Es lasu visu, kas no Benitas Veisbergas parādās presē un vienmēr izbaudu viņas spēju tik brīnumaini aprakstīt tos sīkumus, kurus mēs visi katru dienu redzam, bet nemācētu tik trāpīgi aprakstīt. Tā arī viņas publicētie „Pieraksti” (JG251) ļoti iepriecināja, aizkustināja un uzjautrināja. (..) Viņas tēlojumā un Maijas Meirānes aprakstā (17. lpp.) mani trāpīja viņu abu izteiktās jūtas attiecībā uz Latviju. Benita saka: man katru dienu sāp sirds, ka neesmu savā zemē, bet Maija piemin, ka savā pirmajā dienasgrāmatā ierakstījusi, ka nemūžam citur negribu dzīvot kā atkal Latvijā! Gan jau viņai katrai ir savi iemesli, kāpēc viņas šodien te nedzīvo. Bet mani tas tomēr mulsina. Ja jau ir tik lielas ilgas un pat sāpes, kāpēc neatgriezties? Būtu interesanti uzzināt, kas attur šīs mūsu latviskās rakstnieces no atgriešanās?

Lasītāja Rīgā

 

 

Arvien ar prieku izlasu JG no vāka līdz vākam! Pievienoju samaksu par [katra numura] diviem eksemplāriem.

Rita Drone, Mineapolisā, Minesotā

 

 

Sveicieni lietuvju dienā [16. februārī]! Jābūvē kopīga, mūsdienīga, droša kodolspēkstacija. Citādāk Gazproms nopirks mūsu valsti par lēcu virumu. Sākot no 10. marta, jāsavāc 149,036 balsu par tautas tiesībām atlaist Saeimu. Patlabanējo Saeimu Gazproms jau nopircis, bet – varam panākt, ka tāda darījuma miljoni aizies skurstenī.

Lasītājs Siguldā