Jaunā Gaita nr. 254. Septembris 2008
Bieži izmantoju JG rakstus darbam latviešu vidusskolās. Paldies!
Elisa Freimane, Čikagā
* * *
Man šķiet, ka Maija Andersone savā apcerē „Dzēšot padomju pagātni” (JG252:18-20) mēģina cīnīties ar „vējdzirnavām”. Ne savu tautu, ne tās veikto 50 gadu okupācijas apstākļos nevaram un negribam aizmirst. Gluži otrādi, cenšamies visu iespējamo apzināt un neizdzēšamiem burtiem mūsu vēsturē ierakstīt. Vienalga, vai tas būtu zinātnē, mākslā, kultūrā, sportā vai jebkurā praktiskās dzīves nozarē. Vai aizmirstam dziedoni Jāni Zāberu, dzejnieku Ojāru Vācieti, šķēpraidi Jāni Lūsi un vēl daudzus citus diženu darbu veicējus un to atbalstītājus? Taču tas nenozīmē, ka mums jāpieklust, atceroties Maskavas vardarbību, deportācijas, cenzūras žņaugus, smago rusifikāciju un agrāko vērtību noliegšanu, vēstures kropļošanu. Visu to atceramies un, cerams, to atcerēsies paaudžu paaudzēs.
Dāsns paldies par nodaļu „Dažos vārdos”! Vienreizēja, tādu nekur citur neatrast. Izcila īssavilktība!
Gulbīšu Jānis, Upsalā (Uppsala), Zviedrijā
* * *
Sarmas Mužnieces-Liepiņas spēcīgo un rosinošo Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas 89. gadadienā (2007.18.XI) Filadelfijas Brīvo Latvju Biedrībā teikto runu (JG252:15–17) ievada Edvarta Virzas dzejolis „Tauta”. Diemžēl, gramatiķi ar pareizības olekti ir pārveidojuši dzejoļa pirmo rindu. Virza rakstīja:
Pūšat taures, skanat zvani, saule, plašu gaismu lej! Nevis: Pūtiet, taures, skaniet zvani, saule, plašu gaismu lej! Virzam svarīga bij poētiskā daiļskanība. Tās vārdā varēja ignorēt arī gramatiķu baušļus. Vērts pieminēt viņa tulkotās Pola Verlēna (Paul Verlaine, 1844–1896) poēmas „Dzejas māksla” pirmos divus pantus (Franču lirika XIX g.s.. Rīgā: Leta, 1921):
Tik muziku par visām lietam!
Uz tāda panta svaru liec,
Kas netverams un nava vietām
Ne pārak stingrs, ne pārāk ciets.
Un vārdus turi augstā cienā.
Viss reibinošākais mums dots,
Ja Noteiktais ir dziesmā vienā
Ar Nenoteikto savienots.”
Savā rakstā „Nemierīgais kurzemnieks” (JG252:21–22) par Ulrichu Bēlendorfu (1775–1825) minēju ka „Latviešu rakstu pētnieki, šķiet, līdz šim viņam nav veltījuši nekādu vērību”. Mans šķitums izrādījies nav bijis pareizs. Ilgonis Bērsons Laikā (2008.26.IV–2.V), aprakstot JG252, min, ka Romis Bēms Literatūrā un Mākslā (1990.13.I) ievietojis apceri par Bēlendorfu un divus tā dzejoļus Valža Bisenieka atdzejojumā. Paldies Ilgonim Bērsonim par norādi.
Jānis Krēsliņš, Sr. Ņujorkā
* * *
Manuprāt JG aug augumā, norūgst kā labs vīns, vērtības koeficientam tikai viens virziens – uz augšu! Blakus visiem ar erudīciju apgarotiem rakstiem nodaļas „Dažos vārdos” lappuses tikpat kā aizsit elpu! Tikai šīs nodaļas dēļ vien žurnāls attaisnotu savu sūtību. Katram Saeimas deputātam ar likumu vajadzētu abonēt JG!
E.D. Rusovs, Basingstoukā (Basingstoke), Anglijā
Rita Laima Bērziņa
KRITUŠIE
Vēstule no Kolumbusas
Maija beigas. Silts, saulains laiks. Nupat mūsu dārzā uzziedējušas žilbinoši oranžas magones, izplaukušas pujenes. Kopā ar mammu rakstnieci Baibu Bičoli aizbraucam uz Kolumbusas, Ohaio ievērojamo Veksnera Mākslas centru (Wexner Center for the Arts). Nolūks ir apskatīt alternatīvo komiksu meistara, „kolumbusieša” Džefa Smita (Jeff Smith) darbus. Bet ir citas ekspozīcijas, kas, kā izrādās, vairāk pārsteidz, piesaista... Kalifornijas izcilās abstrakcionistes gleznotājas Mērijas Heilmanes (Mary Heilmann) spilgtie audekli gluži vai nolaizāmi, rada vienu noskaņu. Pavisam citu noskaņu rada Džeinas Hamondas (Jane Hammond) installācija „Fallen” – „Kritušās” vai „Kritušie.” Uz garena, zemam galdam līdzīga pamata sakrautas rudens lapu čupas – oranžos, dzeltenos, sarkanos, iezaļganos toņos. Pieliecoties tuvāk, ieraugām uz lapām cilvēku vārdus – Irakā kritušo ASV karavīru vārdus. Kritušās lapas, kritušie zaldātiņi. Instalācija pirmo reizi izstādīta 2005. gadā Ņujorkā Galerie Lelong. Tad uz pamata izbārstītas 1511 lapu. Tagad, 2008. gada maija mēneša beigās, jau gandrīz 4000 lapu un vārdu, un māksliniece turpina „ražot” lapas, sekojot kara statistikai. Ja vēl pievienotu šī kara rezultātā bojāgājušo Irakas civīliedzīvotāju vārdus, kāda gan veidotos lapu čupa... Kalns, ne čupa...
Tai pašā mēnesī JG redaktors atsūta rakstu no Interneta lapas „Uruknet.info” (Information from Occupied Iraq). Raksts apgalvo, ka slavenās un senās Babilonijas pilsētas drupās, kas atrodas apmēram 85 kilometrus uz dienvidiem no Bagdādes, ASV armija pēc 2003. gada invāzijas ierīkojusi tanku un helikopteru bazi, kas ar savu militāro mašīnu dārdēšanu, nesaudzīgo rīcību un manevriem postījusi šo visai cilvēcei svarīgo archeoloģisko dārgumu. Vēlāk šeit iekārtojušies poļu karavīri, kuri arī nav saudzējuši lielās vērtības. Šīm patiesi satriecošajām ziņām apstiprinājumu atrodu Interneta lapā Wikipedia.org informācijā par Babiloniju, kā arī citos ziņu avotos (The Guardian u.c). Lapas birst, uz cilvēces kopīgām vērtībām vienkārši d--š. Mēģinu iztēloties, kāda būtu latviešu reakcija, ja šāda veida svešas varas bazi ierīkotu blakus mūsu, teiksim, Brāļu kapiem vai Turaidas pilskalnā. Riebīga sajūta pavasara reibonī.
Un vēl mazliet vēlāk... Jūnijā uz mazas saliņas lielā Erie ezerā pulcējas bariņš latvju vīru, lai makšķerētu, iedzertu, padziedātu, atpūstos un izbaudītu dabas burvību un latviešu kopības izjūtu. Zivtiņas ķeras, un uz galda rindojas tukšas alus pudeles un šņabja glāzītes, desiņu atliekas. Saule slīd uz rieta pusi. Bet tad notiek saķeršanās, kas noved pie varenas izbļaušanās... Strīds ir par gaidāmajām ASV vēlēšanām, patreizējo vispārējo stāvokli ASV un, beigu beigās, par prezidentu Bušu un Irākas karu... Par laimi, netiek pacelta neviena dūre, bet latvju mēles gan ārdās... Pāri ezeram kā maijvaboles smagi veļas un dārd vārdi tu f-----g idiots, komūnists, stulbenis – jo arī latviešus šis karš, kas velkas un velkas, ir sašķēlis.
2008. gada vasarā (Columbus, Ohio)
