Barakas istaba

Uldis Siliņš

ATSKATĪTIES, PASMAIDĪT

DP CAMP ALT-GARGE – 1945

 

Mūs atved uz jauno apmetni gan ar armijas kravas mašīnām, gan vilcienu. Alt-Garge – tā saucas Elbes malā nepabeigtās spēkstacijas strādniekiem celtā apmetne, ko mēs citādi savā starpā nedēvējam kā par lāgeri. DP Camp Alt-Garge ir UNRRA team 63 aprūpē. (Latvijas Vēstnesī minēts, ka pirmie iebraucēji ieradušies 1945.7.VI. Var jau būt, jo neatbraucām visi reizē.)

Mēs dzīvojam meža malā. Tuvākā dzelzceļa stacija ir Blekēdes ciemā, no kurienes uz apriņķa pilsētu Lineburgu iet motorvāģis. Tuvākā pilsētele – Bārskempa. Lielais vairums esam bijušie Lineburgas kazarmju ļaudis. Nometnē bez mums ir arī igauņi un lietuvieši. Vairākumā esam mēs, un mums piekrīt centrālā vieta – koka barakas abās pusēs nometnes laukumam, ko grezno divi karogu masti; vienā laukuma galā vēl kādas barakas, otrā – ambulance. Pārējās ēkas – virtuve un ēdamzāle ar mazu paaugstinājumu, kas kalpo par skatuvi, bērnu virtuve bērniem līdz 14 gadiem, sausās labierīcības (sieviešu un vīriešu daļu atdala siena) un dušas telpas ar mazgātuvi otrā galā. Aiz ambulances atkal trīs vai četras atsevišķas koka barakas, kurām vēl pievienojās vēlāk celtās „Nissena būdas“ – apaļas skārda “bundžas”. Viena tika baznīcai, otra skautiem, trešā saziedotām drēbēm (ko Latvijā 1990. gados sauca par „humpalām“). Trešo baraku ir aizņēmusi nometnes administrācija un kantīne, ko vada no 1946. gada vidus Jānis Bokums. Tur var iegādāties latviešu grāmatas un dažādus sīkumus. Barakas galā Reinholda Āboltiņa foto „ateljē“. Barakas nav labā kārtībā – jālabo durvis, logi. Sākumā visiem nepietiek divstāvīgās gultas. Blaktis. Pie galvenajiem nometnes vārtiem atrodas liels zvans, ar kuru aicina uz brokastīm, pusdienām un vakariņām, svētdienās uz dievkalpojumu un katru dienu plkst. 14.00 ziņo pareizo laiku.

Dzīvojamās barakas ir koka struktūras ar trim atsevišķām ieejām un istabām no ieejas pa labi un pa kreisi. Istabas vidū galds, krāsniņa, gar malām divstāvu gultas. Katra ģimene mēģināja atdalīt savu personīgo telpu ar segām vai kā citādi, lai kaut cik pasargātu sevi no kaimiņu skatiem. Katrā istabā ir ap 13 personu. Sekss? Kas tas tāds? Citi gāja tāpat pastaigāties, bet visi apmēram uz vienu un to pašu vietu. Mazgāšanās ir kopējā pirtī. Ja saku „pirtī“, es domāju dušas telpas. Pie dušām jāstāv rindā. Saslapinies, ieziepējies un kad atkal pienāk tava kārta – noskalojies. Sākumā skaistajam dzimumam bija sava sieviešu kārtas pirtniece, agresīvas lesbietes tips.

Pirti „kurina“ reizi nedēļā. No pirtnieka telpas, kas atrodas zemāk nekā pirts grīda, var redzēt peldviesus pa mazu lodziņu. Galvenā skatīšanās notiek pa zara caurumu sienā. Sieviešu sesijas laikā pirtnieka telpās dažkārt uzturas arī pirtnieka tuvākie draugi. Zara cauruma īre, kas pavēra skatu uz atkailināto daiļo dzimumu, maksāja vienu cigareti. Cik ilgi drīkstēja skatīties, nav palicis prātā. Pirtnieks nu jau labu laiku kurina pirti Viņsaulē, iespējams, viskarstākā vietā.

Igauņi dzīvo no mums uz rietumiem, mežiņa otrā pusē, atsevišķās, no cementa blokiem celtās savrūpmājelēs pa divām ģimenēm katrā, gan ar izņēmumiem. Igauņiem ir arī pašu būvēta pirts un labākās dzīvojamās telpas. Acīmredzot, te dzīvojuši ar ģimenēm vācu priekšstrādnieki. Visumā igauņi ir daudz agresīvāki par letiņiem, un, ja vien ir vajadzība, nekaunas lietot elkoņus un spiesties priekšā. Nāk prātā kāds latviešu kora - igauņu tautas dejnieku koncerts pie angļiem, uz ko bija ieradušies arī igauņu līdzbraucēji. Kamēr mūsējie dziedāja, igauņi bija notiesājuši visas uzkodas. Mūsu dziedoņiem kaut kas tika uz ātru roku sagrābstīts. Nāk prātā Brīvības kuģa brauciena organizētāja Viļņa Zaļkalna vārdi: Igauņi sevi uzskata par gudrākiem nekā citi, bet leiši domā, ka visi viņus grib apšmaukt.

Lietuvieši ir no mums uz Elbes pusi, kur dzīvojuši precētie strādnieki. Starp leišu nometni un Elbu snauž mazais Alt-Garges ciemats. Starp viņiem un mums ir mūra ēka, kur dzīvo kempa (camp – angļiem nav lāgeris, bet kemps) komandants, pēc izskata skābs skotu izcelsmes majors, vārdā Grenfels (Worick Grenfell). Kādā citā vāciešiem rekvizētā mūra ēkā dzīvo North German Timber Control ļaudis. Grenfela saimniecību vada skaista igauniete, kurai ir vēl skaistāka meita. Māte bija iedomājusies piedāvāt majoram visus mājas komfortus un iegājusi vakarā pie viņa guļamistabā plika. Vorika reakcija? - Get out! ( Ārā!). Igauniete turpināja tīrīt un vārīt ar drēbēm mugurā, bet neko vairāk. Vēlāk latviešiem izdevās skotu pielauzt, bombardējot viņu ar tortēm un labumiem, un viņa skābes procents kļuva tā kā mazāks. Reiz, inspicējot nometnes labierīcības, Vorikam iekrita bedrē brilles. Izsauca nometnes administratoru inž. A. Spūrmani, tika savervēta darba komanda un smelts ārā tualetes saturs. Meklēšanā piedalījās arī pats majors, vandoties pa mēslu kaudzi ar savu spieķīti. Brilles atradās. Pa to laiku no Lineburgas jau bija atvests jauns pāris.

Grenfels vienmēr bija norūpējies par to, ka nometnē varētu izcelties kādas sērgas, regulāri inspicēja nometni un sagāza krāsniņas un plītiņas, ko pašapgādnieki bija uzcēluši tuvējās priedēs. Viņš bijis nometnes komandants vācu Austrumāfrikā pēc I Pasaules kara. Nometnē bijuši vācu gūstekņi un civilisti. Izcēlusies epidēmija, daudzi aizgājuši bojā, par ko vainots komandants un degradēts par vienkāršu zaldātu. II Pasaules karš viņam bija devis iespēju reabilitēties, bet mēs viņam atsaucām atmiņā vecās traumas. Lai nu no sākuma kā, bet, savu dienestu beidzot 1946.2.IV, Grenfels šķīrās no mums kā sirsnīgs draugs.

Drīz nometnes vadību pārņem gaisa spēku virsnieks Pigots (Piggot). Iespējams, ka viņam bija Wing komandiera pakāpe, jo mēs viņu dēvējām par pulkvedi. Majoram Grenfelam bija padots vismaz viens virsnieks – kapteinis Peks (Pack- jāizrunā ar plato e) un seržants. Varbūt, ka bija arī kāds denčiks. Kapteinim bija tulce igauniete, kas, kā varēja manīt, labi apzinājās savu statusu, jo bija arī viņa brūte. Tādas vismaz bija ļaužu runas. Mūsu barakai iznāca ar abiem darīšana tikai vienreiz. Visiem bija jāēd pie kopgalda, barakās ēst vārīt nedrīkstēja, bet kam vajadzīgi noteikumi, ja tos nevar pārkāpt. Liktenīgajā dienā viena sieva kaut ko vārīja uz taupības krāsniņas. Ienāk anglis ar igaunieti. Kāpēc netaisot logus vaļā? Slikts gaiss! Kas tur vārās? Vainīgā atbild, ka vāra zīdainim putriņu. Zīdainim zaļos zirņus? Anglis tīri stulbs nav. Igauniete smīn.

No sākuma mēs bijām angļu militārās pārvaldes pārziņā. Bēgļu komandstruktūra sastāvēja no nometnes komandanta (katrai tautībai savs) ar savu administrāciju (latviešiem bija 4 locekļi), revīzijas komisiju, barakas vecākiem, istabas vecākiem, policijas priekšnieku un policistiem. Pie nometnes mājoja arī mazs angļu karavīru kontingents, varbūt 10 vai mazliet vairāk, kas bija nodarbināti pie North German Timber Control. Viņu tiešās funkcijas vairs neviens neatceras. Katrā ziņā viņi tur nebija, lai pasargātu mūs no krieviem, vai arī paglābtu no vandalisma holandiešu mašinēriju, kas bija atvesta spēkstacijas būvei, un ko paši holandieši savāca un aizveda atpakaļ uz savām mājām pirmajā pēckara vasarā. Angļi bija adoptējuši lietuviešu pusaudzi, kas dzīvoja pie viņiem un staigāja apkārt angļu uniformā.

Gulēšana barakās ir divstāvu gultiņās. Mums kaimiņos mājo precēts pāris. Vīram guļas vieta augšā, sievai apakšā. Reiz laulātais draugs ir ieskatījies pudelē un pārrodas mājās pilns līdz malām ar mūsu technologu augstvērtīgo brūvējumu. Pavēls vakars. Uguns vēl nav nodzēsta. Sieva ņemas savu otro pusi slānīt ne pa jokam. Vīrs ieveļas augšējā gultā, bet sieva nerimstas. Vīrs pārliecas pāri malai, grib ko teikt, pazaudē līdzsvaru un nolido uz galvas lejā. Blākš! Šokējošs klusums. Vīrs guļ uz grīdas šķietami nesamaņā. Sunīšana pārtrūkst. Visa baraka gaida ar aizturētu elpu, kas būs tālāk? – Mīļo vīriņ, mīļo vīriņ.... saki kaut ko!... Klusums. Vīriņ mīļais , saki ko!... Beidzot balss no grīdas: Liec man mieru! Mēs uzelpojam. Dzīvs! – Ak tu, plencis tāds!... Viss sākas atkal no gala. Ja viņš nedzēris būtu nogāzies lejā, būtu nolauzis kaklu. Viņam nebija ne skrambas! Locekļi veseli. Alkohols kaitīgs? Amerikāņi sacītu: Tell it to the Marines! Latviski tas būtu: Ej un stāsti to kādam citam! Viņa glāzītes biedrs, armijas kapteinis jau gados, pēc vienas tādas iemešanas mūs pārsteidza ar vairāku minūšu garu monologu latīniski. Otrā rītā pats brīnījās un negribēja mums ticēt. Nekā no latiņu valodas vairs neatceroties.

Par debesvalstību zemes virsū rūpējās divi mācītāji: Jānis Vilperts Lazda un Kārlis Sautiņš. Lazdas sprediķi bija filozofiska rakstura, kamēr Sautiņa skats bija vairāk vērsts uz zemes lietām, kā es to piedzīvoju. Ar dievkalpojumiem viņi mainījās – viens vienu svētdienu, otrs – otru. Kad sprediķoja Lazda, Sautiņš sita Elbas malā kārtis. Mans skolas biedrs Celles Ojārs atceras kādu Lazdas un Sautiņa konfrontāciju ar kafijas kannām rokās pie nometnes ēdamzāles durvīm. Lazda: Man kā vecākam amata brālim ir jāaizrāda tev, cik mūsu stāvoklim nepiedienīga ir dzeršana un karšu spēlēšana tādu cilvēku sabiedrībā, kādā tu biji vakar vakarā. Sautiņš : ??? Lazda: Es tevi brīdinu, ka tam var būt nopietnas sekas. – Ej taču tu galīgi dirst! – atcirtis Sautiņš un iegājis zālē. Lazda apjucis stāvējis kādu brīdi, tad, laikam aizmirsis sava nāciena primāro nolūku, devies atpakaļ ar tukšu trauku pie sievas un bērniem. (Par dialoga saturu verbatim Ojārs negalvo.)

Sautiņš man labi palicis atmiņā. Es kā mazgadīgs (kā man riebās šis vārds!) cigarešu devu nesaņēmu, pietrūka līdz 16 gadiem kādi mēneši. Tas man, II Pasaules kara [skat. JG257 – red.] veterānam, bija apvainojums. Bija jāpērk smēķi par šokolādi vai jābičo.

Reiz, ejot pa nometnes celiņu, ieraugu zemē garu končiku. Tas ir mans! Bet pretim nāk mācītājs Sautiņš. Cits nekas neatliek, kā iet končikam garām un tad Sautiņam aiz muguras pievākt. Kad es apgriežos, ir jau par vēlu. Končiks ir pārvietojies Tā Kunga gana skārda kastītē, kurā viņš glabā tabakas izstrādājumus. Kā mācītājs var kaut ko tādu nodarīt savam draudzes loceklim? Velti tu, mīļais ganītāj, gaidīsi savu avi baznīcā! Ja esmu remdens kristietis, tad tur savi nopelni ir arī Sautiņam.

Bet arī Lazda nebija noturējies, neiekodis grēka ābolā. Vācijā gar ceļa malām bija sastādītas ābeles. Nokritušos ābolus varēja ņemt katrs, bet nedrīkstēja ābeles purināt. Draudzes locekļi bija noskatījušies, kā mācītājs birdina lejā aizliegtos augļus. Lazdu ģimenei bija dēls Paulis, toreiz vēl mazs puika, šodien ievērojams vēsturnieks.

 

Par Atskatīties, pasmaidīt autoru, dramaturgu, režisoru un žurnālistu Uldi Siliņu skat. JG252:36. Autobiogrāfisko piezīmju pirmais turpinājums „Vācijā kara pēdējos mēnešos“ iespiests JG257.