Jaunā Gaita nr. 255. Decembris 2008
Eva Eglāja-Kristsone
OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – I DAĻA
ATKUŠŅA IETEKMES LAIKS (1955-1963)
Laikmets, kuru apzīmē ar metaforu „Atkusnis”, Padomju Savienībā iesākas pēc diktatora Staļina nāves (1953), kam sekoja diktatūras atslābums, nacionālo spaidu mazināšanās nekrievu republikās, masveida amnestijas politiski sodītajiem, salīdzinoši lielākas tiesības un brīvības visiem iedzīvotājiem.
20. gs. 50. gadu vidū mainās arī padomju režīma ideoloģiskās cīņas metodes un uzdevumi starpvalstu attiecībās, arī attiecībās ar emigrantu kopienām. 1955. gadā ar mērķi it kā atjaunot sakarus ar kara gados svešumā aizrautajiem vai aizvilinātajiem pilsoņiem [1], sāk darboties PSRS komiteja „Par atgriešanos dzimtenē” [2] ar sēdekli Austrumberlīnē. [3] Komitejai ir arī savs latviešu sektors [4] (tajā strādājuši vairāki arī vēlāk pazīstami kultūras sakaru speciālisti – Ādolfs Talcis [5], Žanis Zakenfelds [6]). Šajā gadā PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izsludina amnestiju tiem, kas kara gados sadarbojušies ar vācu okupantiem, arī tiem, kas atstājuši dzimteni, izņemot kara noziedzniekus. No 1955. gada sākās plaša sarakste starp trimdas latviešiem un Latvijā palikušiem radiem, draugiem, bijušajiem skolas vai darba biedriem. Daudziem trimdas latviešiem tiek sūtītas grāmatas no Latvijas. Tajā pašā gadā sāk izdot arī laikrakstu krievu valodā Za vozvraščeņije v Rodinu (Par Atgriešanos Dzimtenē). 1956. gadā sāk iznākt šīs avīzes latviskā versija. Laikraksts publicēja reportāžas par repatriantu labiekārtoto dzīvi dzimtenē, rakstus par padomju sasniegumiem dažādās nozarēs, aprakstus par personām, kuras apvainoja kara noziegumos. Latvijā laikraksts bija slepens. Triju gadu laikā režīms secināja, ka nenotiks un pat vairs nebūtu vēlama masveida repatriācija. 1958. gadā laikrakstu pārdēvē par Dzimtenes Balsi [7]. Komiteju 1960. gadā pārdēvē par Komiteju repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs [8]. 14 mēnešus vēlāk, t. i., 1961. gada maijā, Rīgā tiek dibināta Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļa, kuras tiešā pārziņā pārgāja Dzimtenes Balss ar redakcijas sēdekli Rīgā.
50. gadu otrajā pusē dažās Padomju Savienības vēstniecībās sāka darboties latviešu kultūras atašeji, no kuriem rosīgākais bija Leonīds Rimjans Zviedrijā. Viņš prata izmantot to, ka Padomju Savienībā sakarā ar oficiālu Staļina politikas nosodīšanu Maskavas nacionālā politika kļuva liberālāka. Rimjans varēja norādīt, ka Latvijā tiek radīti labvēlīgi apstākļi latviešu kultūrai. Viņš izplatīja padomju Latvijas grāmatas, žurnālus, izrādīja Latvijas filmas. 1958. gadā Rimjans panāca diriģenta Leona Reitera (1926-1976) repatriēšanos. Komiteja dažādi centās panākt rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa repatriēšanos. Žurnāls Karogs publicēja Jāņa Jaunsudrabiņa Es stāstu savai sievai (1946, papildināts 1951). Arī Jaunsudrabiņa Zaļā grāmata, kas uzrakstīta Vācijā (1950-1951), tiek publicēta 1959. gadā Rīgā ar Jāņa Sudrabkalna ievadvārdiem. Notikusi Jaunsudrabiņa sarakste ar Ernestu Birznieku-Upīti un Sudrabkalnu. Jaunsudrabiņš bijis noraizējies, vai patiesi vēl stāv Brīvības piemineklis, universitāte un operteātris [9]. Kā liels Komitejas par atgriešanos dzimtenē panākums tika aprakstīta [10] Jaunsudrabiņa viesošanās pie komitejas pārstāvjiem Austrumberlīnē (1958). Tomēr komitejas vadītāju cerības, ka rakstnieks repatriēsies, nepiepildījās.
Atašejam Leonīdam Rimjanam kopš 1959. gada bijušas regulāras sarunas ar Zviedrijā dzīvojošo dramaturgu Mārtiņu Zīvertu [11]. 50. gadu nogalē pirmo reizi pēckara posmā Latvijas teātru afišās parādās arī trimdā dzīvojošā rakstnieka darbu nosaukumi. Dailes teātrī iestudē Zīverta komēdiju Minhauzena precības, Drāmas teātrī – lugu Āksts, Valmieras teātrī – Ķīnas vāzi. Visi iestudētie darbi tapuši pirms 1944. gada, trimdā sarakstītajiem Zīverta darbiem teātri nepievēršas, taču dramaturga vārds Latvijā ir atgriezies. Iemesls, kāpēc nenotiek pievēršanās pēckara un trimdas gados sarakstītajiem darbiem, nebūt nav tikai ideoloģiskās nostādnes, bet arī paša dramaturga piesardzība.
50. gadu vidū un otrajā pusē Latvijas PSR valdībā un LKP uz laiku toņa noteicēji ir tā sauktie nacionālkomunisti, no kuriem spilgtākie ir Eduards Berklavs, Vilis Krūmiņš, Pauls Dzērve, Voldemārs Kalpiņš, kuri tiecās pārtraukt smagās rūpniecības attīstību, lai apturētu masveidīgu cittautiešu ieplūšanu Latvijā. Gan viņi, gan LKP 1.sekretārs Jānis Kalnbērziņš uzstāja, ka visiem LPSR padomju, partijas un saimnieciskajiem darbiniekiem ir jāprot latviešu valoda. 1959. gadā Maskava nomainīja LPSR augstāko vadību, sodīja nacionālkomunistus un likvidēja viņu iestādes. Līdzšinējā LKP 1.sekretāra Jāņa Kalnbērziņa vietu ieņem nacionālkomunistu apkarotājs Arvīds Pelše.
50. gadu vidus iezīmē robežu padomju kultūrpolitikas procesā. Sāk mainīties režīma prasības pret literatūru un kultūru. Literatūras un kultūras apritē atgriežas daudzi vecākās paaudzes latviešu autori un darbi, kuri Staļina laikos bija aizliegti. Arvien populārāki kļūst jauni autori un viņu darbi. Literārās dzīves regulēšanā joprojām liela nozīme ir PSKP ideoloģisko prasību neviltotai vai šķietamai respektēšanai, tomēr būtiskāka kļūst literatūras paškustība. Aizliegumu sistēma brīžiem atslābst, brīžiem transformējas. Varas un mākslas pretnostatījums kļūst redzamāks. Neraugoties uz varas iestāžu uzraudzību un literātu kompromisiem, literatūra šai laika posmā kļūst par vērā ņemamu garīgu spēku un brīžiem pat par vienīgo relatīvi brīvo domu izpausmes jomu totalitārajā valstī. Tiecoties izrauties no ierobežojumiem, tā cenšas kļūt par līdzvērtīgu spēku oficiālajai ideoloģijai, respektīvi, kalpot ne tikai kā literatūra, bet arī kā citādi neafišējamo domu un jūtu izpausmes sfēra [12].
Viens no latviešu t.s. nacionālkomunistiem, Atkušņa laika LPSR Kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš laikrakstā Literatūra un Māksla nāk klajā ar viedokli, ka vajag izdot latviešu klasiķus, arī emigrantu rakstniekus: ...Latvijā jāpublicē emigrācijas rakstnieku darbi, kuros parādīta emigrantu grūtā dzīve. [13] Pēc gada LKP CK plēnums (1957.X) cenšas iezīmēt rakstnieku turpmāko darbu. Arvīds Pelše, kurš pēc kara ir LKP CK sekretārs, lasa garu, rūpīgi gatavotu ziņojumu par inteliģences darbu, sevišķi par literatūras uzdevumiem saistībā ar Ņikitas Hruščova runām. Kalpiņam šajā runā tiek veltīti pārmetumi, ka viņš aizstāv latviešu „baltās emigrācijas” rakstniekus ar musinošiem rakstiem laikrakstā Literatūra un Māksla, dezorientējot lasītājus jautājumā par partijas politiku literatūrā un mākslā [14]. Minētajā plēnumā Pelšes viedoklis tomēr negūst pārsvaru.
Voldemāra Kalpiņa kultūrpolitikas aizvējā žurnāls Zvaigzne (1957,1) aizsāk publicēt trimdā dzīvojošā Anšlava Eglīša tēlojumus Neierastā Amerika (ar autora zīmējumiem). Kā rakstīts publikācijas ievadvārdos, tie ir interesants dokuments par to latviešu tautas zaru, kas sācis atkalst un atrāvies no tautas zaļoksnējā ozola, agrāk vai vēlāk nokaltīs un aizies bojā, un kura vienīgais glābiņš – atgriezties savas dzimtās zemes dzīvinošajā klēpī. [15] Tomēr publicēšana tiek pēc otrā turpinājuma Zvaigznē (1957,2) strauji pārtraukta.
Rakstnieks Laimonis Purs, Zvaigznes redakcijas ilggadīgs darbinieks, minējis, ka Eglīša romānu piespieda pārtraukt publicēt, jo Galvenā literatūras pārvalde nedeva to nelielo divu burtu un piecu ciparu kodu (piemēram, JT24718), kas redzams pēdējā lappusē, kreisā stūra pašā apakšā un bez kura tipogrāfija nedrīkstēja drukāt nevienu padomju žurnālu un avīzi [16]. Zvaigznes tirāža 50. gadu otrajā pusē tuvojusies 100 000 eksemplāru, reizēm žurnāla spekulatīvā cena sakāpusi līdz 25 rubļiem. Purs savā memuārgrāmatā Aizejot atskaties (2006) nāk klajā ar personisku uzskatu, ka Zvaigzne vērtējama kā pārdrošākais izdevums 50. gadu Latvijā un pat kā disidentiskākais izdevums visā Padomju Savienībā, kas Staļina pēcprocesā pirmais [17] sācis drupināt toreiz šķietami nesadrupināmo dzelzsbetona milzi. [18]
Meklējot atbildi jautājumam, kāpēc tika pārtraukta Anšlava Eglīša grāmatas Neierastā Amerika pārpublicēšana, iemeslu visprecīzāk raksturo Ingrīdas Sokolovas raksts „Par kalstošu zaru…” (1958). Runājot par emigrācijas autoru darbiem, kuros atspoguļota dzīve Amerikā, Sokolova aizrāda, ka Amerikas ikdienas kritika, kas vēl spilgtāk un skaļāk izpaužas mums visiem pazīstamajā Anšlava Eglīša darbā „Neierastā Amerika”, ir tikai vienreizēja reakcija uz eiropiešu neierastām un palaikam nesaprotamām, asām pretrunām, mežonīgām ieražām un izdarībām aizokeāna zemē. Tādu pašu reakciju varētu izsaukt jebkura cita eksotiska, teiksim, dzīve uz Marsa vai uz Mēness, un tādēļ šīs kritikas pamats nebūt nav demokrātisks. [19] Sokolova vēl uzsver, ka Anšlavs Eglītis ir sarakstījis arī tādus darbus kā Es nebiju varonis un Adžurdžonga, kurus raksta autore apzīmē par absolūta nihilisma paraugu, kurā bez tam rod savu vietu arī tādas, ne mazāk kaitīgas tendences kā viltus pacifisms, bioloģisms, zooloģisks naids pret visu, kas nav saistīts ar latvisko, tāpat Sokolova apgalvo, ka Anšlavam Eglītim nav nekādas daļas par idejām, sabiedriskiem pienākumiem un cilvēku personīgām tieksmēm. Visu taču glābj bioloģiskais instinkts! [20] Ar līdzīgu mērķi – noniecināt, izsmiet – 1958., 1959. gadā Latvijas presē parādās vairāki raksti, kur analizēta trimdas literatūra un literatūrzinātne.
Trimdā 50. gados būtiska ir jaunas rakstnieku paaudzes ienākšana literatūras apritē. Tie bija Latvijas brīvvalstī 20. un 30. gados dzimušie, bet jau ar Rietumos iegūtām literārām zināšanām un kritisku, pat izaicinošu pieeju gan saturā, gan formā. Jaunā paaudze sāka veidot periodiskus izdevumus ar jaunām idejām un svaigu redzējumu. Žurnāli Ulubele un Raksti bija īslaicīgas parādības, bet līdz pat šai dienai iznāk 1955. gadā Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības (ALJA) iesāktā Jaunā Gaita (turpmāk – JG), kas pāris gadu laikā kļuva par jaunā avangarda pulcēšanās centru. JG ap sevi pulcēja un tajā publicējās daudzi jauni autori, kas, svešumā aizbraucot, latviešu lasītājam vēl nebija zināmi, bet vēlāk veidoja trimdas literatūras mugurkaulu: Olafs Stumbrs, Linards Tauns, Gunars Saliņš, Valdis Krāslavietis, Astrīde Ivaska, Richards Rīdzinieks, Aina Zemdega, Roberts Mūks, Jānis Krēsliņš, Indra Gubiņa, Benita Veisberga, Dzintars Sodums, Baiba Bičole un citi. Līdz ar to bija piepildījies Jāņa Jaunsudrabiņa vēlējums Jaunajai Gaitai (1959,21) : Aveņu kauli / Vecajiem ierē. – / Jaunie lai sauli / Cēli nes pierē. Šis avangards žurnālu iecerēja kā rakstu krājumu kultūrai un brīvai domai un kritizēja trimdas vecāko paaudzi par ideju sastingumu. Konstatējot, ka okupētajā Latvijā izveidojusies jauna dzejnieku un rakstnieku paaudze, kas pēcstaļinisma apstākļos atļaujas pieskarties agrāk neiedomājamām tēmām agrāk neiedomājamā formā, JG sāk piesardzīgi pārpublicēt šo autoru darbus. [21] Padomju režīma Rīgas aparāta acīs JG bija viens no nevēlamākajiem izdevumiem. Ir ziņas, ka JG dedzināta līdz ar citiem pretpadomju izdevumiem, un, kā komunikāciju zinātņu pētniece Aina Štrāle rakstā par padomju cenzūras iestādes Glavļit (Glavnoje ļiteraturnoje upravļeņije jeb Galvenā literatūras pārvalde) darbību Latvijā [22] atklāj, ka padomju cenzori JG apzīmogojuši ar diviem sešstūriem, kas nozīmē, ka JG ir padomju cilvēkam sevišķi nevēlams un kaitīgs izdevums, kamēr mazāk kaitīgās no Rietumiem nākušās publikācijas apzīmogoja tikai ar vienu sešstūri. Otrs tikpat nevēlams izdevums bija Latvijas sociāldemokrātu mēnešraksts Brīvība (Stokholmā).
Pirmais no trimdas periodikā publicētajiem (JG9,1957) padomju Latvijas jaunajiem autoriem ir Ojārs Vācietis, vispirms ar izjusto dzejoli „Pēc ilgas šķiršanās. (Rīga)”. Neraugoties uz to, ka Vācietis jaungaitniekiem bija labi zināms arī kā kaismīgs „komunisma cēlājs dzejā”, šķita interesanti publicēt kādu jaunu, svaigu talantu, kura radošās biogrāfijas sākums nav saistāms ar brīvās Latvijas laiku pirms II Pasaules kara. Citāts no pirmā panta: Cērt man sejā, cik gribi, nakts brāzmainā, / Bet es skatos, kur asfalta stīga / Izkūst tumsā, un pamalē blāzmaina / Tu nāc pretī nakts ugunīs, Rīga.
Trimdas kultūras darbinieki, kas veidoja žurnālu JG, bija Vācieša paaudzes pārstāvji dzelzs priekškara otrā pusē. Kā skaidro viens no ilggadējiem JG veidotājiem Valters Nollendorfs, „jaungaitnieku” attieksme pret Padomju Latvijas literatūru bija divējāda: 1) humoristiski satīriska pieeja; 2) vēlme atrast un izprast savus vienaudžus – literātus Latvijā. [23]
Ja Ojāra Vācieša dzejas publicējumu varam klasificēt kā vēlmi izprast savus vienaudžus, tad pirmajai – humoristiski satīriskajai pieejai – spilgts piemērs ir JG publicētie Latvijas dzejnieku (Mirdza Ķempe, Jānis Sudrabkalns, Meinhards Rudzītis, Edgars Damburs, Harijs Heislers, Arvīds Skalbe, Ojārs Vācietis u.c.) dzejoļi par Ļeņinu [24]. Tieši šo JG humora nodaļā Skabarga ievietoto dzejoļu dēļ pieņemas uzbrukumi JG no trimdas sabiedrības aprindām, kuras humoru šajā ļeņiniādē neredz. Ar aizdomām tiek uzlūkoti arī citu Latvijā sacerētu dzejoļu pārpublicējumi – neraugoties uz to, ka tie ievietoti nodaļā ar nosaukumu Starp papēdi un zemi. Iezīmes apspiestās Latvijas jauno autoru dzejā. Šo nodaļu veidoja dzejnieks Andrejs Irbe. 1958. gada JG numuros šajā sadaļā tiek publicēta Ārijas Elksnes, Arvīda Skalbes, Ojāra Vācieša dzeja.
1958. gadā JG aicina piedalīties simpozijā par sekojošiem jautājumiem: „Kā pavērt ceļu latviešu kultūrai pasaulē?” un „Kā atdzīvināt šķietami pamirušo latviešu literatūru?”. Izsūtītajos uzaicinājuma tekstos otrais jautājums kā problēma ir izvērsts sekojoši: Padomju Latvijā, kā zināms, autori ir spiesti rakstīt sociālistiskā reālisma garā un par drosmīgiem, dusmīgiem un nepaklausīgiem jauniem autoriem „Cīņa” raksta apmēram tā: Tā vien liekas, ka jaunie autori atsvešinājušies no savas tautas, atstājuši visu veselīgo, dzīvinošo, dabīgo un iegājuši paštīksmināšanās pakāpēs, lai ar saviem darbiem nekalpotu vis savai tautai, bet sev līdzīgai šaurai grupiņai. Arī trimdas latviešu literatūra nevar lepoties ar izciliem darbiem – darbiem, kas dotu radīšanas impulsu pašiem jaunākiem rakstītājiem un tulkošanas impulsu rietumniekiem. Maz mums īsta pārdzīvojuma brīdī radušos daiļdarbu”. [25] Lai trimdas lasītājiem atklātu literatūras procesu dzimtenē un uzzinātu Latvijas jauno intelektuāļu domas, JG pārpublicē fragmentus no Padomju Latvijas preses, kur tiek runāts par literatūras un mākslas problēmām. Redzama vieta JG publikācijās ir Ojāra Vācieša personībai un dinamiskajiem rakstiem presē. JG21(1959) publicēts fragments (pārpublicēts no laikraksta Literatūra un Māksla, 1959) no viņa teiktās runas [26] Latvijas padomju rakstnieku IV Kongresā 1958.25.-27.IX: Un vēl viena nelaime, uz kuras saknēm mēs lejam ūdeni, pārkāpdami principu ‘mākslai vispirms jābūt mākslai’ – tematikas dēļ par idejisku darbu saucam tādu, kur ideja palikusi bez emocionālā un estētiskā apģērba, un savukārt tematikas dēļ par bezidejisku nolamājam to darbu, kas ir tiešām idejisks, tiešām mākslas darbs, tikai tam, nabadziņam, pietrūkst attiecīgu ārējo atribūtu. [27]
Vecākās trimdas politiskās un sabiedriskās vadības acīs jaunā avangarda izaicinājums kulminē 1959. gada Amerikas Latviešu apvienības (ALA) kongresā, kad JG nosoda kā neatbilstošu „latviešu mērķiem un morālei”, ar to saprotot gan Jāņa Turbada (Valža Zepa) pēkšņā pietātes trūkumā sarakstītā Ķēves dēla Kurbada fragmentus, gan arī interesi par jaunāko literatūru Latvijā [28].
Ideoloģiju tieša cīņa, t.i., sabiedriskās domas regulējošu organizāciju noteikta, turpinās ar arvien konkrētākiem lēmumiem 60. gados. Daugavas Vanagu Centrālās valdes sēdē (1963.8.-9.VI) Gēteborgā nolemts pievienoties LAKEC sēdē (1962) pieņemtai deklarācijai: Tūrisms uz Latviju ir nevēlams. Ikvienam, kas apmeklē Latviju, ir jāzina, ka viņam par to būs jādod pakalpojumi boļševiku propagandai, vai pat jākļūst par okupantu aģentu. Bez tam ikviens tūrists uz okupēto Latviju ar šādu braucienu ir atteicies no sava politiskā bēgļa statusa un devis morālisku akceptu okupantu režīmam, to papildinot: Ja kāds biedrs, kurš ieņem kādu amatu DV organizācijā, ir devies kā tūrists uz Latviju, tad viņš no amata nekavējoši atbrīvojams. [29] Nedēļu vēlāk (1962.16.VI) PSRS vēstniecība Zviedrijā izsūtīja LPSR Ārlietu ministrijai vēstuli: Ar šo nosūtām izziņu par organizāciju „Daugavas Vanagi” Zviedrijā. Vienlaicīgi uzskatām par mērķtiecīgu, ka mūsu kontrpropagandā aizrobežu radio un avīzē „Dzimtenes Balss” būtu ievietoti materiāli par antitautiska rakstura piemiņas un svētku dienām, kas pieminētas izziņā. Ņemot vērā ierindas emigrantu interesi par kultūras dzīvi Latvijā, lūdzam tupināt iekļaut republikas māksliniekus padomju grupās, kas dodas viesizrādēs uz Zviedriju, un organizēt Stokholmā š. g. rudenī grafikas izstādi ar jau agrāk piedāvātiem mūsu nosacījumiem. Lūdzam atsūtīt mums izrādīšanai latviešu emigrantu mākslas filmas un kinohronikas par republikas dzīvi latviešu valodā. Lai pozitīvi ietekmētu latviešu emigrāciju, lūdzam izskatīt jautājumu par ielūgumu 1963. gada vasarā uz Latvijas PSR atbraukt apmēram 8-10 redzamākajiem kultūras un zinātnes darbiniekiem, lai parādītu LPSR sasniegumus šajās jomās un izdarītu uz viņiem ietekmi, tā raksta PSRS sūtnis Zviedrijā F. gusevs. [30]
Trimdas latviešu neuzticēšanos Latvijas PSR oficiālajiem pārstāvjiem un VDK darbiniekiem atspoguļo arī trimdas literatūra – sākot ar 50., 60. gadiem. Jura Rozīša grāmatā Displaced Literature. Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile ir nodaļa „Padomju Savienība un komunisma draudi” [31], kur atspoguļotas trimdas romānos iekodētās bailes no komunisma kā bieda arī apmešanās valstīs. Padomju Savienība un komunistiskie spēki „dzelzs priekškara” laikmetā bija aktivizējušies visā pasaulē, no vienas puses, mēģinot turēt nošķirtas divas dažādas politiskās pasaules, no otras puses, mēģinot infiltrēties emigrantu vidē un pat viņu mītnes zemes sabiedrībā, kur dažkārt vērojama akla sajūsma par komunisma idejām. Padomju Latviju reprezentējošas oficiālas amatpersonas tēlotas Alfreda Dziļuma romānā Nokaltis zars, [32] padomju spiegi – Austrālijas latviešu rakstnieka Artura Plauža romānos Šķirtie [33] un Kalna māja, [34] Brazīlijas situāciju tēlo Arnolds Rasa romānā Vēl mēs esam svešumā, [35] tāpat spiegošanas sistēma aprakstīta arī Kanādā mītošās rakstnieces Veltas Tomas romānā Aldaune. [36] Šie spiegi prasmīgi iedzīvojas trimdinieku sabiedrībā, iegūst uzticību vismaz pāris cilvēku acīs, piemēram, izpalīdzot ar naudu vai kā citādi, viņi arī izrādās gana labi un plaši informēti par daudzām trimdas personībām, tādējādi izmantojot iespēju šantāžām.
Romānos vērojams arī šo aģentu darbs mēģinājumā savaņģot trimdiniekus repatriācijai uz Latviju. Tomas romānā Aldaune Kanādas latviešu sabiedrībā ir iefiltrējies komunistu aģents, kurš rīko sabotāžas latviešu sapulcēs, sanaido atsevišķus cilvēkus ar viņu darba devējiem. Savukārt Gunara Janovska romānā Pār Trentu kāpj migla [37] kāds latviešu emigrants Anglijā, kurš kļuvis par padomju režīma upuri, ir nepatīkami pārsteigts, secinot, cik grūti ir atspēkot to naivo entuziastisko attieksmi pret komunismu, kas izjūtama sarunās ar daudziem mītnes zemes iedzimtajiem. Eduarda Freimaņa romāna Svešos ļaudīs [38] varonim pat jāsastopas ar aizdomām no sarunasbiedra puses, ar apvainojumiem fašismā kā labā spārna simpatizētājam.
Lai arī trimdinieki cer uz nākotnes brīvo Latviju, tomēr šajos romānos tā nav centrālā tēma, par to vairāk runā tēlotie politiķi, vietām pat autori šīs runas satirizē. Piemēram, Dziļuma romānā latviešu trimdas politiķi jau ir sadalījuši kara ministra un ārlietu ministra amatus. Lielākoties nākotnes vai pagātnes Latvija ir it kā atgriezta nost no esošās situācijas, un tā realitāte, kur elpot un eksistēt, izrādās trimda. [39]
Padomju Savienībā 50. gadu vidū no Vissavienības rakstnieku kongresa tribīnes tiek runāts par kritikas brīvību un cenzūras vājināšanas nepieciešamību, taču pēc notikumiem Ungārijā valsts iekšējās dzīves liberalizācijā rodas atslābums. 1958. gadā Latvijā izvēršas jaunas ideoloģiskas kampaņas, literatūrā par upuriem tiek izraudzīti Zigmunds Skujiņš, Vilija Ošiņa, 1959. gadā – Visvaldis Lāms, kā arī LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes studenti, kas izveidojuši un savā vidē izplatījuši rokrakstā literāro žurnālu Sirds uz trotuāra un satīrisko Pūt un palaid. Berlīnes mūra uzcelšanai seko tiesas prāva (1962), kurā „par neziņošanu” ar brīvības atņemšanu tiek notiesāts jaunais dzejnieks Knuts Skujenieks. Republikas inteliģences sanāksmē (1963) kritika tiek vērsta pret Vizmu Belševicu, Māri Čaklo, Montu Kromu, Cecīliju Dineri, Ojāru Vācieti, Ēvaldu Vilku.
Valsts Drošības komiteja (VDK jeb KGB) uzsāk (1958) milzīgu kontrpropagandas kampaņu, kura pēc PSRS KP centrālkomitejas slepena lēmuma atvietoja neveiksmīgo 1955. gadā uzsākto repatriācijas kustību. Kontrpropagandas darbība tika vērsta pret „ideoloģisko ienaidnieku” – ārzemēs dzīvojošām tautībām (ukraiņiem, latviešiem, lietuviešiem, igauņiem, armēņiem, baltkrieviem utt.), kuru teritoriju bija okupējusi Padomju Savienība. Kampaņas mērķis bija: 1) izjaukt šo trimdinieku pretkomunistisko darbību ārzemēs un neitralizēt viņu politisko iespaidu jaunajās mītņu zemēs; 2) iesēt vietējā sabiedrībā un trimdinieku starpā neuzticību pret tās vadītājiem un aktīvajiem darbiniekiem; 3) noorganizēt ārzemēs „patriotiskas” grupas, t.i., tādas, kas būtu lojālas Padomju Savienībai. Padomju atklātajās publikācijās šo visaptverošo un milzīgi plašo propagandas darbību nosauca „kultūras sakaru” vārdā. Piemēram, kā atklāj izvilkums no Latvijas KP CK pirmā sekretāra Arvīda Pelšes 1961. gada augusta ziņojuma PSKP CK „Par nepieciešamību pastiprināt cīņu ar pretpadomju darbību”: Veikta kontrpropagandas pastiprināšana, kas virzīta uz latviešu emigrācijas barvežu un viņu aktīvo palīgu atmaskošanu un kompromitēšanu, uz patriotiskas kustības attīstīšanu ierindas emigrantu vidū. Ir izveidota [40] latviešu sekcija „Komitejai par atgriešanos Dzimtenē un kultūras sakaru nodibināšanu ar tautiešiem. [41]
Daļa no šīs kampaņas bija VDK sarakstītas un izdotas dezinformācijas brošūras, ko desmitos tūkstošos eksemplāru izplatīja Rietumos, gan latviešu ieceļotāju, gan pamatsabiedrības vidū. Augstākminēto mērķu realizēšanai iesaistīja attiecīgo padomju republiku KP CK un VDK nodaļas, jo tur strādāja cilvēki vai arī tādus varēja viegli sameklēt, kas „savu” trimdas grupu labi pārzināja un spēja iedziļināties trimdinieku dzīvē un kaut cik to izprast. Latvijas PSR gadījumā trimdinieku apstrādē tika iesaistīti VDK kadri, Dzimtenes Balss redakcijas un vēlākās Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs darbinieki.
Trimdas zinātnieki, vēsturnieki Lilita Zaļkalne un Andrievs Ezergailis uzskata, ka šai VDK kontrolētajai kontrpropagandas kampaņai bija ievērojami panākumi un tās izraisītās sekas aktuālas līdz pat mūsdienām [42]. Pamflets Kas ir Daugavas Vanagi? (1962), grāmata „Politiskie bēgļi bez maskas” (1963), Kāpēc viņi bēga (1965) u.c. [43] izdevumi ar puspatiesībām, sagrozījumiem un klajiem meliem attēloja trimdas vadošos darbiniekus kā noziedzniekus, savukārt ierindas trimdiniekus – kā dezinformācijas upurus. Minētās brošūras neguva panākumus trimdas sabiedrībā, taču tās nokļuva daudzu demokrātisko rietumvalstu universitāšu bibliotēkās. Daudzi šo valstu zinātnieki ir sarakstījuši un publicējuši pētījumus, kuros balstās uz minētajām nepatiesajām kontrpropagandas publikācijām kā uz vēstures avotiem.
Rīgā tika izdots arī viens atšķirīgs kontrpropagandas izdevums – šoreiz tieši lasītājiem Latvijā – grāmata Labdien, Pietuka Krustiņ, kurā VDK kadri centušies aprakstīt ārzemju latviešu sabiedrību un tās būtību humora un satīras manierē. Grāmatai ir acīmredzams uzdevums – likt Latvijas lasītājam uztvert bijušo neatkarīgo, „buržuāzisko” Latvijas valsti un tās idejas nesēju – „reakcionāro emigrāciju” - kā apsmejamu un marginālu realitāti pretstatā Padomju Latvijas pilnvērtīgajai dzīvei un laimīgajai nākotnei „padomju tautu saimē”. Šīs grāmatas teksti ir vāji, taču tie izraisa literatūrvēsturisku interesi ar daudzu latviešu literatūras motīvu, tēlu un reminiscenču variācijām un interpretācijām, kas izmantotas propagandas nolūkā. Grāmata sastāv no Brenča un Žvinguļa ar Krustiņu Petak kungu apmainītām vēstulēm, kuras apkopojis kāds I.Žagars. Pietuka Krustiņš šeit pārstāv trimdas sabiedrību un korespondences rezultātā kļūst par simpatizētāju Padomju Latvijā notiekošajam. Korespondences aizsākumu Žvingulis un Brencis izskaidrojuši savā pirmajā vēstulē Pietuka Krustiņam, atzīstot, ka vēlējušies uzzināt, kā tad Pietuks mainījies, pa pasauli mētādamies.
Tālāk tiek atklāta sistēma, kā var atrast trimdā dzīvojošos paziņas: Labu laiku gudrojām, kur Tevi atrast, jo plašā pasaule nav Slātava. Kad jautājām Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Rīgā, Gorkija ielā 11a, mums atbildēja, ka nekādi pietuku krustiņi sakarus ar komiteju neesot nodibinājuši. Tad nolēmām tos nodibināt paši. Domājām un spriedām: kur ir Švauksts, tur tuvumā var gadīties arī Pietuka Krustiņš, bet par vietu, kur atrodas „volgeboren tautēt hern Švaukstē”, nevarēja būt divu domu – tā var būt tikai Rietumvāczeme [44]. Pietuka Krustiņa atbildes vēstules sacerētas, balstoties uz trimdas presi, piesaucot reālu personu uzvārdus, notikumus – daudz tiek minēts Ādolfs Šilde, Arnolds Spekke, Alfrēds Lejiņš, arhibīskaps Arnolds Lūsis, pulkvedis Vilis Janums, mākslinieks Juris Soikāns utt. Jau pirmajā vēstulē Pietuka Krustiņš lūdz, lai viņam atsūta jaunāko Latvijas dzeju. Žvingulis vēstulē, kas it kā rakstīta 1962.11.IV, lepojas, ka mūsu šodienas dzejniekus iejūsmo pati dzīve, un savu dzeju viņi sniedz nevis poēzijas „feinšmekeriem”, bet visiem, kas vien roku pieliek, dzīvi augšupceļot, nevis, kā agrāk, kad mazie, glītie, pēc satura jo bieži nebaudāmie, bet dārgie Gopera izdotie dzeju krājumi mājvietas atrada galvenokārt Alberta un Elizabetes ielas lepnajos apartamentos vai arī mājturības skolu gaumē uzpostajos saimniekmeitu kambaros. [45]
Pietuka Krustiņš tiek aplaimots ar vairākiem dzejoļu krājumiem, tostarp Imanta Ziedoņa Zemes un sapņu smilts, Imanta Lasmaņa, Mirdzas Ķempes u.c. dzeju., vēstulē pāris dzejoļu tiek citēti, piemēram, Ziedoņa rindas: Arums pavasarī neiztvan tik / drīzi. / Ilgi reibina un trauksmi raida. / Atbrauc…un tu pats to sajutīsi. / Zemes gaida, ar piebildi, ka šāda dzeja visiem padomju ļaudīm tuva atšķirībā no trimdas dzejas, kur dzejojot par to, kur lai mūzas kalpus glabājot un kādas puķes uz kapa liekot. Pietuka Krustiņš nākamajā vēstulē pauž savu sajūsmu par sūtījumu: Ar mani noticis brīnums. Lasot Jūsu atsūtītās dzejas, tā aizmirstos, ka brīžam pat Slātavas siera gabals paliek nenokosts un Rīgas balzama glāzīte neizdzerta. No visām šitām jaunām domām un dziļām jušanām es it nemaz netieku pie saprašanas. [46] Iemesls apmulsumam: dzīves straujā augšupeja Latvijā, kad veco laidaru vietā redzamas jaunas, lielas kūtis un apdrupušā kroga vietā – klubs. Vēstulē uz Latviju Pietuka Krustiņš arī pažēlojas par latviešu organizāciju līderu valdīšanas stilu, konservatīvismu un, lai pierādītu, ka ne viņš vienīgais šādi domā, citē ziemeļvidzemnieku dzejnieku Jāni Krēsliņu, jo viņš kādā savā dzejā saka, ka atklāti nosodot dižmanību, kas apslēpj gara nabadzību, bet tādas lietas beidzoties tā, [47] un seko citāts no Krēsliņa dzejoļa: Es dzirdu balsis: / „Šis vecīt’s ir negatīvs! / Kas tiek mums no viņa / ārdīšanās pa tukšo? / Viņš grauj mūsu morāli, / kas tā jau spoža tikai iedomās!” / Es dzirdu balsis: „Lasi dainas!” / To jau es daru. / „Mācies no Rilkes un Lazdas!” / To es nespēju. / „Cik skaistas bij pļavas mums vasarā / un meži ziemā!” / Es ticu. / „Kāds šarms bij Rīgā / Otto Švarca kafejnīcai!” / Es šaubos. Domas nobeigumam Pietuka Krustiņš piemetinājis: ...tāpēc visa dzīve Amerikā Krēsliņam šķietot „dubļaini sniegi, miglaini miegi, miegaini miglāji”. Bet, akurāt, tautieši, tāpat var teikt par mūsu dzīvi Rietumvāczemē. [48]
Šī nav vienīgā reize un publikācija, kurā izmantota Jāņa Krēsliņa asā, tiešā un ironiskā dzeja, nomainot kontekstu un piedēvējot tai dumpinieciskas iezīmes, kas vērstas pret trimdas sabiedrību, to kritizējot. Jau 1959. gadā lairakstā Padomju Jaunatne ievietots U.Saules un B.Liepas raksts „Mencas un sirdsapziņa”, kas citē fragmentu no Krēsliņa t.s. pelikānu dzejoļa („Uz akmens radzēm dīki tup”), argumentējot, ka autors kritizējot kapitālistisko pasauli un reakcionāro trimdu un arī simboliski aprakstot, kā amerikāņi finansējot nabaga grūti strādājošo trimdinieku paciņu sūtīšanu uz Latviju, lai pierādītu, ka kapitālisms ir labāks nekā komunisms. Vēlāk Krēsliņa dzejoļi parādījušies arī Kultūras sakaru komitejas gadagrāmatā. Uz jautājumu, kā Krēsliņš reaģējis, ieraugot bez atļaujas pārpublicētos dzejoļus, viņš atbild: Bija tikai izbrīns, ko tad es tur varēju darīt? Protestēt? Kam? To varbūt arī publicēja, lai pierādītu, ka es sadarbojos ar komiteju. Jāmin, ka dzejoļa pēdējā rinda iespiesta nepareizi. [49]
Savukārt Pietuka Krustiņa vēstulē pieminētais trimdinieks Juris Soikāns [50], kurš bija izcils latviešu mākslinieks, arī mākslas zinātnieks, Atmodai sākoties, Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors, 1958. gadā saņēma vēstuli gluži iepriekšaprakstītajā „Brenča un Zvinguļa stilā”. Šī vēstule bija no PSRS komitejas Par atgriešanos dzimtenē pārstāvja Berlīnē Žaņa Zakenfelda, un jau pirmajā teikumā notiek atsaukšanās uz it kā Jura Soikāna komitejai nosūtītu pastkartīti: Jūsu pastkartiņu saņēmu, paldies. Izbrīnējos, ka rakstāt man vācu valodā. Tā, protams, ir katra cilvēka personīga lieta, kādā valodā rakstāt, taču es personīgi allaž dodu priekšroku savai mātes valodai. Tas nu tā, starp citu. [51] Tālākā sarakste noris abpusējos krasu viedokļu izteikumos par latviešu mākslu Latvijā un trimdā, par demokrātijas un brīvības jautājumiem, par komunisma, par repatriācijas jautājumu, tā piemēram, par pēdējo Zakenfelds izsakās: Ja jau kādam nepatīk dzimtene un tās iekārta, lai brauc, kur patīk. Pareizi rīkojās mūsu valdība, iesakot Pasternakam atstāt Padomju Savienības teritoriju. Taču viņš to nevēlējās. Pie tā paša: starp citu, nezinu tādu cilvēku, kuru pēc atgriešanās dzimtenē nebūtu lamājušas emigrantu avīzes. Visi viņi nezin kāpēc uzreiz kļuvuši vai nu dzērāji, vai psihiski slimi utt. [52]
60. gadu pirmā puse ir zīmīga ar vairākām idejām par intensīvāku, produktīvāku un abpusēji interesantāku kontaktu izveidi starp rakstniekiem Padomju Latvijā un trimdas zemēs. Spilgtākie piemēri ir žurnāla Tilts iniciatīva iepzīstināt trimdas lasītājus ar Latvijas pēdējo gadu spilgtākajiem autoriem, Gunta Zariņa iecere izveidot un izdot žurnālu Domas. Par šo iniciatīvu varam uzzināt no RTMM „Tēvzemes” fondā pieejamās sarakstes materiāliem. „Tēvzemes” fondā glabājas arī augsti intelektuāla un principiāla polemika vēstulēs starp diviem erudītiem, proti, Rolfu Ekmani un Leonīdu Rimjanu. Uz Leonīda Rimjana aicinājumu, ka būtu ļoti jauki, ja savā atbildes vēstulē Ekmanis uzrakstītu par to, kā iedomājas kultūras sakarus ar dzimteni, Rolfs Ekmanis vēstulē, ko raksta pēc 7 mēnešiem, atbild izsmeļoši: Kā būtu, teiksim, ar kādu jauno latviešu literātu simpoziju „Karogā” vai „Jaunajā Gaitā”? (Ar Ojāru Vācieti, Valteru Nollendorfu, Imantu Ziedoni, Ojāru Krātiņu, Vizmu Belševicu, Gundaru Pļavkalnu, Gunaru Irbi). Esmu arī pārliecināts, ka ne viens vien trimdas izdevums labprāt pieņemtu varbūtējai publicēšanai dzimtenes latviešu rakstnieku mākslinieciski augstvērtīgus darbus, arī kritiskus rakstus. „Karogs”, „Māksla”, „Zvaigzne”, „Liesma” varētu revanšēties ar nesagrozītu svešatnes latviešu literātu darbu ievietošanu savās slejās. Gunars Grava izteica savas domas par Ziedoņa dzejām. Kā būtu, ja Harijs Gāliņš izteiktu savas par, teiksim, Linarda Tauna dzeju krājumu „Laulības ar pilsētu”. Vienā no „Jaunās Gaitas” burtnīcām tika iespiestas Vizmas Belševicas dzejas. Arī citu dzimtenes dzejdaru darbi ir bijuši pārdrukāti JG slejās. Kā būtu, ja „Karogs” iepazīstinātu latviešu lasītājus dzimtenē ar Astridas Ivaskas, Valdas Dreimanes, Ainas Kraujietes, Ināra Brēdricha, Olafa Stumbra, Ivara Lindberga, Andreja Irbes u.c. trimdas dzejas meistaru vārsmām? „Laiks” pārspieda Ēvalda Vilka „Vienpadsmit kilometrus”, Cielavas-Zigmontes „Zelta putekļus” u.c. prozaistu darbus. Kādēļ „Zvaigzne”, „Karogs” etc. nevarētu darīt to pašu ar Irbes, Gunta Zariņa, Irmas Grebzdes, Indras Gubiņas, Gunara Janovska, Dzintara Soduma, Ilzes Šķipsnas prozas darbiem? [53]
1958. gadā Rīgā tiek izdots Ojāra Vācieša dzejoļu krājums Ugunīs. Dzejnieka Gunara Saliņa recenzija par šo Vācieša otro dzejoļu krājumu, kas publicēta ar virsrakstu „Padomju lolots Rīgas dzejnieks” ievietota žurnālā Tilts. Sākot ar 1960. gadu, Tilts regulāri pārpublicē padomju Latvijas autorus – gan dzeju (Vācietis, Skaidrīte Kaldupe, Daina Avotiņa, Vitauts Ļūdēns, Velta Kaltiņa u.c.), gan prozu (Laimonis Purs Apsūdzēto sols, Ilzes Indrānes stāsti un romāns Lazdu laipa, A.Bels stāsti un romāns Būris). Nelielajos redakcijas komentāros, uzsākot publicēt vienu vai otru autoru, izskan līdzīga doma, kā, piemēram, komentējot Ilzes Indrānes stāsta „Jaungada stāsts” pārpublicēšanas nolūku: lai lasītājiem parādītu to jauno latviešu literātu saimi, kāda pašreiz veidojas un aug dzimtenē. [54]
Neraugoties uz varas orgānu norādījumiem un ideoloģijas diktātu, tomēr to sajūtot, saskarsmes vēlme kļūst arvien atklātāka. Individuālie likteņi kopējā kultūras sakaru procesa vēsturē ieņem nozīmīgu lomu, lai izprastu konkrētas rīcības. Tieši tā – kā nespēja šīs ideoloģijas klātbūtni atcelt, vismaz pa daļai, izskaidrojama arī trimdas eksistenciālā rakstnieka Gunša Zariņa traģika. Guntis Zariņš ir viens no tiem, kuri ir pārliecināti par kultūru kā autonomu parādību, augstākstāvošu par politiskām pretrunām. Zariņš deklarē, ka nenodarbosies ar politiku, jo mūsu esamība šeit jau ir pietiekami liels protests un demonstrācija. Nevēlos publicēt lozungus! Šāda pārliecība Guntim Zariņam bijusi jau kopš nokļūšanas trimdas situācijā, un tāpēc viņa viedoklis, kas pausts vēstulē Gunaram Saliņam, ar kuru viņu saistīja cieša draudzība [55], ir viennozīmīgs: …es neticu, ka jebkādu komiteju diktāti varētu man pateikt, ka latviešu literatūra un māksla ir sadalīta divās daļās. Man liekas, ka labākais žests, ko mēs varētu izdarīt, būtu piešķirt Vizmai Belševicai jeb (domāts „vai” – E.E.K.) Ojāram Vācietim Zinaīdas Lazdas balvu - protams, šis ir tikai salīdzinājums, bet patiesība ir tā - mēs nevaram un nedrīkstam viņus noklusēt, jeb publicēt ar gariem propagandas rakstiem. Viņiem jau tā pietiekami grūti! Mums ir jāignorē viņu „maizes darbs” (slavas dziesmas), tāpat, kā mums jāignorē, ja kāds no mūsu māksliniekiem zīmē naktspodu reklāmas. Man liekas, ka mūsu propagandai pret panslāvismu ir jāieiet citā plaknē un tā var būt tikai kulturāla. [56] Zariņš par savu ceļu izvēlas tiešu sadarbību ar Latvijas rakstniekiem, kas diemžēl tika ierobežota un bija pakļauta tiešai čekas uzraudzībai un manipulācijām.
[1] Zaļkalne, Lilita. „Kultūras sakari” - sākums un izveide (1955-1961). No: Trimda. Kultūra. Nacionālā identitāte. Referātu krājums. Rīgā: Nordik, 2004:20-33.
[2] Ģērmanis, Uldis. Zināšanai. Raksti par mūsu un padomju lietām. Stokholmā: Ziemeļzvaigzne, 1986: 47.
[3] Zaļkalne, Lilita „Kultūras sakari”- sākums un izveide (1955-1961). No: Trimda. Kultūra. Nacionālā identitāte. Referātu krājums. Rīgā: Nordik, 2004:20-33.
[4] Par sektorā iesaitīto personu kompetenci laikrakstā Zemgales Ziņas 90. gados minēts kāds kuriozs gadījums ar komitejas Par atgriešanos dzimtenē pārstāvjiem, kas savdabīgi veicinājis rakstnieku memoriālo muzeju dibināšanu Latvijā. Kādai funkcionāru delegācijai Stokholmā 1958. gadā zviedri (t.i. Zviedrijas latvieši) cita starpā pajautājuši: Kā tad jūs tā rīkojaties ar Rūdolfu Blaumani – viņa darbus neiespiežat, viņa mājas „Braki” aizlaistas postā… Delegācijas komunistiskais līderis tūdaļ pat attraucis: Nekā tamlīdzīga! Blaumaņa mājas tikko kā kapitāli izremontētas, viņu drukā lielās tirāžās, turklāt viņš pats ir pie lieliskas veselības, par ko gādā mīļotā Komunistiskā partija! Pēc šī atgadījuma Zviedrijas latviešu prese sacēla lielu traci, bet delegāciju mājās gaidīja pārrunas. Turpmākajos gados komitejas sastāvā bija arvien izglītotāki cilvēki, kas, regulāri sekodami līdzi gan padomju, gan trimdas politiskajiem un arī literatūras procesiem, uzskatāmi par informētiem un spriestspējīgiem speciālistiem.
[5] Talcis Ādolfs – rakstnieks, Latvijas Padomju rakstnieku savienības sekretārs (1944-1948), valdes sekretārs (1957-1965).
[6] Zakenfelds Žanis – padomju diplomāts, žurnālists. 1956 - 1959 Berlīnē padomju komitejā Par atgriešanos dzimtenē. 1959-1962 laikraksta Dzimtenes Balss redaktors. 1964-1967 strādājis PSRS vēstniecībā Zviedrijā, 1967-1970 – Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs prezidija priekšsēdētājs.
[7] Ģērmanis, Uldis. Zināšanai. Raksti par mūsu un padomju lietām. Stokholmā: Ziemeļzvaigzne, 1986: 49.
[8] Turpat.
[9] Īverts, Ilmārs. Šai ģimenē viesojās Jānis Jaunsudrabiņš. No: Dzimtene īstenās vērtības mērs. Rīga: Avots, 1984:70.
[10] Turpat
[11] LVVA Ārlietu ministrijas arhīvs, fonds Nr.1051
[12] Briedis, Raimonds. „Laikmeta konturējums”. No: Latviešu literatūras vēsture. 3.sēj., Rīga: Zinātne, 1999:36. .
[13] Kalpiņš, Voldemārs. Literatūra un Māksla 1956.29.IX.
[14] Sovetskaja Kuļtura, 1957.12.X.
[15] Ievadvārdi [anonīmi] Anšlava Eglīša romāna Neierastā Amerika publikācijai žurnālā Zvaigzne 1957, 1:9.
[16] Purs, Laimonis. Aizejot atskaties. Rīgā, 2006:229.
[17] Kā līdzīgu fenomenu Purs min vēlāko gadu iecienīto raidījumu „Mikrofons”, kam vaļību atļāva tikai tāpēc, lai septiņos vakarā atrautu latviešus no Amerikas Balss klausīšanās
[18] Purs, Laimonis. Aizejot atskaties. Rīgā, 2006:212.
[19] Sokolova, Ingrīda. „Par kalstošu zaru…” Literatūra un Māksla 1958.12.IV.
[20] Turpat
[21] Nollendorfs, Valters. „Trimdas literātūras periodizācija” No: Referātu krājums Trimda. Kultūra. Nacionālā identitāte. Rīgā, 2004:225.
[22] Štrāle, Aina. „Kā LPSR cenzūra gatavojās sadedzināt Bībeli”: [par LPSR Ministru Padomes Galv. pārvaldes valsts noslēpumu aizsardzībai presē darbību]. Karogs 2005, 8:133-138.
[23] Saruna ar Valteru Nollendorfu 1999.21.V, Rīgā.
[24] Skat. rubriku „Skabargas” Okupētā Latvija. Produkcija virs plāna. No Padomju Latvijas preses. JG:15(1958).
[25] JG redakcijas vēstule Dzintaram Sodumam (1958) RTMM 560368.
[26] Līdzās Ojāra Vācieša, Arvīda Skalbes un Ārijas Elksnes dzejoļiem.
[27] Iezīmes apspiestās Latvijas jauno autoru dzejā. JG21(1959):116.
[28] Skat. Nollendorfs, Valters. „Tā sauktā Jaunās Gaitas lieta”. JG21(1959):128-130 un JG24(1959):259-260.
[29]. Noraksts no Daugavas Vanagu lēmuma. Anitas un Gunša Liepiņu privātais arhīvs Toronto, Kanādā
[30]. LVVA, fonds 1051, apraksts 1, lieta 40, 87.lpp.
[31]. Rozītis, Juris. Displaced Literature. Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile. Stockholm: Stokholm University, 2005:201.
[32] Imanta, Kopenhāgena, 1960.
[33] Plaudis, Arturs. Šķirtie. Austrālija: J.A.Jansona memoriālais fonds, 1986.
[34] Plaudis, Arturs. Kalna māja. Austrālija: J.A.Jansona memoriālais fonds, 1985.
[35] Rasa, Arnolds. Vēl mēs esam svešumā. Nebraska: Vaidava, 1970.
[36] Toma, Velta. Aldaune. Ņujorkā: Grāmatu Draugs, 1960.
[37] Janovskis, Gunars. Par Trentu kāpj migla. Rīgā: Liesma, 1991.
[38] Freimanis Eduards. Svešos ļaudīs. Kuldīgā: Celmiņš, 1993.
[39] Rozītis, Juris. Displaced Literature. Images of Time and Space in Latvian Novels Depicting the First Years of the Latvian Postwar Exile. Stockholm: Stockholm University, 2005:204.
[40] PSRS Komitejas par atgriešanos Dzimtenē un kultūras sakaru nodibināšanu ar tautiešiem latviešu sekcija izveidota 1961. gada maijā
[41] Latvija padomju režīma varā 1945-1986: Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001:244-255.
[42] Skat. Lilitas Zaļkalnes rakstu „Ezergailis un VDK informācija” (recenzija par Andrieva Ezergaiļa grāmatu Nazi/Soviet Disinformation about the Holocaust in Nazi-Occupied Latvia, 2005). JG245(2006).
[43] Tāda ir patiesība (1959), Viņu īstā seja (1960), Nebrauc tik dikti (1964) utt.
[44] Labdien, Pietuka Krustiņ! Rīgā, 1964:8. .
[45] Turpat: 18.
[46] Turpat: 23.
[47] Turpat: 25.
[48] Turpat:26.
[49] Jānis Krēsliņš vēstulē Mārai Krēsliņai 2003.13.III ar komentāriem par Evas Eglājas-Kristsones referātu.
[50] Soikāns, Juris (1920 –1995).
[51] No profesora Jura Soikana sarakstes ar PSRS komitejas Par atgriešanos dzimtenē pārstāvi Žani Zakenfeldu. Latvijas Vēstnesis 2000.27-28.IV. Nr.148/150 -151/153.
[52] Turpat.
[53] Rolfa Ekmaņa vēstule L. Rimjanam RTMM
[54] Tilts 1960, 38./39: 76.
[55] 1962. gadā Guntis Zariņš Jaunatnes dienu ietvaros viesojās Amerikā, aizrautīgi runājot, diskutējot, iepazīstot un izveidojot ciešu draudzību ar savas paaudzes rakstniekiem ASV, ko pēcāk stiprina regulāra sarakste. Nākamajā gadā Ņujorkā notiek interesants sarīkojums, ko nosauc par „Seanss ar Gunti Zariņu Ņujorkā”. Iniciators un galvenais organizators ir Gunars Saliņš. Šajā sarīkojumā tika lasīta Gunša Zariņa darbi, tos kombinējot ar autora ierunātās skaņulentes atskaņojumu (Gunša Zariņa intervija)