Jaunā Gaita Nr. 257. jūnijs 2009
Eva Eglāja-Kristsone
OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – III DAĻA
Sākums JG254:15, 255:28, 256:18
INTENSĪVO KULTŪRAS SAKARU TAKTIKAS LAIKS (1964-1987)
1968 -1971
1968. gada jūnijā no Losandželosas uz Rīgu atbrauc Olafs Stumbrs, tolaik viens no ietekmīgākajiem trimdas dzejniekiem ar savu krājumu Etīdes. Viņu raksturo Zigmunds Skujiņš savās to gadu piezīmēs: Lielu seju, tukls amerikāniska standarta lamzaks. Rāms, atturīgs, ar ironisku humoru. Neredz izeju, pesimists, dzērājs. Labākais draugs bijis ņujorkietis Tauns, nesen miris no pārmērīgas dzeršanas. [1] 20.augustā Stumbrs aizbrauc. Māris Čaklais pirms aizbraukšanas runājis ar viņu par palikšanu Rīgā, izsakot domu, ka ola jāņem ar visu čaumalu. Tu trīspadsmit gadus esi nodzīvojis te, bet divdesmit četrus tur, uz ko Stumbrs atbildējis: Redzi, man jāizšķiras tikai par to, kur es būšu tuvāk zemei. Arī tur es karājos gaisā… [2] Olafs Stumbrs savas Latvijas izjūtas apkopojis dzejoļu krājumā Vāveres stunda, kas izdots 1970. gadā ASV. Tur arī vairāki veltījumdzejoļi, piemēram, Mārim Čaklajam – „Zirgs zirņos”, Laimai Līvenai – „Par zemeņu ziepēm”, Imantam Ziedonim – „Par mietu, ķēdi, govi un zāli” (59.lpp), ko sarakstījis 1968. g. 27.jūnijā Dubultos:
Varbūt esmu govs,
Kas ganās ap mietu,
Un, ja mieta nebūtu,
Kurp tad es ietu?
Varbūt, ka es miets,
Kas govi valda,
Un kāds velns teica:
Nezināšana – salda?
Un ja nu es ķēde,
Ap mietu kas tinas
Un govi ar laiku
Nobadinās?
Un vēl var būt,
Ka esmu zāle,
Kas baro, un govs mani
Zeltbrūnu mālēs?
Vai atkal ķēde ēd govi,
Pa pļavu žvadz miets,
Pie zāles stingri
Līdz vakaram siets –
Patiesi, nupat vakars,
Rotaļa stājas:
Miets pamet zāļaino govi
Un, velkot skanīgo pļavu aiz sevis,
Brien, smagi īdēdams, mājās.
1968. gada laikrakstos Laiks un Literatūra un Māksla lasāms Olafa Stumbra dzejolis „Viss spēlē uz mani”. Šim dzejolim līdzi nāk leģenda par tā tapšanu, kas Veltas Tomas pārstāstā izklausās šādi: Leģenda par šī dzejoļa rašanos motorlaivas braucienā pa Lielupi. Olafs to klusi pateicis Mārim Čaklajam, tas lūdzis apturēt laivas motoru, lai visi, visi dzirdētu tikko dzimušo dzejoli paša autora pirmskandējumā. [3]
Olafa Stumbra dzejas asprātīgais, dažbrīd ironiskais un vienmēr par sevi pasmieties gatavais tonis saderas ar skumjām, vilšanos citos. Stumbra tā laika pamatizjūtas izteiktas tādos dzejoļos kā „Dzejoļi svinīgiem gadījumiem”, kur 3. daļai „Par ilgošanos pēc mājām” likts moto no laikmetiskas sarunas: Nē. Pārāk bīstami. Reālitāte varētu sabojāt manas atmiņas, savukārt 4.daļā „Par dažām mūsu trimdas īpatnībām” dzejnieks sāpīgi ironizē: „Urrā! Tur neiet, kā vajag!”/ bet no jautrības iesāpas sāni. Latvija, / mūsu mīlestība kļuvusi baiga. (Jeb varbūt bija tikai tāds romāniņš?) [4]
Kā uzskata Andris Ritmanis, kurš pats Latviju apciemoja 1964. gadā, diezgan daudzi trimdas cilvēki maksāja nodevas padomju režīmam, kā piemēru minot Olafu Stumbru, jo viņš divreiz brauca pa velti: par braucienu maksāja Kultūras sakaru komiteja. Un viņam – gribi vai negribi – bija jāziņo. Bet – kas tur ko ziņot? Smieklīgi! Iedomājieties: Olafs Stumbrs – resns, slinks… Izlaižas uz dīvāna un purpina: „Ko tad es tur varu ziņot? Nav taču nekā, ko ziņot”! Bet viņam tā bija gribējies atbraukt uz Latviju! Pēc brauciena stāstīja, kā izdzīvojies pa Rakstnieku savienības mājokli Jūrmalā, ko redzējis Latvijā. [5]
Taču Olafa Stumbra metode komunikācijai ar KKS pat izpelnījusies atzinīgus vārdus no Anšlava Eglīša puses: Es nezinu, vai saskarties ar turienes delegātiem ir vispār interesanti, kā dažkārt ar ļaudīm, kas iežņaugti priekšrakstos. Kaut cik vērtējama saskare varētu būt tikai kā Stumbrim, kam izdevās pārliecināt kompartiju par to, ka viņš nav ļaundabīgs un tad „saskarties” privātākā veidā. Bet arī viņš stāsta, ka tikai reti palicis ar kādu no dzejniekiem divatā. [6]
Ārzemju tautiešiem KKS piedāvāja daļēji segt ceļa izdevumus, arī uzturēšanās viesnīcā tika apmaksāta. To apliecina gan Stumbra epizode, gan fragmentā no Jāņa Anerauda vēstules novadniekam, trimdas rakstniekam Valentīnam Pelēcim lasāmais: Mēs jau no Kultūras sakaru komitejas puses gribējām Tev palīdzēt tīri materiāli, bet, kā redzu, Tu šo mūsu piedāvājumu neņem „par pilnu”. Varbūt es nepratu Tev pareizi uzrakstīt, vai arī Tu negribi ar mums par „materiālām” lietām runāt. Es jau neesmu dusmīgs – katrs var darīt tā, kā viņam šķiet pareizāk, labāk vai izdevīgāk. Vienu gan Tev gribēju sacīt – piedāvājums bija no skaidras sirds – vari man kā malēnietim ticēt. [7]
Vēl viena liecība mēģinājumam Valentīnu Pelēci iedrošināt apciemot Latviju un laipnas uzņemšanas apsolījumam ir Ojāra Vācieša vēstule. Vācietis ir viens no tiem, kas mēģina iedrošināt Pelēci apciemot Latviju: Vārdu sakot, manā dumjajā galvā izveidojās tāds konstatējums, ka es būtu ļoti priecīgs, redzot Jūs ilgi stāvot pie Malienas priedes vai smilgas, un mazāk priecīgs, ja satiktu Jūs Ņujorkā (kaut arī manos tuvākos braukšanas plānos tas neietilpst). Galu galā, ja arī Maliena Jums neliksies tāda, kā esat iedomājies (tā tas acīmredzot būs), Jūs paskatīsities uz visu savām acīm, aptaustīsit savām rokām un nebūs jāpārtiek no tagadējās informācijas, kas ir, maigi izsakoties, bada maize. [8]
Ojārs Vācietis iedrošina, ka Rakstnieku savienība rūpēsies par Valentīnu Pelēci, solot arī finansiālu palīdzību ceļa izdevumu segšanai. Vācietis arī mudina neņemt vērā uzskatu dažādību, kas varētu parādīties apciemojuma laikā: Tas, ka Jūs neesat mūsējais, man ir saprotams, un kas no tā? Neviens taču nedomā, ka „mūsējo” un „jūsējo” dēļ planēta būtu jāsadala vairākās mazās bumbiņās – katram savu. Diemžēl to nevar izdarīt un jādzīvo vien būs. (..) Galu galā domu par to, ka Jums derētu apskatīt dzimteni, izteicu es. Būtu gan interesanti, ja saimnieks, ciemiņu sagaidot, noprasītu: – Vai tu ko ēst paņēmi, un kā tu varēsi tikt mājās? Paldies dievam, līdz tik interesantai sarunai mēs neiesim. [9]
Valentīns Pelēcis 1970. gadā atbrauca uz Latviju, tomēr par saviem līdzekļiem. Šī īpašā labvēlība, piedāvājums daļējai brauciena apmaksai bija viens no KKS taktikas soļiem, cenšoties iegūt pilnīgu trimdas latviešu uzticību, taču tas netika izteikts jebkuram trimdas latvietim, kurš vēlētos ciemoties dzimtenē. Aplūkojot literātu vidi, piedāvājums ticis izteikts tiem, kuru nostājā vai rakstītajā jūtams mēģinājums izprast, iepazīt un simpatizēt Latvijas kultūras procesiem vai arī dažbrīd sajūtama ironiska attieksme pret trimdas problemātiku un sabiedrību, tāpat svarīga ir arī konkrētā trimdas literāta emocionālā stabilitāte, tās ievainojamības pakāpe. Tādi rakstnieki kā Velta Toma, Valentīns Pelēcis, Valdis Krāslavietis, Olafs Stumbrs, Guntis un Monika Zariņi lielākoties atbilda KKS kritērijiem un atsaucīgi pieņēma viņiem piešķirtās privilēģijas, atrodoties Latvijā (kaut arī ar zināmu piesardzību un/vai lepnumu kā Valentīns Pelēcis).
Šī saskare varēja atstāt dažādas sekas. Daļai trimdas literātu Latvijas apciemojums un personīga iepazīšanās ar turienes dzejniekiem pēcāk rada nepārejošu nostalģiju, pat slimīgu tieksmi nemitīgi gremdēties vienā notikumā, atkal un atkal sevī uzjundot atmiņas, sāpes, pašnožēlu. Šādas emocijas lasāmas vēstulēs, ko trimdinieki raksta uz Latviju. Rakstnieks Valentīns Pelēcis ilgus gadus (vairāk nekā 20) ik pa laikam rakstījis Mārim Čaklajam, ik vēstulē atgādinot tikšanos Rīgā 1970. gada jūnijā. 1980. gadā, tātad desmit gadus pēc šīs tikšanās, Pelēcis raksta: Jau desmit gadi būs aizrikšojuši Nebūtībā, bet redzu Tevi tikpat jaunu un patiesu, kā 1970. gada jūnijā. Jūs visus. Un lai jauno paaudžu mūži tā nesaplīst, kā manējais. Ja satiec Ojāru, Imantu, Jāni u.c. gaišos – pasveicini. Manā svešumā maz man draugu. Nemāku pielūgt nevienu kungu. Un vēl pēc desmit gadiem: Tevi traucēju tikai tādēļ, ka manā atmiņu pasaulītē viens no tuvākajiem – Tu, Vizma, Peters, Ojārs… [10]
Trimdas un Latvijas rakstnieku saraksti pārlūkojot, uzkrītoši redzams, ka vēstules vairāk un intensīvāk nāk no trimdas puses. Ojāra Vācieša korespondence ir spilgts piemērs. Ik pa laikam dzejnieks saņem pārmetumus par neatbildēšanu, ilgstošu klusēšanu. Skaidrojums var būt gan intensīvs daiļrades process, gan nevēlēšanās uzturēt regulārus kontaktus ar trimdas literātiem. Kādā vēstulē Monikai Zariņai Vācietis ar nožēlu gan atzīst: Rūta [11] droši vien mani jau ir norakstījusi lūžņos, jo nevaru atcerēties, kad būtu viņai kādu rindiņu sūtījis. Cūcīgi. Nav jau viņa vienīgā, ar ko tā esmu izrīkojies (mikroskopisks mierinājumiņš) – Olafs pirms šurpbraukšanas griezās pie manis sekojošus vārdus sacīdams: Ko klusē kā tinti mutē ieņēmis? – Citi lamājas vēl slaidāk. [12]
Būtisks ir arī jautājums par saskarsmes motivācijas individuālajiem aspektiem. Ja daļu Latvijas rakstnieku iesaistīties KKS motivēja jaunas pieredzes iegūšana, ziņkārība vai zinātkāre, iespēja pabūt ārzemēs, tad trimdinieku motivācijai pieplusojama vēl kāda iezīme: daļai trimdas literātu saskare ar okupētās Latvijas literātiem kļūst par izvēlētu ceļu, iedomātu misiju un dzīves jēgu. Spilgtākais piemērs – prozaiķis Guntis Zariņš un dzejniece Velta Toma. Toma kā t.s. „sakarniece”, padomju leksikā – „lojālā patriote”, „ārzemju aktīviste” raksta Valentīnam Pelēcim: Tādi, Valentīn, tie likteņi, man jāsatiek, jāmīl, jāsaprot visi, visi un visas – nu vai nav izredzēts mūžs?! [13] Un kādā citā vēstulē viņa raksta: Man vēstules nenāk no kolēģiem, izņemot Laimu L. (Laima Līvena – E.E.K.). Citi klusē. Nupat Jānis A. (Anerauds – E.E.K.) atsūtīja Jāņa Petera jauno grāmatu „Asinszāle”. No paša autora vēl nav. Tāpat Ziedoņa solītā „Epifānijas” vēl ceļā… Zinu, jūtu, ticu – tur ir ledus žņaugi. Un taisni tādēļ jābrauc. Reizēm naktī mostos bažīga – kādā ārprātā es skrienu! Bet nāk rīts ar sauli, un ir atkal ticība un paļāvība, ka man turp jādodas, nedomājot par sevi, par maniem caurajiem nerviem. [14]
Jau 1968. gadā Velta Toma nepacietīgi raksta Jānim Aneraudam: Ļoti gaidu „Dzegužlaiku”, Ojāra grāmatu. Esmu lasījusi tikai fragmentus, korāļu tēmu, tā sakot – un tā nav pietiekami stipra, skaidra, liela, kādu no O.V. drīkst prasīt. Jā, nav joki par tik grūtu tēmu viegli dzejot, klintī kaltus baušļu galdiņus var izdzēst tikai kāds tikpat bibliski liels kā Mozus… Tā domā kāds kristīts pagāns. Bet dzejniekam ir gana tēmu, un gaidu grāmatu ar lielu nepacietību, lai priecātos tāpat kā par Māri, Belu, igauni Rammo (Rummo?), ukraini Vingranovski, Vozņesenski. [15] Toma, kas Latvijas dzejniekus uzlūkoja par sev tuviem cilvēkiem, draugiem, domubiedriem, Vācieti uzrunā īpaši personiski: Mīļais Ojār, mans vecākais dēls un rūpju bērns Tu esi – pats to neapzinādamies (..) Tevi ne tikai lasu, tevi sāpu, elpoju, slāpstu. „To dienu acīm”, „Uguns”, „Viņu adrese taiga”, „Elpa”, „Dzegužlaiks” – tā tu manī aizmeties un augi kā mātes miesās bērns. [16]
1969. gada jūnijā Velta Toma pirmo reizi pēc kara viesojas Rīgā. Kā savās piezīmēs rakstījis Z. Skujiņš: Kā Žanna d’Arka uz Orleānas tilta, piebilstot, No romāna „Aldaune” gūtie priekšstati jārevidē. Iespaidīga personība. [17]
1970. gadā žurnāls Tilts publicē Veltas Tomas ceļojuma piezīmes „Mana zeme un tauta” – emocionālas, patētiskas, nostalģiskas. Tajās vērojami vairāki aspekti, kas kopīgi ar citu trimdinieku, Latvijas apciemotāju, piezīmēm, vēstulēm vai atmiņām. Pirmkārt, svarīgi sajusties, ka esi gaidīts. Tas arī lielākoties tiek nodrošināts, piemēram, preses fotogrāfs Rumbulas lidlaukā iemūžinājis skatu, ko Velta Toma apraksta kā sievišķajai pašapziņai īpaši nozīmīgu: Rainiskais Runča (Pētera Pētersona), J. Raiņa akadēmiskā Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja profils, tik tikko man maijpuķīšu klēpi sniedzot; bāli rožainās rozes pie lidmašīnas kāpnēm Jāņa Anerauda, gādīgā kultūras sakaru komitejas saimnieka vietnieka, dotas; sarkanās rozes Māra Čaklā, Lapas balss dzejnieka, pār tālumiem iegūta drauga, nestas (..). [18] Otrkārt, alkas izjust Latvijas dabu, to īpašo, kā pietrūkst trimdas zemē – tas var būt gan raspodiņš, gan Jūrmala, gan sauja zemes. Treškārt, pārsteigums, pārsvarā patīkams, par Latvijas kultūras norisēm (tām, kuras tiek rādītas) – teātriem, Dziesmu svētkiem, deju ansambļu un koru profesionalitāti. Ceturtkārt, ciemiņa statuss dzimtenē. Veltas Tomas piezīmēs ir apakšnodaļa „Rīgas jūrmala”, kur aprakstīta pusdienošana slavenajā restorānā „Jūras pērle”: ...un atceroties parunu: ciema maize vienmēr gardāka. Ciema maize? Tātad – ciemiņi, viesi – labākā gadījumā, bet reālākā, precīzākā izteikā: emigranti! Un kā tas sāp bēglim, kas nav i sapnī vēlējies emigrēt uz kādu citu zemi. [19]
Turpmākajos gados Velta Toma vairākkārt viesojās Latvijā. Par to, kādu iespaidu viņa atstāja uz Latvijas rakstniekiem un kādu iespaidu uz viņu atstāja šīs viesošanās, var lasīt Tomai veltītajā žurnāla Karogs numurā 2002. gadā – gan publicētajos sarakstes materiālos (vēstules Mārai Zālītei, Lijai Brīdakai), gan apcerēs (Džemma Skulme. Stipra un trausla., Jānis Peters. Mazliet politiskā griezienā par dzejnieci., Baņuta Rubess. Tomas lomas.; Imants Auziņš. Mani lauki vēl nav izmērīti).
Par Tomas draudzīgajiem sakariem ar Latvijas KKS tolaik savu viedokli izteikuši daudzi, tostarp arī Teodors Zeltiņš: Veltiņa gan pa Rīgu varasvīriem pavairāk paklanījusies, priecīgi sizdama plaukstas, ka tik lētu maizi nekad nekur neesot ēdusi, un kas par brīnišķīgu biezpienu veikalos dabūjams. Gunars (Saliņš – E.E.K.) izbraukāja Rīgu tāpat kā Tu (Valentīns Pelēcis – E.E.K.) apciemodams „Karoga” redakciju, bet nav mēģinājis nevienam piebraukt. [20]
Attieksme pret tādiem kultūras sakaru tīkotājiem un „braucējiem” kā Guntis Zariņš, Velta Toma un citi visos laikos gan Latvijā, gan trimdā bijusi krietni atšķirīga. Anšlavs Eglītis pat izvirza izpētes vērtu jautājumu: Interesanti, kā attīstās mūsu ticības kari: dažam uzbrūk, dažam nē. Profesors Siliņš izbraukāja Latviju, izrunājās pa radio, neviens nekā nepārmeta. Guntim sadeva tā, ka bija jāpakaras. Stumbrs izbraukāja, izrunājās, izdrukājās „Literatūrā un Mākslā”, visi viņu tikai cildināja un aicināja uz nometnēm kā vecmāti. Aizbrauca Veltiņa (Toma – E.E.K.) – atkal deva pa ‘kraņimeri’ virsū. Izbraukāja Zīverts - nekā, tikai visu cienību. Joki, vai nē? Izproti nu „pūļa psiholoģiju”. [21]
Mazāk zināmi, taču pastāvēja ne tikai KKS kontrolētie, oficiālie sakari. Tā dzejnieks Jānis Krēsliņš aizrāda, ka ārpus VDK organizētiem pasākumiem bija daudz līdz šim neaprakstītu trimdas literātu braucienu uz Latviju, piemēram, Veronika Strēlerte brauca klusi daudzus gadus uz Latviju, veda grāmatas, satika paziņas no kultūras aprindām. Neviens arī to nebazūnēja. [22] Zviedru tūristu grupu sastāvā Strēlerte ciemojusies Latvijā, sākot ar 1972. gadu. [23] Kā raksta Jānis Krēsliņš: Šejieniešu sakari ar Padlatvijas literātiem, māksliniekiem, mūziķiem, manuprāt, bij ļoti plaši ārpus Sakaru komitejas rāmjiem. Patiesībā daudz plašāki. Par to ilgus gadus nedrīkstēja kladzināt, tos nedrīkstēja aprakstīt presē visā pilnībā, jo cilvēkiem Latvijā varēja rasties, un arī radās, nepatikšanas. Un šie sakari, par spīti visām kontrolēm un cenzūrām, bij ļoti bieži arī ar Latvijas literātiem, māksliniekiem, mūziķiem, kas ne vienmēr baudīja partijas un oficiālo iestāžu labvēlību. [24]
1969. gadā KKS Literatūras sekcijas sastāvā ir rakstnieki Žanis Grīva, Arvīds Grigulis, Mirdza Ķempe, Zigmunds Skujiņš, Adolfs Talcis, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Andris Vējāns (kopš 1967. gada žurnāla Karogs redaktors). Plēnuma pārrunu gaitā dzejnieks Imants Ziedonis dalījās iespaidos par literārajiem procesiem emigrācijā. Viņš atzīmēja, ka pēckara gados tur sevi pieteikuši vairāki jauni talantīgi autori, kuriem trūkst tribīnes, trūkst lasītāja, bez kura dzejnieka izaugsme nav domājama. Raksturīgi, ka jaunie literāti neiet savu vecāko spalvas brāļu iemītās prettautiskās takas, kritiski vērtē buržuāziskā nacionālisma saindēto vidi. Vairāki literāti pelna, ka viņu daiļradi iepazīst arī dzimtenes lasītājs. [25] Savukārt Andris Vējāns minēja publikācijas Padomju Latvijas presē, kurās dzimtenes lasītāji iepazinās ar atsevišķu emigrācijā dzīvojošo literātu daiļradi. Dzejnieks vērsa plēnuma dalībnieku uzmanību uz kultūras mantojuma problēmu, aicinādams Latvijas lieratūrzinātniekus rūpīgāk izstudēt emigrācijā mirušā latviešu rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa daiļradi. [26] 1969. gadā Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs IV plēnumā valdes priekšsēdētājs Žanis Zakenfelds ziņo, ka vairāki redzami literāti svešumā, piemēram, atklāti paziņojuši savu pozitīvo nostāju jautājumā par kultūras sakariem ar dzimteni. Viņi nebaidās atklāti pateikt, ka šie sakari nav noziegums, kā to dažkārt sludina emigrantu pašieceltie „vadītāji”, bet vitāla nepieciešamība. [27]
1969. gada septembrī Rīgā no Zviedrijas ierodas Mārtiņš Zīverts noskatīties Minhauzena precību 200. izrādi. Izrāde bijusi ar spraigu pacēlumu, uzņemta ar ovācijām, Vija Artmane pasniegusi Zīvertam grāmatu ar visu Dailes teātra aktieru parakstītu citātu no lugas Minhauzena precības: Ulubele, tā ir brīnišķīga sala. Lai turp nokļūtu, ir jābrauc cauri visām pasaules jūrām. Bet, tā kā zeme, kā mums zināms, ir apaļa, tad, pa otru pusi braucot, tas ir ļoti tuvu. Pēc izrādes notikušajās vakariņās pie Felicitas Ertneres, kur bez Zīverta viesojušies arī Irma Laiva, režisors Jānis Zariņš, Gunārs Priede, Vitāls Oga un Zigmunds Skujiņš ar kundzi Valdu, kā atceras Skujiņš, Zīverts noliek Raiņa dramaturģiju, piedēvējot tai Gētes sliktākās dramaturģijas ietekmes. Irma Laiva šokēta. Zīvertam ar Priedi nav kontakta. Arī mūsu dramaturgu darbus viesis atsakās vērtēt, aizbildinoties ar pavirši gūtiem iespaidiem. Gulbi jā, Gulbi Zīverts slavē. Gribot negribot leģendārā personība atklājas konservatīva un mazliet provinciāla. Vai, precīzāk izsakoties, atklājas bremzēta attīstība. [28] 1988. gadā gan Skujiņš uz Zīverta izturēšanos paraugās gluži citādi. Rūdolfa Blaumaņa 125 gadu jubilejā Brakos, saticies ar Mārtiņu Zīvertu, kurš tur ieradies, ovāciju sveikts, Zigmunds Skujiņš atgādina, ka pirms gadiem tikušies pie Felicitas Ertneres, domājot, ka dramaturgs to būs piemirsis. Taču izrādās, ka viņš visu sīki un smalki atceras. Skujiņš atskārtis, ko Zīvertam nozīmē Rīgas apciemojumi: Tajos viņš sevi uzpilda ar latviešu kultūras iespaidiem kā tukšu cisternu ar ūdeni, ko tad, pa pilītei vien izgaršodams, apdomādams un pārdzīvodams, izmalko bārajos un tukšajos svešatnes gados. [29]
Tā ir atziņa, kuru tikpat labi var attiecināt arī uz daudziem jo daudziem trimdas latviešiem, kas vēl padomju gados brauca uz Latviju. No trimdas literātiem te minami Valentīns Pelēcis, Velta Toma un daudzi citi.
1969. gadā žurnālā Tilts publicēts Māra Čaklā raksts „Mērs – zvaigzne…”. Valentīns Pelēcis Čaklajam raksta pateicības pilnu atklātnīti, uzsverot, ka īstās sirdsapziņas likumi ir visā cilvēces Dzīvībā vienādi… Ar vēderu mēs mūžīgi karojām.. Paldies. Patiesi labākais, ko mūsu svešuma „patilte” saņēmusi. (..) Dzīvo un nebeidz meklēt! [30] Māra Čaklā raksts ir esejveida pārdomas par dzejas rakstīšanas būtību, procesu, piederības sajūtu tautai kā nacionāla dzejnieka pamatvērtību. Čaklais atsaucas gan uz Raini, gan Eriku Ādamsonu, gan turku dzejnieku Nazimu Hikmetu, taču būtiskākais, ka viņš līdzās min Latvijas un trimdas dzejniekus kā latviešu dzejniekus, nevis kā divu politisko telpu iedzīvotājus: Tieši šī sāpe, uzārdošā neapmierinātība visdažādākajās kvalitātēs un individualitātēs izteikta, man svarīga gan Imanta Ziedoņa un Mirdzas Bendrupes, Vizmas Belševicas un Jāņa Petera, gan Olafa Stumbra un Veltas Tomas, Andreja Irbes un Gunara Saliņa dzejā. Lai cik tas naivi skanētu šai superskeptiskā laikmetā, viņiem visiem ir savas pozitīvās humanitātes programmas. [31] Arī Māra Čaklā raksts ir pozitīvisma pilns un uzmundrinošs ar savu atziņu, ka latviešu tauta, kas karos un laikmetu pārgrozījumos zaudējusi tik daudz cilvēku, tomēr spējusi radīt tādu glezniecību, keramiku, dzeju, uzrādījusi spožas garīgās potences un dzejnieks izsaka cerību, ka šīm potencēm būs lemts attīstīties.
Starp Valentīnu Pelēci un Māri Čaklo izveidojas ilgstoša un personīga sarakste. No Pelēča vēstulēm Čaklajam: ...kad pārbusoju no darba (ziemās pie ogļu nesējlentas (konveijera)) – tad jūtos pieguris. Bet – Tava „Lapas balss” mani atspirdzināja. Tā ir jau otrā, nē – arī Ojāra „Aiz simtās slāpes” – labi, tā tad trešā dzeju grāmata no Latvijas, kas manās tumšajās domās ievelk kādu gaišāku vizmu…” [32] Jau pēc nepilna mēneša top vēstule: Neiet lāgā – ja Tavu „Lapas balsi” lasa bez „priekšzināšanām”. Tev rakstīju, ka man patīk, u.t.t. bet nu, ar nokavēšanos, „L. un M.” izlasīju Lijas Brīdakas vēstījumu un nācu pie atziņas, ka es ne vella neesmu sapratis no Tavas dzejas! Nu zinu, ka visā „Lapas balsī” ir tikai divas īsti vērtīgas dzejas… Tava lirika neesot viegli uztverama un varot radīt visādus pārpratumus lasītājiem. Skaidrs, ka Brīdakai taisnība. Vai tas nav pārpratums, ka es to pāris desmit nepārdomātos vārdos nosaucu par labu? Kad nu izlasīju viņas „Cilvēkam cilvēku iemāciet”, kas uzrakstīts lielās un dziļi pārdomātās dimensijās, tad tikai atskārtu, cik īsa, mazvārdīga un aprobežota ir mana slavēšana… Atzīšos vaļsirdīgi: Man tiešām nav Brīdakas priekšzināšanu, partejiskās iedziļināšanās, tādēļ arī nočiepstējos, kā tikko izšķīlies cālītis… Nule zinu, ka Tavai dzejai ir trūkumi – un viens no smagākajiem ir Tavas „emocijas”, kas brīžam pāriet „zivju valodā”, ko pat tik erudīts sieviet’s nav sapratis! Arī Raiņa, Veidenbauma motīvus Tu tā pa gaisu vien tvarstījis!... Par zivīm runājot, jāteic ar zvejnieku vārdiem: Ja gribi noķert līdaku, tad klausi…, klausi, ko vecie murdu licēji saka. Bēdīgi jau ir, ka nu man Tava dzeja tik laba vairs neizliekas… P.S. Vispār, lai kādu dzejoļu grāmatu pareizi izprastu, tad apmācītiem kritiķiem par to ir jāuzraksta mazākais tikpat rindiņas prozā, bet likumsakarīgi vērtējot, pat divreiz, trīsreiz vairāk. [33]
Vēl 1969. gadā spilgts notikums trimdas sabiedrībā ir Ulda Ģērmaņa grāmatas Zili stikli, zaļi ledi. Šajā grāmatā aprakstīti Ģērmaņa iespaidi Latvijā. Nosodošu atsauksmi par šo „ceļojuma romānu” publicējis Jānis Rudzītis laikrakstā Latvija. Viņš gan atzīst, ka Ģērmanis ir vienīgais, kas neslēpdamies atklāj turienes iespaidus, taču satraukumu izraisījusi autora fainomenālā vienaldzība. Protams, objektivitātes un bezkaislīgas faktu reģistrēšanas vārdā. (..) Liekas, šo grāmatu rakstījis „zolīšmens” vai pat robots, kam sirds vietā datu mašīna. Tādā kārtā okupētā dzimtene skatīta ar tikpat bezjūtīgu „objektivitāti”, it kā autors būtu nokļuvis Marokā vai Kašmirā. Un okupācijas varas funkcionāri vēroti ar tādu pašu bezkaislīgu interesi, it kā būtu darīšana ar kādu Svensonu vai Mr.Vilsonu. [34]
Grāmatu lasīja ne tikai trimdas latvieši, bet arī vairāki cilvēki Latvijā. Piemēram, kā liecina tā paša gada 23. februārī rakstītā Ulda Ģērmaņa vēstule Žanim Zakenfeldam, autors savu grāmatu nosūtījis uz Latviju Zakenfeldam, A.Liepam un E.Arājam (Fundamentālai bibliotēkai) un nu gaida viņu iespaidus par to. Ģērmanis arī pastāsta, ka ... grāmata izplatījusies kā ugunsgrēks izkaltušā prērijā un izraisījusi lielas diskusijas un pārrunas (presē no tā visa maz kas redzams). Interesanti, kā ļaudis to uztver un izprot (daudzi to lasījuši un pārlasījuši vairākkārt). Literāti to gluži pareizi izpratuši pirmkārt kā literāru darbu (pie tam ļoti personisku un atklātu); daudzi to uzņēmuši kā vērtību pārvērtēšanu un trimdas nostājas (oficiālās) kritiku; daļai tā ir „komunistu grāmata”, ko nedrīkstētu ņemt rokā. [35] Piemēru iepriekšteiktajam var atrast, piemēram, Jāņa Rudzīša rakstā [36], kur Uldim Ģērmanim tiek pārmesta nacionālās stājas zaudēšana un fenomenāla vienaldzība pret tautas ciešanām.
Kā atzīst Uldis Ģērmanis, viņš nav cerējis uz oficiālu atzinību un apglaudīšanu nevienā pusē. Šādu iespēju izslēdz jau mans rakstīšanas stils un t.s. objektīvais kriticisms, kas nekur un nekad nav bijis sevišķi iemīļots. (..) esmu sen samierinājies ar savu īpatnējo lomu. Apmierinājums ir ļaužu lielā interese (manas grāmatas vienmēr izpirktas un izrautas, lai arī kā „vadoši preses darbinieki” šķendējušies). [37]
Arvien konkrētāk savu attieksmi pret oficiāliem sakariem ar Latviju pauž trimdas organizācijas. Tā 1970. gada 9./10. maijā Minsterē notiek Daugavas Vanagu (tekstā lietots saīsinājums: DV) slēgtā sēde, kur referents ir Vilis Arveds Hāzners. Tiek pieņemti atzinumi, kas nav publicējami: 1) savstarpējo apmeklējumu jautājums atstājams katra cilvēka sirdsapziņas, izjūtas un dzīves izpratnes izšķiršanās ziņā; 2) ikkatra ciemos braucēja pienākums ir izvairīties no stājas un darbības, kas aizvaino mūsu tautas nacionālo lepnumu un pretkomunistiska cīnītāja nostāju.
Savukārt 1971. gada 2. jūlijā Toronto pieņemtajā deklarācijā ir punkts „DV organizācijas attiecības ar tautu dzimtenē”: Daugavas Vanagu organizācija noraida jebkāda veida sadarbību ar Maskavas komūnistu varas orgāniem Latvijā, izslēdzot sakaru meklēšanu ar viņu iestādēm, kuras uzskatāmas par latviešu tautas nebrīvības un ciešanu laika lielāko ļaunumu; DV organizācija ies visus ceļus, izmantos katru iespēju un netaupīs līdzekļus, nesot arī nepieciešamos upurus, lai uzturētu sakarus ar tautu dzimtenē; DV organizācija uzskata, ka ir tikai viena latviešu tauta, kas dzīvo okupētā tēvzemē, izsūtījumu vietās un brīvajos rietumos, kurai ir kopējas sāpes par zaudēto neatkarību un kopējas cerības par zaudētās brīvības atgūšanu. [38] Tātad vērojams, ka sākotnējā bezkompromisu nostāja (50. un 60. gados) ir mainījusies, uzsverot katra indivīda atbildību un tautas kā vienota veseluma pastāvēšanas mērķi.
Savukārt Latvijā KKS pielieto arvien provocējošākas metodes, trimdas latviešiem piedāvājot piedalīties Padomju Latvijas gadadienā 21.jūlijā. Imanta Lešinska referātā par 1970. un 1971. gada sasniegumiem kultūras sakaru popularizēšanā lasām, ka nozīmīgāko valdes rīkoto pasākumu vidū izceļams Padomju Latvijas 31. gadadienai veltītais sarīkojums, ...uz kuru novēlēt laimi, tālāku augšupeju savai sociālistiskajai dzimtenei, bija ieradies ap pussimta Savienoto Valstu, Kanādas un Zviedrijas latviešu no tūristu grupām, kas tajā laikā uzturējās Latvijā. Jāatzīmē arī tautu draudzībai veltītais Padomju Latvijas dzejas dienu sarīkojums, kur līdzās Padomju Latvijas dzejniekiem piedalījās viesi no Maskavas, Vācijas Demokrātiskās Republikas, Polijas, Padomju Lietuvas un Kanādas latviešu dzejniece Velta Toma. [39]
Kā ziņo Imants Lešinskis, nozīmīgu darbu latviešu padomju dzejas popularizācijā anglosakšu zemēs veic talantīgā tulkotāja londoniete Ruta Spīrsa. 1970.-1971. gadā vien viņa trīs reizes uzstājusies ar latviešu padomju dzejas lasījumiem angļu universitāšu rīkotajos literārajos sarīkojumos. Ekzeteras [Exeter] Universitātes apgādā iznācis viņas tulkoto Aleksandra Čaka dzejoļu krājums. Rutas Spīrsas tulkoto latviešu padomju dzeju viņas ierosmē klausītājiem Anglijā pārraidījusi arī Britu radiokorporācija (BBC). Viņas atdzejojumi regulāri parādās angļu valodas izdevumā „Amberland”. [40]
1970./1971. gadā Literatūras sekciju vada Ilgonis Bērsons, Zigmunds Skujiņš un Arvīds Grigulis. Kā plēnumā norādījis Skujiņš, daļa svešumā dzīvojošo latviešu rakstnieku un žurnālistu nevēlas sadarbību patiesības gaismā, bet kādā reakcionārā emigrantu avīzē, stāstot par Veidenbauma kopsaimniecības piešķirto prēmiju prozaiķei Regīnai Ezerai, literāts O.Liepiņš šo notikumu pasniedza ar neobjektīviem komentāriem, ka Latvijā rakstnieki dzīvojot materiāli sliktos apstākļos, ka pie mums trūkstot maizes. Protams, tas ir kuriozs. Tomēr šādu izdomājumu parādīšanās emigrantu laikrakstā rāda, ka objektīvām ziņām par dzīvi Latvijā ir liela nozīme svešatnes latviešu vidū. [41]
1971. gadā aizsākas Zigmunda Skujiņa un trimdas prozaiķa Gunara Janovska sarakste. Sarakste bija ilga un izvērtās draudzībā. Janovskis komentējis savas izjūtas un dzelzs priekškara situāciju: Mēs bijām totāli noslēgti no visa tā, kas notika dzimtenē. Es, piemēram, nezinu, kad ir mirusi mana māte un kādos apstākļos. Ja es daudz maz kaut ko zinu, tad tas ir uzzināts tagad pēc daudziem gadiem. Vēstules nesasniedza savus adresātus. Pat grāmatas, kuras es sūtīju Zigmundam Skujiņam, vēlāk atradās Misiņa bibliotēkā ar visiem ierakstiem un vēlējumiem. Bija uzcelts mūris, kuram pāri es netiku. Bet tas mūris ļāva uz manu pusi nākt grāmatām un laikrakstiem, kurus es nebiju pasūtījis, bet šiem izdevumiem man neatlika laika, ne intereses tos lasīt, jo tā bija acīmredzama propaganda. Un tā nu man latviešu literatūras attīstība Latvijā pēc kara ir palikusi nezināma, tātad arī neizprasta. [42]
[1] Skujiņš, Zigmunds. Raksti. 3.sēj. Rīga, 2006. 418.lpp.
[2] Turpat, 3.sēj. Rīga, 2006. 419.lpp.
[3] Toma, Velta. „Mana zeme un tauta”. Tilts 1970, 102/103:12.
[4] Stumbrs, Olafs. Vāveres stunda. Ann Arbor, Michigan, ASV: Ceļinieks, 1970:88., 89.
[5] Mūrniece I. „Dzīves drumstaliņas pacietīgi šķirojot. Saruna ar Andri Ritmani.” Latvijas Avīze 2004.12.VI, 13.lpp.
[6] Eglītis, Anšlavs vēstulē Gunāram Saliņam 1969.29.VI RTMM 482261
[7] Jānis Anerauds vēstulē Valentīnam Pelēcim 1970.7.IV RTMM 554547
[8] Ojāra Vācieša vēstule Valentīnam Pelēcim (1966.18.III) OVMM inv.nr. K:61
[9] Turpat.
[10] Valentīns Pelēcis vēstulē Mārim Čaklajam 1990.27.I RTMM M.Čak K2/57
[11] Rūta Spīrsa – tulkotāja
[12] Ojāra Vācieša vēstule Monikai Zariņai (1982.16.I) OVMM inv.nr. K:143
[13] Veltas Tomas vēstule Valentīnam Pelēcim RTMM 55953
[14] Turpat.
[15] Veltas Tomas vēstule Jānim Aneraudam 1968.04.IX RTMM 563484
[16] Veltas Tomas vēstule Ojāram Vācietim (1968.XI) OVMM inv.nr. K:145
[17] Skujiņš, Zigmunds. Raksti. 3. sēj. Rīga, 2006: 423.
[18] Toma, Velta. „Mana zeme un tauta”. Tilts 1970,102/103:8.
[19] Turpat, 12.lpp.
[20] Teodors Zeltiņš vēstulē Valentīnam Pelēcim 1977.31.X RTMM564575
[21] Anšlavs Eglītis vēstulē Valentīnam Pelēcim 1970.15.I RTMM V.Pel K20/10
[22] Jānis Krēsliņš. „Piezīmes par E. Eglājas-Kristsones rakstu 'PSRS okupētās Latvijas rakstniekiem veltīto sarīkojumu trimdas auditorijās īpatnības'”. Jaunā Gaita 235:35.
[23] Skat. Astrīda Skurbe. „Kas mūsu rokās paliek?” (par V. Strēlerti). Karogs 2002,10:63-70.
[24] Skat. 22. vēri, 34. lpp.
[25] Sabiedrības pārstāvji vērtē padarīto, pārrunā darāmo. Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs IV plēnums. Pārrunu gaitā. Dzimtenes Balss 1969.14.III.
[26] Turpat.
[27] Turpat.
[28] Skujiņš, Zigmunds. Raksti. 3. sēj. Rīga, 2006:423.
[29] Turpat, 469.lpp.
[30] Valentīns Pelēcis vēstulē Mārim Čaklajam 1969.25.IX RTMM M.Čak K2/7
[31] „Māris Čaklais stāsta: Mērs – zvaigzne”. Tilts 1970, 100/101:20.
[32] Valentīns Pelēcis vēstulē Mārim Čaklajam 1970.17.II RTMM M.Čak K2/11
[33] Valentīns Pelēcis vēstulē Mārim Čaklajam 1970.11.III RTMM M.Čak K2/12
[34] Rudzītis, Jānis. „Zili stikli, zaļi ledi”. Latvija 1969.15.II , 2.lpp.
[35] Uldis Ģērmanis vēstulē Žanim Zakenfeldam, Solna 1969.23.II RTMM 560525
[36] Latvija 1969.15.II
[37] Uldis Ģērmanis vēstulē Žanim Zakenfeldam, Solna 1969.23.II RTMM 560525
[38] Noraksts no Daugavas Vanagu lēmumiem. G.un A. Liepiņu privātais archīvs Toronto, Kanāda.
[39] „Kultūras sakarus stiprinot.” No Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs valdes priekšsēdētāja Imanta Lešinska referāta. Dzimtenes Balss 1971.2.XII, 4.lpp.
[40] Turpat.
[41] Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs VI plēnumā. No debatēm. Dzimtenes Balss 1971.2.XII, 5.lpp.
[42] „Es rakstīju tiem, kas nāks pēc manis. Bet.” Gunara Janovska saruna ar Māri Čaklo. Literatūra un Māksla Latvijā 1999.23.IX.