviet Estonia: The End of the Collective Farm (2004) un Tartu U. profesora Olafa Mertelsmanna visumā negatīvā recenzija par Kollas (Anu Mai Koli) The Baltic Countries Under Occupation: Soviet and Nazi Rule 1939-1991 (2003).

Gundars Ķeniņš

 

Gundars Ķeniņš, daudzu grāmatu autors, ir emeritēts Pacifika U. ekonomikas fakultātes dekāns.