Jaunā Gaita Nr. 26. marts - aprīlis 1960

 

Dzintars Sodums

Lāčplēsis trimdā

romāna fragments 3.

 

(Sākums JG 24 ; iepriekšējā daļa JG 25)

 

Kristīne teica savā vēsajā alta balsī:

"Mēs priecājamies uzņemt Lāčplēsi savā mājā." Lāčplēsis pacēla pret viņu pelēkas mierīgas acis: "Jums priekšā stāv izšķiršanās. Dariet to jau šodien, nav vērts atlikt."

Viņš pievērsās Tebem:

"Diena ir jauka, bet vai mums nav jādodas ceļā?" "Drīz būs jāiet," atbildēja Tebe. "Bet ko jūs domājat darīt?"

To, ko dara trimdinieks. Meklēšu kādu darbu. Gribu arī atrast Spīdolu. Būs jāsludina avīzē. Viņa devās prom no Latvijas, tikko krievi tur ierīkoja savas bazes. Nez kur viņa varētu būt?"

"Nav dzirdēta," teica Kristīne. "Varbūt Menhetenā, "Elles ķēķa" apkaimē, kur satiekas jaunie latviešu dzejnieki un mākslinieki. Varbūt "Jaunās Gaitas" redakcijas apspriedēs. Varbūt Stokholmas Aspudenā, kur mīt septiņdesmitgadnieku smadzeņu trests. Varbūt Herlevā pie Kopenhagenas, kur gruzd tīrās mākslas dzirksts. Katrā zemē pa kodolam. Bet katrā vietā tikai pa Spīdolas teikumam, pa iedvesmes gabalam. Visā augumā viņa nav redzama. Bet ēdiet taču zemenes."

Uz plašās grīdas dzīvojās puišelis ar bēgļu bērna rotaļlietām: plucināja avīzi un papīra gabaliņus bāza tukšā pudelē.

"Mamm, es gribu zemeni," viņš teica bērna skaidrā apaļā latviešu valodā.

"Nu mums jādodas uz vilcienu." Tebe teica. "Man atkal nakts maiņa."

"Tad brauksim."

Kristīne ļāva, lai Tebe noskūpsta viņu atvadām. Klusu viņa teica:

"Klau. Es ar puiku pārcelšos uz Skoni. Man tur piedāvā darbu ķīmiskas fabrikas laboratorijā."

"Ā"

Tebe norija kaut ko un pēc brīža teica:

"Es te viens skumšu."

"Raksti man vēstules."

"Varbūt."

"Es citādi nevaru. Es negribu dzīva satrunēt."

"Saprotu. Vakaros es domāšu par tevi."

"Es arī negaidu."

Prom iedams Lāčplēsis redzēja, ka Kristīne palika, domīga piestājusies pie stenderes. Acis skatījās viņos, viņus neredzēdamas. Viņas skaistais augums bija nolēmis izslīdēt no rupjajām deformācijām, ko uzspiež trimdinieka dzīve. Puišelis pieķērās viņai pie stilba. Viņa noliecās, paņēma to uz rokas un iegāja istabā.

Tebe gāja gar malkas skabūzi, un viņa smagu domu pilnajā galvā pēkšņi ienāca ekscentriska doma, ka jānoķeŗ zivs. Viņš paķēra tīkliņu un devās uz upi. Sasniedzis ūdenskritumu, skaļi iesmējās. Patlaban tur, astes tirinādami, spuras izslējuši augšup dzinās trīs asareļi. Divi kā skrūves dzīti uzdzinās augšup un atviegloti iepeldēja dziļā mierīgā ūdenī. Trešo straume norāva lejā, un viņš gauss, dzīves apnicis piebiedrojās asaŗu pulciņam, kas gulēja zem paceres un sevī gatavojās augšupceļam. Pēc brītiņa četri citi juta sevī aicinājumu, izšāvās no paceres apakšas un metās vienreizīgajā cīniņā.

Bet nebija vaļas ilgi skatīties. Tebe laipoja pa mūrētajām gaņģa malām. Ūdenszāles bija koši sazēlušas, un pa tām šaudījās sīku zivju smelte. Pēkšņi acs nokontūrēja tādu kā gaŗu bālganu mietu, kas guļ ūdenī. Mazo galviņu zālēs iespraudis, tur gulēj a gaŗš zandarts, tā dīvainā zivs pus pēc asaŗa. Tebe zibenīgi apsvēra, no kuŗas puses zivi ķert. Ja mauks tīkliņu galvā, zāles sekundi to aizkavēs, un zivs būs prom. Ja no astes, zivs muks uz priekšu. Jāsmeļ no astes un jāmet krastā. Viņš šoreiz saņēma tīkliņa kātu ar abām rokām un grāba. Vienu sekundi grābiens likās tik smags, ka šķita, iesprūdīs un neizdosies. Bet nākamajā sekundē zivs jau gulēja zālē. Aši atdeva to mājiniekiem, un abi ar Lāčplēsi devās uz staciju. Apkārt plētās lauki kā jau mēdz būt lauki, visās zemēs mierinoši.

"Tā, nu dosimies atkal lapseņu pūznī," nopūtās Lāčplēsis. "Es manu, ka priekšā daudz notikumu."

 

7.

Tas ir noticis! Viņi ir satikušies! Šā romāna traģiskie mīlētāji. Trimdas Romeo un Jūlija. Viņš ir latviešu mājas burtlicis. Tēva un mātes vietā viņam ir redaktors. Un redaktors nīst Gaismas kalnu. Viņa - ak nelaime - ir no Gaismas kalna. Viņas tēvs nicina latviešu māju. Kā šādos apstākļos abi mīlētāji, Marts un Jūnija, varējuši saredzēties, to nezinām. Bet tas nu ir noticis, un līdz ar to sākusies darbība, kam nav paredzams labs gals.

Mīlētāji mēdz bieži un daudz tikties. Bet kā lai šie divi tiekas? Ja viņš nakti zagtos uz Gaismas kalnu . . . Kāptu kalnā, tajā kalnā, kuŗa vārdu latviešu mājā pat nedrīkst parastā balsī pieminēt . . . Mēness spīd, un spīd retas ielu spuldzes. Viņš nostājas zem balkona un iekliedzas pūces balsī. Balkona durvis paveŗas, un viņa izslīd uz balkona, plecos uzmetusi vieglu lakatu. Aiz viņas dzīvokļa dziļumā redzama gaiša istaba, kur ap galdu sēž pie pudeles vairāki cienījama izskata kungi. Viņi zīlē nākotni un gānī latviešu māju. Jūnija liecas pār Balkona margām un sniedz skūpstu savam Martam.

Un pēkšņi atsprāgst balkona durvis un mīlētājus pārsteidz viņas tēvs. Aiz tēva stāv viņas māte gaŗā rīta svārkā, sprogu ietinamiem spriguļiem matos, un vērš spuldzes gaismas kūli pret mīlētāju, kas tur stāv uz pirkstgaliem, rokas augšup pacēlis. Latviešu mājas krūzists! Meit, kur tev prāts!

Jā, kur lai viņi tiekas?

Viņi norunāja pusnaktī tikties tanī spiestuvē, kur Marts strādā pie savas dūcējas saliekamās mašīnas. Redaktors tajā vakarā vēl tik vēlu nebija gaidāms. Pārējie burtliči būs darbu beiguši. Viņiem abiem piederēs šī nakts!

Īsi pirms pusnakts Marts pirkstoja klaviātūrā avīzes manuskriptu, jubilejas aprakstu:

"Pagājušo sestdien LJRA (Latv. Jubileju rīkošanas artelis) bija pulcinājis tautiešus garīgā aktā, lai suminātu mūsu ievērojamo sabiedrisko darbinieku Putras Dauķi viņa 50. šūpuļsvētkos. Gaviļnieku apsveikt bija vēlējušies daudz viņa labvēļu, kas ar savu klātieni parādīja savu cieņu pret jubilāru, kas bez tam atskatījās uz 10 gadu darbību mākslas košajā druvā, jo pat katram bilingvālim zināms, ka ļ. cienījamais jubilārs trimdā sekmīgi pievērsies glezniecības cēlajai mūzai. Pēc LJRA priekšnieka P. Purpoņa apsveikuma uzrunas un sekojošās goda nozīmes pasniegšanas, kas klātesošos atstāja dziļu un paliekošu iespaidu, sekoja fil. maur. Widewood - Jūsmiņas referāts par gaviļnieka mākslas nozīmi nacionālā pirts gara, kultūras kopības un tradiciju konservēšanas aspikā. Saglabāsimies un saglabāsim. Mīlējiet grāmatas, bet lasiet tās, ko drīkst lasīt. Mūžīgās vērtības ir mūžīgas. Līdz ar sauli saules mūžu vecajam cenzoram Remiķim dzīvot būs. Reiz klīdīs zilā monopola migla un augšā kāps dzidrais. Kamēr gars būs dzīvs, tauta nemirs. Referente attēloja jubilāra dzīvi pa tās atsevišķiem posmiem, izceļot līdz šim nesaskatītas mūsu dižā tautieša aistētiskās bagātības un dziļo dzīves filozofiju, kas vietām robežojas ar mistiku. Tālāk solo dziesmas māksliniekam veltīja mums visiem tik pazīstamais soprāns, trīsreiz atkārtojot mums visiem tik pazīstamo iemīļoto dziesmu "Es meitiņa kā rozīte" ar visiem divpadsmit pantiem. Visi priekšnesumi bija krietni sagatavoti un atstāja dziļu iespaidu. Klātesošo kontaktu ar smaidošo jubilāru vēl stiprināja kopīgi skandinātās vienbalss dziesmas. Mūsu dižais latvietis jau pirms sava snieguma ieguvis klausītāju simpatijas, ko pierādīja jūsmīgi sagaidīšanas aplausi. Sekoja mielasts un apsveikumu nolase, pēc kam mākslinieks klusas arpas mūzikas pavadījumā pašrocīgi sniedza paskaidrojumus par savām gleznām, kas bija izvietotas gaumīgi dekorētajās telpās. Svēķais jaunaķnes jaudzināšanas darbs. Tautas izglītības apcirptā druva. Vakars noritēja jaukā saskaņā un lielā sirsnībā, kas aizvadīja tik patīkami pavadīto māksl. mūža gadu atceri. Mākslinieka mīlestība pret cietējiem tautiešiem vispilnīgāk apliecinājās, kad jubilārs paziņoja, ka ziedo glezniņu 50.000 dolaru vērtībā, kuŗas realizācijas summa nododama satiksmes negadījumos cietušiem tautiešiem. Ilgiem aplausiem tika sumināts jubilārs, tā izsakot savu cieņu un gratifikācijas sajūtu pret cēlo ziedotāju. Par svētku pacilāto norisi īpaši jāpateicas visiem tiem, kas ar savu neizsīkstošo entuziasmu gādājuši par to teicamu norisi, bet sevišķi gan bij. Limbažu stacijas bufetes dāmai Minnai Šļaukstiņai, kuŗas impozantā personība piešķīra vakaram īpaši reibinošu gaisotni."

Un patiesi, lāga Minna ir jēdzīgākais cilvēks visā šajā pārakmeņojumu kollekcijā, nodomāja pie sevis burtlicis. Šo salicis, Marts izslēdza mašīnu, un viņa vienmēr it kā iekaisusī un ieērcinātā seja šoreiz bija laimīga. Muļķīgais avīzes teksts bija aizslīdējis gaŗām apziņai. Viņš domāja par savu Jūniju. Cēlās un sāka rīkoties, lai saņemtu savu mīļo. Kaktā stāvēja lieli makulātūras saiņi. Viņš ņēma tos un sakrāva tā, ka iznāca ērts dīvāns.

Sienas pulksteņa rādītāji tuvojās divpadsmitiem. Marts devās lejup, lai atvērtu vārtus. Viņš izgāja uz ielas un apskatījās apkārt. Jūnija vēl nebija redzama. Pa ieliņu aizgāja gausi nakts klejotāji. Baznīcas tornī zvans sita beidzamos sitienus gaŗajā pusnakts zvanu virknē. Nākamā šķērsielā aizšņāca taksametrs. Aiz stūŗa kāds skaļi izbļāva somu dzērājdziesmas divas taktis. Ugunis mirkškinādama, gaisā aizplanēja nakts satiksmes tāllidmašīna. Un tur jau viņa nāca, pusnakts svētku meitene. Lielās acis mirdzēja Martam pretī, viņa bija viegla un zīžaina kā putna spalva.

Roku rokā viņi kāpa augšup. Tumšas vīteniskas kāpnes, tumša sēta, kur nojumēs stāvēja papīra balles un pakārti divriteņi. Atkal tumšas kāpnes, un tad viņš viņu ieveda saliktuvē. Divās rindās stāvēja klusas melnas saliekamās mašīnas. Matricu skapji, salikuma plaukti un svina stieņi. Pa atvērtajiem jumta logiem ieplūda vasaras nakts spirgtais gaiss ar parku un ezeru smaržu. Klusi dūca ventilātors.

Marts pieveda Jūniju papīra dīvānam.

"Lūdzu" viņš teica. "Citu labāku māju man nav."

Viņa iesmējās, laimīgi un mazliet bikli paskatījās Martā un atlaidās illustrētajā dīvānā. Un tad viņi apskāvās un darīja, ko mīlnieki mēdz darīt.

Dūca ventilātors. Laimīgi apguruši viņi mirkli pa mirklim saskarināja jūtīgas lūpas. Viņa glāstīja viņa parasti saspringto nīgro seju.

"Tu vienmēr esi tik drūms un naidīgs."

"Ne pie tevis."

"Jā, ar mani tu esi labs."

"Man liekas, ka mani joprojām ik mirkli kāds apspiež. Dažreiz mīlīgs laiks, bet manī vārās niknums."

"Tev par daudz pāri nodarīts. Ak, ko lai mēs darām. Mums šajā pasaulē nav vietas."

"Tu esi skaista un laba, tu vari dzīvot starp cilvēkiem. Bet man vienmēr liekas, ka kāds man kodīs rīkli vai es kādam metīšos virsū."

"Mīļais, es kā herbarija puķe esmu ieslodzīta starp diviem papes vākiem. Vecāki saka, ka man jābūt prātīgai. Bet es gribētu dot, dot, dot. Man dažreiz liekas, ka es degu. Es gribētu sadegt par tautu, kāpt sārtā, lai tā kļūtu brīva. Bet kam lai es te degu?"

"Jā, kam. Nav nekā."

Viņi sadevās rokām un brīdi klusēja. Tad Jūnija teica:

"Kāpēc tev liekas, ka kāds tevi kodīs? Tev laikam bijusi grūta bērnība."

"Ja gribi dzirdēt, tad klausies. Labi stāstīt, kad tu tā guli man padusē. Lūk tā. Tēvu deportēja krievi, kad man bija vienpadsmit gadu. Māte nezināja, ko lai ar mani iesāk. Tad kādam radam ienāca prātā mani nodot uz jūras. Rīgā valdīja vācieši, un atlikušie latviešu kuģi braukāja starp Latviju un Vācijas ostām. Tā mani uzmunsturēja uz agrākā siļķu kuģa Brū, kas tagad pārvadāja gabalpreces un kaŗavīrus. Komanda nebija liela: kapteinis, stūrmanis. Čīfs dunkermanis. Un divi par mani vecāki jungas: čiekurkalnietis Puriņš un liels un resns bijušā rēdera dēls Miezis. Puriņš ik pārnedēļas mani piekāva. Satika mani kuģa sānejā, sagrāba aiz krekla priekšas un ar vienu roku dauzīja man galvu pret sienu, ar otru sita pa acīm. Miezis ēda desas gabalu un skatījās.

Vienreiz veda palagus. Pilns kuģis ar lazaretei domātiem palagiem. Katrs savā kojā klājām tā pa seši vai astoņi. Pat starp divām segām pa palagam. Kad nācu no mašīntelpas, tāds pats eļļains likos palagos. Otrā dienā eļļainos pār bortu un klāju jaunus.

Citreiz bija miltu krava. Kapteinis tūlīt deva pavēli visas kuģa rezerves mašīnas pielāgot tā, ka var ar tvaiku dzīt ļergu. Brāga 200 litru ūdens cisternā. Kravas telpā brauca arī piecdesmit vācu karavīru. Tie visi dzēra un krita. No Mēmeles līdz Dancigai, jā, no Mēmeles līdz Dancigai kuģis smirdēdams peldēja ar pustvaiku.

Augustā evakuējām no Rīgas uz Liepāju šņabja un smēķu - ekstrā mokkas - kravu. Pilns kuģis ar pudelēm, tinkš un skalojas. Akterī bija arī 150 leģionāri, bet tie nezināja, kas kastēs. Tikko kuģis no Daugavas grīvas laukā, tā stūrmanis man saka:

- Ej un atnes man divus pusstopus.

- Nedrīkst, es saku.

- Ko, tu neklausi un cel dumpi? Stūrmanis bļauj. Zini, es par to tevi varu nošaut.

Labi, es uzmanīgi izvelku no kastes divas pudeles un aiznesu stūrmanim. Bet to noskatījies čīfs. Tas savukārt sūta dunkermani, lai tas atnes viņam. Četrus pusstopus, viņš taču nav tāds sīkmanis kā stūrmanis. Nu ieskatās arī leģionāri, kas atrodas kastēs. Tie tūlīt prasti lauž kastes vaļā. Komanda tad dzēra tikai dzidro, lai viņi lok parasto.

Pie Kolkasraga kuģis nometās uz enkura un divas dienas sīvi dzēra. Visur valstījās un gulēja pilnie. No kaudzes šad tad piecēlās kāds, kas dzērumu izgulējis, un metās atkal dzīrotāju pulkā. Sēdēja uz tukšajām kastēm un auroja. Puriņš nu mani sita ik naktis, un šad tad roku izvicināja arī Miezis. Uz kuģa bija arī četri vācu marīneri, kas nakti stāvēja klāt stūres mājā un uzmanīja, lai kuģis ietur kursu. Viens no tiem karodziņu signālists. Tos visus četrus arī piedzirdīja. Pie Kolkasraga turpat blakus jūrā stāvēja vācu kaŗa kuģi. Mūsējais kapteinis lika signālizēt tuvākajam kaŗa kuģim, vai viņiem nav meitas. Signālistam kājas gāja krustām, un viducī viņš lūza pušu, taču precīzi noraidīja mūsu kapteiņa ziņu. Bet no kaŗa kuģa atbrauca motorlaiva un nomainīja visus četrus.

Liepājā izrādījās, ka kuģis atvedis daudz tukšu šņabja kastu. Tās krastā nokrāvām grēdu vidū starp pilnajām. Bet nākamā rītā, vēl migliņā, uz kuģa uzkāpj SD vīri. Es stāvu vaktī un uznākušajiem tautiešiem piedāvāju mokku. Šie mani izlamā. SD nu krata visu komandu, mēs esot izšķērdējuši kravu. Kuģa virsniekus krata vācietis, tas neliekas neko atrast. Mūs, komandu, krata latvietis, un tas piesien bumbu. Mēs gan sakām, ka leģionāri vainīgi. Bet neko nelīdz. Viss šņabis un papirosi, ko atrod mūsu kajītēs, pašiem jāņem uz muguras un jānes uz SD māju. Un tur nebija maz, katram vairākas pudeļu kastes un papirosu tūkstoši. Es nekad neticētu, ka cilvēks spēj panest tādu vezumu. SD nu mūs pratina. Liek kājas uz galda, dzeŗ mūsu šņabi, pīpē mūsu papirosus un pratina. Puriņu sit. Viņš neatzīstas, lai vai nosit. Viņš tādus papirosus nav pat redzējis. Alkoholu: Nu jā, kādreiz pa glāzītei, lai neapvainotu stūrmani. Prasa man, vai tie mani papirosi. Jā, es saku, skaidrs, tie mani, ar tādām pūlēm stiepti. Tad pieteica, ka nākamreiz nošaus, un palaida vaļā.

Tad sākām vest bēgļus. Katrā braucienā pilns kuģis ar sievām un bērniem. Visur kunkst un raud. Zīdaiņiem nebija piena. Kuģa galā stāvēja kastes ar kondensētu pienu, bet priekšā bija aizguldināta vācu kaŗavīru rota. Tad četrrāpus līdu pāri kaŗavīriem uz piena kravas telpu. Kāds pamodies gribēja zināt, kas tur lien, un rāva sērkociņu. Es pūtu nost liesmu un vāciski čukstēju, ka trauksme. Reiz mani noķēra. Visi mani vienmēr sita. Rokas un kājas un ribas vienmēr vienos zilumos."

Stāstīdams viņš bija satraucies. Jūnija viņu glaudīja un mierināja:

"Tas viss pagājis. Par to vairs nedomā."

"Jā, bet tā vietā varēja būt kas cits. Citu zemju jaunieši tanī laikā gāja skolā un ieguva amatu visai nākamai dzīvei. Man nav nekā."

"Aizmirsti un priecājies, ka esi dzīvs."

"Jā, nesen satiku kapteini. Tagad komandē dāņu kuģi. Es viņam prasu:

- Vai kuģis moderns?

- Jā, kā tad, viņš atbild. Jāpiespiež tikai poga, un ienāk puika ar alu.

Tad viņš aizveda mani uz naktsklubu. Pieminējām abi siļķu kuģi Brū. Un tad viņš sāka šņaukāties un es ari."

Jūnija teica:

"Mīļais, tu vēl jūties kā vajāts zvērs. Kad mēs apprecēsimies, es iemācīšos tavu burtliča arodu. Tu strādāsi trīs dienas, es strādāšu trīs. Tā mēs neviens nebūsim piekusuši."

"Tu domā, ka mums tiešām būtu vieta šinī pasaulē?"

"Nezinu. Esmu meklējusi. Es arī gribēju izrauties. Man mājā augu dienu sēž sirmi vīri un stundām ilgi strīdas par kādu rakstiņu kādā latviešu avīzītē. Aizgāju uz krogu un prasīju, lai man dod trauku mazgātājas darbu. Saimniece man jautā, vai es to māku, kāds man arods. Kāds man arods? Tēva meita. Bet kaut kas jāatbild. Es saku: gleznotāja. Jā, tūlīt pieņem. Viņi pieraduši, ka gleznotāji un studenti labi trauku mazgātāji. Viena pirms manis teica, ka esot kantoriste, viņu nepieņēma. Es biju laimīga un katru dienu braucu strādāt. Bet arī tur pamazām visus saauž apnikums. Krodziniece lamājas. Trauku mazgātāji rūc. Viesmīlītis, ģīmītis kā marcipāns, krējums un zemenītes, pieiet ēdamam un paveŗ savu rožaino mutīti un izsprūdī: velna pankūka! Tur cilvēks skaitās tikai no viduča uz leju. Un tad tur sāka strādāt divas kundzes no latviešu mājas aprindām, un tad tēvs atnāca uz krogu un lika man izbeigt darbu."

"Ko lai es daru, lai mēs varētu turpmāk dzīvot kopā? Kaut tavs tēvs būtu kapteinis vai vismaz bocmanis."

"Tev vajadzētu viņu apciemot. Kad viņš tevi redzēs, tu viņam patiksi. Un viņš patiks arī tev, viņš ir ciets, bet nav ļauns."

"Ko lai es viņam saku?"

"Ka mēs gribam precēties."

"Labi, es to darīšu. Varbūt tomēr mums pasaulē ir vieta."

"Meklē, mīļais. Es vairs ilgi nevaru tā staigāt virs tukšuma. Es sakļaušu spārnus un iekritīšu."

Pēkšņi klaudzēja durvis. Kāds bija tās atslēdzis un ienācis. Marts pieslējās uz elkoņa. Pie korrektūru novelkamās mašīnas parādījās gaŗš stāvs. Redaktors. Tas ieplēta acis un skatījās dīvainajā dīvānā un abos puszviļus sēdētājos. Acīm redzot, viņš pazina Jūniju. Neteica ne vārda, skriešus metās pie saliekamās mašīnas. Sagrāba avīzes manuskriptus: piespieda tos pie krūtīm un tāpat skriešus izsteidzās. Noklaudzēja durvis. Abi mīlnieki platām acīm pavērās viens otrā.

"Nu laikam tev būs slikti?" prasīja Jūnija.

"Nezinu. Nekā ļauna neesmu darījis. Vai viņi man var pavēlēt, kā lai es dzīvoju. Kāda nozīme šajā zemē tāda redaktoreļa greizajām domām."

"Tev tā liekas. Bet citiem tautiešiem tā neliekas. Tu esi latviešu mājas inventārs. Viņi domā, ka viņiem jāatbild par tavu ticību. Ja tu skūpsti meiteni no Gaismas kalna, tas tikpat kā lasīt aizfrontes ienaidnieka drukātu avīzi."

"Mīlā, nerunā tik nopietni. Nāc, pieglaudies vēl pie manis kādu brīdi. Drīz tev būs jāiet. Es neiešu šonakt uz latviešu māju. Tur droši vien mani gaida redaktors un grib teikt sprediķi. Un rīt man jāiet pie tava tēva."

"Jā, klusē, mīļais. Mūsu stundas ir tik īsas."

 

8.

 

Redaktors lielos soļos uzskrēja pa latviešu mājas kāpnēm un ar tādiem pašiem devās uz Vekseļa istabu. Likās, ka viņam pie kurpju papēžiem šķind neredzami pieši, acis zvērojošas caururba pustumsu.

Viņš purināja aiz pleca Vekseļa kungu, kas saldi dusēja savā gaŗajā, baltajā nakts kreklā:

"Celies! Svarīga lieta. Briesmas."

Samiegojies Vekseļa kungs taču drīz aptvēra, kas par lietu: Gaismas kalna nelieši iesūtījuši spiestuvē spiedzi, lai izdibinātu, kas būs rakstīts "Ārlavas taurētāja" nākamā ievadā. Sasaukt slepenu apspriedi. Apsvērt attiecīgus speŗamos soļus.

Rīta svārkā ievīstījies, Vekseļa kungs stājās pie telefona un apzvanīja runasvīrus. Katram viņš ļoti noslēpumaini un stingri piekodināja tūlīt ierasties uz slepenu sēdi. Lai arī samiegojušies, tie tomēr daudz nebrīnījās. Šādas svarīgas sēdes notika diezgan bieži, un viņi apzinājās savas sūtības nozīmi.

Vekseļa kungs uzgrieza uguni grāmatu galdā un kluba istabā. Viņš mazliet satrūkās, kad ieraudzīja Lāčplēsi, kas tumsā bija sēdējis mīkstā krēslā. Viņi abi viens otrā ne visai draudzīgi paskatījās.

"Visur svešas personas", Vekseļa kungs norūca. "Ka vēl ko nenozog."

Lāčplēsis atbildēja ar platu varoņa žāvu un iegrozījās ērtāk krēslā.

Pirmais runasvīrs, kas ieradās, bija pāri pidžamai uzrāvis lietus mēteli. Otrs ieradās ūdenszābakos, Panamas salmenīcu galvā un sporta treniņa biksēs. Trešais peldmētelī, kam pāri uzvilcis skujiņotus svārkus. Bet vesti neviens nebija aizmirsis, dažs to pat rūpīgi sapogājies pār naktskreklu. Viens basām kājām bija aplicis getras, Kad visi bija saradušies, Vekseļa kungs nostājās pie galda, pa savam paradumam atspiedās pret to ar roku un uzrunāja klātesošos:

"Runas vīri! Briesmas! Ienaidnieks mobilizējis līdz pēdējam savus totālos spēkus un ielauzies mūsu dzīvību apdraudošā sektorā. Nav vairs ceļa atpakaļ! Bez pārsēšanās! Mums jācīnās! Ziedosim savas karstās sirdis uz latvju mājas altāŗa."

"Lai ziedojas tie tur no biezpiena pagraba arī," prātīgi ierunājās viens no runasvīriem. "Vai mums vieniem jāskrien briesmās?"

"Viņi veidos pakaļtrupu, kas pār mūsu galvām sniegs karogu nākamām ciltīm," paskaidroja Vekseļa kungs. "Gļēvulis tas un nodevējs, kas speŗ kaut soli atpakaļ. Lai lodes čirkstēdamas caururbj mūsu miesu, mēs tās liksim kā vairogu priekšā idejai, kas spārno mūsu nemirstīgo garu. Lai neviens neiedrošinās atrauties no sava svētā pienākuma meklēt cīņai galu, es gribēju teikt, cīnīties līdz galam." Viņš pagriezās pret redaktoru:

"Bet kas tur īsti bija. Kas mums jādara?"

Bāls, apvaldīts pie galda stājās redaktors un klusinātā balsī paskaidroja:

"Gaismas kalna nelieši veikuši atkal vienu no savām kārtējām neķītrajām viltībām. Spiestuvē iesūtīta spiedze, lai uzzinātu mūsu avīzes nākamā ievada saturu. Lūk," viņš pavēcināja gaisā vairākas sīki aprakstītas papīra lapas, "ar vislielāko spēku piepūli man izdevās šīs izglābt un tā apgāzt pretinieka rūpīgi plānoto akciju. Bet šim prieka momentam, ko sagādājusi mana bezbailība un izšķirīgā rīkosme, blakus arī stājas skumja atziņa, kas prieka kausā iepilina vermuta pilienu. Jo, proti, spiedze nevarēja ierasties drukas mājā bez mūsu burtliča ziņas. Viņš ir nodevējs. Es lūdzu runasvīru kungus spert attiecīgus soļus."

Skumji noliektu galvu viņš atkāpās dažus solus, ar šo rīcību dodams iespēju runasvīriem pārņemt vārdu.

Taču Vekseļa kunga runa tos tā bija pacilājusi aktīvai rīcībai, ka viens jau turēja rokā gardīnu stangu un otrs korķēja vaļā spēka zāles. Vienreiz aplaiduši pudeli apkārt, viņi katrs izsprūdīja pa balsienam, un no tiem kā mozaīka pamazām izveidojās viņu pārliecība, ka burtlicis Marts izstumjams no trimdas kopības. Jā, te nu nekas cits nebija domājams. Uz neatgriešanos!

Nu atkal Vekseļa kungs ņēma vārdu:

"Es pateicos, runasvīru kungi, par problēmai veltīto uzmanību. Izstumšana no tautas kopības šajā gadījumā tiešām nāk kā liktenīgs trieciens, kam līdz saknēm iznīdēt pretideālīgos spēkus. Vēlreiz pateicos," viņš spieda roku visiem runasvīriem pēc kārtas. Šī procedūra aizņēma apmēram stundas ceturksni. Tad Vekseļa kungs atkal nostājās savā runātāja pozē un turpināja:

"Bet cienījamie tautieši un amata personas, varbūt noziedznieka āda ir tik bieza, ka šis sods viņam liekas pārāk teorētisks. Šādam gadījumam, ko es uzskatu par ļoti iespējamu, es varētu pat jau teikt par reālu reālitāti, es lūdzu runasvīru kungus vienbalsīgi izsniegt man mutvārdu ārkārtēju pilnvaru ar diktātoriskām dimensijām un solos spert solus, kas noziedzīgajam elementam liks krietni trūkties un sagādās priecīgu gandarījumu pienākuma cilvēkiem, kādi esat jūs, mani kungi."

Vienbalsīgā balsošanā viņam tapa piešķirta šī pilnvara. Tad runasvīri pašķīda pa istabu. Dažs nolikās uz krēsliem gulēt, citi dzēra akvavītu, citi runājās. Runasvīru sekretārs izvilka no portfeļa mašīnraksta lapas un staigāja apkārt savākdams parakstus. Viņš piegāja arī Lāčplēsim, kas sarucis sēdēja savā klubkrēslā:

"Te pārrakstīta mūsu denuncijācijiņa. Ja nu jūs te esat, parakstiet arī jūs, būs vairāk parakstu."

Tā, nu šinī vietā romānā iestājās pirmais lūzums. Varonis visu laiku bija bezdarbīgs, viņš skatījās un vēroja. Bet nu laikam Lāčplēsim tika par daudz. Viņš sāka rīkoties, un diezin kas vēl iznāks no tādas rīkošanās. Viņš ar abām rokām satvēra krēsla atzveltnes, cēlās kājās, izslējās un stāvēja runasvīru priekšā. Viņa acis zvēroja tā, ka tuvākais runasvīrs nočapstināja lūpas un paglāba pustukšo akvavīta pudeli aiz muguras.

"Kungi, jūs esat nejēgas," Lāčplēsis drūmi teica.

Ha hā! Pūķis gandrīz neticēja savām ausīm. Iekšēja opozīcija? Jā, tik samaitātā vidē dzīvojot, arī tā varēja ieviesties.

"Kā, kā, kā jūs uzdrošināties," dusmās sastostījās Vekseļa kungs un pagriezās pret runasvīriem, kā tos uz darbību aicinādams.

Pūķis bija pārspējis pirmo pārsteigumu un panāca soli uz priekšu.

"Mēs esam tautas izraudzīti runas vīri, un ko mēs lemjam, tas notiek," viena pūķa galva teica.

"Ar negātīvu kritiku panāk tikai destrukciju," otra pūķa galva teica.

"Destrukcē tautas dabīgos vadoņus," trešā piemetināja.

Lāčplēsis jau klusībā nožēloja, ka bija izgājis ieziepētā arēnā. Kāda jēga te cīnīties ar pašmāju kaitēm? Bet ja nu sākts, tad bija jāturpina.

"Paši jūs sevi esat izraudzījuši," ierēcās Lāčplēsis. "Tie dullākie tie lielākie darītāji. Ko jūs esat padarījuši? Tikai gaisu maisījuši. Kārtīgus latviešus padarījuši par letiņiem, tāpat kā tie citi savējos par latišiem..."

Runasvīri nu kļuva dusmīgi un korī sauca.

"Komūnists!"

"Sociālists!"

"Nihilists"

"Anarchists!"

"Liberālis!"

"Arodnieks!"

"Internacionālists!"

"Kosmopolīts!"

"Podgāzis!"

"Ko domā, šis te mums būs kāda Manaseīna revīzija?"

Bet Lāčplēsis arī nu bija iekaisis. Viņa balss pārskanēja: "Tad klausaities: es esmu Lāčplēsis. Tas Lāčplēsis, kas .. . " Vekseļa kungs atmeta ar roku un apsēdās.

"Simulants!"

"Pumpīša kungs, zvaniet bij. iecirkņa priekšniekam Mīlīša kungam, lai nāk viņu savākt."

Te iejaucās redaktors:

"Pag, pag, kungi." Pret Lāčplēsi pagriezies, viņš teica:

"Nez vai ir izdevīgi uzdoties par Lāčplēsi. Kā katram skolas bērnam zināms, viņš bijis bigamists, kas dzīvojis ar divām sievām, Laimdotu un Spīdolu. Ja drīkstu jautāt, kuŗu no tām jūs vairāk, hm, mīlējat?" un viņš izvilka no kabatas bloku un zīmuli.

"Jūs, tautas krāpējs! viņam uzkliedza Lāčplēsis. Nedēļu pēc nedēļas jūs barojat pēc latviska vārda izsalkušus lasītājus ar veciem salmiem. Apzinīgi tos turat pagasta līmenī." Redaktors noplātīja rokas:

"Nu tad mums nav ko runāt. Būtu ierakstījis par jums labvēlīgi avīzē, bet ko lai iesāk ar šādu personu."

"Visi ir labi latvieši, kas viens otru nenīcina!" izmisīgi vēl mēģināja teikt Lāčplēsis.

Pūķa galvas viena aiz otras sāka smieties un saskatījās:

"Būs laikam kāds jukušais. Tagad jau apārstē un laiž laukā."

Lāčplēsis bezpalīdzīgi skatījās grīdā. Tad pēkšņi apņēmīgs tvēra klubkrēslu, pacēla augstu pār pūķa galvām un grasījās to uz tām nolaist.

"Acumirkli," pēkšņi ierunājās kāda sievišķīga balss. Lāčplēsis atgriezās un ieraudzīja neparasti staltu un daiļu sievieti, kas nez kā bija ieradusies telpā. Pirkstos viņa turēja neaizdegtu cigareti un vaicājoši skatījās apkārt.

"Vai kādam no kungiem nebūtu uguns?" viņa rāmi prasīja.

Viens no runasvīriem izvilka šķiltavu un to knikšķināja, bet tā neaizsvilās. Izrāva no kabatas otrs savu pīpi un šķiltavu un to knakšķināja. Nekā Tad redaktors izvilka no kabatas gaŗu virtuves sērkoku kasti, šķīla un, lūk, dega. Galanti viņš pasniedza dāmai uguni.

"Vai kungiem kāda nesaprašanās?" dāma vaicāja. Viņa apsēdās klubkrēslā, ko pārsteigtais Lāčplēsis bija atkal novietojis uz grīdas. Runasvīri stingām sejām nopētīja viņas kājas.

"Ak, ko," atdzīvojās Vekseļa kungs. "Šis te mums stāsta blēņas. Draud un mēģina iegalvot, ka esot mūsu tautas varonis Lāčplēsis."

"Lāčplēsis? To taču mēs tūlīt varam pārbaudīt. Ja viņš ir tas pasaku varonis, tad viņam jābūt spalvainām ausīm."

Viņa piecēlās un aizgāja pie Lāčplēša, kas bija atkritis krēslā un platām acīm apskatīja dāmu. Tā pašķīra Lāčplēša gaŗos matus, un tiešām tur kļuva redzama spalvaina auss. Lāčplēsis nosarka un saglauda savus matus.

"Nu, vai kungi vēl netic?" noprasīja staltā dāma.

Runasvīri sagāja ap Lāčplēsi un to apbrīnoja.

"Bet nez, vai būs īstais," viens no viņiem taču šaubījās. "Ne viņam pastalu, ne vairoga, ne rungas . . ."

"Ne zobena un kaklā kreļļu."

Viņi cilāja Lāčplēša kājas, taustīja uzvalka drēbi un beigās vienojās: nav Lāčplēsis.

Viņiem neredzot, dāma pasita knipi, un tūdaļ telpā iesprāga pāris duču dažādu tautību žurnālistu un fotografu. Tie tupās un rāpās un zibsnīja spuldzes. Fotografēja Lāčplēsi no visām pusēm, un apkārt sastājušies žurnālisti pierakstīja katru viņa ņurdienu. Mēmi pārsteigtie runasvīri atplauka, viņu muguras iztaisnojās. Nu viņi saprata, nu viņi ticēja. Patiesi, tam taču vajadzēja būt Lāčplēsim, ja citi to atzīst! Ir Lāčplēsis.

"Bet kas jūs pati tāda, ja drīkstu vaicāt? burzmā ieprasījās Vekseļa kungs. Arī redaktors neuzticīgi skatījās dāmā.

"Spīdola, kas cits," atsmēja viņa.

Abi kungi atmeta ar roku:

"Pietiks šo brīnumu."

"Kam daudz taujājat mani, savu tautieti," dāma teica. "Vai neatceraties, Vekseļa kungs, kā pagājušos Jāņos mēs abi dejojām? Jūs tik brīnišķīgi dejojat valsi." Vekseļa kungs atplauka pār visu seju.

"Vai tiešām? Jā, kā tad, kā tad, es atceros, mēs laikam dejojām gan. Nu jā," viņš bezpalīdzīgi nogrozījās. "Ko lai nu dara? Statūtos nav teikts, ko lai dara, ja ierodas Lāčplēsis." Spīdola slepus pameta knipi, un nozuda žurnālisti un fotografi.

"Kā jūs domājat, cienījamā . . ." Vekselis pievērsās Spīdolai. "Atvainošanu, kundze vai jaunkundze?"

Spīdola pārdomāja un atbildēja:

"Varētu teikt, ka jaunkundze."

"Nu tad, Spīdolas jaunkundz, ko lai dara ar šo Lāčplēsi? Ievērojams viesis. Kā lai tādu uzņem?"

Kā jūs uzņemat citus viesus, kas ierodas ciemā no citām zemēm?"

"Nu - parasti tautieši sadala, kuŗais katru nakti ciemiņu guldinās. Tā ciemiņš apstaigā visus latviešu dzīvokļus un mājiņas. Un kad tas paveikts, tad arī ciemiņam pienākusi kārta atkal aizceļot, vai arī viņš pats atradis savu dzīvokli."

"Tad taču arī ar Lāčplēsi varētu darīt tāpat. Lai viņš iepazīstas ar ļaudīm," Spīdola teica un paskatījās Lāčplēsī, kas sēdēja, dziļi krēslā ievilcies. "Kuŗš viņu guldinās šonakt?"

"Nu jē," runasvīri mīņājās. "Nav sagatavots . . . Tik ievērojams viesis . . . Nav šņabis nopirkts . . . Vai nu es . . ."

"Kungi, kungi," saldi sulīgā balsī ierunājās Vekselis. "Neaizmirsīsim šīs stundas nopietnību. Liels viesis ir mūsu vidū. Mēs vēl to nemaz nespējam aptvert. Es tiešām nezinu, kur lai mēs Lāčplēša kungu mitinām. Paši redzat, cik šīs telpas mums te šauras. Varbūt Spīdolas jaunkundzei būtu kāds priekšlikums?"

Visi cerīgi skatījās Spīdolā.

"Jā," viņa pēc klusuma brīža teica. "Es zinu māju, kur arī šādā stundā Lāčplēsim būs vieta. Nu tad mēs varētu iet," viņa pievērsās Lāčplēsim. Tas pamāja.

"Bet runasvīru kungi droši vien ielūgs Lāčplēša kungu rīt piedalīties viņu sēdē un kopīgi apspriest degošākos trimdas jautājumus," Spīdola turpināja, pagriezusies pret deviņgalvu pūķi. Tas māja visas deviņas galvas.

"Tad ar labu nakti, kungi," teica Spīdola, un abi ar Lāčplēsi viņi izgāja. Klusēdami nokāpa latviešu mājas kāpnes, un tikai uz ielas Lāčplēsis teica Spīdolai: "Tad tā mēs atkal tiekamies."

"Un vai nebija laikā, mans varoni? Lāčplēsim Spīdola palīgā ies."

"Jā, tev atkal bija izdevība ierasties īstajā laikā un vietā, mana daiļā un gudrā."

"Bija arī pats pēdējais brīdis. Bez manis tu pa okupāciju gadiem esi galīgi izlaidies. Redz kāds, sist tautiešus ar klubkrēslu."

"Jā, tas tiešām bija barbariski. Bet man te visu laiku pavisam slāba loma bez kādas rīcības. Kaut kas bija jādara. Bet, ai tu mana Spīdola. Bez tevis es jutos nemierīgs. Tik daudz sakrājies, ko tikai tu zini un vari man noskaidrot."

Spīdola sniedza viņam roku, un abi gāja klusēdami. Līdz šim viņi bija stingri turējušies zemes veidos. Bet nu viņi bija vieni paši, un abiem kopā esot viņu tūkstošu veidotās dvēseles pacilājās dievišķā gara vilnī. Viņi pārgāja uz jēdzienu valodu, ko saprot nemirstīgie. Lāčplēsis notrīsēja aiz laimes, ka atkal jūtas stalts, spējīgs pa asmeni nostaigāt pār bezdibeni un pa diviem zariem uzreiz kāpt augšup pa gaŗo pupu, vākt savus ļaudis un drošināt.

"Nevienam to neesmu teicis," viņš sacīja, "bet ar Laimdotu ir ļauni. Viņa guļ stinguma miegu."

"Zinu," atbildēja Spīdola. "Mēģināsim ko darīt. Mums te ir dažādas zāles."

Viņas moderni kundziskās drānas šalca, smailpapēžu kurpes elastīgi šad tad piedūrās asfaltam.

"Man bez tevis bija maz jēgas dzīvot," viņa teica.

Viņi gāja pa lielās pilsētas ielām, un viņu pārlaicīgās maņas manīja, kur tajā mīt ļaudis, kas dzimuši viņu zemē. Jumta istabiņā šur tur spīd apgaismots logs. Kādā no tām mācās atraitnes dēla divas paaudzes jaunāks radinieks. Citur pagraba stāvā sētnieks sagatavo naktij kurināmo ierīci. Vēl citur viesmīlis līdzsvaro savu paplāti. Vēl citur kafejnīcas orķestrī vijolnieks spēlē ungāru deju.

"Saki, kāds tev veids trimdā?" prasīja Lāčplēsis.

"Psīcholoģijas studente."

"Ā. Ne vairs pils dāma nedz aspaziska zilzeķe "

"Nē. Mēs taču maināmies."

"Mēs gan. Bet man liekas, ka daļa mūsu tautas gan kļuvusi stāvošs ūdens. Saki, tu gudrā, kas īsti notiek trimdā?"

"Skaties," teica Spīdola un turēja Lāčplēša acu priekšā burvju spoguli. "Skaties."

Pār spoguļa spodro plāksni aizkustēja apdullušu ļaužu sejas. Griezās mālstrēms, un tā vidū griezās galvu saķēruši ļaudis. Citi kratījās dejā. Cits solo ar koka šauteni pār plecu. Citi spēlē paslēpšus. Cits alvas zaldātiņus. Cits silda saulē vēderu. Dažs spoguļojas auto lakā. Vēl cits otru gadu desmitu skrien bez apstājas 100 metru skrējienu.

"Vai šī aina ir vienīgā, ko tu man vari rādīt?" jautāja Lāčplēsis. "Šo jau es esmu diezgan redzējis."

"Bet vai tu maz spēj paciest, ka kāds ražīgi strādā, ka kādam labi veicas un mierīgs prāts? Trimdinieki tādu skatu nespēj paciest, tūlīt sāk vaidēt, šņākt un metas pie telefona, lai gaustos, ka pasaule iet uz galu."

Viņa lika spogulī parādīties, kā Amerikas bibliotēku zālēs un studiju istabiņās mācās simtiem jaunu latviešu izcelsmes zinātnieku. Kā no aizjūras brauc uz Vācijas augstskolām studēt medicīnu un zobārstniecību. Kā veido savus uzņēmumus, amatnieku darbnīcas. Kā iegūst vietējo ļaužu draudzību un kopā ar tiem lūgšanu namos dzied korāli, lai Dievs savalda varmācīgas un plātīgas varas. Kā novakarē pie televizijas aparāta stāsta ziņkārīgajiem vietējiem par Austrumzemi.

Nu savukārt Lāčplēsis uzpūta spogulim:

"Tagad skaties, kā dzīvo ļaudis Latvijas pusē."

Spīdola redzēja, kā studentes pelnās, mazgājot iestāžu grīdas. Ar biezpiena bļodiņu un vārītu kartupeļu katlu kā dienas iztiku studē Maskavā, Ļeņingradā. Veterināri, agronomi, piensaimnieki Sibirijā. Un tad kā groteskā lēcā noraustījās apdzērušās sejas cita caur citu ar partijnieku fanātiskajām mītiņrunātāju sejām. Un kad spogulis atkal noskaidrojās, tur agrā rītā pa ežu gāja kolchozniece ar dakšu pār plecu, lai kolchozmuižā izpildītu dienas darbu vīra vietā, kas pārstiepies, šodien paliks mājā un salabos vistu kūti.

(Fragmenta beigas)