Jaunā Gaita Nr. 256. marts 2009
Eva Eglāja-Kristsone
OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN DINAMIKA – II DAĻA
INTENSĪVO KULTŪRAS SAKARU TAKTIKAS LAIKS
(1964-1987)
Šis laiks būtisks ar saskarsmju formu dažādību un intensifikāciju: 1) Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KKS) saviem biedriem organizē regulārus braucienus uz ārvalstīm un tikšanos ar trimdas tautiešiem, tāpat arvien biežāka kļūst trimdas intelektuāļu viesošanās Latvijā gan ar KKS gādību, gan bez tās; 2) pieaug sarakstes regularitāte un domu apmaiņa gan trimdas literātu starpā, gan Latvijas un trimdas autoru (un arī oficiozu) starpā; 3) ievērojami palielinās latviešu padomju autoru darbu publicēšana trimdas periodikā, kā arī šo darbu analīze, savukārt Latvijas lasītājam tiek fragmentāri dota iespēja iepazīt vien atsevišķus, atlasītus trimdas (padomju ideoloģijas izpratnē – emigrācijas) autorus un viņu daiļradi.
No 60. gadiem Padomju Savienības nacionālā politika (sakarā ar 1961. gadā pieņemto PSKP programmu [1]) bija vērsta uz Padomju Savienības nāciju tuvināšanu un nacionālas savrupības atmešanu. Latvijā pakāpeniski notika latviešu valodas funkcijas sašaurināšanās, ko veicināja ne vien PSKP nacionālā politika, bet arī forsēta rūpniecības attīstīšana un darbaspēka ieceļošana no citām PSRS republikām. Latviešu rakstnieki, dzejnieki un mākslinieki ar legāliem līdzekļiem pretojās kompartijas politikai. Nacionālas apdraudētības apstākļos literatūra un māksla Latvijā pildīja nācijas patvēruma funkciju.
Tāpat šajos gados kompartija aktivizēja darbu ar emigrantu kopienām. Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Armēnijā un Kabardas-Balkārijas autonomajā republikā darbojās VDK izveidotas ārēji patstāvīgas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. To slepenais uzdevums bija politiski neitralizēt etnisko emigrantu (trimdinieku) vairākumu, vienlaikus izveidojot viņu vidū grupas un organizācijas, kas apzināti vai neapzināti kalpotu padomju ārpolitikas un izlūkošanas mērķiem. [2] Kultūras sakaru komitejas darbu plānoja un slepeni vadīja attiecīgās padomju republikas VDK Izlūkošanas daļa. Oficiāli komiteja strādāja PSKP izvirzīto mērķu un uzdevumu ietvaros, lai veicinātu padomju miera programmas īstenošanu. [3] Kopš 20. gs. 60. gadiem trimdas latviešu sabiedrībā Rietumos visasāko strīdu cēlonis bija Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs.
KOMITEJA KULTŪRAS SAKARIEM AR TAUTIEŠIEM ĀRZEMĒS (KKS)
1964. gada septembrī formāli tika dibināta Latvijas KKS (it kā pēc ārzemju latviešu lūguma). Kā dibinātāji minēti Latvijas PSR sabiedrisko organizāciju un kultūras iestāžu pārstāvji. Reizi trijos gados sasauca komitejas augstāko vadošo orgānu – konferenci – un apmēram reizi gadā – valdi, tā radot iespaidu par it kā demokrātiski izveidotu sabiedrisku organizāciju, bet patiesībā tā bija jau no 1955. gada darbojusies struktūra ar VDK noteiktiem mērķiem, VDK ieceltiem kadriem un virsvadību. No 1961. līdz 1964. gadam tās nosaukums bija Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļa. 1964.10.IX sēdē tās ilggadīgais vadītājs Leonīds Rimjans tika ievēlēts par it kā jaunās sabiedriskās organizācijas prezidija priekšsēdētāju. Vecais nosaukums tika mainīts, jo tas pārāk tieši atspoguļoja centralizēto pakļautību Maskavai un to kritizēja vairāki svešatnes latvieši, ciemojoties Rīgā. Tika arī atmests novecojušais un no Maskavas komunistu režīma viedokļa par nevēlamu kļuvušais mērķis – tautiešu repatriācija [4].
Savos statūtos komitejas veidotāji izvirzījuši vairākus uzdevumus sev, kā arī priekšnosacījumus tiem, kas vēlas ar komiteju sadarboties. Tur minētie svarīgākie mērķi ir atbalstīt ārzemēs dzīvojošo latviešu centienus iepazīties ar Padomju Latvijas kultūru, ekonomiku, vēsturi un sociālistisko dzīves veidu PSRS tautu brālīgajā saimē, kā arī informēt Padomju Latvijas sabiedrību par ārzemēs dzīvojošo latviešu „progresīvo sniegumu” kultūras un sabiedriskajā dzīvē. [5] Uzdevumi paredzēja ārzemju tautiešu iepazīstināšanu ar LPSR kultūru, ekonomiku un sociālistisko dzīves veidu PSRS tautu brālīgajā saimē” no vienas puses un Padomju Latvijas sabiedrības informēšanu, par ārzemēs dzīvojošo latviešu progresīvo sniegumu kultūras un sabiedriskajā dzīvē no otras puses.
Trimdas laikrakstos [6] ir uzminēti neoficiālie KKS uzdevumi: 1. Trimdas latviešu organizāciju apkarošana. 2. Kara noziedznieku atmaskošana. 3. Trimdinieku ietekmēšana padomju sistēmai vēlamā garā. 4. Informācijas izplatīšana par „sasniegumiem” Padomju Latvijā. 5. Latvijā radīto „kultūras vērtību” un padomju valdībai vēlamu publikāciju izplatīšanu rietumos. 6. Informācijas vākšana tiešā sadarbībā ar VDK jeb KGB.
Viens no KKS darbības atklātajiem mērķiem, kas tika regulāri uzsvērts KKS publikācijās, konferencēs un plēnumos, bija trimdas tautiešu iesaistīšana starptautiskajā „miera cīņā”, savukārt trimdas latviešu lielākās organizācijas dažādi atbalstīja ideoloģisku, ekonomisku un militāru cīņu pret komunismu visā pasaulē. Neraugoties uz to, ka KKS aktivitātēs iesaistījās daudz trimdas tautiešu, viņu iesaistīšana „miera cīnītāju” kustībā nekad netika panākta. [7]
Kandidātu atlase iesaistīšanai KKS bija sarežģīts process. [8] Vispirms konsultējās ar Rakstnieku savienības, Mākslinieku savienības, Zinātņu akadēmijas partijas komiteju sekretāriem, kā arī Latvijas komjaunatnes centrālkomiteju, un tad veidoja sarakstus, kurus iesniedza Latvijas VDK Izlūkdaļai, kas pēc attiecīgas saskaņošanas ar Pretizlūkošanas un Novērošanas daļu vadību tos atsūtīja atpakaļ. Parasti daži kandidāti bija izsvītroti, daži pielikti klāt. Galīgo akceptu Komitejas sekciju sastāvam deva LKP CK Ārējo sakaru nodaļa. Tikai pēc tam, kad šī saskaņošana bija pabeigta, KKS darbinieki vērsās pie kandidātiem un uzaicināja darboties attiecīgās sekcijās (Literatūras, Mākslas, Mūzikas, Jaunatnes, Teātra u.c.). Parasti atteikumu nebija. KKS sekciju kadru sarakstā gadu gaitā iezīmējas tā laika oficiālās kultūras dzīves autoritātes – rakstnieki, mākslinieki, mūziķi, aktieri, režisori. 1965. gadā tika nodibināta KKS Literatūras sekcija. Pirmo sekcijas dibinātāju vidū bija rakstnieki un dzejnieki – Jānis Anerauds, Ilgonis Bērsons, Miervaldis Birze, Arvīds Grigulis, Žanis Grīva, Jānis Kalniņš, Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis, Andris Vējāns, Imants Ziedonis u.c.
Imanta Auziņa apcere „Dažas atmiņstundas” dod ieskatu par sistēmu, kādā tika organizētas trimdas un Latvijas rakstnieku tikšanās. Piemēram, fragments: Vasaras sākumā [9] Rīgā ciemojās Anglijā dzīvojošais latviešu prozaiķis Guntis Zariņš. Tas bija pirmreizīgs notikums, jo pie mums no svešatnes atbrauca diezgan pazīstams (ne jau mums) rakstnieks. Man piezvanīja Jānis Anerauds no Kultūras sakaru komitejas: – Guntis Zariņš izteicis vēlēšanos tikties ar tevi. Esot lasījis tavu krājumu, gribot parunāties… – Neiešu. Man nav pieejama neviena viņa grāmata. Es taču būšu muļķa lomā. Ko es teikšu? – Hm… Grāmatu es tev iedošu. Romānu „Mieles”. Viņš atvedis to tev. Tikai pēc tam gan atdod atpakaļ. – Labi. Izlasīju romānu. Tas Guntis neapšaubāmi ir rakstnieks, esot vēl piecas grāmatas. Sākumam pietiks. Devos uz viesnīcu „Rīga”. Tikāmies kā veci paziņas – tas bija viesa nopelns. Un nedomāju, ka ciemos iedzertās glāzītes tur ko nozīmēja. Guntis bija sirsnīgs cilvēks, dzīvs un kustīgs. Devāmies pusdienās, kur mūs gaidīja Jānis Anerauds un Imants Lešinskis. Pirmo reizi tādā diplomātiskā līmenī nonācis, ar interesi vēroju un klausījos, pats bilzdams pa vārdam. Paēdām, drusku iedzērām. Tikai uz saulainās ielas, kad palikām divatā, Guntis pēkšņi teica: – Imant, tā jau pulkā neko prātīgu nevar parunāt. Es atbraukšu nākamvasar, tad aizlaidīsim kaut kur uz Vidzemes jūrmalu un izrunāsimies pēc sirds patikas… Bet pagaidām lasi manu apceri par latviešu dzeju un taviem „Zilajiem griestiem”. Tu esi eksistenciālists, vai tas tev patīk vai ne… [10]
Kāda no Auziņa atmiņu epizodēm raksturo atbildīgā VDK darbinieka Imanta Lešinska darba stilu, sadzīviskos apstākļos individuāli novērojot rakstnieka reakcijas un novērtējot piemērotību KKS darba uzdevumiem. Pēc Gunta Zariņa aiziešanas Lešinskis uzaicinājis Aneraudu un Auziņu doties pie viņa uz Jūrmalu iedzert šampanieti. Auziņš tajā laikā strādājis laikrakstā Padomju Jaunatne, un tieši tajā laikā laikraksts gatavojās publicēt kaut ko no emigrācijas autoriem, tāpēc saruna ar KKS vadītāju būtu tieši laikā. Pie Imanta Lešinska viņi nosēdēja gandrīz līdz rītam. Kā atceras Imants Auziņš, redakcijai neko nesadabūju, bet toties nokļuvu karstā diskusijā. Ārēji tā bija diezgan mierīga, jo Lešinskis runāja kā rūdīts diplomāts. Mazpamazītēm nonācām līdz represiju jautājumam. Tajos gados un vēl ilgi man bija tāda dziņa – visiem daudzmaz atbildīgiem darbiniekiem pajautāt par neseno gadu masveida represijām, nometnēm, arī Knuta Skujenieka likteni. Tā notika arī šoreiz. Lešinskis dažādi mazināja šo traģēdiju apmērus. Sak, pagājis laiks, tas ir nosodīts, cietušie reabilitēti, tas neatkārtosies. Tam nevarēju piekrist. Nometnēs bija miljoni, to nekad nevar aizmirst. Otrā rītā atvadījāmies. Pēc tam gadus desmit mani neaicināja tikties ar ārzemju latviešu rakstniekiem. Viņi atnāca ciemos paši. Un es apciemoju viņus vai tikāmies Rakstnieku savienībā. [11] Šīs atmiņas daļēji apliecina VDK virsnieka Imanta Lešinska metodi strādāt individuāli ar katru kultūras sakaros iesaistīto vai iesaistāmo cilvēku, izzinot viņa ieskatus dažādos jautājumos, vērojot izturēšanos dažādās situācijās. No Auziņa teiktā izriet, ka, brīvā sarunā ar Lešinski atklāti debatējot par padomju režīma noziegumiem, dzejnieks ticis uz laiku novērtēts kā iespējami neparedzams kultūras sakaru dalībnieks, kam sekoja lēmums vai instrukcija neaicināt viņu turpmāk uz sarīkojumiem ar trimdas rakstniekiem, tāpat arī nepiedāvājot iespēju doties KKS apmaksātā braucienā uz ārzemēm.
1964-1967
1964. gadā padomju Latvijā pirmoreiz tiek izdots trimdas dzejnieka dzejoļu krājums. Latvijas kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs izdod Austrālijā Adelaidē mītošā Roberta Dambīša dzejoļu krājumu Zem Dienvidu krusta, metiens ir 5000 eksemplāru, cena 25 kapeikas, kā redaktors minēts Arvīds Skalbe. Sākumā ievietota Dambīša fotogrāfija un īsi ievadvārdi, kuros autors atklāj, ka pēc Staļina personības kulta uzņēmis sakarus ar radiem un draugiem dzimtenē un kopš tā laika ar dziļu interesi vērojis savas mīļās dzimtenes augšupeju. Viņa dzeju laiku pa laikam iespiežot svešatnes latviešu progresīvie izdevumi, bet sevišķu prieku izjūtot, kad redzot savu dzeju kādā no daudzajiem dzimtenes periodiskajiem izdevumiem. Jāatzīmē, ka Dambītis ir literāri vājš dzejnieks, taču Padomju Latvijā viņš gūst publicitāti ar KKS gādību. Dambīša uzņēmība, rakstot vēstules uz daudzajiem Latvijas periodiskajiem izdevumiem, ir apbrīnas vērta, un viņa glaimošanai un neatlaidībai ir arī sekas, proti, dzeja publicēta gan Literatūrā un Mākslā, gan Cīņā, gan Padomju Jaunatnē un pat žurnālā Lauku Dzīve. Žurnālā Lauku Dzīve publicēti divi dzejoļi: „Traktoristam” un „Pinekļi no kājām raisās”, kas rakstīti gluži kā pēc socreālisma priekšrakstiem un, tāpat kā pārējā Dambīša dzeja, izceļas ar naivitāti. Pirms šo dzejoļu publikācijas ir neliels redakcijas ievads, kurā gan citēts fragments no Dambīša Lauku Dzīvei rakstītās vēstules [12], gan lasītāji tiek informēti, ka šogad piepildījies dzejnieka ilgi lolotais sapnis – Latvijā izdota Roberta Dambīša pirmā dzejoļu grāmata Zem Dienvidu krusta, dzejnieks rakstot lakoniski un skaidri, ne mirkli neaizmirsdams mīļotās dzimtenes tēlu. [13] Grāmata Zem Dienvidu krusta sastāv no divām nodaļām, pirmā, „Svešuma gūstā”, kur, piemēram, ievietots dzejolis „Dzejniekam svešumā”, otrā daļa – „Dzimtene sauc”, kur lasāmi dzejoļi „Domas par Dzimteni”, „Pazudušais dēls”, „Kas esi, mana Dzimtene” u.c. Fragments no „Dzejniekam svešumā” [14]:
Svešā zemē, svešos ļaudīs
Aizplūsti kā vilnis sīks.
Vai kāds tavu dzīvi jaudīs,
Kad reiz mirsi vientulīgs?
Tavām domām, tavām dziesmām
Īstā kvēlē neiekarst.
Pelni pārklāj gara liesmas,
Rūsa tavu sirdi skar.
Tavus sviedrus, tavas rokas
Svešinieki vērtē, sver, –
Tie nemūžam ilgu mokas
Tavā vietā neizdzers…
Otra Latvijā izdotā trimdas autora dzejas grāmata ir izdevniecībā
„Zvaigzne” izdotais Anglijā dzīvojošās Monikas Zariņas krājums
Prievīšu raksti (1965). Monika Zariņa un viņas vīrs rakstnieks
Guntis Zariņš ir pirmie trimdas literāti, kas dodas uz Latviju, lai
personīgi iepazītu kolēģus rakstniekus un sadarbotos ar viņiem
literatūras laukā. Zariņa apmeklē Latviju 1964. gadā kopā ar dēliem,
Guntis Zariņš – 1965. gadā. Pāris Zariņas dzejoļi publicēti arī
Karogā (1965, 6). Prievīšu rakstos sniegtajās obligātajās
ziņās par grāmatu nav minēts redaktors (iespējams, ka tas bija Ojārs
Vācietis, kurš tolaik bija laikraksta Dzimtenes Balss pielikuma
Svešuma Balss redaktors). Tāpat nav skatāms katrai grāmatai
piešķirtais numurs, var tikai uzzināt, ka grāmata iespiesta Latvijas PSR
Ministru Padomes Valsts preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības
pārvaldes tipogrāfijā Nr. 1 „Cīņa” Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Savukārt
metiens ir 5 000 eksemplāru, kas ir neliels, salīdzinot ar Padomju
Latvijas dzejnieku grāmatu metieniem. Ievietojot grāmatu LPSR ZA
Fundamentālās bibliotēkas krājumā, tai uzspiests zīmogs: Uz mājām
neizsniegt. Ir ziņas, ka grāmatnīcās bijusi divējāda atbilde uz
pircēju taujāšanu pēc grāmatas: dažās atbildēts, ka neko par tādas
grāmatas iznākšanu nezina, citās, ka grāmata izdota speciāliem nolūkiem,
ne vietējam patēriņam.
[15]
Žurnāla Tilts redakcija, kas gadu garumā līdzpārdzīvoja Zariņu pāra gaitām, ironiski komentē šo faktu: Ir labi, ka Monika Zariņa dabūja redzēt Rīgu un apvārsni ap to, bet tā paskumji un reizē drusku ironiski, ka neviens „mirstīgais” latvietis Rīgā nevarēja par 25 kapeikām nopirkt Monikas Zariņas „Prievīšu rakstu” apvārsni. Vai tad marksistiski-ļeņiniskā pareizticība tik vāja, ka pat Rietumos augušas latviešu dzejnieces sievišķīgo pieskaršanos nepanes? [16] Grāmatai ir anonīms ievads, nav ziņu ne par redaktoru, ne korektoru, ne mākslinieku. Sniedzot ziņas par Moniku Zariņu (dzimušu Majori), tur iekļauts gan bēgļu laika bezcerības apraksts, gan fakts, ka kādu laiku dzejniece ir pretpadomju žurnāla „Jaunā Gaita” redaktore [17], bet viņas vīrs rediģē angļu valodā žurnālu „Zintis” [18], raksta romānus un literārus apcerējumus. Tiek citēti dzejnieces iespaidi, 1964. gada vasarā kopā ar dēliem Klāvu un Kristapu apciemojot Latviju: Tagad, kad mans Latvijas apciemojums ir mūs atbrīvojis no pienākumiem redakcijās, man kaut kā pietrūkst. Latvija, tās zeme un ļaudis manī radīja daudz jaunu iedvesmu, un tās katrs lasītājs varēs saskatīt „Prievīšu rakstos”. Mans apciemojums ir izsaucis daudz kontraversiju un apvainojumu, bet man kā dzejniecei tas devis milzīgi daudz. Lai cik nepieņemama mana dzeja būtu Latvijā – tā radusies ilgās un atcerēs par to. [19] Tātad Monika Zariņa pieļauj, ka viņas dzeja Latvijā varētu būt „nepieņemama”, tomēr izsaka cerību un vēlmi, lai viņas Prievīšu raksti neatrastu par daudz bargus soģus, jo šis dzejoļu krājums esmu es pati, manas domas, jūtas un ilgas pēc Latvijas. Zariņas dzeja ir romantiska, tēlaina, sievišķīga. Savu vēlmi pēc dzīvas, tiešas, nepastarpinātas saskarsmes M.Zariņa izteikusi dzejolī „Vajag vārdus”:
negribu dzīvi
caur tālskati skatīt!
Vajag dzīvu seju
un roku, un elpu
pieskārienus,
vajag soļus
un vārdus,
un skatus –
ne atskaņotus skaņu viļņus
bet tiešus un īstus,
klusus vai priecīgus
vajag vārdus! [20].
Kā refleksija pēc kāda Imanta Auziņa dzejoļa izlasīšanas tapis dzejolis „Tērauda sirds”, kas arī izsaka Zariņas izjūtas – nepieciešamību pēc tēraudcietas sirds, jo tad ļaužu vārdos un pieskārienos / nejutīšos tik viena! / Lai nebīstas tā no vēsuma un vienaldzības, / lai nesalūst no mīlestības!, un kā refrēns dzejoļa beigās ir labi zināmas tautasdziesmas pārfrāzējums: Rīga dimd, Rīga dimd, kas to Rīgu dimdināj? / Trejdeviņi bāleliņi Rīgai košu pūru kaļ, -- / Ņemiet manu spožo sirdi, lieciet Rīgas pūriņa! [21]
Literatūrā un Mākslā (1965.30.X) ievietota Gunāra Selgas recenzija ar nosaukumu „Apvārsnis dzimtenes pusē” kā pirmā un vienīgā par Monikas Zariņas krājumu (žurnāls Tilts nekavējoši to pārpublicē – 1966, 76/77). Recenzijā īsi pieminēta Zariņas biogrāfija un citēti viņas izteikumi krājuma ievadā, minēts fakts, ka šā gada sākumā Padomju Latviju apciemoja viņas vīrs – arī literāts – Guntis Zariņš. Šie dzimtenes apciemojumi no reakcionāro emigrantu puses izsauca daudz kontraversiju un apvainojumu. (..) Emigrantu nomāktības atmosfērā Guntis Zariņš nupat miris… [22]. Par jau pieminēto Monikas Zariņas braucienu uz Latviju plašāks ieskats gūstams viņas rakstā žurnālā Tilts. Zariņas, kā dzejnieces, aktualizācija Latvijā vēl vērojama arī 80. gadu sākumā, kad parādās vairāki raksti [23] un dzejas publikācijas presē.
Guntis Zariņš, ierodoties Latvijā (1965.III), centās klātienē turpināt JG jau 50. gadu otrajā pusē iesākto, vien uzmanīgiem literatūras procesa sekotājiem, vērotājiem nojaušamo un izprotamo dialogu ar Latvijas rakstniekiem. Tā Latvijas dzejnieks Imants Auziņš raksta, ka saruna ar Gunti Zariņu bija plašāka dialoga daļa, ko toreiz ar kolēģiem un lasītājiem Latvijā mēģināja uzsākt pazīstamais trimdas literārais žurnāls Jaunā Gaita, ap kuru pulcējās talantīgākie jauno paaudžu rakstnieki. Dialogs esot atbalsojies arī Latvijas dzejā, bet to varētu atklāt tikai intertekstuālā analīze, jo tieša koleģiāla saruna to gadu presē un grāmatās nebija iespējama. Gan Zariņa „Piezīmes…”, gan dzejas veltījumu eksemplārs, redzams, bija pārrakstīts steigā, pošoties uz Latviju [24]. Tiekoties Rīgā, Guntis Zariņš Imantam Auziņam iedevis nelielu dzejoļu ciklu „Vēstules vēl neiepazītiem draugiem”, kur pa dzejolim veltīts Imantam Auziņam, Ojāram Vācietim, Vizmai Belševicai. Kā paskaidro Auziņš, Zariņa veltījumos dialogs risināts, balstoties uz tajos gados izdoto un periodikā daļēji publicēto dzejoļu krājumu tēliem. [25] Runa ir par Belševicas Jūra deg (1966), Vācieša Viņu adrese – taiga (1966), Auziņa Zilie griesti (1963).
Pēc ierašanās Rīgā Guntis Zariņš tiek ievests Jēkaba Mediņa jubilejas sarīkojumā operā, pēc tam runā radio tiešraidē (ar Alberta Liepas gādību). Daudz laika viņš pavada sarunās ar Annu Saksi, Valdi Luksu, Ādolfu Talci, Ojāru Vācieti, Imantu Ziedoni, Mirdzu Ķempi, Viktoru Līvzemnieku, Māri Čaklo, Arvīdu Skalbi, Jāni Aneraudu. Ar Vitautu Ļūdēnu, Jeronīmu Stulpānu un Jāni Plotnieku notiek īsas tikšanās. Divi dzejnieki, proti, Gunārs Selga un Valdis Rūja, necenšas ar Zariņu runāt Rīgā, bet brauc satikt viņu Maskavā (atceļā). Tiekoties ar Karoga redaktoru Kārli Krauliņu, Guntis Zariņš norunā katru mēnesi rakstīt par angļu literatūru. [26] Zariņš ir paņēmis līdzi un visiem dod lasīt savus dzejoļus un rakstu, kurā kā eksistenciālists cenšas vērsties pret totalitārismu.
Trimdas presē ažiotāža par Zariņa braucienu uz Latviju nerimās vēl kādu laiku pēc rakstnieka nāves, piemēram, laikrakstā Austrālijas Latvietis varam lasīt: Tagad noskaidrojies, ka Londonā, Anglijā, 10. septembrī mirušais 39 g.v. rakstnieks Guntis Zariņš izdarījis pašnāvību. Tā informē Londonas laikraksti. Arī rakstnieka kabatā atrasta zīmīte, kurā izteikts pašnāvības nodoms. G. Zariņa dzīves biedre Monika Zariņa norādījusi avīzēm, ka tās vīrs ilgāku laiku bijis depresijā un ārstējies. Viņš stipri lietojis alkoholu un jau maijā mēģinājis nonāvēties, ieņemdams pārmērīgi lielu medikamentu devu. Pēc Dr. R.D. Tīra liecības, kas nāves cēloni izmeklējis, pašnāvība notikusi dzēruma ietekmē. G. Zariņš kopš pagājušā gada sadarbojās ar Latvijas okupantiem un Rīgas apmeklējumā turienes radiofonā slavēja padomju diktatūru un nonicināja latviešu darbu rietumos. Iespējams, ka tuvināšanās ar okupantiem rakstniekiem tomēr sagādājusi kādu vilšanos, no kuras tas spējis atbrīvoties tikai ar pašnāvību. Rīgā tagad iznāk mirušā rakstnieka sievas M.Zariņas dzejoļu grāmata. G. Zariņš ar noveļu krājumiem „Dieva mērkaķis” un „Ceļš uz pasaules galu” un romāniem „Apsūdzēts”, „Varonības augstā dziesma” un „Dvēseļu bojā eja”, bija izvirzījies mūsu pēckara rakstnieku pirmajās rindās. [27]
Sākot ar 60. gadu vidu, vērojamas arī izmaiņas VDK izdoto laikrakstu koncepcijā. 1958. gadā trimdas latvieši atklāja, ka Dzimtenes Balss tiek gatavota un drukāta Latvijā, nevis Austrumberlīnē, kā tas bija rakstīts avīzes „galviņā”. Trimdinieki atklāja arī to, ka Dzimtenes Balsi nevar nopirkt Latvijā un tā nav pieejama izlasīšanai pat Latvijas publiskajās bibliotēkās. Atrisinājums šai uzticamības problēmai tika rasts 60. gadu vidū. Nolēma veidot ne tikai Dzimtenes Balsi (turpmāk – DzB) lasītājiem Latvijā, bet arī izdot atsevišķus pielikumus DzB, kas paredzēti tieši latviešu lasītājiem ārzemēs. Šie pielikumi saturētu visa veida informāciju par trimdas organizācijām, preses publikācijām, vadošajām trimdas personībām un kultūras eliti, par ko parastam padomju latvietim nebija lemts ko zināt. Pielikumi tika sūtīti uz ārzemēm kopā ar kārtējo DzB numuru. Ar 1968.1.I Dzimtenes Balss skaitās oficiāli pieejama, izplatīta arī Latvijā. No šī brīža pielikumi pārņēma Dzimtenes Balss ideoloģiskās funkcijas un atlikušajā padomju ēras periodā tie palika stingrā Latvijas VDK un CK uzraudzībā. Šādā veidā VDK pielietoja diferencētās auditorijas metodi – iknedēļas laikraksts Dzimtenes Balss bija pieejams gan Latvijā, gan trimdā, bet pielikumus varēja lasīt tikai emigranti. Šo metodi jau iepriekš bija izmēģinājuši un par labu atzinuši igauņu funkcionāri Padomju Igaunijā, izdodot Dzimtenes Balss līdzinieku laikrakstu Kodumaa (Dzimtene) ar ikmēneša pielikumu Faktid ja komentarid (Fakti un komentāri) tikai trimdas igauņiem jau sākot ar 1960. gadu. Tomēr arī Dzimtenes Balss pielikumi netika akceptēti trimdas lasītāju vidū un to uzticamības pakāpe tika vērtēta vēl zemāk nekā Dzimtenes Balss. Kopumā pielikumos trūka atsauces uz informācijas avotu, nebija minēti konkrētu redaktoru vārdi un redkolēģija. Vairums rakstu bija bez paraksta vai tikai ar iniciāļiem, vai rakstīti ar pieņemtiem vārdiem. Literatūrai un kultūrai tika veltīti sekojoši Dzimtenes Balss pielikumi: literāri mākslinieciskais pielikums Svešuma Balss, kas tika publicēts latviski, un Amberland angliski, abi sākti publicēt 1965. gadā. Svešuma Balss beigta publicēt 1979. gadā, bet pielikums Amberland, ko 1984. gadā pārdēvēja par Latvia Today, tika publicēts līdz 1989. gadam.
1965. gada jūnijā trimdas latvieši saņem jauna laikraksta Svešuma Balss 1.numuru. Kā laikraksta „galviņā” teikts, šis laikraksts veltīts svešatnes latviešu literatūrai, mākslai, kultūras dzīvei, tā mērķis sniegt objektīvu, neizskaistinātu, līdz ar to patiesu emigrācijas latviešu kultūras dzīves atspulgu, anonīmā ievadā paskaidrojot, ka Svešuma Balss, atšķirībā no daudziem emigrācijas periodiskajiem izdevumiem, kas dara visu iespējamo, lai apkarotu katru, kas vien cenšas sekmēt pozitīvu attīstību dzimtenes un emigrācijas attieksmēs, ir tiešs šīs nepieciešamās un auglīgās sadraudzības rezultāts. Tās redaktori un līdzstrādnieki dzīvo dažādās Rietumpasaules valstīs. (..) Pilnībā sagatavota Rietumos, tā, izmantojot dzimtenes kultūras darbinieku izpratni un pretimnākšanu, iespiesta dzimtenē. Šis fakts savā ziņā ir simbolisks Svešuma Balss sabiedriskajai jēgai un pamatmērķim – būt vienotājai starp pasaulē izkaisītajiem tautiešiem, viņu kultūras dzīves veidotājiem un starp dzimtenes radošo inteliģenci, kas Svešuma Balss slejās savukārt gūs dziļāku ieskatu svešatnes latviešu literārajā un mākslas jaunradē. [28] Šī pielikuma bāze līdz šai dienai ir neskaidra, un tā priekšvēsture līdz šim nav atklāta. Tikpat kā pilnīgs klusums ir Latvijas literārajās aprindās, kas bija saistītas ar Svešuma Balsi; tam pamatā, iespējams, ir vairāki jūtīgi faktori. Daži no tiem skar latviešu trimdas rakstnieka Gunta Zariņa, kurš bija viens no šī pielikuma iniciatoriem, personības traģēdiju.
Padomju Latvijā informācija par Svešuma Balss (turpmāk - SvB) eksistenci, laikrakstu, kas publicēja daudzu trimdas un padomju Latvijas rakstnieku un mākslinieku darbus, tika ierobežota. Šķiet, ka Padomju Latvijas autoritātes nevēlējās, ka pašmāju lasītājs uzzina, ka trimdas latvieši guvuši literārus un kulturālus sasniegumus ārzemēs un, iespējams, rada vērā ņemamus mākslinieciskus darbus. Vēl viens klusēšanas iemesls iesaistīto personu vidū ir tas, ka pašreizējā periodā daudziem latviešu dzejniekiem un rakstniekiem ir it kā jāizjūt kauns par savu dalību SvB, un tiek teikts, ka viņi vēlas latviešu publiku paturēt neziņā par šo savu padomju okupācijas laika aspektu. Lilitai Zaļkalnei stāstīts, ka Svešuma Balss kopijas no Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas izvācis bijušais izdevuma redaktors, gan nenorādot kurš, tas arī daļēji izskaidro faktu, kāpēc tikai divi Svešuma Balss numuri šobrīd atrodami Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. [29]
Svešuma Balss saturs sastāvēja galvenokārt no četru vai piecu trimdas autoru un tikpat Latvijas autoru literāriem darbiem (dzeja vai īsā proza). Katrā numurā bija arī pārskati par Padomju Latvijas un trimdas publikācijām, teātru izrādēm, koncertiem, kā arī komentāri par dažiem trimdas kultūras notikumiem. Lielākā daļa numuru ietvēra arī satīras lapu, kur antikomunistiskās trimdas kultūras personības vai konkrētas antipadomiskas publikācijas tika izsmietas. Salīdzinājumā ar dinamisko un mākslinieciski augstvērtīgo Kanādas žurnālu Jaunā Gaita, kam bija tas pats tematiskais loks, Svešuma Balss var tikt vērtēta kā negluds un bieži vien vulgārs laikraksts, kas sastāv no mākslinieciski neizsvērta augsta un zema līmeņa literārajiem darbiem.
Kā avīzes pirmais redaktors minēts Ojārs Vācietis. 1966. gadā Vācietim pienāk divas vēstules no atšķirīgas kvalitātes trimdas dzejniekiem. Pirmā - no Roberta Dambīša Austrālijā: Ļoti godātais Ojār Vācieti! Šai vēstulei pievienoju divus savus jaunākos dzejoļus un lūdzu, ja iespējams, ievietot viņus „Svešuma Balsī”. [30] Uz Rakstnieku Savienības pasta adresi pienāk Ojāram Vācietim adresēta Valža Krāslavieša vēstule no Ilinoisas, ASV, kurā Krāslavietis stāsta, ka nesen noklausījies skaņulenti, kurā Vācietis pieteicis vairākus latviešu dzejniekus un lasījis arī savus darbus. Krāslavietis komplimentē, ka ierakstu klausījies ar lielu interesi, diemžēl tur bijusi gan ļoti laba, gan vāja dzeja, un rezultātā radās doma apmainīties skaņu lentēm, un, ja Jums būtu laiks un interese, arī domām. Mana lente, protams, būtu bez politiskās piegaršas. Galu galā – tas jau nemaz nav tik grūti izdarāms. No nekurienes noiedami un uz nekurieni iedami, būtu tīrais grēks šo īso brītiņu sagandēt ar politiskām pļāpām. [31] Vēl Krāslavietis kautrīgi piedāvājas nosūtīt Vācietim arī savu dzejoļu grāmatu Ar laika degli, reizē izteikdams cerību, ka Vācietis jau no tās ir šo to lasījis.
Drīz vien Krāslavietis saņem Vācieša atbildes vēstuli, kurā Latvijas dzejnieks, uzrunādams trimdas dzejnieku par Krāslavieša kungu, ļoti pieklājīgi bilst, ka Krāslavieša ideja par skaņu lentu apmaiņu ir laba un apsveicama, tāpat kā ikviens solis uz savstarpēju viedokļu noskaidrošanu un saprašanos, mudinādams sūtīt drīzāk šīs lentes, tāpat arī grāmatu, piebilstot: Visātrāk saņemšu, ja sūtīsit uz mūsu kultūras sakaru komitejas adresi – Rīgā, Galvenajā pastā, p.k. 261. [32] Vēstule šķiet rakstīta oficiāli, iespējams, ar domu, ka to var atrādīt. Ojāra Vācieša reālais darbalauks un iesaistītības pakāpe Svešuma Balss tapšanā nav noskaidrota, vien pastāv versijas, gan Imanta Lešinska, gan Jāņa Anerauda apstiprinātas, ka šim laikrakstam bijis nepieciešams vien Vācieša kā atpazīstamas personības vārds.
Tajā pašā laikā trimdā 1965. gada sākumā žurnālā Tilts parādās jauna rubrika „Autoru domas”, kuru paredzēts veidot sarakstes veidā ar latviešu autoriem (gan Latvijā, gan trimdā), pārrunājot mūsu tautas vitālos dzīves jautājumus. [33] Šo sarakstīšanos uzņēmies Valentīns Pelēcis. Vienas no pirmajām ir trimdas mākslinieka un rakstnieka Tālivalža Ķiķaukas pārdomas (1965,72/73), savukārt no Latvijas puses kā pirmās publicētas Ojāra Vācieša pārdomas (1965,74/75). Pēc raksta publicēšanas Vācietis Pelēcim raksta: Paldies par visu labo, ko teicāt, un ļoti žēl, ka mans raksts Jums sagādās nepatikšanas. Atklāti sakot, no noteiktām emigrācijas aprindām citu neko godīgs cilvēks nemaz nevar sagaidīt. Godīgs, negodīgs, bet es, piemēram, negaidu un pat iedomājos vārdus, kādos mani godās. [34] Tātad Pelēcis informējis Vācieti par trimdas sabiedrības viedokļiem par šo rakstu.
Tām seko saruna ar trimdā mītošo rakstnieku Arnoldu Apsi (1966,78/79), Latvijas dzejnieka, žurnāla Karogs redaktora Andra Vējāna apcere (1967, 82/82), vēlāk (ne vairs zem nosaukuma „Autoru domas”) tiek publicēti Latvijas dzejnieka Bruno Saulīša (1968,92/93), trimdas vislasītākā rakstnieka Anšlava Eglīša (1968,94/95), Latvijas jauno, moderno dzejnieku Imanta Ziedoņa (1969,96/97) un Māra Čaklā (1970,100/101) iesūtītie raksti. Bruno Saulītis savā rakstā „Vēss prāts un krietna iecietība” parādās kā gana kompetents trimdas literatūras un sabiedrības pazinējs, Tilta regulārs lasītājs. Kaut savu rakstu viņš iesāk ar ironiju gan par neparasto tribīni, t.i., žurnālu, ko lasa viņam ikdienā nesastopami cilvēki, gan par žurnāla lasītājiem atvēlēto apskaužamo iespēju pēc rakstiņa izlasīšanas publicēt žurnālā vēstules, komentārus, iebildes un piebildes, pierādot, ka cienījamais dzimtenes rakstnieks kārtējo reizi atkal nodarbojies ar propagandu. [35] Atsaukdamies uz Tālivalža Ķiķaukas rakstu, kur iztirzāta arī literatūra Padomju Latvijā un latviešu literatūras popularizēšanas iespējas pasaulē, Saulītis argumentē ar trimdas dzejas analīzi, atsaukdamies uz izlasīto trimdas dzejas antoloģiju Dzejas un sejas, kas „Grāmatu Drauga” apgādā iznāca 1962. gadā ASV.
1965. gadā pie jaunatnes žurnāla Mēs pastāvošā studiju grupa izdeva referātu krājumu Kaut šķirti, tomēr nešķirami. Tajā ar Viļa Lauska ievadu bija ievietots dzejoļu kopojums ”Tur un te” – dzejoļi par Rīgas tēmu, ko sarakstījuši gan dzejnieki Latvijā, gan arī trimdā [36]. Kā atzīst Valters Nollendorfs, viens no šīs studiju grupas dalībniekiem, Latvijas okupācijas laiks diemžēl nebija laiks, kad poētika varēja būt brīva no politikas – ne komunistu pārvaldītajā Latvijā, ne Rietumu latviešu sabiedrībā. Okupācija obligāti uzspieda savu zīmogu visam, arī dzejai. Palaikam arī trimdā dzejniekus un viņu darbus vērtēja, vadoties vairāk no patriotiski politiskām mērauklām nekā no mākslinieciskās vērtības. Kritizēja un no publiskās aprites centās izslēgt dzejniekus, kuri bija atraduši kontaktus Latvijā. Tai pašā laikā uzslavēja dzejniekus Latvijā, kuri bija nonākuši Komunistiskās partijas ideologu uzmanības lokā. Tas, protams, viņiem nevarēja nākt par labu. Vai bija pareizi dot papildu iemeslu partijas ideologiem un čekai apklusināt dzejas balsi? Vai tomēr vērtēt dzeju kā dzeju un nemeklēt tajā tikai un vienīgi politiskus zemtekstus?” [37]
Kā spilgts intelektuāls cīniņš turpinās jau 60. gadu pirmajā pusē iesāktā sarakste starp KKS vadītāju Leonīdu Rimjanu un ASV dzīvojošo latviešu trimdas literatūrzinātnieku un sovjetologu Rolfu Ekmani. Ekmanis arvien atklātāk un kritiskāk izsaka savas pārdomas: Apsveicama bija Monikas Zariņas dzeju publicēšana „Karogā” un atsevišķā grāmatelē. Protams, katram ir skaidrs, ka, tāpat kā Austrālijas Dambīša nedzeju publicēšanā, šajā rīcībā, Jūsu vārdiem izsakoties, „slēpjas pa apslēptam sprungulim”. Tomēr, ar vai bez sprunguļiem, varētu turpināt tādā pat garā. Bez tam, ja izdevniecība „Liesma” pārdrukātu, piemēram, Tauna „Laulības ar pilsētu”, jeb Kraujietes dzeju krājumu „No aizpirktās paradīzes”, jeb Soduma pirmklasīgi tulkoto Džeimsa Džoisa „Ulisu”, jeb Indras Gubiņas romānu „Gandrīz karaliene”, varu saderēt, ka šīs grāmatas pazustu no veikalu plauktiem tikpat ātri, ja ne ātrāk, kā Ziedoņa „Motocikls”, Eglona „Kāpj dūmu stabi”, Laganovska „Kad vēji šalc”, Heislera „Kāda būsi sirds?”. (..) Liels solis kultūras sakaru labā tiktu sperts, ja Latvijā pieļautu saņemt trimdā sarakstīto beletristiku tikpat brīvi kā šeit var saņemt kuru katru daiļliteratūras darbu (un pat vispropagandistiskāko brošūru) no PSRS. Arizonas valsts universitātes bibliotēkā, piemēra dēļ, katram ir pieejami ne tikai „Pravda”, „Izvestija”, „Trud”, „Ļiteraturnaja Gazeta”, „Krokodil”, „Zvezda”, „Novij Mir”, „Moskva”, „Kuļtura i žizņ” un daudzi citi krievu izdevumi, bet arī „Cīņa”, „Zvaigzne”, „LPSR ZA Vēstis” un „Sovetskaja Latvija”.” [38]
Savās vēstulēs Leonīdam Rimjanam Rolfs Ekmanis atklāti pauž arī savus uzskatus par literatūru Latvijā, kas nozīmīgi gan tā laika, gan šodienas izpratnei par skatījumu „no malas” uz Padomju Latvijas literārajiem procesiem. Ja šie trāpīgie redzējumi brīvi ieplūstu Latvijas literatūrkritiskajā domā, tie iegūtu respektu un konstruktīvu pielietojumu, taču tieši tas bija nevēlamākais rezultāts padomju oficiālajiem literārā procesa uzraudzītājiem. Kādā vēstulē Ekmanis ironiski priecājas, ka no komitejas puses tiek izrādīta interese par svešatnes latviešu domām sakarā ar jauno dzimtenes latviešu literātu darbu saturu un formu. Taču, izsakot aizdomas, ka komitejas interese ir vairāk „kroņa” interese, Ekmanis atzīst, ka personīgi pēdējo gadu ražojumos nav bijis laika sistemātiski iedziļināties, bet domājot drīzumā to darīt (to Rolfs Ekmanis augstā līmenī paveica gan savā disertācijā un uz tās bāzes sarakstītajā grāmatā angļu valodā Latvian Literature under the Soviets: 1940-1975 – ASV,1978, gan daudzajās publikācijās trimdas periodikā). Vēstulē Ekmanis pauž gandarījumu, ka arī paši Padomju Latvijas autori ieinteresēti trimdas kritiķu (Leonīds Rimjans trimdiniekus lielākoties vērtē kā cilvēkus, kas pārdevuši savu dzimteni un tautu) spriedumos, tātad tas ir skaidrs pierādījums tam, ka Ziedonis, Vācietis, Eglons, Brīdaka, Čaklais u.c. latviešu intelektuāļi nebūtu gatavi pievienoties Jūsu domām par „dzimtenes un tautas pārdošanu”! Skaidrs ir arī tas, ka daudzi no viņiem – ja tikai to pieļautu – labprāt pasūtinātu vai citādā veidā iepazītos ar „Jauno Gaitu”, „Tiltu”, „Brīvību”, „Akadēmisko dzīvi”, „Laiku” u.c. trimdas publikācijām. Domāju, ka Imantam Ziedonim, piemēram, nekas nebūtu pretī izlasīt Gunara Gravas rakstu „Novators, kam apvāršņi par tuvu” (JG, Nr.57). [39]
Savu personisko nostāju Rolfs Ekmanis deklarē sekojoši: Tāpat kā simtiem citu latviešu, vēlos sekot iezīmēm mūsdienu kultūras gaitā gan trimdā, gan dzimtenē. Esmu viens no tiem, kas aizstāv garīgas koeksistences uzturēšanu starp visiem latviešiem, lai arī kur tie neatrastos. Protams, tai jābūt īstai, neviltotai koeksistencei un ne tik vienpusīgai, kā tas tiek bazūnēts „Dzimtenes balsī”. Sajūsmā rauju cepuri nost dzimtenes latviešu sasniegumu priekšā dzejā, valodniecībā, mūzikā. Atzinību pelnījuši pēdējos gados tādi talantīgi dzejdari kā Ziedonis, Vācietis, Belševica, Čaklais; lai arī retāk, izcēlušies arī daži prozas rakstnieki – Vilks, Eglons, Zigmonte, Brīdaka, Purs, Skujiņš. Drāma un literatūrkritika vēl vienmēr ždanovisma laiku līmenī – krievu biedri Maskavā un Ļeņingradā šajās nozarēs izrādījušies daudz „progresīvāki”. Daži pozitīvi momenti vērojami arī priekšpadomju literatūras (klasiskā mantojuma) un kultūras izvērtēšanā, pārvērtēšanā, etc. [40]
Leonīda Rimjana reakcija uz šiem Ekmaņa atklātības un izaicinājuma pilnajiem uzskatiem un priekšlikumiem ir iecietīga: Manuprāt, visnopietnākais no Jūsu izteiktajiem priekšlikumiem ir ierosinājums rīkot jauno literātu simpoziju „Karogā” vai „Jaunajā Gaitā”. Jā, „Karogs” vai jaunatnes žurnāls ievietotu nesagrozītus svešatnes latviešu literātu darbus, arī izdevniecības saprastu emigrācijas literātu dabisko tieksmi pēc plašākas latviešu lasītāju auditorijas. Bet vai kaut viens no Jūsu nosauktās autoru virknes ir meklējis iespēju publicēties dzimtenē, iesniedzis mūsu izdevniecībām savus manuskriptus? Vai Jūs varat nosaukt kādu, kas to vēlētos, vai „Jaunā Gaita” kādu ir skubinājusi to darīt? Līdz šim, cik zināms, emigrācijas konservatīvā prese un prettautisko organizāciju vadība visnotaļ apkaroja jebkādus sakarus ar dzimteni. Būtu tiešām iepriecinoši, ja šis aizliegums vairs nepastāvētu. Tad varētu šo domu apmaiņu turpināt un vērst plašumā, un varbūt tiešām rastos kāds atrisinājums. Tikai brīdinu – Jums jāņem vērā, ka koeksistence ideoloģijas jautājumos nav tik vienkāršs jēdziens, kā Jūs iedomājaties. Vairāku emigrācijas organizāciju mērķis, kā liecina jūsu prese, ir gāzt tautas varu dzimtenē. Vai tad mums būtu jāpiepalīdz šo mērķu īstenošanā? (..) Dabiski, ka emigrācijas literāti, svešā un bieži vien Padomju Latvijai, tās tautai naidīgā vidē dzīvodami, ir uzsūkuši daudz ko mums (ceru, ka Jūs neuztversiet šo „mums” pēc savas iegribas, bet tā, kā tas ir domāts, -- mums, latviešiem dzimtenē) svešu, nepieņemamu. Nerunāšu te par tādiem vecākās paaudzes literātu darbiem kā V.Pelēča grāmatu „Sieksta”, kad lasot sametas žēl – kam gan šķiests talanta laiks! – bet par, piemēram, tādām parādībām, kā Gunāra Irbes rakstījumu „Göteborgs Tidningen” š. g. 11.maija numurā, ko pat ar lielāko piespiešanos nevar nosaukt par recenziju. Šādu „recenzentu” gara bērni viegli definējami: prettautiska propaganda, kas godīgam kultūras darbiniekam liek no tās novērsties sašutumā. Irbes kungs pat nav papūlējies būt oriģināls, gandrīz vārdu vārdā izmantodams J.Dzirkaļa brošūrā „Kāpēc viņi bēga?” fiksēto faktu par savu studiju apmaksu. Tādēļ vēlreiz atgādinu – ideoloģiskos jautājumos kompromisu nav un nebūs. Tas fakts, ka „Laiks” iespieda Ēvalda Vilka „Vienpadsmit [41] kilometrus”, nav nekāds kritērijs – Jūs, Ekmaņa kungs, noteikti labāk zināsiet, kādēļ un kā šādos gadījumos notiek daiļdarbu atlase, ko tajos meklē un par katru cenu grib saskatīt. [42]
Rimjana vēstulē neprecīzi minētais Ēvalda Vilka garstāsts „Divpadsmit kilometri” trimdas presē [43] tika drukāts tā centrālās problēmas dēļ: kara laika noziegumos vainojami gan tie cilvēki, kas mīt rietumos, gan austrumos. Tāpat Vilks izvirza jautājumu, kāpēc padomju režīmam ir tik daudz oponentu gan pašā savienībā, gan aiz tās robežām. Trimdas literatūrzinātnieks Juris Silenieks 1974. gadā Ēvaldu Vilku raksturojis kā vienu no visgodīgākajiem Latvijas rakstniekiem, uzsverot, ka Vilkam nepiemīt klišejiskums, viņš parāda, kā cilvēks, kad tiek apklusināti un paslēpti politiskie un ideoloģiskie lozungi, paliek viens un bezpalīdzīgs radījums – vienlaicīgi negodīgās politiskās sistēmas upuris un līdzvainīgais [44].
Turpinās arī padomju diplomātu darbs latviešu trimdas zemēs. 1967.22.V Žanis Zakenfelds ziņo, ka Stokholmā viņu apmeklējis dramaturgs Mārtiņš Zīverts, lai informētu par savu plānoto braucienu uz Latviju. Viņš arī stāstījis, ka ekstrēmisti no latviešu PEN kluba Stokholmā nolēmuši izslēgt Uldi Ģērmani par viņa rakstiem Brīvībā, kur viņš aprakstījis savu braucienu uz Latviju, kā arī par viņa publicēto stāstu Literatūrā un Mākslā. No savas puses Zakenfelds ziņo, ka Zīverta plānotais Latvijas apmeklējums izsaucis apjukumu trimdas aprindās un viņi steidzīgi organizējuši rakstniekam braucienu uz ASV, garantējot honorāru par tur izrādītajām lugām [45].
60. gadu vidū Latvijā bijusi iecere izdot literatūras antoloģiju, kur būtu iekļauti arī trimdas („emigrācijas”) autori. Sastādītāju vidū arī Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis. Tā 1967. gadā vēstulē Vācietis lūdz Moniku Zariņu izteikt savas domas par 10 antoloģijā iekļaujamiem trimdas dzejniekiem: Pasaki man, lūdzu, ko tu par katru domā. Domāti ir apmēram desmit: Tauns, Saliņš, Stumbrs, Zemdega, Bičole, Krāslavietiis un Ķiķauka. Man ir ļoti svarīgi zināt tavas domas. Mēs savējās te jau esam sastiķējuši. [46] Šāda antoloģija gan netiek izdota.
[1] 1961. gadā XXII PSKP kongress pieņēma programmu – par nāciju tuvināšanos, līdz sasniegta pilnīga vienība.
[2] Lešinskis, Imants. „Kultūras sakari vai etniskā spiegošana. To kādreizējā veidotāja viedoklis”. Latvija Šodien 1984,14:111. .
[3] Ģērmanis, Uldis. Zināšanai. Raksti par mūsu un padomju lietām. Stokholma, 1986:20.
[4] Turpat:117.
[5] Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs statūti. Noraksts. Anitas un Gunša Liepiņu privātais arhīvs Toronto, Kanādā.
[6] Laiks 1975.5.II; Austrālijas Latvietis Nr.1363
[7] Ģērmanis, Uldis. Zināšanai. Par mūsu un padomju lietām. Stokholmā: Ziemeļzvaigzne, 1986:121.
[8] Saruna ar Jāni Aneraudu 2004. gada februārī. Pieraksts Evas Eglājas-Kristsones personiskajā arhīvā
[9] 1965. gada martā
[10] Auziņš, Imants. „Dažas atmiņstundas”. Varavīksne 1994
[11] Turpat.
[12] Dambītis, Roberts. Lasot Jūsu žurnālu, it kā redzu lielo pārmaiņu starp seno un tagadējo dzīvi. Traktori un darba rosme dzimtenes laukos patīkami satrauc arī manu sirdi šeit tālajā Austrālijā.
[13] Roberta Dambīša dzejoļu publikācija. Lauku Dzīve 1964,11:31.
[14] Dambītis, Roberts. Zem Dienvidu krusta, Rīgā, 1964:12.
[15] Tilts 1966, 76/77:70.
[16] Turpat.
[17] Monika Zariņa bija JG redaktore pāris numuriem.
[18] Zintis iznāca 60. gados angļu valodā, bet īpašu popularitāti neguva.
[19] Zariņa, Monika. Prievīšu raksti. Rīgā: Zvaigzne, 1965:4.
[20] Turpat:27.
[21] Turpat:20.
[22] Selga, Gunārs. „Apvārsnis dzimtenes pusē”. Literatūra un Māksla 1965.30.X.
[23] Skat. Anerauds, Jānis. „Kad pamalē jau dunēja…” Karogs 1982,5:110-111; „Dzeja Latvijas vasarā. Preses namā”. Dzimtenes Balss 1981.16.VII; Vējāns, Andris. „Monikas Zariņas dzeja”. Dzimtenes Balss 1986.16.I; Zariņa, Monika. „Brīvdienu piezīmes”. Dzimtenes Balss 1984.19.IV.
[24] Auziņš, Imants. „Skaidrojums G. Zariņa dzejoļu ciklam „Vēstules vēl neiepazītiem draugiem”. Varavīksne 1994
[25] Turpat.
[26] Ceplis, Rimands. „Uz naža asmens. Iz kultūras sakaru vēstures. Guntis Zariņš”. Karogs 2001,2:172 -200.
[27] Par Gunša Zariņa nāvi. Austrālijas Latvietis 1965.15.X:2.
[28] „Būsim pazīstami!” Svešuma Balss 1965,1 (jūnijs).
[29] Lilitas Zaļkalnes nepublicēts referāts „Dzimtenes Balss suplements”, nolasīts AABS (Association for Advancement of Baltic Studies) konferencē Kanādā, Toronto, 2004. gada jūnijā.
[30] Roberts Dambītis vēstulē Ojāram Vācietim 1966.30.IV RTMM 518765
[31] Valdis Krāslavietis vēstulē Ojāram Vācietim 1966.21.X RTMM KKS Tēvz K35/3, 561501
[32] Ojārs Vācietis vēstulē Valdim Krāslavietim 1966.17.XII RTMM 561502
[33] Tilts 1966,78/79:16.
[34] Ojārs Vācietis vēstulē Valentīnam Pelēcim , 1966.05.I OVMM inv.nr. K: 61.
[35] „Bruno Saulītis stāsta”. Tilts 1968,92/93:8.
[36] Lausks, Vilis. „Tur un te”. Kaut šķirti, tomēr nešķiŗami. Kalamazoo: Studiju grupa, 1965:49–59. Vilis Lausks bija kopīgs pseidonīms Valteram Nollendorfam, Aivaram un Valijai Ruņģiem.
[37] Nollendorfs, Valters. „Vizma Belševica dvēselei un garam”. Referāts nolasīts Vizmai Belševicai veltītā konferencē 2006.27.X, Rīgā.
[38] Rolfa Ekmaņa vēstulē Leonīdam Rimjanam 1966. gada jūlijā. RTMM 558862
[39] Turpat.
[40] Turpat.
[41] Patiesībā - „Divpadsmit kilometri”
[42] Leonīda Rimjana vēstulē Rolfam Ekmanim 1966.28.X. RTMM 558862
[43] Vilks, Ēvalds. „Divpadsmit kilometri”. Laiks 1966.
[44] Silenieks, Juris. Books Abroad 48/4 (Autumn 1974): 823.
[45] Diplomāta dienasgrāmata LVA fonds Nr.1051.
[46] Ojāra Vācieša vēstulē Monikai Zariņai, 1967.10.XII. OVMM inv.nr. K:143.