Jaunā Gaita Nr. 258. septembris 2009

 

 

PAR VOLDEMĀRU AVENU

Pirms 18 gadiem Rīgā, 1991. gada septembrī – tikai nedaudzas dienas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, – galerijā „Jāņa Sēta” notiek JG ilggadējā redakcijas locekļa, tēlotājmākslas nodaļas pārzinātāja (kopš 1995), Voldemāra Avena gleznu izstāde. Pirms un arī pēc tam mākslinieka darbi eksponēti daudzās grupu izstādēs ASV un Kanādā, arī ne vienā vien solo izstādē. Aptuveni šī JG numura iznākšanas laikā plaša Voldemāra personālizstāde atkal notiek Rīgā, turklāt mūsu mākslas pasaules, varētu teikt, pašā nabā – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (16.VII-23.VIII). Avena gleznojumi lielākoties tiek raksturoti kā romantiski ekspresionistiski ar noslieci uz abstrakcionismu. Idejas saviem darbiem viņš bieži smeļas mūsu izgājušo gadsimtu celtnēs, visvairāk laukos – klēts vai šķūņu durvis, eņģes, atslēgas vai to caurumi, jumtu zelmiņu rotājumi. Minēto un vēl citu senlatviešu arhitektūras elementu formas gleznošanas procesā – parasti eļļas vai akrila tehnikā – tiek stipri vienkāršotas, apzināti neievērojot perspektīvas likumus. Mākslinieks arī nepavisam neuztraucas par šķietamu raupjumu krāsu uzlicienā un virsmas apdarē, nedz arī par otas vai naža vēzienu misēkļiem, nosaukdams tos par izdevīgām nejaušībām. Krāsas, krāsu izvēle viņam ir svarīgāka par vissvarīgāko.

JG lasītāji zina, ka Voldemārs Avens nespēj būt uzticīgs tikai vienai Mūzai – neatraujami viņam ir piekļāvusies Erato – Dzejas mūza, sevišķi cieši pēc kara gadiem, kad aiz muguras ir iesaukšana Latviešu leģionā, nonākšana gūstā un – pēc atbrīvošanas – bēgļu nometnē sakautās „Lielvācijas” angļu okupācijas zonā, kam seko Lielā izklīšana un trimdas turpinājums ASV. Jaungaitnieka Voldemāra kontā kopš 1966. gada (JG60) ir vismaz 20 dzejoļu kopu un vēl atsevišķas vārsmas pa vidu – kopš, citu vidū, „Intervijas ar sevi”, „Divdesmitos gados dzimušajiem” un „Īsā apmeklējuma” (Dārgais kollēga... / Atļauj man apgāzt Tevis sniegto glāzi / ar viltīgo dziru, / kas gaida uz manu galu, / un palūgt māla krūzi / ar apsistu malu, / kam apīņu smarža un Jāņu nakts noreibums putās). Vairums JG iespiesto dzejoļu atrodas trīs augsti novērtētās Voldemāra Avena dzejgrāmatiņās – Caurumi (1968), Avis (1989) un Piezvanīšu parīt (2002). Literatūrkritiķei un salīdzināmās literatūras profesorei Intai Ezergailei (1932-2005) pēdējā no tām ar tur izteikto aso domu, dziļo respektu pret mākslu un meistarību izteiksmē, radījusi patiesu, humānu, daudzšķautnainu pārdzīvojumu (JG233). Šo vārdkopu var droši attiecināt ne tikai uz Avena dzeju, bet uz visu viņa radošo devumu. Jāpiebilst, ka trimdas gleznotājam un dzejniekam, kurš pēc pensionēšanās krietnu daļu no sava laika pavada dzimtenē, galvenajā maizes darbā blakus ir vēl trešā Mūza – Arhitektūra. Viņš strādājis par arhitektu un plānotāju Ostu pārvaldē, Ņujorkā. Tur arī iegūta augstākā izglītība – izslavētajā Mākslas studentu līgā (Art Students League) un tikpat slavenajā Kolumbijas universitātē (Columbia U.). Voldemārs Avens ir Latvijas Mākslinieku savienības (LMS), Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA), Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) un LaRAs biedrs.

(Ar JG vākiem, to vidū virkni Avena darināto, ar katra JG numura saturu, arī ar atlasītiem tekstiem un mākslas reprodukcijām interesentiem ir iespēja iepazīties žurnāla mājaslapā: <http://zagarins.net/JG> ).

R.E.