Jaunā Gaita nr. 243, decembris 2005

 

JG redakcijai:

Rakstu rediģēšana ir ne tikai laba, bet līdz zināmai robežai, pat nepieciešama. Taču nesaprotu kādēļ koriģētājiem būtu jāpārcenšas, kā tas daļēji vietvietās ir noticis labojot manu rakstu JG240: 15-26, kuŗu iesūtītā variantā biju nosaucis par „Kolaborācija vācu okupētā Latvijā: piedāvātā un atraidītā.” Labojot manu rakstu redaktoram ir paticis to pārdēvēt par „Vācu laiks Latvijā 1941-1942. Piedāvātā un atraidītā kolaborācija.” Atstāšu to lasītāju gādībā izprast, kādēļ tāda izmaiņa būtu bijusi vajadzīga. Drusku nopietnāka izmaiņa, ņemot tikai divus piemērus, ir notikusi ar maniem teikumiem: Pēc šīs uzstāšanās vācieši uzsāka meklēt veidu kā tikt no Valdmaņa vaļā. Valdmanim deva izvēli, vai tikt ieslodzītam koncentrācijas nometnē vai būt izsūtītam uz Vāciju. No vāciešu viedokļa Valdmanis bija palicis par nacionālistisku. Atšķirībā no Celmiņa viņš izvēlējās braukt uz Vāciju. Pēc redakcijas teksts samainījās šādi: Pēc šīs uzstāšanās vācieši uzsāka meklēt veidu kā tikt no Valdmaņa vaļā. Valdmanim deva izvēli − ieslodzīšanu koncentrācijas nometnē vai izsūtīšanu uz Vāciju. Viņš izvēlējās pēdējo. No vāciešu viedokļa Valdmanis bija kļuvis pārāk nacionāls. Šinī izmaiņā man ir divējas galvas sāpes: liegums salīdzināt Valdmani ar Celmiņu, un vārda „nacionālistisks” aizstāšanu ar „nacionāls.” Arī tiem, kas nepārzin 20. gs. vēsturi, nevajadzētu uzskatīt vārdus „nacionālistisks” un „nacionāls” kā sinonīmus.

Ar Nepartu JG240: 26-31 problēma ir grūtāka, jo Salaspils veterānim negribās tieši acīs teikt, ka viņš nemāk manā rakstā izprast niansi. Un konsekventi iznāk stulba un nevajadzīga laušanās atvērtās durvīs. Mūsu laikmets ir daudz sarežģītāks nekā Neparts ir gribējis izprast. Kamēr Neparts neizpratīs starpību starp „uzskatu” un „patiesību,” mums nekāda labā polemika nesanāks. Liekas, ka viņš ir aizķēries pagājušā gadsimta stūrgalvības stenderēs. Joprojām esmu pārsteigts, ka cilvēks kuŗš ir cietis no nacisma var būt tik stūrgalvīgs nacisma aizstāvis. Šī nav pirmā reize, kad Neparts ir uzņēmies goda pilno uzdevumu kritizēt manus uzskatus. To, ko par Nepartu rakstīju 2000. g. Okupācijas muzeja gada gadagrāmatā, varētu atkārtot arī šeit. Taču to lasītājs var izlasīt arī pats. Vienā teikumā to izteikt varētu šādi − ja Neparts savā rakstā saka, ka kolaborācijas vācu okupācijas laikā nebija, tad savējā, ejot tālāk, saku, ka tā no okupācijas spēkiem bija visumā aizliegta.

Andrievs Ezergailis, Ithaca, Ņujorkas pavalstī

 

(Vēstule iespiesta nerediģēta. Red.)

Voldemārs Avens. Fakti un argumenti