Benita Veisberga

PIERAKSTI

 

Zilspārņa zilums priedes zaļumā. Krūma baltie, paceltie ziedi. Stumbra augšupvirziens. Zaru raksti un līnijas. Zīmuļu un otu līnijas gleznās pie sienām. Tu slauki istabu, un pie tava pleca, aiz tava slotas kāta šīs līnijas un krāsas. Viss pilns ar to, iekšā un ārā. Kad Dievs ieraudzīja iznīcināšanu, ko Viņš gribēti vai negribēti ielaidis pasaulē, Viņš aprāvās, sabijās un tad, lai to atsvarotu, bez gudrošanas iesvieda pasaulē šos skaistuma vālus.

Un te nu mēs esam.

Bet tas ir tikai viens skaidrojums. Šī pasaule prasa daudzus un dažādus. Pirms dažiem gadiem neticīgi sev vaicāju, vai tad ar skaistumu, ko redzu visapkārt, var izdzīvot, vai tas mani glābs? Dzīve prasa daudz ko citu. Un nu – katru dienu, uz katra soļa piedzīvoju – glābj. Brīnumaini. Tāpēc, ka skaistums nav tikai jauka virspuse. Taisni otrādi, tas ir Dieva radītās īstenības liela, būtiska sastāvdaļa. Kā zieds ir ciešā saistībā ar stāda, sakņu lietišķībām, zemi, sauli, ūdeni, tā skaistums ir vienībā ar īstenības spēku. Tāpēc ir palīdzoši to uztvert. Tas ar sevi – gandrīz vieliski! – aizbīda apdraudošo, pats iestājas tā vietā. Nekas nav jādara, bet ir jāierauga. Tas savieno. Runa, protams, ir par īstenības skaistumu, ne mākslīgu darinājumu. Neskaitāmas reizes, tikai paceļot acis, uzskatot kādu zaru, stumbru, mākoni, jūtu nākam tā stiprinājumu, mierinājumu, palīdzību. Glābj. Skaistums ir ļoti nopietna lieta šajā pasaulē. Redzot tā lielo īpatsvaru, milzīgo vietu, kas tam ierādīta, nevar nejaust, ka Radītājs ar pārliecību un nodošanos ir licis tam būt. Viņš pie tā ir pamatīgi piestrādājis, Viņš tiešām to ir gribējis, atradis par vajadzīgu. Citādi tas te nemājotu katrā smilgā, ēnā, sniega pārslā. Cik bieži vienkārša, necila ikdienišķība acu priekšā pārvēršas skaistumā. „Daiļums” varbūt ir labāks vārds, maigāks, piekļāvīgāks, „skaistums,” salīdzinot, drusku asāks.

Vai atkal tā. Aukstas kājas, viegls nespēks. Gals nāk arvien tuvāk. Uzvāru vecajā brūnajā tējas katlā ūdeni, nolieku virtuvē zem galda. Uzlieku pēdas, sēžu un skatos ārā pa logu. Pāri jumta stūrim priedes zars. Stingru, zaļu čiekuru čemuri. Palmā trīs balti ziedi. Saules apspīdēts kadiķa zars atspīd blakusistabas logā, jūtami ietekmē stiklu. Pasmaidu, nolaužu šokolādes gabaliņu. Gan jau būs labi. It kā vesels palīgu bars būtu stāvējuši aiz loga un gaidījuši, lai uz viņiem paskatās.

Vai pievakarē, dienai tumstot, novēlojusies vāvere pa kādu zaru ātri dodas mājup. Mirkli pret rieta debesi viņas tumšā aprisē ar asti atgādina nošu atslēgu. Nošu atslēga ir skaists mazs zīmējums, svarīgs. Līdz šim to nebiju iedomājusi. Ko tas vada, kādi pacēluma viļņi plūst pasaulē, sekojot šai mazajai zīmei.

Čuči saldi, vāverīte. Dabā ir milzīgs labums.

***

Man bija izvārīta ķiploku-spinātu vira. Tā lieliskā, vērtīgā vira, ko es protu labi pagatavot, jaunajā katlā. Un pēkšņi, to ceļot, kaut kas aizķeras, sametas – un gandrīz viss izlīst uz grīdas. Uz saules apgaismotā linoleja spilgti zaļas spinātu lapas, ķiploku un sīpolu gabaliņi. Viss tas labums skaidri uzskatāms, lēni plūst uz durvju pusi. Viens mirklis, un ar plaukstām sasmeļu lielumu atpakaļ katlā. Jā, tā es izdaru. Kāds augstāks spēks liek man tā darīt. Spilgtais zaļums, mirdzošās olīveļļas lāsītes kā norādošas debesu zīmes, tagad arvien vairāk tās ievēroju.

Pārāk netīra tā grīda nav. Tomēr, arī ne tikko mazgāta, kaut kādus gružus es tagad apēdīšu. Un tad? Sākt vārīt visu par jaunu? Kad tik labi jau izvārīts. Nē, to es nevaru. Es esmu rakstniece, es nevaru vārīt un vārīt. Man jātiek kādā galā ar tiem papīriem. Tas laikam bija diezgan labs skats, pa grīdu, ar spinātiem aplipušām plaukstām, Ēris debesīs kratīja galvu par manu saimniekošanu. Nē, šo viņš būtu sapratis, tas zaļums viņu arī būtu iedvesmojis. Nezin kāpēc, ienāk prātā, ka pirms gadiem viena kritiķe man pārmetoši aizrādīja, ka viegli dzīvoju pa savu dārzu un knibinos ap estētiku, apmēram ko tādu. Te tad viņai būtu viens mazs atsvariņš.

Viņa pate ir vainīga. Viņa neredz, ka es skaistumu saistu ar īstenumu un labumu, tas ir svarīgs punkts. Pats Dievs savienojis šīs lietas. Bet par to tagad nav jāskaidrojas, tagad jāpriecājas un jāpateicas debesīm, ka tik labi izdevās saglābt viru.

Man patīk zaļš. Ne tāpēc, ka tas tagad modē. Tūliņ tur, Ramu dārzā – kā, lietus mākonim nākot, dziļš, ēnains zaļums klusi uzklājas zālei. Brīnišķīgs tumšzaļš mirklis, pirms sāk līt. Skaidrs, ka tā vira bija jāglābj. Te tie abi atkal ir, kopā, zaļuma skaistums un zaļuma labums. Pļavu, mežu, dārzu skaistais zaļums un milzīgais labums, kas tajā ir, ko tas dod pasaulei. Un tad lai es laižu to izlietnē... Ne, ne. Četrām, piecām dienām tur būs, miers no gatavošanas.

Un viens prasīja, kā man ejot, ko es darot.

***

Šodien divas zīlītes ļoti gribēja viena otrai ieknābt. Viņas ir tik mazas un smukas, tās uzskatot, kas tāds nenāk ne prātā. Bet šīs bija dusmīgas. Labu laiku viņu galviņās bija, ka jāknābj tai otrai. Viņas te ganījās, lēkāja pa mauru šo to uzknābādamas, bet gadoties tuvāk, abas viegli pacēlās spārnos, tā, kādas pēdas augstumā, un ar saviem knābīšiem tēmēja otrai ģīmī. Brīdi sasitās kopā, atkrita maurā, paganījās, un pēc brīža atkal tas pats. Kā noteikts raksts, gandrīz rituāls, īsa pacelšanās spārnos, sasišanās ar knābjiem, atkrišana atpakaļ. Jeb tas būtu pavisam citā – varbūt pat mīlestības sakarā? Izskatījās pēc plēšanās, vai kā otras padzīšana projām no sevis. Man gribētos zināt, tieši kas tas bija, par ko viņas sadusmojās, žēl, ka nepazīstu nevienu putnu zinātnieku, kam to varētu pajautāt. Katrā ziņā, ja tā bija plēšanās, tad ļoti glīta, pat skaista, kā kaut kas mākslas likumībās iestrādāts.

Kādi raksti te visapkārt ir.

Un mūsu apkārtnē esot uzradušies plikpaurainie Kalifornijas ērgļi. Tie, kam draudēja iznīkšana, atnākuši te un sākot atkopties. Biju iedomājusies, ka viņi dzīvo lielākos kalnos. Nevienu gan neesmu redzējusi. Te pilnīgi pietiktu ar kovārņiem.

Viegls, miglains vējš izgludina blūzi. Lieliska lieta, nemaz vairs neatceros, kad esmu lietojusi gludekli, jau gadiem izmantoju šo miglas/vēja gludināšanu. Tam nav tikai lietišķa vērtība. Jūtu arī garīgu patiku, ka sadarbojos ar dabas spēkiem. Tā kā mani senči to darīja savos laukos. Saimnieks vakarā izgāja ārā, klusēdams pavēroja debesis. Kāds labums, kāda pareizība tā bija, kad cilvēka skatiens varēja slīdēt pāri savai vietai, savai zemei un savām debesīm. Tas zūd. Vai pasaule bez tā varēs pastāvēt?

***

Visu rītu viegli lija, pēcpusdienā pārstāja. Nogāju lejā apskatīt ceļmalu. Sazēlusi zāle, izrāvu pāris kumšķus kopā ar velēnu – un sabijos. Zeme mitra tikai pāris centimetru biezā virskārtā, tālāk sauss. Kas ir? Vēl taču lietus laiks. Kas ar koku saknēm tādā sausumā zemē? Priede... Jāaplej... cik tādam kokam vajag ūdeni?

***

Jau gadus vai ik dienas esmu uzmetusi skatu lielajam sarkankokam, kas te paceļas pretī pāri kaimiņu dārziem. Arī par viņu šo to pierakstījusi. Un šorīt, slīpai, spožai saulei apgaismojot gravu, pa virtuves logu pēkšņi ieraugu, kur tas ieaug zemē. Līdz šim bija redzama tikai koka augšdaļa. Kaimiņš gravā patīrījis krūmus, atsedzis to skatam. Redzu resno sarkanbrūno stumbru stingri stāvam savā vietā. Un izjūtu to kā labumu, guvumu, dāvanu. Man sakās paldies, ka esmu to ieraudzījusi. Kluss, gaišs rīts, un stumbrs tur aug. Man tiek labums no tā.

Tāpēc, ka pašlaik ir tādas vietas, sakņošanās trūkums? Tur ir pareizība. Tur ir tas, kā jābūt, dabas likta būtnes saistība ar vietu. Šis laiks to baismīgi ārda. Cilvēkus spiež, stumj, rauj projām no viņu vietām, atņem mājas. Es zinu, ka tagad, virtuvē esot, bieži paraudzīšos uz turieni. Ar acīm, ar redzi sūkšu sevī ko vajadzīgu.

***

Brīnišķīga skaidrība lapsenes izskatā un rīcībā. Kad tuvojas viņu ligzdai, viņa tūliņ nedzeļ un neuzbrūk. Vispirms, asi iedžinkstēdamās, viņa ar sparu nolido tev garām. Lai tu zini. Te ir viņu vieta, te tu neuzbāzies. Ja tu uzvedies, ja tu to ievēro, viņa neko nedara. Labāk bez sadursmēm. Bet viņa skaidri pasaka, kas ir un kas nav. Te ir viņu māja. Tas ir jāievēro, mājvietas lielā nozīme šīs pasaules likumībās. Lapsene zina. Diemžēl, daudziem Eiropas Savienības komisāriem tā vēl ir tumša lieta.

Tautu jaukšanās tādā mērā kā tagad, tautu saistības zudums ar savu noteiktu vietu, man liekas kā radniecīga, līdztekus parādība vides piesārņojumam, sugu izmiršanai, klimata maiņai. Kaut kas no būtiskas likumības un sakārtojuma aizgājis.

***

Kāds spars ir pavasarim! Pavisam nesen skatījos kailos zaros, mazos, cietos pumpuru aizmetnīšos un domāju: atkal nāk pavasaris... Ir jau klāt. Visi zied kā traki, cits pakaļ citam, mandeles, plūmes, akācijas, priede. Putni skrien ar stiebriem knābjos. Vienā meža plūmē bija palicis nenovākts aizlūzis zars, karājas plānā šķiedriņā ar zaru galiem uz leju. Nu tas ir balts, viss vienos ziedos. Vakar saskaitīju, ka dārzā ir 17 putnu un vāveru stādītas plūmītes, dažas jau lieli koki. Tās visas tagad zied, to viņi te ir sastrādājuši.

Kadiķa ziedi apputinājuši autiņu zaļganpelēku. Sāku noslaucīt jumtu, man jābrauc uz veikalu. Pārstāju: bet tie taču ir ziedputekšņi. Atstāju, lai braucot nopūš vējš, tā varbūt būs pareizāk nekā ar šo lupatu. Ak, pavasari!

***

Kā jau es teicu, kamīna skurstenis pārklāts ar plastikas gabalu. Un kā jau es teicu, plastika man diezko nepatīk.

Un kas notiek? Sāk līt viegls lietiņš. Pie kamīna stāvot dzirdami lāšu uzkritieni pārklājam, brīnišķīgi skaidri, atsevišķi piesitieni. Kā mazi, skaidri vārdi. Nākuši cauri mākoņainam izplatījumam starp debesīm un zemi, lietus vārdi, debesu vārdi. Nu ir pavisam kas cits – nu ir skaisti! Un tas, lūdzu, notiek ar plastikas piedalīšanos. To mazas pilītes izdara ar šo pārklāju, parauj sev līdzi, ļoti labi. Te ir kas iegaumējams, īstais, skaistais ir stiprāks. Tas vēl izglābs pasauli.

Kā vieglu, smalku, bet ļoti noteiktu būtņu darbošanās tur ārā ap skursteni. Šajā pelēkajā dienā tās izdara savus skaistos pieskārienus, pasaka savus debesu vārdus. Vienkārši pasakaini, ko Dievs ir saveidojis, pasauli radīdams.

***

Varbūt man tomēr jāpiemin dažas lietas. Drusku jāatvaira aplamības, kas beras virsū, kas cits to darīs.

2006.gadā izdotajā Latvju Enciklopēdijas 5. sējumā mans dzimšanas gads aplam uzdots kā 1920. Esmu dzimusi 1928. gadā. Tā jau gadi sakrājušies, pieliek klāt vēl astoņus. Tad jau es savai mammai būtu piedzimusi vēl ģimnāzijā ejot. Mans tēvs tur bija skolotājs. Tā Jelgavā tolaik negāja. Darbu uzskaitē mana PBLA apbalvotā Trimdas Grāmata arī nav iekļauta. Biju iedomājusies, ka nāks kāds kļūdu labojumu saraksts, līdz šim tāds nav manīts.

Tad Laika 2005.gada 16.aprīļa numurā ar manu vārdu ir publicēts raksts („Par Latviju domājot”), ko neuzskatu par savu. Redakcija to bez manas ziņas pārtaisīja, gan svītrojot lielāko daļu, gan pievienojot savus papildinājumus, kas neatbilst manam skatījumam. Cita starpā, ka Krievija esot skaista valsts. Manu iebildumu nepublicēja. Atbilstoši manuskriptam apcere iespiesta laikraksta Latvija Amerikā 2005.gada 9.jūlija numurā.

Tad – kādā rakstā par Ēri man piedēvēts teiciens: Ēris sevi nepiepildīja. Tas nav mans uzskats. Nesaprotu, kur tāds varēja rasties, te ir kāda kļūda, pārpratums. Varbūt esmu teikusi, ka viņš savus darbus pietiekami neparādīja. Tā ir cita joma, mākslas radošamības ziņā viņam piepildījumu netrūka. Teikt, ka viņš sevi nepiepildīja ir briesmīgi aplam, lūdzu to nesaistīt ar manu uzskatu.

Pietiks, koki pretī aiz loga saka, lai tagad skatās un domā par viņiem.

***

Kāda atšķirība pašlaik starp iekšieni un ārieni, starp to, ko redz, kad paskatās spogulī un to, ko jūt sevī. Vai tam būtu sakars ar dvēseles nemirstību – ka cilvēka būtība paliek arī tad, kad miesa izbeidzas? Ar prātu to nevar pieņemt. Tas ir pretī tam ko rāda daba. Viss izbeidzas, sadalās, no tā veidojas kas cits. Kāpēc kaut kas pēkšņi krāsies, un krāsies, un krāsies nebeidzami? Bet te tas ir, cilvēki gadu tūkstošus ticējuši un tic, ka dvēsele nemirst. Tas arī nevar būt gluži bez pamata.

To es neatrisināšu. Būtu prātīgāk tā vietā beidzot sakārtot atvilktnes. Vismaz mēģināt, vismaz sākt.

***

Nesaprašanās, rīvēšanās. Ar vienu zirnekli. Auž tīklus jumta malā aiz loga. Te nevar. Taisni pretī, kad sēž uz dīvāna. Ar slotas kātu nojaucu, man nāca ciemiņi. Otrā rītā uzausts jauns, tieši tai pašā vietā. Viņam kaut kas ir ļoti skaidrs. Nojaucu. Nu viņš uzauž divus, lielus, ar gandrīz metru gaŗiem pavedieniem, izplestiem uz trim pusēm. Viņš dara savu lietu. Un man arī ir savas lietas. Logus ciet nevar aust, nojaucu. Jauns vēl nav uzausts, bet vairāki gaŗi pavedieni jau ir. Un tā mēs te ņemsimies un kausēsim viens otru? Viņš audīs, es došu sava mūža beidzamos spēkus un ārdīšu, un mani papīri, visas nepadarītās lietas...

Kā viņš tik ātri var uzaust? Tīkls ir varbūt kādas piecsimt reizes lielāks par viņu pašu. Un plāns, kārtība, kas tur ievēroti, diezgan iespaidīgi, kaut kas no ģeometrijas arī tur plaiksnās. Diez, kur un kādas zirnekļiem smadzenes? Veidot tik skaistu rakstu, piestiprināt tīklu noteiktās vietās pie kadiķa, sienas un jumta, lai turas, taču prasa sajēgu. Garie pavedieni laikam ir kaut kas līdzīgs vispirms ieliekamiem pamatiem. Viņš dara celsmīgu darbu. Un es ārdu ārā. Un Aijas atsūtītajā grāmatā vēl uzšķiras lapa ar šo: ...zirneklītis sagšas auda mazajām māsiņām. Ak, es taču ar visu sirdi pievienojos šādam savu senču skatījumam, viņi to brīnišķīgi izprata, bet te nevar. Kaimiņi teica, ka viņiem kāds pa pāris mēnešiem nākot uzpūst indi. To gan arī negribētos. Kādas reizes vēl nojaukšu, vai tad viņš neapjēgs iet citur.

Diez, kāds viņš ir, es viņu neesmu redzējusi. Tas tur ir tā drusku paaugstu, likt kāpnes un rāpties jau nu būtu muļķīgi. Tie prātīgie ieteikumi apdrošināšanas biedrības grāmatiņā, kā izvairīties no negadījumiem. Bet būtu interesanti redzēt, kāds viņš īsti ir. Viņa pavedieni ir vieni no smalkākiem, kādi pasaulē ir. Un tai pašā laikā pie tiem var noturēties un mirdzēt rasas lāses. Starp rugājiem brīnumainos, neaizmirstamos rudens rītos.

***

Naktī lija, tagad saule. Plūmes mazie ziedi pilni mirdzošām lāsēm. Kā otra ziedu kārta. Tāds ir pavasaris.

***

Šodien ieraugu, ka ap mani ir divi acīm redzami, rokām taustāmi aizsargvaļņi. Te iekšā visapkārt uz sienām ir garīgas dzīvības piesātināts gleznu un grāmatu valnis. Cilvēki tur devuši savu labāko. Un ārā aiz logiem, tādā pat apņemošā lokā, ir dārza koku un krūmu zaļais valnis. Tas nav bez ietekmes, abi ir pilni lieliskām, spēcīgām lietām.

Cik skaidri viņi tur Latvijā uz laukiem jau sen to zināja un pateica. Dieviņš taisa zelta sētu apkārt manu augumiņu.

Dārzā noliecos kaut ko pacelt no zemes. Atliecoties, gar deniņiem noslīd zara gals. Izjūtu to kā draudzīgumu, tuvību. Gandrīz mīlestību. Kas? No kā? Kāda klātiene atnākusi, ieņēmusi vietu manā tuvumā pa šiem vienpatnības gadiem. Klātiene un arī spēks, kam arvien vairāk uzticos un paļaujos.

***

Pēdējā laikā bieži skatos uz koku stumbriem, kāds brīnišķīgums viņos ir. Viņu spēks, viņu skaistums, viņu nešaubīgais augšupvirziens. Cik skaidri viņi ar sevi rāda šo celšanos. Man liekas, ka viņi to dara vairāk, noteiktāk nekā citas būtnes, it kā viņi labāk zinātu kādu likumu.

Te apkārt ir daudz koku, pat neizejot ārā, tikai pametot skatu pa logu, tie visur redzami. Acis satiekas, domas pašas no sevis piesaistās viņu skaistajiem veidiem. Nē, ne domas, kaut kas netveramāks, nezināmāks manī ir saziņā ar viņiem. Viņi palīdz, viņi dara labu.

Un vēl tāds joks. Vannas istabā esot, ģērbjoties, matus žāvējot, atkārtoti esmu jutusi it kā vieglu nepareizību, traucējumu, trūkumu. Vienu dienu, uzmetot skatu loga matētajam stiklam, atskārstu, kas par vainu. Tas neļauj redzēt dārzu, aizliedz acīm satikties ar kokiem un zariem. Esmu pieradusi pie viņu klātienes. Visās citās istabās tie ir, bet te šis trūkums, un to tūliņ jūt.

Te ir divas gleznas, tad es paskatos uz tām. Tās arī raida no sevis kaut ko līdzīgu, bet mazākā mērā nekā koki, daba.

***

Ha, Skujiņš savā romānā kādā vietā rada mazu estētisku impulsu, aprakstot dabiskas vajadzības nokārtošanu. Pašlaik neatceros literatūrā šo sakarību sastapusi. Gan jau būs. Valtraute, brien pa lekni sazēlušu pļavu, notupstas. „Acu priekšā līgojas iedzeltenas vīgriezes, madaras, āboliņš. Pa smilgu dūkdama rāpo kamene...” Tādā veidā. Izceļas, patīkams pretmets rupjību un netīrumu piesaukšanai, ar ko daudzi tā aizrāvušies. Pie tam, man liekas, ka visā šai lietā ir kaut kas latvisks, un ne tikai ainavā. Un nevis mazs skaistuma impulss, bet gluži stingrs – tie saules gaismas aplietie ziedi un stiebri acu priekšā, kad tur tup.

***

Dārzā zem priedes, zem kadiķiem izlīdušas sēnes. Skaistas bērzlapes, gaiši sārtām cepurēm, daudzas. Vienu nogriezu – tīra, vesela, bez neviena tārpa. Un vēl lien ārā, smuki poķīši. Beidzot kā no debesīm pasniedzas tas, kas gadiem gribēts un kā nav bijis. Svaigu sēņu mērce. Kā toreiz Ramās, mūs bērnus aizsūtīja uz mazo mežiņu salauzt vakariņām sēnes. Cik paradīziski tas liekas no šejienes.

Lejā uz ceļa Džīna, priecīgi pastāstu par savām sēnēm. Kā ēna pārslīd viņas sejai. Viņa pienāk man tuvu klāt, cieši saņem pie elkoņa. Nekādā ziņā neēd. Tu gulēsi beigta. Cik tā jau nav bijis. Lēnām atlaiž manu elkoni, ne pavisam. Saspiež atkal, akmeņainā nopietnībā atkārto: Nekādā ziņā neēd. Tās nevar ēst. Tās nav ēdamas.

Šie amīši. Ēd tik savas mākslīgi siltumnīcās, laboratorijās saaudzinātās sēnes, atradinājušies no laba, dabiska ēdiena. Šis punkts taču man ir desmitreiz skaidrāks par viņas zināšanu, ka tās nevar ēst.

Tomēr –

Tā īsti jau Amerikas sēnes nepārzinu. Nav gadījies te sēņot, ar tām iepazīties. Lai nu tā galīgā nomiršana, tā doma jau man nav sveša. Bet taisni viegla saindēšanās pašlaik nebūtu vēlama. Vemšana... Šodien vēl neizcepu, muļķīgi. Un kamēr es te svārstīšos, nāks tārpi un bez gudrošanas ēdīs, kas labs. Ak, šī ačgārnību pilnā pasaule tagad!

Es zinu, kas te atkal ir. Ja es būtu Latvijā, man pašai no bērna kājas būtu pavisam skaidrs, kuras sēnes ir ēdamas un kuras nav ēdamas, tur tāds stāvoklis vispār nerastos. Laba sēne pati tev pienāk klāt, nē, tu to nedrīksti ēst.

Un pie tā atkal ir vainīgi krievi.

Un tas nebūt nav joks. Vēl viena no neskaitāmām nelādzībām, ar ko viņi maitājuši gan savu zemi, gan tās, kuras skāruši. Atšķirt miljoniem cilvēku no viņu mājām, izjaukt viņu svēto piederību savai vietai zemes virsū, nē, mīļie, tas nav joks. Šo nelabo darbu nelabās sekas ceļas augšā visās malās. Izlien no zemes ar labu sēni, tu to nedrīksti ēst.

Ko lai tagad daru?

***

Ziņās stāsta, kā Krievijā tagad iet Kaukāza ļaudīm. Uzbrūk, piekauj, nogalina. Sauc: Krieviju krieviem! Šo cilvēku atrašanās Krievijā ir pašu krievu roku darbs. Viņu zemes varmācīgi pievienoja Krievijai, laika gaitā daudziem dzīvošana sasaistījās ar turieni. Nu dzen projām, atņem darbu, iztiku. Krievijas lielums un sūtība. Vai tiešām tauta, kas devusi Čehovu, Tolstoju, Rahmaņinovu nespēs no tā atveseļoties? To nevar, negribas pieņemt. Bet šausmīgi ilgi tur velkas šis slimums, sakņodamies, pieaugdams klāt, aplaizdams citus. Kādu postu tas ir nodarījis un turpina darīt lielā pasaules daļā.

***

Bišu krūms turpina savas pamācības. Šodien atkal rādīja, kā bite neļauj sevi traucēt. Izlauzdama sakaltušu stiebru, sakustināju zaru. Bite neko, stingrāk pieķeŗas ziedam. Tikai, kad mana roka nāk tai pavisam tuvu klāt, tikai tad, kā mazliet aizvainota – it kā ar vieglu augstākas zināšanas saīgumu par manu rīcību – viņa lēnām paceļas no zieda, palido drusku tālāk. Tikai mazdrusciņ tālāk. Tūliņ atsāk medus meklēšanu citā ziedā. Līdz beidzamam viņa neļauj sevi pārtraukt darbā, nevienu sekundi viņa neatdod traucētājam.

Vai bitēm varbūt ir augstāka nodošanās spēja nekā cilvēkiem – ? Un medus vākšana īpašu uzmanību un uzticību prasošs darbs?

Mīļais, vecais bišu krūms! Mēs te dzīvojam līdzās gadu desmitus, un vienmēr tas parāda ko jaunu un jauku.

***

Izgudroju lielisku vasaras saldo ēdienu. Tā, ielej bļodiņā krūzi ledusskapī stāvējušas vēsas paniņas. Pieliek vienu vai divas tējkarotes medu, bet nesamaisa. Gatavs. Garšīgs, veselīgs, atsvaidzinošs, bez kādas taisīšanas. Pagatavošanas laiks nepilna minūte, neatrauj laiku no papīriem. Ļoti labs. Pie tam, mīļo Blaumani, skaitās, ka es šīs lietas nemāku. Bet es redzu, ka te ir liela, atzīta vērtība: vienkāršība. To nevar apgāzt.

***

Tie tauriņi nu gan ir. Kā piedzēruši. Spoža saule, zaļš dārzs, tur viņi klumburo. Vai viņi jauž, kur dodas, kurp grib aiztikt? Papūš viegla vēsma, viņš lido uz otru pusi – pilnīgi atdod sevi gadījumam? Tā gluži nevarētu būt.

Skaisti jau viņi ir. Kā lielas, gaišā dienas laikā apreibušas ziedlapas. Un gan jau viņi zin, gan jau viņi nonāk, kur viņiem jānonāk. Varbūt zilspārnim grūtāk viņus gaisā noķert taisni šī nevienādā streipulīgā lidojuma dēļ. Bet var arī būt, ka tie viņam diezko negaršo.

Un tā viņi te klumburo, un man par viņiem jāpieraksta. Pasaulē brūk kalni, tilti, applūst zemes, ziemeļpols kūst ārā, un man vēl jāpasaka, kā viņi te lidinās. Brīžiem viņi gaisā gandrīz apstājas, kā nevarēdami izšķirties, uz kuru pusi labāk doties. Viss ir tik aicinošs. Vai atkal pēc Gētes, vēl pakavēdamies, vēl neaiziedami no kāda burvīga mirkļa.

Pie viņiem var drusku pieturēties. Šajos cilvēku saspridzināšanas laikos, kas tagad pienākuši.

***

Ēri, ka tu zinātu, kas te notiek ar tavu gleznu, Dieva zīmes... Tas lielais ziedu gleznojums viesistabas galā. Tagad, maijā, to pa pretējo logu mazliet apspīd noejošā saule. To jau tu zini, tā tas ir katru pavasari. Rieta sārtā gaisma cauri oleandru krūmam, vieglas zaru ēnas uz tavām rozēm. Bet šogad zilspārņi tai krūmā ir uztaisījuši ligzdu. Tā arī ēnojas uz gleznas. Un nu viņiem ir izšķīlušies bērni! Viņi visi tur milzīgi darās, mazie sauc, lai viņiem dod, stiepjas ārā no ligzdas. Lielie skrien šurpu turpu, kumosus nesdami, kustina zarus – un tas viss ēnojas uz tavas bildes, tā gandrīz kustas... Tas tev ne sapņos nebija rādījies, ka kas tāds būs uz tā audekla, ko? Zaru ēnas slīd un trinas gar tavām līnijām un stiebriem, uzklājas gleznojuma ēnām. Var dzirdēt, kā viņi čivinās. Ko tās rozes lai domā, ka viņas nesāk augt.

Vai tas kaut kā aizsniedz tevi? Pavasara dzīvība kopā ar tavas gleznas dzīvību. Tev patiktu. Patiesībā tas ir tikai dabiski, radniecīgi lielumi tuvinās un biedrojas. Pavasaris ārā pamana, ka te ir kas pazīstams – un ar sārto gaismu zilspārņu ēnām pa logu iekšā! Kas tas viņam. Visi kaķi tagad var iet ratā, tagad jābaro bērni.

Un es skatos un skatos. Man drīz būs astoņdesmit, kā te varēs nomirt ar visu to apkārt –

***

Zilais krūms māna bitīti. Nobirdinājis zemē ap sevi ziedus. Bite pielido, grib sūkt medu. Nekā. Abi ar ziedlapu apveļas otrādi.