Marianna Ieviņa

ATMIŅAS PAR ALEKSANDRU PELĒCI

Sākums JG241, JG242, JG243

 

Aizsapņošanās

1942. gadā Aleksandrs Pelēcis jau bija iekarojis vārdu starp citiem tā laika jaunajiem dzejniekiem un dzejniecēm, kas gan gados visi bija par viņu vecāki. Dzejnieces ar mātišķu rūpību uzņēma viņu savā vidū. Tai laikā viņš it īpaši jūsmoja par Klāru Zāli.

Klāra Zāle gatavojās izdot savu pirmo dzejoļu krājumu. Varbūt viņas iedrošināts, arī Aleksandrs nodomāja, ka viņam ir sakrājies pietiekami daudz dzejoļu, lai tos izdotu grāmatā. Viņš nāca atkal ar lūgumu pie manis. Rasiņa apgāds esot solījies dzejoļus izdot, tikai tie vispirms glīti jāpārraksta ar mašīnu. Un kas cits to darīs ja ne „mazā māšele?” Toreiz jau vēl katram dzejniekam nebija pieietama rakstāmmašīna. Bet es biju Radiofona mašīnrakstītāja un varēju sēdēt pie savas mašīnas kaut vai līdz pusnaktij, jo Radiofonu tikai pusnaktī slēdza.

Drīz vien varēju nodot dzejniekam atpakaļ glīti pārrakstītos dzejoļus. Sagaidīju, ka viņš tos tūlīt nākošā dienā nesīs izdevējam Rasiņam. Bet Aleksandrs nolēma, ka tie vispirms jāparāda VIŅAI. Sapratu bez vārdā saukšanas, ka te domāta Klāra Zāle. Tikai tad, kad viņa atzīs dzejoļus par iespiežamiem, varēšot nest Rasiņam.

Pēc dažām dienām Aleksandrs atkal klauvēja pie manām durvīm. VIŅA bija dzejoļus izvērtējusi un atlikusi sāņus veselu sauju, starp tiem arī vairākus Latgales dzejoļus, kuŗiem grāmatā nebūtu vietas.

Kādēļ ne? Tie taču ir tikpat labi dzejoji kā pārējie! − nesaprata „mazā māšele.”

Tai vietā jāliek balādes, atbildēja dzejnieks, Tad grāmatai būs labāks līdzsvars.

Kur tev ir tās balādes, dod šurp, pārrakstīšu! − pastiepu roku. Bet izrādījās, ka balāžu nav, tās vēl jāsacer. Man pat izskatījās, ka balādes viņš diezin vai jelkad ir rakstījis. Ja līdz šim viņš bija rakstījis dzejoļus kā rotaļādamies, tad pirmā balāde tapa ar tik lielām pūlēm, kādas šim dzejniekam nebiju redzējusi. Rakstīja un strīpoja desmitām reižu, viss zaļais zīmulis nodila un bija jāņem jauns, kamēr pirmā balāde „Divas sastapšanās” sāka skanēt, un kamēr VIŅA bija apmierināta:
 

Kādreiz pirms aizmūžiem vecajā piedarbā
Nelabais nācis pie sentēva mana.
Mainot lai dvēseli zeltā vai sudrabā,
Citādi dzīvots un strādāts te gana...

Ak, tavu varenu spriguļa lobumu

Itin kā Pērkoņtēvs jodu vīrs pēris,

Redzēt šobaltdien var klonā to dobumu,

Durvis uz pekli velns steigā kur vēris.

Rītā kā veclaiku dālderī zeltainā

Negaidot, lai kāds šurp ciemoties nonāk.

Tālāk vīrs vētījis graudus tad Malienā

Putekļiem apklātā piedarba klonā.

Vērusi durvis tad meitene čalojot:

Puisi, ai puisi, kam vētī tu rogas?

Vējš tā kā vilnis to aptvēris, skalojot

Galvai visapkārt tumšbrūnganas sprogas.

Vai tad ar spriguli bijis to atraidīt

Melnajā peklē, kā toreiz to velnu?

Brūnajai sprogai viņš vēlējies katrai tīt

Apkārt kā apini pats savu delnu.

Bet − kad tā projām kā pasakā dīvainā

Zudusi kaut kur bez miņu un pēdu –

Dievs to vien zina: cik gaišajā Malienā

Bijis pēc mirkļa šī melnāko bēdu.

Bet Aleksandram daudz skolas nevajadzēja. Nākamās balādes raisījās arvien vieglāk un ātrāk. Nu katru vakaru saņēmu vienu vai vairākas balādes pārrakstīšanai. Tur bija „Mēra laiks,” „Sastapšanās ar mirušo,” „Kaprača nāve” un līdzīgi temati, kas, manuprāt, šim dzejniekam nepiestāvēja. Kāpēc saduļķot visumā tik gaišu, saulainu dzejoļu krājumu ar balādēm par nāvi un miršanu? Bet nebija mana daļa kaut ko iebilst vai kritizēt. Acīmredzot, tieši tas bija vajadzīgs grāmatas līdzsvaram, kā dzejnieks pats teicis.

Dažus dzejoļus, kuŗus es jau labi pazinu, Aleksandrs bija pārveidojis. Dzejolī „Pāraugšana,” kuŗu viņš pašu pirmo bija ierakstījis manā Viesu grāmatā, divi panti bija izmesti, un to vietā sacerēti savādāki. Vēl kādam dzejolim bija pielikts klāt no cita dzejoļa izņemts pants, bet sakropļotais dzejolis līdz ar to atmests kā nederīgs.

Gaidot uz balādēm, aizkavējās grāmatas izdošana. Un, kad tā beidzot iznāca, grāmatiņa izrādījās plānāka nekā biju sagaidījusi.

Manuprāt nemaz nebūtu bijis par daudz, ja grāmatā būtu ielikti arī izbrāķētie dzejoļi. Tomēr tie tāpēc negāja zudumā. Tā kā tie bija jau ar mašīnu uzrakstīti, laikrakstu redakcijas tos laipni saņēma un tūlīt iespieda. Grāmata iznāca 1943. gada sākumā ar mākslinieka Kārļa Šūniņa ilustrācijām. Autors bija saņēmis daudz brīveksemplāru, kuŗus tas bagātīgi dalīja draugiem. Arī Vēra, es un mūsu māte katra saņēmām savu ar autora ierakstu. Veltījumus rakstot, bija pietrūcis zaļā zīmuļa, tāpēc mātei ieraksts ir ar sarkanu zīmuli:

Mūžs pagaist tumšu bēdu vīts.
Bet paliek dziesma skaista.

Vecuma dienās rakstītajās atmiņās Aleksandrs piemin tā laika draudzību ar dzejniecēm − gan ar Veltu Tomu, gan ar Mirdzu Bendrupi. Neesmu tomēr nekur atradusi viņa rakstītas atmiņas par Klāru Zāli. Taču šī draudzība ir pastāvējusi ne manās iedomās vien, jo vēl ilgi atbalsojās abu šo dzejnieku vārsmās.

Tā 1947. gadā Vācijā iznākušajā Klāras Zāles dzejoļu krājumā Pārdegšana atrodami tik nepārprotami „aleksandriski” izteicieni kā „aizsapņojies,” „kur zeltaina gaisma klīst,” „pagaist kā pasakā,” „kā purva zāle asa” un citi.

Klārai Zālei šai krājumā kādā dzejolī lakstīgala dzied ziedošā ievā, un citā dzejolī viņa vaicā:

Ko tu dziedi, purva strazds
Purva bērza galā?
Tālu cietās zemes krasts.
Ko tu dziedi, purva strazds,
It kā laimes salā?

Un 1962. gadā no Sibīrijas kā atbalss skan Aleksandra Pelēča atbilde − veltījums Klārai Zālei:

Lai pataupās ievas ziedošās trauslajai lakstīgalai.
Es esmu Malienas purva strazds un dziedu pat Veļzemes malā.
Nekas, ja debesis sodrējos, nekas, ja atbalšu nava,
Es ceru, ka dziesma gundegas dos pelēkai pazemes pļavai.
Bez lapām, ar melnu tāsi mans bērzs, bet dziedot es skaidri jaušu −
Reiz kaltušais atkal pumpurus vērs, ar dziesmu tam salapot ļaušu.

 

 

Pēdējā vēstule

1943. gadā manā dzīvē notika lielas pārmaiņas: apprecējos un aizgāju dzīvot uz Pārdaugavu. Aleksandrs Pelēcis turpināja saieties ar manu māsu un tās vīru, bet es viņa vairs nesatiku. Māsa stāstīja, ka Aleksandrs iesaukts Latviešu leģionā, iedalīts kaŗa ziņotājos un nosūtīts apmācībās uz Vāciju. Tikai nejauši uzzināju, ka viņš 1943. gada rudenī atgriezies Rīgā.

Pirmais ceļš Aleksandram bijis uz Valtera un Rapas grāmatnīcu, lai apskatītos, kas jauns radies latviešu literatūrā. Kamēr viņš stāvējis pie letes un cilājis grāmatas, veikalā ienākusi Vēra.

Kā iet māšelei? apjautājies Aleksandrs.

Māšele slima, atbildējusi Vēra. Bet nu jau ir labāk, drīz tiks no slimnīcas laukā.

Vai Dieviņ, māšele slima! uztraukti iesaucies Aleksandrs. Ko nu lai dara? Tad viņš pametis acis uz grāmatu, ko nupat no letes paņēmis rokā. Tā bija gadījusies Jāņa Širmaņa Pīkstīte. Atšķīris grāmatu un izlasījis pirmo teikumu. Tur stāvēja rakstīts: Mārīte slima.

Mārīte slima, atkārtojis dzejnieks. Tad jāsūta viņai šī grāmata, lai var veseļoties. 

Viņš nopircis grāmatu, turpat steigā uzrakstījis pavadvēstuli un iedevis Verai, lai atnes man. Pavadvēstule (protams ar zaļu tinti) bija rakstīta saistītā valodā un skanēja tā:

Laikā Šitamā
Lūdzu neesi slimības nostu sitamā!
Zini − pēc kaŗa un visām šīm būšanām
Nebūs nedz zeķu lāpīšana, nedz cimdu šūšana.
Būs viens liels ēšanas prieks:
Saldumu, kūku un konfekšu vesels sieks.
Laikus šos vēstot, iet pie Tevis pelīte Rīkstīte
Rokā pētersīlīša lapiņas rīkstīte −
Vesels kā pētersīlis!
Sauc šī, spiedz šī, brēc šī.
Un, lai Tev neaizkristu ausis −
Pamācību šo klausies:
Cik reizes šī pacels rīksti,
Tik šai pretī pīksti:
Laikā šitamā
Neesmu nostu sitamā,
Jo man, kad būšu atkal uz pekām −
Kā nekā −
Būs jāiet ciemā uz Antonijas ielu desmit
(Dzīvoklis vienpadsmit)
Pretī neiznāks neviens cits
Kā Aleksandrs − nu, tas pats,
Kam es nesu ābolus
Pulka un daudz gabalu.
Lejā kaķis staigās pa klavierēm,
Augšā mēs dziesmiņu iesāksim lavierēt:
„Kur ir tas zirgs, kam tu glaudīji purnu.”
Dziedāsim labu laiciņu,
Kamēr teciņu
Kustinot jocīgi vienīgo peciņu,
Nesīs mūs mājā
Aiz deviņām pasaku zemēm
Būdiņa uz vistas kājas.
Tā tu saki pelītei Pīkstītei
(Tai ar to pētersīļu rīkstīti)
Pēc tam aizver kreiso aci
Un tad, kā rakstos sacīts, arī labo.
Kad acis aiztaisītas,
Pa pūkainu diedziņu
Vilks pelīte miedziņu −
Lai Mārīte izgulēties dabon.
Un − lai ir tik labiņa
Pa miegam lai slimība izput kā drabiņas
Sivēna silē.
Tie burvības vārdi un tā paša burvja vārda pirmais burts − A.

Sūtījums mani iepriecināja un uzmundrināja. Pati toreizējā vēstule man vēl ir uzglabājusies; tikai diemžēl zaļā tinte tajā daudzās vietās izdzisusi.

Pirmajā sajūsmā uzrakstīju Aleksandram gandrīz tikpat gaŗu vēstuli pantos, pateikdamās par dāvanu un aicinādama viņu uz Pārdaugavu ciemā. Tomēr uz to vairs atbildi nesaņēmu, un mūsu sakari pārtrūka uz gadiem.

 

Beigas JG245