Jaunā Gaita Nr. 243, decembris 2005
Aleksandrs Pelēcis Sibītijā (1962).
No Mariannas Ieviņas archīva
Marianna Ieviņa
Jaunā Gaita Nr. 243, decembris 2005
Aleksandrs Pelēcis Sibītijā (1962).
No Mariannas Ieviņas archīva
Marianna Ieviņa
ATMIŅAS PAR ALEKSANDRU PELĒCI
Dzejnieks kļūst pazīstams
Sākumā jaunais dzejnieks Aleksandrs Pelēcis bija pazīstams tikai šaurā draugu pulciņā. Bet lauku zēns drīz pierada pie pilsētas ritma. Viņš iepazinās un sadraudzējās ar citiem jaunajiem dzejniekiem, kuŗi iedrošināja viņu rādīties atklātībā. 1941. gada 16. decembrī Rīgas lielākajā laikrakstā Tēvija pirmo reizi bija iespiests Aleksandra dzejolis "Gaismas zemē." Līdz ar to viņa zvaigzne bija uzlēkusi pie Latvijas dzejas debesīm. Pēkšņi visi viņu pazina, slavēja, apjūsmoja. Un kā gan ne: dzejolis bija tik trauslu, gaišu jūtu pilns kā pieneņu pūka, kuru bail paņemt rokā, lai neizirst. Bija lasītāji, kas viņu uz visiem laikiem atcerējās kā pieneņu pūku dzejnieku, lai gan mūža vakarā viņš pats pūlējās no šī vārda atkratīties.
Klīst savāda gaisma pāri Latgalei
Kā nākot no dievnamu lūkām,
Un ziedošā pļavā sapnis mans smej
Viss apbiris pieneņu pūkām.Ne skumju, ne sāpju - vien gaišums un prieks,
Un ziedi un saule man klanās,
Peld ezeros zilos balts mākoņu sniegs,
Dimd gaviles dievnama zvanā.Klīst savāda gaisma pāri Latgalei
Kā nākot no dievnamu lūkām.
Vai satumst var saule, ja sapnis mans smej
Viss apbiris pieneņu pūkām?
Šim pirmajam publicētam dzejolim drīz sekoja citi, gan Tēvijā, gan Daugavas Viļņos, gan Rēzeknes Ziņās un vēl citos laikrakstos. Ar saviem dzejoļiem viņš vērsa uzmanību ne tikai uz sevi, bet arī uz Latvijas trešo zvaigzni -- Latgali, kas kultūras ziņā bija ilgi palikusi novārtā. Tikai pēdējā laikā rakstnieki bija sākuši to spodrināt. Kad nu Aleksandrs dziedāja par Latgales dievnamiem, par Latgales sidraba ezeriem, par Latgales meitenēm un par Latgales zelta gundegām, lasītāji nešaubījās, ka talantīgais dziesminieks ir dzimis Latgales dēls.
Arī man nenāca prātā šaubīties, tikai pabrīnījos, ka viņa valodā neieskanējās nekas no Latgales dialekta. Māti apciemojot, biju diezgan dzirdējusi, kā cilvēki Latgalē runā. Krietni vēlāk, kad kādā Aleksandra dzejolī pavīdēja vārds "Maliena," pieņēmu, ka tas lietots vienīgi atskaņas dēļ. Pie tam atskaņa "Malienā - salienam" nebija nemaz tik skanīga.
Kad iznāca Aleksandra dzejoļu krājums Aizsapņošanās, grāmatas pirmā nodaļa visa bija veltīta Latgalei. Malienas vārds atrodams kaut kur tālāk, tikai divos dzejoļos.
Pēc gadiem, kad bijām daudz ko pārcietuši un atradāmies katrs citā pasaules malā, Aleksandrs vairs nerakstīja par Latgali. Viņa ilgu pilnie dzejoļi piesauca un daudzināja tikai Malienu, viņš ilgojās atgriezties savā īstajā dzimtajā pusē Malienā, nevis Latgalē.
Apjautājos viņa radiniekam Valentīnam Pelēcim, kāpēc Aleksandrs savu dzejnieka karjeru iesācis apdziedādams tieši Latgali. Valentīns paskaidroja: Latgalē Aleksandram bijuši radi, un Latgalē bijusi patīkama meitene (atcerēsimies veltījumus "Meitenei Latgalē"). Sēdēdams savā purva malā Malienā, dzejnieks skatījies uz Latgales pamali, kas viņam toreiz likusies skaistākā vieta pasaulē. Līdz ar to radušies skaistākie dzejoli, kādi jebkad par Ezeru zemi uzrakstīti. Viņa dzejolis "Latgalē labāk" stāsta par ganuzēnu - bārenīti, kas uzkāpis debesīs. Dieviņš jautā: Vai nu ir labi? Zēns atbild: Ir labi, bet Latgalē labāk.
Dzejas pusstunda Radiofonā
1941. gada vasarā, drīz pēc vāciešu ienākšanas, mūsu dzīvē notika lielākas pārmaiņas: Vēra apprecējās, un mūsu ģimene, t.i., Vēra ar vīru, vecmāmiņa un es pārgājām uz citu dzīvokli. Tā kā Vēras jaunais vīrs arī bija ramavietis, tad Aleksandrs joprojām palika mūsu ģimenes draugs, piedalījās gan malkas talkās, gan tāpat mūs apciemoja, lai pārrunātu studiju problēmas un lai parādītu jaunākos dzejoļus.
1941. gada rudenī es sāku strādāt Latvijas Radiofonā, Rīgā, par mašīnrakstītāju. Kantora telpas, kuŗās strādāju, bija vienmēr pieslēgtas radio raidījumiem. Iepazinusies ar Radiofona programmām, pamanīju, ka reizi nedēļā notiek t.s. Dzejas pusstunda. Katra pusstunda veltīta vienam izvēlētam dzejniekam. Kāds no pazīstamākajiem aktieŗiem lasīja šī dzejnieka darbus, un pa vidu atskaņoja piemērotu mūziku.
Tas varēja būt 1942. gadā, kad Aleksandram jau laba tiesa dzejoļu avīzē bija publicēta. Iedomājos piedāvāt viņa dzejoļus Radiofona Literārās daļas vadītājam, pazīstamajam literātūras kritiķim Jānim Rudzītim. Rudzītis sākumā bija noraidīgs. Rakstnieku pusstundās lasot tikai pazīstamu autoru darbus. Rīga esot visādu iesācēju pilna, kas vēl neesot sevi pietiekami parādījuši, lai tos ņemtu nopietni un lai Radiofons viņus populārizētu.
Bet Rudzīša kungs, mans paziņa nav nekāds iesācējs, viņa dzejoļi jau vairākkārt ir bijuši iespiesti Tēvijā un lasītājiem tie patīk.
Jānis Rudzītis pasmaidīja. Nu, Kaudzītes jaunkundz, ja jūs tā domājat, atnesiet man kādus desmit dzejoļus apskatīties.
Man palika iespaids, ka Literārās daļas vadītājs nebūtu uz mani klausījies, ja es nebūtu Kaudzītes jaunkundze. Viņš šo vārdu vienmēr vilka caur zobiem kā izgaršodams.
Nākošā dienā, satikusi Aleksandra Universitātē, Vēra pastāstīja par manu priekšlikumu un lika vakarā atnest uz mūsu māju desmit dzejoļus. Vakarā Aleksandrs bija klāt. Dzejoļi, kuŗi iedvesmas brīdī bieži bija steigā uzmesti, bija diezgan nesalasāmi. Nu pagāja vēl viena diena, kamēr Radiofonā, pēc darba stundām, glīti pārrakstīju tos ar mašīnu, un tikai trešajā dienā varēju aiznest uz Literāro daļu un nodot Jānim Rudzītim.
Pēc pāris dienām Rudzītis man pavēstīja, ka ir ar manis atnestajiem dzejoļiem iepazinies un atzīst, ka tie ir lietojami. Radiofona programma tika izstrādāta vairākas nedēļas uz priekšu, tāpēc bija vēl jāpagaida, kamēr pienāks Aleksandra reize.
Rakstnieku pusstundas raidīja pievakarēs. Tā kā man mājā radio nebija, paliku pēc darba turpat Radiofonā, un arī Aleksandrs bija atradis vietu, kur raidījumu noklausīties.
Raidījums bija galīgi neizdevies. Par dzejoļu lasītāju Jānis Rudzītis bija aicinājis jaunu, nepazīstamu provinces aktrisīti vai aktieru skolas audzēkni. Meitene runāja pārāk klusā, vienmuļā balsī. Varbūt viņa bija nobijusies, varbūt stāvēja pirmo reizi mūžā pie mikrofona. Viņa stostījās, pārteicās, un uz beigām izklausījās, ka viņa izteiksmīgos dzejoļus lasa raudādama.
Pēc raidījuma Aleksandrs aiz sašutuma gandrīz nevarēja parunāt. Savas dusmas viņš bija ielicis spēcīgā, nosodošā trīs pantu dzejolī, ko sākumā teicās sūtīt aktrisei. Bet tad pārdomāja un atdeva dzejoli man. Aktrisei viņš aizsūtīja papīra rozes ar domu, ka par tik vāju priekšnesumu viņa īstas rozes nav pelnījusi.
Bet tai laikā Rīgā vispār nebija iespējams nopirkt īstas rozes. Puķu veikali apkalpoja tikai okupantus, vācu virsniekus. Meitene tāpēc bija pieņēmusi izsmieklam domātās papīra puķes ar prieku, un, vēlāk satiekoties, pateikusies dzejniekam, ka tas viņai sūtījis nevīstošas rozes.
Kad 1992. gadā Aleksandrs viesojās pie mums Bostonā, pārcilājām vecos laikus. Kļūmīgo notikumu un nikno dzejoli viņš bija pilnīgi aizmirsis. Bet, kad nosaucu vainīgo meiteni vārdā, viņš atcerējās, ka viņam bijusi draudzene ar tādu vārdu. Neatceroties tikai, kur un kādā sakarībā ar to iepazinies. Nūja, kopš tā laika bija pagājuši piecdesmit gadi...
Radiofonā es atklāti pukojos par neizdevušos raidījumu. Bet vecākie kollēgas mani pamācīja: Ko tad es iedomājoties, vai Jānim Rudzītim vajadzējis dot nepazīstamā autora dzejoļus lasīt slavenam Nacionālā teātra aktierim! Nekā māsiņ, tā tās lietas netiek darītas. Ja dzejnieks ir iesācējs, viņa dzejoļus lasa iesācējs. Kad dzejnieks būs pazīstams, tad viņa dzejoļus lasīs pazīstamie aktieri.
Pagāja tikai pāris gadi, un Aleksandra dzejoļus Radiofonā lasīja ne tikai Nacionālā teātra slavenākie aktieri, bet kādreiz arī viņš pats.
