Jaunā Gaita nr. 245, marts 2006
DIVI VIEDOKĻI PAR VIENU GRĀMATU
Imants Ziedonis, ne tas kādam jāzina. Rīgā: Pētergailis, 2005. 174 lpp.
ZIEDOŅA FANTASTISKAIS REĀLISMS
Imanta
Ziedoņa jaunākā grāmata izmanto materiālus un daļu fotogrāfiju no
Kopoto rakstu 5. sējuma (Rīga:Nordik,1996), kur, starp citiem
darbiem, atrodam ceļojumu aprakstus Perpendikulārā karote un
Pa putu ceļu. Tie ir reālistiski un uzrāda arī zināmas
padomju ideoloģijas iezīmes.
Aplūkojamās grāmatas stāstiņi iekļauti rāmītī, kuŗā risinās dialogs starp grāmatas sastādītāju Anitu Rožkalni un Imantu Ziedoni par viņa bijušajiem un arī nebijušiem ceļojumiem. Dominē kaut kas, ko gribētos dēvēt par fantastisko reālismu, kam zināmus teorētiskus pamatus licis Todorovs (skat. Tzvetan Todorov. Introduction ą la littérature fantastique. Paris: Seuil, 1970). Fantastiskajam reālismam raksturīgas divdomības, pārsteigumi un asociācijām bagāti tēli. Tie svārstās starp normu un untumu, radot negaidītus pagriezienus un jaunu īstenības uztveri, kas pārkāpj loģikas robežas un noraida viennozīmīgas atbildes.
Grāmatas mērķi un ievirze atklāta šādi: Mēs runājām par to, kā varētu pastāstīt atsevišķus momentus, kas paliek prātā no pasaules braucieniem (..) paliek tādi uzplaiksnījumi, fragmenti (..) Un viss pārējais arī neliekas tik svarīgs. Ir tādas piecas minūtes, kas ierunājas. Runa ir par mirkļiem, kuŗu dēļ bija vērts doties ceļojumā. Tie ir izgaismoti nogrieznīši, izgaismoti fragmentiņi (..) it kā kaut kas līdz galam neatrisināts (104).
Katra stāstiņa sākumā īsa dzejiska informācija vai informatīva dzejiska proza. Stāstu par absurdu bedres rakšanu Piemaskavā ievada šādi vārdi: Skaista pasaule. Piemaskava, rakstnieku namā Pereģelkino dzīvodams, ikdienas aizslēpoju līdz pareizticīgo klostera baznīciņai un sēdēju tur dievkalpojumu starplaikā vīraka smaržās un pakrēslā klausījos, kā telpu dziļumā aiz greznajiem aizslietņiem liturģijas dzied neiedomājami skaistas sieviešu balsis. Kādu stundu, pusstundu, (..) Eņģeļi, meitenes, mūžīga jaunavība? Bet no kora mēģinājuma izklīda melnā tērptas vecas sieviņas, neticami, kā viņas tik jaunavīgi var dziedāt! (92)
Pēc līdzīga poētiska ievada stāstiņš nereti raisās visai draisks. Ziedonis stāsta, kā viņš Tadžikijā dejo ar gaļas maļamo mašīnu, iegādājas tadžiku apģērbu (Kenzo stilā) un, tajā ietērpies un uzlicis austrumnieku vīriešu galvassegu čalmu, atceļā lidmašīnā pārsteidz savus ceļabiedrus, izdalot tiem vīģes. Čalmu gan nevīžīgi kā tādu parastu lupatu viņam uzsējusi tadžikiete, kaut viņš lūdzis elegantu veidojumu − kā Indijas princim ar brošu pierē.
Ceļots tiek gan uz Krieviju, Franciju, Karēliju, Tadžikiju, Bulgāriju, Indiju, Japānu, Filipīnu salām, arī uz Austrāliju, ASV, Vāciju, Itāliju un Zviedriju. Vairāki ir t.s. draudzības braucieni, kuŗos piedalās arī citi latviešu kultūrtrēģeri, piemēram, Imants Kokars un Juris Podnieks; notiek arī interesantas tikšanās ar ārzemju māksliniekiem un rakstniekiem. Bet mēs varam izvēlēties, cik tur melots, cik tur nav (12).
Lielu lomu ceļojumu laikā spēlē sievietes un viņu tēli. Svētā Venēra un grācijas Sicīlijas katedrāles griestos svētī dzejnieku, un viņš ir neglābjami iemīlējies mīļi smaidošajā ēģiptiešu dievietē Mutā. Izlasīti skaistas ir japānietes labdzimušo meiteņu institūtā. Pēc īsas tikšanās, geišai atvadoties līst asaras, bet filipīniete netīši izgāž ēdienu uz Ziedoņa jaunajām haki biksēm. Un tas tā neiziet no prāta − saka dzejnieks par viņas bikšu tīrīšanu ar kabatas lakatiņu (108). Pārgudras psicholoģes minstināšanās par viņa raksturu (vadoties no Junga teorijām) viņu gaŗlaiko un liek iemantot banāla vīrieša nosaukumu.
Nereti Ziedonis izliekas par jokdari, kam patīk rotaļāties un neturēties oficiālu sanākšanu normu robežās; tā vietā viņš meklē citu, patiesāku īstenību, piemēram, no gaŗlaicīgām starptautiskām Dzejas dienām (Dienvidslāvijā) Ziedonis labprāt bēg kalnos, kur kalnu būdiņā kopā ar ganiem iebauda sieru un vīnu. Taškentas kompartijas centrālkomitejas sekretāra dārzā viņš izrok rozes, kas gan Latvijā nespēj iesakņoties. Par bīstamiem izveidojas vairāki kautiņi tālos Āzijas nostūros, arī pretlikumīgā izpeldēšanās Budapeštas parka baseinā.
Sava loma ir dziedniekiem, dažādiem ticējumiem un austrumzemju mācībām, ko pārstāv Rasma Rozīte, darbodamās gan Minsterē, gan Sibīrijā. Šajā ezoteriskajā pasaulē robeža starp īstenību un fantāziju ir trausla. Notiek īsti un varbūt arī izdomāti brīnumi, piemēram, kaktusa Viktorija uzziedēšana Lietuvas neatkarības pasludināšanas brīdī, kad dzejnieks ciemojas pie Austrālijas latviešiem. Zemē, kur Ziedonis cieš no nežēlīgā karstuma un ķengurs ir apkakājis viņam kreklu, pēkšņi atskan urravas Baltijai, un ārprātīgi kliedzošie kukaburras un papagaiļi pēkšņi dzied kā Ave Sol.
Citus ticamākus brīnumus ilustrē sekojošie citāti. Kolkā ir tāds sakāmvārds: Kad Kolkā pirmais pērkons sper, tad ledus grims (..) tur kur iet jūras un mazjūras straumes un tās griež pēdējos palikušos gabalus: tie čab un čaukst, un vārās un tiek berzēti viens gar otru, un viņi nekur prom netiek, ne pa labi ne pa kreisi, un tiek malti tur, un visa jūra ir absolūti tukša un klusa; Tumšzili mākoņi, slīpas lietus gāzes. (..) Čab tā jūra un otrā rītā (..) no ledus nebija ne smakas. (..) Ledus esot nogrimis. (..) Bija ļoti agrs pavasaris un bija pamodušies mazie krupīši, ļoti auksts, mitrs pavasaris. Krupīši lēca, viss asfalts pilns ar maziem krupju bērniņiem, tādiem melniem (140). Pēkšņi skaistuma apmulsumi. Jā, apmulsumi, kad tu nezini, kā to sauc. Iekšā kaut kas uzzied, iegavilējas. (..) Tu esi krustpunktā bijis, (..) bet tur toreiz − tas bija vienkārši kolosāli skaisti!. Varbūt tikai kādreiz es apjautīšu, kāpēc tieši man un tieši tur vajadzēja būt (144).
Grāmata ne tas kādam jāzina uzrāda zināmas līdzības ar Epifānijām (Rīgā: Liesma, 1978). Taču jaunajā darbā ir vairāk patstāvīga protesta gara, velna dzīšanas, jautrības, fantastikas un mazāk matemātikas un pamācību, ko varētu izskaidrot kā brīvestības sekas.
Aina Siksna
Par Ainu Siksnu skat. JG241:29.
Imants Ziedonis, ne tas kādam jāzina. Rīgā: Pētergailis, 2005. 174 lpp.
Dators divas reizes pretojās sākt ne tas kādam jāzina ar mazo burtu, bet cienīts rakstnieks var lauzt gramatikas normas un nesākt ar lielo burtu. Latvijas grāmatu tirgū Latvijā ir sīva konkurence. Tādēļ pieliktas pūles, lai lasītāju intriģētu, izraisītu ziņkāri.
Tādēļ koķetērija − kaut vai ar grāmatas moto: Ne tas bijis, ne būs. Un par to nevienam nekas nav jāzina. Grāmatā iekļautas nepublicētās daļas no padomju varas laikā notikušu ceļojumu aprakstiem, jo sēdēja cilvēciņš ausī, un iekšējā cenzūra zināja, ka tas viss netiks drukāts (46).
Puķu bērnu slavenākais notikums ASV bija Vudstokas (Woodstock) rokfestivāls (1969). Ap to pašu laiku, sākot ar 1963. gadu, notikuši Ziedoņa ceļojumi uz eksotiskām, primitīvām un bīstamām vietām − Sahalīnu, Tadžikiju, Kalnu Altaju, Karēliju, Usūriju. Toreiz viņam ap galvu gan nebija puķu vainadziņš, bet čalma, tāds piecmetrīgs drēbes gabals, ko tadžiki aptin ap galvu kā turbānu. Ar šādu galvassegu Ziedonis redzams daudzās fotogrāfijās, gan zirga mugurā, gan citādi. Laikā, kad Amerikā modē bija lietot LSD, Ziedonis Kalnu Altajā ir guvis kaifu, sūcot asinis no maralu briedītim nozāģēta raga vietas − uz kādām 20 minūtēm viņš sajutis pastiprinātu ožu, saasinātu redzi un dzirdi (101). Sahalīnā viņš iepazīstas ar Sangī, ņivhu rakstnieku, lielu kausli, kaut arī Maskavā izglītojies un vēlāk kļuvis par kultūras instruktoru un ticis arī partijas komitejā (39). Ciemiņiem, rakstniekiem un vietējai priekšniecībai par godu uzklāts grezns galds, bet tai pašā restorānā deklasētais vai noziedzīgais elements no izsūtīšanas lēģeriem ar viņiem mēdās, kas izbeidzas ar kautiņu. Tādi aprakstīti arī vairākās citās vietās. Ar aizturētu elpu var lasīt, kā Ziedonim un viņa biedriem izdodas paglābties. Visu laiku manāma robeža starp padomju nomenklatūru, ārzemniekiem un pārējiem. Dzejnieki, ieskaitot Ziedoni, dažbrīd nostājas priviliģēto, citreiz parasto cilvēku pusē. Burjatijā Ziedonis pavada uz mājām ministru padomes priekšsēdētāja simpātiju, skaistu sievieti, sagādājot nepatikšanas viņas uzraugam un pavadonim, arī rakstniekam. Maskavā kultūras darbiniekiem no Latvijas par sportu kļūst tikšana pie padomju cilvēkam parasti liegtās viesnīcas istabas, kā arī ārzemniekiem rezervētu restorāna galdiņu noorganizēšana − uzliekot uz izraudzītā Bolderājas karodziņu (61).
Pasaules kultūras ir sakārtotas zināmas hierarchijas kārtībā. Princis no vienas kultūras der tikai par zirgu puisi citā, lielākā un varenākā. Piemēram, takts neļāva par tadžiku brāļiem rakstīt no rietumnieciskā viedokļa (53) − tas bijis politiski nepareizi, jo latvieši, tāpat kā tadžiki, bija padomju pilsoņi, kaut ar stipri atšķirīgu vidi un dzīves veidu. Savukārt Parīzē (1983), Imantam Ziedonim, Kārlim Zariņam un Pēterim Pētersonam pārstāvot Latviju Draudzības biedrību sarīkojumā kāda strādnieku rajona kultūras namā, no publikas jautāts, kāpēc Zariņš dzied tur un nevis slavenajā Parīzes koncertzālē Olimpijā, ja jau viņš esot tik liels mākslinieks (32). Kultūras izvietojums pēc pakāpēm − Tadžikija, Latvija, Francija.
Ziedoni fascinē paplašināta realitāte (82). Viņš mēģina noskaidrot, vai levitācija ir vai arī nav. Cik pasakaini cilvēki civilizācijā var baudīt reliģijas devumu − domā dzejnieks, klausoties mūziku un meditējot kādā Zviedrijas baznīcā (130). No šāda paplašinātās realitātes viedokļa skatoties − Ameriku (..) es nemaz neesmu redzējis. Esmu vienmēr braucis ar kaut kādu misiju (..) ar tikšanās misiju ar latviešiem, (..) tā kā visu laiku ir bijusi runa ar latvietību, par latvietību ap latvietību, (..) un vienīgā tāda ekspresija, kas ir tīri amerikāniska, ir 1991.gadā pēc (..) operācijas Čikāgas slimnīcā, kad es varēju jau sākt staigāt pa koridoru (..) es garām ejot (..) ieraudzīju ļoti skaistu nēģerieti, sēžam gultā pēc operācijas un ķemmējamies (130-131).
Grāmatas bagātīgais fotogrāfiju klāsts lietots pastmarkas lieluma vinjetēm katrā nodaļā. Satura radītāja uzmetums ievietots rakstnieka paša rokrakstā. Grāmatas beigās ziņas par pieminētajām personām, izteicienu tulkojumi no svešvalodām un citi skaidrojumi.
Anita Liepiņa
Par Anitu Liepiņu skat. JG243:65.
