Plānošanas komiteja izstādei Oienhauzenā (Oeynhausen, Nordheim/Westphalen) 1948. gadā − kr. pusē Augusts Annuss, vidū Jānis Kalmīte, starp viņiem aizmugurē Evalds Dajevskis. Pārējās personas nenoskaidrotas.

Maskavas karapulkiem atgriežoties Latvijā, vesela virkne mūsu mākslinieku 1944. gada otrā pusē devās bēgļu gaitās gan laivās uz Zviedriju, gan arī Sabiedroto armiju virzienā. Pēc kara beigām vairākums nonāca bēgļu nometnēs angļu, amerikāņu un franču okupācijas zonās sadalītajā Rietumvācijā. Pateicoties Pasaules latviešu mākslas savienībai (PLMS) un tās enerģiskajai vadītājai, māksliniecei, mākslas zinātņu doktorei Leldei Kalmītei (skat. JG256:25, 50-51), sākot ar pērngada jūliju ar nometņu laikā radītā mākslinieciskā devuma aptuveni 60 darbiem bija iespēja iepazīties latviešu centros ASV – vispirms Mičiganas štata dienvidos – Garezera Klinkāva galerijā, visu oktobra mēnesi Minesotas štata Mineapolē, novembra otrā pusē Klīvlandē, Ohaio (Ohio) štatā, no kurienes izstāde aizceļoja uz Filadelfiju un šā gada pavasarī uz Čikāgu. Kā Lelde Kalmīte pasvītro izstādes katalogā, kur iekļauti 24 mākslinieku darbi, arī grūtos un nedrošos laikos māksliniekiem ir nepieciešams turpināt savu radošo darbu, un tas īpaši spilgti redzams mākslā, kas tapusi kara beigu virpulī un bēgļu nometnēs. Divas izstādītās Anšlava Eglīša eļļas gleznas uz laiku atceļojušas atpakaļ uz ASV no Cesvaines novadpētniecības muzeja. Vairākos mākslinieku darbos dominē kara sekas, piemēram, kritis latviešu leģionārs Aleksandra Nukšas tušas zīmējumā, kauja pie Bauskas tilta (1944) Aleksandra Soduma linogriezumā, Ilgas Rekes trīs gleznās redzami pilsētas skati ar nosaukumu „Miers pēc kara”, Niklāva Strunkes pastelī – bēgļi pie izpostītas pilsētas, un sagrautā Vācija atainota arī Jāņa Siliņa sešos akvareļos. Emociju pilnas ir Evalda Dajevska gleznotās Hamburgas drupas, taču mākslinieks raugās nākotnē un pirmajā pēckara gadā Mērbekas nometnē glezno skatuves ietērpu Mārtiņa Zīverta lugai Āksts. Pati bēgļu dzīve nometnēs attēlota visnotaļ maz. Viens no izņēmumiem ir Leo Stepes eļļas glezna ar sadzīvisku nometnes ainu. Izstādē redzami arī Fridricha Milta, Valdemāra Tones, Augusta Annusa u.c. darbi.

Kataloga bagātīgo attēlu klāstu papildina pašu mākslinieku atmiņas par pēckara laiku. Leldes Kalmītes tēva, Jāņa Kalmītes (1907-1996) dienasgrāmatas izvilkumos visskaudrāk atklājas trimdā devušos latviešu traģēdija: Es, mana sieva un mana deviņus mēnešus vecā meita Guna atstājām Latviju 1944. gada 11. oktobra vakarā kuģī no Liepājas. Naktī krievi uzbruka mūsu kuģim ar torpēdām, bet tās netrāpīja. No 23. līdz 27. oktobrim esam Ausigas nometnē. Guna ir slima. Mana sieva aiz raizēm un bēdām ir tuvu ārprātam. Daži latvieši mēģina mani mierināt. 16. jūlijā sākam saņemt brīvu ēdienu no UNRRA, bet, lai šo ēdienu saņemtu, man jāiet kājām uz Biberahu, kas ir 22 kilometru attālumā. To daru divreiz nedēļā, pārtiku pārvedot bērnu ratiņos. 24. septembrī atstājam Elvangenu un apmetamies uz dzīvi Vurcahā. Tur jau dzīvo apmēram 200 latviešu. Pirmās četras nedēļas pavadām barakās, bet tur jumts ir caurs, tāpēc dažām ģimenēm ir atļauts dzīvot pilī. Te mēs nodzīvojam vienpadsmit mēnešus. Ir ļoti labi. (Jānis Kalmīte, kura riju gleznojumi kļūst par latviešu trimdas mākslas ikonām, daudzkārt aprakstīts un reproducēts JG, piemēram, nr. 252:27, 38-39; 263:43.) Māksliniece Ilga Reke savās atmiņās ieskicē vēlmi zīmēt un tiekties pēc izglītības: Mana pirmā nometne bija Bavārijā – Weiden. Tur Hammerweg nometnē grafiķis Rutks organizēja grupu, lai to apmācītu zīmēšanā. Lietojām lielo, brūno aplokšņu papīru. Tad vienmēr noderīga bija pazīšanās – kāds tautietis strādāja UNRRĀ. Modeli portretam atradām par paciņu cigaretēm (gan turku, ne amerikāņu). Barakas telpa pildījās ar asiem dūmiem. Man portretu zīmēšana patika, bet modeļa pakausim kādreiz pietrūka vietas. Hammerweg nometnē bija grupa leģionāru un arī kara invalīdu. Tad viens jauks invalīds, Eižens Ciblis (vēlāk agronoms PhD), ierosināja man doties līdzi vairākiem no mūsu nometnes uz Štuttgarti studēt, jo neesot nozīmes nīkt nometnēs pretī nezināmai nākotnei. Šis tautietis iedeva man drosmi doties prom no vecākiem, kurus man negribējās atstāt, jo laikam uzlidojums vilcienam vēl kavējās zemapziņā. Štuttgartē es pieteicos augstskolā. Gleznošanas nodaļa jau bija slēgta, un mani ielika Innenarchitektur nodaļā. Laiks augstskolā bija interesants ar plašu izvēli nākotnes ceļam. Baltiešu grupā bija arī ļoti nopietni un mērķtiecīgi studenti, piemēram, Gunārs Birkerts. Ar visu raibo pieredzi studiju laiks Vācijā sagatavoja mani savādākām un skarbākām studijām Amerikas universitātē.

PLMS priekšsēde Lelde Kalmīte iesaka iedziļināties latviešu bēgļu mākslinieku tolaik grūtajā un nedrošajā dzīvē: Katram latviešu bēgļu māksliniekam bija unikāls dzīves stāsts.(..) Kādi uzskati bija pašiem māksliniekiem par mākslu šajos apstākļos? Vai mākslu jālieto kā politisku protesta ieroci, kā to ieteica rakstnieks Pēteris Aigars? Vai drīkstam māksliniekiem pārmest to, ka viņi gleznoja „skaistas bildes”, tā pelnot iztiku ģimenēm Vācijas pēckara nabadzīgajos apstākļos? Zīmīgi, ka vairāki izstādē redzamie darbi, piemēram, Ulža Āboliņa akvarelis darināts uz vācu armijas mērķī šaušanas papīra, bet Jāņa Gaiļa jūras ainava gleznota uz miltu maisa rupja audekla. Nav zināms, cik daudzi no šādiem trausliem darbiem joprojām eksistē – pēc sešiem gadu desmitiem. Bet, kā katalogā norāda arī Klinkāva galerijas direktore, mākslas vēstures doktore Līga Ejupe, neskatoties uz grūtajiem un nestabilajiem dzīves apstākļiem, izmisumu un neziņu par nākotni, izstādītie darbi liecina, ka nometnēs pavadītie gadi latviešu mākslinieku saimei bijuši ražīgi. Piemēram, angļu zonā DP jeb pārvietoto personu nometnē nokļuvušie Uldis Āboliņš, Augusts Kudeiko, Kārlis Trumpis un Nikolajs Puzirevskis rīkojuši mākslas izstādes, un ne tikai nometnes iemītniekiem. Drīz vien Āboliņš sācis strādāt Hanoverā par arhitekta palīgu. Tad, viņa vārdiem izsakoties, pienāca laiks nometņu likvidācijai un mums doties tālāk pasaulē. Tā kā jau agrāk nometnē biju laimīgi apsievojies,1950. gada beigās kāpām ar mazo meitiņu uz kuģa un devāmies uz tālo, nezināmo zemi, uz Austrāliju. Par Uldi Āboliņu (1923-2010) skat. JG218(1999):2, 45.

PLMS mērķis ir izveidot un saglabāt nākošajām paaudzēm izcilu latviešu diasporas mākslas darbu kolekciju, kas līdz šim latviešu 20. gs. mākslas vēstures kontekstā ir nepilnīgi dokumentēta. Tiek vestas sarunas ar Cēsu pilsētas pašvaldību par trimdas mākslas darbu krātuves un galerijas iespējamu izveidi. PMLS aicina atsaukties (<lkalmite@latvianart.org>) tos tautiešus, kuru rīcībā ir trimdas mākslinieku darbi, to fotoattēli u.c. informācija, kam sakars ar mūsu mākslas pasauli.

Mākslinieku darbnīca Vircburgas ziemeļu nometnē ap 1947. gadu. Otrā no labās (ar muguru pret skatītāju) Margarita Stīpniece. <Avots: http://www.dpalbums.lv >