Eva Eglāja-Kristsone

OKUPĒTĀS LATVIJAS UN LATVIEŠU TRIMDAS SASKARSME UN TĀS DINAMIKA – VII DAĻA

Sākums JG254:15; 255:28; 256:18; 257:29; 258:12; 259:21; 260:20; 261:16

ATTIEKSME PRET LATVIEŠU PADOMJU LITERATŪRU TRIMDĀ

Vēsturiskā un sociālā perspektīva ļauj paraudzīties uz „kultūras sakariem” izvērtējošāk, pilnīgāk un analītiskāk, ja tiek ņemts vērā polītiskais un sociālais konteksts. Šis konteksts svarīgs, arī ieskicējot tendences, spilgtākos paraugus abu pušu literatūru recepcijā, t.i., Padomju Latvijas literatūras recepcijā trimdā un trimdas literatūras recepcijas nosacītībā Latvijā. Tā kā šajā nodaļā ir aplūkotas spilgtākās un zīmīgākās tendences abu pušu literatūru recepcijā, tad nodaļai ir apkopojošs raksturs, analizēti vien atsevišķi raksti un apceres.

Par rakstniecību Latvijā viedokli izteikuši daudzi trimdas literatūras un kultūras pārstāvji (būtiskas atziņas rakstos pauž Jānis Rudzītis, Valters Nollendorfs, Rolfs Ekmanis, Gunars Andrejs Irbe, Valda Dreimane, Astrīde Ivaska, Gunars Saliņš u.c.). Līdzās publiskajai tribīnei, par ko uzlūkojami žurnāli Jaunā Gaita, Tilts, laikraksti LaRAs Lapa, Latvija u.c., nozīmīgas atziņas lasāmas arī trimdas literātu sarakstē (Velta Toma, Valentīns Pelēcis, Guntis Zariņš, Ervīns Grīns u.c.)

Savās apcerēs, kritikās un vēstulēs, aplūkojot literatūru Latvijā, trimdas vērtētāji izvirza vairākas tēzes. Piemēram: rakstnieka darbs Latvijā nav vērtējams atrauti no politiskās situācijas. Tā viens no kompetentākajiem Padomju Latvijas literatūras situācijas pārzinātājiem, literatūrzinātnieks Rolfs Ekmanis savā apcerē „Tas 1970. gads. Iezīmes latviešu literārajā dzīvē” [1] secina, ka, ņemot vērā apstākļus, kādos norisinās mākslas procesi Padomju Savienībā, būtu gluži aplami apcerēt dzeju kā neatkarīgu aistētisku kategoriju, neņemot vērā aktuālos dzīves jautājumus, sociālās problēmas un kompartijas polītiku. Būtu gaužām vienpusīgi pievērsties tikai tam, ‘kā’, atstājot novārtā ‘ko’ un ‘par ko’. Protams, tikpat kļūdaini būtu visu dzejisko darbību pāradresēt, tā sakot, polītiskā plāksnē. [2]

Literatūras specifika pieļauj šādu atšķirīgu uztveri atkarībā no lasītāju, arī literatūras kritiķu subjektīvās attieksmes, kas savukārt cieši saistīta ar dzīves pieredzi, zināšanām, interesēm un mērķiem. Svarīgākais iemesls šai daudzveidībai ir receptīvais uzstādījums, tā ir jau iepriekšēja noskaņošanās uz uztveri, kas darbojas visa mākslinieciskā procesa gaitā. Piemēram, savu receptīvo uzstādījumu Anšlavs Eglītis raksturo šādi: Es jau sen nevērtēju dzeju no augstiem kritērijiem, bet tikai no personīgas ietekmes – vai tā saista interesi, vai ne. Daudzu cildinātu un formāli izvirtuozu autoru grāmatas man nereti aiz garlaika šļūk iz rokām. [3] Literatūras kritiķis Mārtiņš Lasmanis par Ojāra Vācieša dzeju izteicis domu, kas pilnībā attiecināma uz Padomju Latvijas literatūras vērtēšanu kopumā: Noderīgu citātu meklētājiem vienā un otrā pusē Vācieša darbos viegli atrast piemērus kā brīvdomībai, tā partejiskai un principiālai nostājai. [4] Savukārt Valentīns Pelēcis ir gandrīz vienīgais, kas sarakstē ar Ojāru Vācieti regulāri analizē Vācieša dzeju, lielākoties gan tikai dzejas ideoloģisko satvaru. Pelēcis pat centies definēt savu kā kritiķa metodiku: Tavas dzejas lasot, cenšos vienmēr ‘iedzimt’ Tavā laikmetā, pārliecībā un izcelsmes kategoriskajos apstākļos. Tā Tu man tieci tuvāks, saprotams, izjūtams. Varbūt nav pārāk aplam, ja arī attiecībā uz manu pasauli, (cik greiza tā arī nebūtu) Tu mēģinātu līdzīgu pieeju. [5]

Lai arī paši trimdas literāti un literatūras kritiķi apzinājās: Šeit Rietumos mēs pārāk bieži pūlamies saskatīt jaunas brīvības izpausmi mūsu turienes dzejnieku izpausmē vai domās, [6] viņu recenziju pamatā ir jautājums, kāda daļa autora darbā ir mesli padomju diktatūrai, kāda - latviskās identitātes un pat brīvības idejas paušana ar vairāk vai mazāk izzīmētu zemtekstu palīdzību. Tas varēja rezultēties arī pārspīlētos spriedumos, tendenciozos secinājumos, konteksta ignorēšanā un pārāk optimistiskā vai pesimistiskā skatījumā uz literatūru Latvijā. Anšlavs Eglītis 60. gadu beigās pamatoti norāda, ka pēc trimdas žurnālos pārspiestajām izlasēm var rasties iespaids, ka dzimtenē dzeja jau pilnīgi atbrīvojusies. Tik skaisti laiki vēl nav pienākuši. [7] Galvenie Padomju Latvijas dzejas pārpublicētāji bija žurnāli Jaunā Gaita, Tilts, Treji Vārti, Ceļa Zīmes, kuru izvēlētie teksti lielākoties centās atspoguļot brīvākās, modernākās izpausmes Latvijas dzejā vai prozā, retāk ilustrējot literatūras kanonizāciju.

Padomju Latvijas literatūras vērtētāji iedalāmi vairākās grupās: a) tie, kas savas apceres rakstīja, ievērojot politisko realitāti, b) tie, kas literatūru vienādoja ar ideoloģiju, nemēģinot skatīt mākslinieciskās kvalitātes, c) tie, kas pat šķietami politizētajā spēja saskatīt būtisko, patiešām iekonturējot Latvijas dzejniekus reālajā laikā un dažkārt pat saistot ar rietumu dzejas pieredzi. Kā skaidrojis Jānis Andrups, viena no tendencēm bija dzeju iedalīt darbos, kas ir komunistiski, bet kam nav dzejas vērtību, un darbos, kam ir dzejas vērtība, kur nav nekā komunistiska. [8] Retāk tiek atzīts, ka var būt izcila arī ar patiesām jūtām rakstīta komunistiskā dzeja.

Latvijas 50., 60. gadu nozīmīgākie dzejnieki trimdas periodikā ienāk līdz ar Ojāra Vācieša dzejas publikāciju Jaunajā Gaitā 1957. gadā. G. gr. [Gunara Gravas] komentārā pie šīs publikācijas Vācietis pieteikts kā jaunais Latvijas dzejnieks, par kura politisko pārliecību pagaidām vēl nekas nav zināms, bet kura dzejolī ir uzburta aina, kas trimdiniekiem jau piemirsusies – Rīga, lielpilsēta, bulvāru ugunis. Mēs, protams, pasakām, ka komunistisko diktatūru neatzīstam un neatzīsim nevienā no tās dažādiem izpausmes veidiem. Bet indivīdā, cilvēkā mēs meklējam viņa cilvēcīgo es, kas ir un stāv pāri kolektīvam un ar to saistītām dogmām. Un mēs priecājamies, ja kaut kur šo ‘es’ esam ieraudzījuši. [9] Kaut arī publicētais dzejolis ir pilnībā neitrāls, Latvijas dzejnieka publicēšanai meklēts jaungaitnieku manifests par dzejas un cilvēcības pārākumu par komunistisko diktātu.

Līdzīgi ASV mītošais dzejnieks, „ellesķēķinieks” Gunars Saliņš, kurš savos vērtējumos pieder pie trešā tipa kritiķiem, 1959. gadā prognozē: Padomju lolotajam un talantīgajam Ojaram Vācietim ir izredzes attīstīties par spēcīgu sarkano dzejnieku. Apstākļiem grozoties, var iznākt vai nu tikai boļševiks, vai arī dzejnieks ar Pasternaka likteni. [10]. 1958. gadā Rīgā tiek izdots Vācieša dzejoļu krājums Ugunīs. Dzejnieka Saliņa recenzija par šo Vācieša otro dzejoļu krājumu, kas publicēta žurnālā Tilts ar virsrakstu „Padomju lolots Rīgas dzejnieks”, izceļas ar distancētu skatījumu un vieglumu, kāds iespējams brīvā sabiedrībā. Gunars Saliņš, arī no šodienas redzespunkta raugoties, trāpīgi uzzīmē „atkušņa” laika Ojāra Vācieša sociālo un radošo portretu. No Saliņa raksta trimdas lasītājs uzzina, ka Ojārs jau pamatskolā bijis komjaunatnes pirmorganizācijas sekretārs, vēlāk – studiju gados – kā jaunākais Latvijas delegāts vadāts pa Maskavas dekādēm (dekādes albuma uzņēmumos smaidīgs dala autogrāfus). To Gunars Saliņš izlasījis par Vācieti Latviešu dzejas antoloģijā (1954). Tāds ir Vācieša publiskais tēls 50. gados un 60. gadu sākumā. Iezīmējis valdošajai iekārtai lojālas nostājas iemeslus Vācieša biogrāfijā, Saliņš redzīgi novērtē, ka ar sociālpolītisku iejavu krājumā izrūgušas ļoti personīgas rindas. Viņš norāda uz Ungārijas revolūcijai veltītajā ciklā „Grūtā stunda” definēto jaunā padomju dzejnieka ilūziju, ka uzticamam partijas cīnītājam ir brīv runāt par visu ko, un paredz, ka, kamēr Chruščovs pratīs šo ilūziju uzturēt, [11] Ojāra Vācieša talants godīgi kalpos komunistu varai. Gunars Saliņš arī pievērš uzmanību tam, ka „atkušņa” laikmetā laba dzejošana tiek veicināta, atļaujot dzejniekiem tādas romantiskas „pastaigas brīvsolī”, kādas nebija atļautas Ždanova kultūrpolitikas laikā. Kā piemēru tam Saliņš citē Vācieti („Pēc ilgas šķiršanās”) :

…Lapa pēc lapas no koka šķetinās,

Un man noskūpstīt gribas ļoti

Pirmo meiteni, kura pretī nāks,

Un pēc tam - vienalga, kas notiks.

Žurnālā Tilts (1959, 32/33) ievietota Knuta Lesiņa apcere „Kāda dzejnieka riets” par Jāņa Sudrabkalna 1958. gadā Latvijas Valsts izdevniecībā iznākušo Kopoto rakstu 1.sējumu. Arī Lesiņa izteiksme ir līdzīga Saliņam – saredzot Padomju Latvijā mītošā dzejnieka nodevas režīmam, uzsvars tiek likts uz mākslinieciski augstvērtīgo. Knuts Lesiņš Jāni Sudrabkalnu redz kā upuri, jo komunisma polītika ir saistīt cilvēkus ar viņu kļūdām tā – lai viņiem vairs nebūtu citas izejas, saistot cilvēka dzīvību kā ’lielāko kļūdu’. Ja lepojamies, ka pazīstam šo iekārtu, nevajadzētu mētāties vieglprātīgi ar ’nodevēju’ saukļiem. Cilvēki ir spiesti rēķināties ar to vidi, kurā viņiem ir ’iespējams dzīvot’ un jādzīvo. [12] Vērā tiek ņemts arī cilvēciskais faktors, tāpēc tik lojāli un smalkjūtīgi izskan pēdējais teikums Lesiņa apcerējumā: Sudrabkalns ir bijis ļoti smalks un interesants dzejnieks; kurp viņš iet tagad – nav ne mūsu daļā, ne varēšanā. Katram sava rietēšana. [13]

Trīs trimdas literatūrzinātnieki, proti, Jānis Andrups, Jānis Rudzītis (rakstu sērijā „Literātūra padomju žņaugos”) un Rolfs Ekmanis (apcerē ”Tas 1970. gads.”), pauduši viedokli, ka Latvijā 60. gados ir izaugusi dzejnieku plejāde, kurus, Ekmaņa vārdiem, ar pilnām tiesībām var dēvēt par savas tautas nacionāliem dzejniekiem. [14] Piemēram, Jāni Andrupu 70. gadu otrajā pusē gandarī tas, ka tiklab trimdā, kā Latvijā vēl arvien dominē pirms 20 gadiem ienākušā paaudze. Gunars Saliņš tai ir devis četros vārdos izteiktu programmu: „Mēs nākam atjaunot ticību”, un tā ir bijusi noderīga abām mūsu divās daļās sašķeltās dzejas pusēm. Dzejas pēkšņā atdzimšana dzimtenē pēc tuksnesīga tukšuma pēckaŗa gadiem bija viena no priecīgākām šā laika zīmēm, kas lika cerēt, ka ne tikai dzejai, bet arī tautai ir iespēja pārdzīvot, jo dzeja parasti ir tautas iekšējā klimata barometrs. Zināmā mērā tas pats sakāms arī par trimdas dzeju. [15]

1971. gadā JG parādās Rolfa Ekmaņa apcere par 1970. gada literatūras aktualitātēm Latvijā. Iespējams, ka taisnība, ka Māris Čaklais četras reizes atteicies sacerēt pretrakstu šim rakstam un tieši tādēļ zaudējis darbu „Liesmas” redakcijā, lai gan, kā pareizi aizrāda Ekmanis, pats Māris Čaklais savā atmiņu grāmatā Laiks iegravē sejas min citus aiziešanas iemeslus. Šo pasūtījumrakstu galu galā uzrakstījis Ilgonis Bērsons, un ar nosaukumu „Izkropļošanas brīvība” tas parādījās Literatūrā un Mākslā 1972. gadā. [16]

Rolfs Ekmanis, kurš ar savu monumentālo pētījumu Latvian Literature under the Soviets, 1940-1975 (1978) devis izcilu pienesumu Padomju Latvijas literatūras procesa pētniecībā un padarījis to starptautiski pieejamu zinātniskai analīzei, latviešu trimdas periodikā pazīstams ar meistarīgu publicistiku, kuras galvenie plusi ir distancēts, objektīvs, analītisks skatījums un aizraujoša valoda. Pētījums „Tas 1972. gads. Iezīmes Latvijas literārajā dzīvē” [17] noder par paraugu akadēmiskai, erudītai pētniecībai un faktoloģiskam darbam ar padomju literatūru. Izsekojot norisēm Latvijas literatūrā un literatūrzinātnē, Ekmanis dod niansētu apskatu gan par literārajiem procesiem, gan atsevišķiem daiļdarbiem.

Kā uzskata Jānis Andrups, 60. gados, kaut partijas spaidi pēc īsā atkušņa perioda atkal pieauga, Latvijā iezīmējās jauna stila attīstības līnija, aistētisko vērtību pieaugums un nozīmīgs uzplaukums, jo sevišķi lirikā, kas izskaidrojams ar jaunas paaudzes ienākšanu. Interesanti, ka tai pat laikā jauna autoru paaudze atjauno un iezīmē literatūras uzplaukumu arī trimdā, kas rāda, ka iekšējie literatūras attīstības faktori (paaudžu maiņa, tautas un valodas raksturs) ir dažkārt spēcīgāki par ārējiem apstākļiem. [18] Andrups arī saskata, ka jaunā paaudze, kas trimdā un Latvijā 60. gados atjauno lirikas tradīciju, par savu paraugu uzskata Aleksandru Čaku. Literatūrzinātnieks Jānis Rudzītis 1964. gadā apgalvo, ka latviešu padomju literātūrā ir jau virkne vārdā saucamu dumpinieku – Jēzups Laganovskis, Laimonis Purs, Visvaldis Eglons, Harijs Heislers, Ēvalds Vilks, Vizma Belševica, Ojārs Vācietis. Vecumā apmēram starp 30 - 40 gadiem, viņi ir komjaunieši vai komunisti, bet grib būt arī latvieši, atteikties no meliem un izcīnīt neatkarīga mākslinieka tiesības. [19] Rudzītis spriež, ka minēto latviešu dumpinieku skati spraukušies cauri dzelzs aizkaram, lai ieraudzītu, kas notiek Rietumu literatūrā un gara dzīvē vispār. (..) Pirms uzrakstījis 260 rindas garu poēmu „Einšteiniāna”, Ojārs Vācietis esot cita starpā izlasījis kādas 400 lappuses biezu sējumu par Einšteinu. Tāpat jūtams, ka savā formā Vācietis mācījies no Rietumu modernās dzejas - vai nu tieši vai ar dumpīgo krievu starpniecību. [20] Jāņa Rudzīša viedoklis trimdas sabiedrībā nebūt nav īpaši populārs, jo reti kurš kritiķis meklē rietumu poētikas atblāzmas padomju dzejā.

Vairāku trimdas literātu un literatūrzinātnieku vērtējumā literatūras kvalitāte dzimtenē pēc kara līdz 60. gadu sākumam, ir kopumā pasliktinājusies, taču tostarp tiek izcelti talantīgi autori. Tā 1964. gadā Rudzītis uzsver: Ja neskaita dažus spilgtus izņēmumus, vispirms jau Ojāru Vācieti, tad sabrukumu piedzīvojusi lirika, tā latviešu literatūras nozare, kas vienmēr bijusi visaugstākajā līmenī. [21] Savukārt Anšlavs Eglītis vēstulē Gunaram Saliņam: Dzimteņnieki jau ir cerīgi, dumpīgi, latviski (ja arī ne visai nacionāli), bet nivelācijas iespaids smagi manāms. Parādīju Aīdai Niedrai ”Dzejas dienu”, [22] un viņa pavisam izsamisa, ka no brīvvalstī attīstītās dzejas kultūras neesot palicis nekas. Proza vēl daudz pelēkāka (daļēji izņemot Belu). [23]

Savukārt tie trimdas literāti, kuri atšķirībā no Anšlava Eglīša un Jāņa Rudzīša savus spriedumus balsta uz personīgāku attieksmi pret Latvijas dzejniekiem, kas veidojusies sarakstes un tiešu kontaktu rezultātā, dažkārt ir neiecietīgāki pret trimdas centieniem un pozitīvāk noskaņoti pret dzimtenes dzeju. Tā vēstulēs Imantam Ziedonim Irma Grebzde raksta ar neviltotu apbrīnu: Kā Jūs esat spējuši tur izaugt tik lieli? [24], Valentīns Pelēcis ar skeptisku nolemtību: Mēs jau te pamazām ar saviem plakātiem un papīra lozungiem izčūkstēsim. Jaunie, no simta viens, varbūt miesīgi un garīgi jutīs, ka ir kāda jēga, kāda reizē skaista un traģiska nepieciešamība būt latvietim, lai mūsu tautiņa nekļūtu par brīvdabas muzeja ’relikviju’. [25] Anšlavs Eglītis gan ir pārliecināts: Lai olafisti, grebzdisti, zandberģisti, tomisti, pelēcisti [26] utt. izstiepjas vai saraujas, latviešu literatūras zaļā galotne pagaidām atrodas trimdā un Rīgā tikai daža pazare. [27] Salīdzinādams literatūru trimdā un Latvijā, Anšlavs Eglītis Gunaram Saliņam raksta: Man patīk trimdas modernistu dzeju krājumu nosaukumi: „Melnā saule”, „Daudz laimes un tā tālāk”, „Kā kauli grab” - daudz asprātīgāki nekā padlatviešiem, kurus vajā zināms vientiesīgums, kas īpatnējs visām priekšā teiktās domāšanas sistēmām. Pat Imants Ziedonis, kas gan visādi izlokās ar savām Epifānijām un Perpendikulārajām karotēm, netiek no tā vaļā. Jauki! Garīga primitivizēšanās varbūt izrādīsies par lielāko postu, ko latviešiem nodarījusi krievu okupācija. Literatūrvēsturē un kritikā tā ir totāla, prozā valdoša, arī dzejā nospiedoša, ja neskaita dažu retu uzliesmojumu, varbūt pa pusei neapzinīgu, tik neapzinīgu, ka tas paslīd garām arī cenzoriem. [28] Un citā vēstulē: Sirds sažņaudzas, ka viņiem jāstaigā tādu kā tautas atmodas laiku didaktikas ceļi. Retu reizi, parasti karjeru sākumos, iezibas brīvāks dzejojums, bet ātri vien apslāpējas. Tāpat bija ar Jevtušenko, kas tagad kļuvis par uzticamu ’establishmenta’ pīlāru. Ziedonis mani gan ne pārāk iesildīja arī ar pirmo uznācienu. Viņa joņošana ar motociklu pretim tiem ’apvāršņiem’ likās brangi vien panaiva, zēniska. [29]

Taču, spriežot pēc to trimdas lasītāju intereses, kuri sekoja dzejai dzimtenē, trimdā bija populāri tieši tie paši dzejnieki, kuri bija populāri Latvijā – Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Jānis Peters, Māra Zālīte, Ojārs Vācietis. Velta Toma vēstulē ārstam un rakstniekam Jānim Liepiņam tēlaini pauž savu skatījumu uz Latvijas dzejnieku „hierarhiju”: (..) ja Karalis Dzejā, tad Ojārs. Ja Zintnieks, Burtnieks, Virsaitis, jā, pat Princis, tad Imants Ziedonis. Reiz man bij saruna ar Imantu par to pašu pirmo vietu, viņš vai Ojārs – man bij sarunā minējuši jaunie. I.Ziedoņa atbilde pacēla manī spriedumu par viņu kā cēlu cilvēku augstu, i šodien viņš man ētiski estētiskā galotne. Ne jau, ka viņš nespētu, lai būtu Karalis, bet viņš spēj, var, prot citādi, tik ļoti savi, tik aizmūžīgi dziļi, tik aiznākotnīgi tālu. Ojārs ir liels šodien un tūlīt, i ikdienišķā vielā lieluma dzirksti šķilt, varēt, spēt – kas par spēku, drosmi, ticību, tiesībām! Abi lieli, abi mīlami un apbrīnojami, katrs citādi, un nav jau nekā skaistāka, kā šī dažādība. [30] Imants Ziedonis komentē: Emigrācija mūs pretstatīja, kaut gan es esmu čekas sarakstos. Pasaules latvieši Ojāru uzskatīja par sarkano. Bet viņš jau nekur nebrauca, nekur negāja. Kaut gan Kultūras sakaru komitejas komisijās vai komitejās viņa vārds formāli figurē. Bet viņš nekur aktīvi negāja un netikās, izņemot ar atsevišķiem zēniem, talantīgiem. [31] Kā domā Imants Ziedonis, iespējams, ka tieši pārāk „pareizās” (komunistiskās) biogrāfijas dēļ un darba Tās dienas acīm trimda Vācieti īsti nepieņēma, varbūt arī Ungārijas notikumu inspirētais dzejolis par lielo un mazo dzimteni ieguvis nelabvēlīgu interpretāciju. Knuts Skujenieks arī atzīst, ka Vācietis nav saprotams trimdas latviešiem, bet Ziedonis ir, to skaidrojot: Ojārs bija hepeningu cilvēks. To var redzēt dzejoļos. Ne jau vienmēr sociālās drosmes paraugi bija labākā literatūra. (..) Ojārs ir visai īpatna poētiskā temperamenta cilvēks. Latviešu dzejā netipisks. Šerpi izsakoties – drīzāk krievisks temperaments. Te ir jautājums par literārajām skolām. [32]

Arī par prozu Latvijā sniegti regulāri pārskati trimdas presē, kā arī tā pārspriesta sarakstē. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Anšlava Eglīša komentāri par Zigmunda Skujiņa rakstniecību: Stumbru Olups stāsta, ka drošākais veids kā nokaitināt Zigmundu Skujiņu esot, pārmest aizguvumus no manis. Saprotams, tikai privātās sarunās, jo oficiāli tāda lieta, ka padrakstnieks ko aizgūtu no buržuja ir vispār neiedomājama un neiespējama. Es uz šo lietu skatījos diezgan skeptiski, kamēr man neparādīja viņa stāstu „Čingischana zirgs”, kas nu gan ir pilnīgs „spoguļa attēls” no „Čingischana gala”. Taču kā stāsts man tas gluži labi patika. Viņš bija ārkārtīgi pameklējies pa mongoļu vēsturi pēc saistīgām detaļām. Bet viņam ir arī citi vēsturiski stāsti, viens par grieķiem antīkajā Tesālijā, kas savukārt dikti atsita Miku Valtari. Arī labi stāsti iz mīļās dzimtenes pagājības, piem., kā Neikenu piemeklē trieka, karstā laikā ejot uz Lēdurgas baznīcu u.c. Kolumba mantiniekos un Fornarīnā ir dažs labs teicams tēlojums, bet pārliecīgā pakļaušanās partijas priekšrakstiem atstāj smagi nospiedošu iespaidu. „Sudrabotos mākoņos” 1967. g.viņš notēlo Zviedrijas letiņus kā posta un izmisuma pārņemtus, pavisam partijas pretvanagu brošūru garā. Manuprāt, viņa labākais romāns ir „Kailums” par meiteņu sadzīvi Valmieras rūpnīcu kopmītnēs, strādnieču barakās un taml., darbojas diezgan interesanti filozofējoši tipi u.c. Oficiāli tiek gaužām cildināts viņa VEFa romāns „Vīrietis labākajos gados”, kurā viņš demonstrē „elegantu” techniku apmēram kā Normans Mailers, kad rakstīja „lielo amerikāņu romānu” (American Dream), bet iestieg ērmotā, galīgi sīkpilsoniskā moralizēšanā. Arī rūpnīcas inženiera „nesavtīgie” cīniņi par vispārības labu kaut kā vientiesīgi. Bet ir teicams tēls izbijusī veco laiku operdziedone (M.Brehmane-Štengele). Tā notēlota jauki un zīmīgi, tās dēļ vien var lasīt visu garo „pļerzu”. Bet Skujiņš ir viens no viņu labākajiem prozistiem, blakām Belam, Marģ.Zariņam, Mauliņam („Kājāmgājējs”), Ziedonim (īsie gabali). Tās Indrānes, Ezeras, Dineres man liekas drusku tādas kā ūdensnesējas- ja lietojam kāda Indrānes romāna titulu, lai gan raksta it paveikli. Bet viņiem tagad ļoti jauks komediju rakstnieks. Pauls Putniņš, dzimis 1937. g., ja tik vien viņu nabagu nenoveiks partija ar savām „virsvērtībām. [33]

Velta Toma par to pašu: Tā kā Skujiņš aug, veidojas uz augšu savā rakstīšanā, reti kāds autors spējis – apbrīnojami jūt i darba nopietnību, i stila smalkumu, i vielas pārdzīvojumu. Viņa cilvēkam ir asinis, to vīrišķīgā ziedēšana. Belam ir roboti – lelles- maskas – viepļi, veikli darināti, labi izdomāti, bet ne izdarības, ne jūtas nespēj pārliecināt, ka tie ir dzīvi cilvēki, tu vai es vai viņi. Un jo tālāk, jo vairāk šādi. Mauliņa „Kājāmgājējs” man deva daudz, tik kā Karogā apstāsts par Lāčplēša kolhoza tapšanu – t.i. laikmetīgi, informatīvi, dziļi cilvēcīgi, patiesi tēlojot. Simpātisks autors. Ar Lāmu „draudzējos” jau sen, ētiski cēls, jā, bet ligatūras arī vēl pulka, kaut mana dārgu rūdu, tomēr jāattīra. Viņam nav valodas dzirdes, kāda ir apskaužami laba Skujiņam. Ak, ja mēs varētu apsēsties uz Rīgas kapu sola un runāt, runāt par dzeju un prozu dzimtenē, cildinot arī dažu labu autori – sievieti! [34]

Dažkārt parādās mēģinājumi līdzās skatīt Latvijas un trimdas dzejniekus, piemēram, vismaz divreiz Ojāra Vācieša dzeja vērtēta salīdzinājumā ar trimdas liriķiem. Dzejnieks un tulkotājs Paulis Birznieks apcerē „Saules dzeja un ikdienas nedzeja” JG62(1967) salīdzina Vācieša dzeju krājumā Elpa ar Austrālijā dzīvojošā trimdas latviešu dzejnieka Kārļa Ābeles dzeju krājumā Saule vien un atzīst, ka abi ir īsti dzejnieki, kas cīnās ar valodu un mēģina pat dot mesiāniskas vērtības, lai gan abiem, liekas, ir zināmas grūtības pārvarēt savas dzejas tēvus vai krusttēvus – Ābelem Raini un Vācietim Chruščovu, jo Vācietis sprediķo kā kādreiz Chruščovs strādniekiem, ceļot Maskavas pazemes dzelzceļu - nost ar gļēvajiem un remdenajiem! Abu dzejnieku labākās vērtības, kā formas, tā satura ziņā slēpjoties atsevišķās vietās, bet jāpacieš daža laba rindiņa nedzejas, vairāk O.V. Salīdzinošo metodi izvēlējies arī Jānis Andrups, salīdzinot Ojāra Vācieša un Astrīdes Ivaskas dzeju. Ivaskas dzeju viņš raksturo kā modernā cilvēka dvēseles pasaules atklājēju, turpretim Vācieša daiļradi nodēvē par plakātisku. Pamatoti izceļot Ivaskas dzejas kvalitāti, Andrups raksta: Ideoloģiju, mudinājumu un plakātu laiks dzejā ir beidzies. Palicis vientuļais, skepsē atskurbušais cilvēks ar savu niecīguma apziņu. (..) Tāpēc anahroniska šķiet tagad ekspresionistu tehnikas mantinieku padomu un plakātu dzeja, ieskaitot Jevtušenko un O.Vācieti. [35] Andrups arī nenoliedz, ka Latvijā dzejnieks ir apspiests un viņam nākas runāt zemtekstos. Iespējams, ka, Andrupa raksta iedvesmota, arī pati Astrīde Ivaska izteikusi savas domas par Vācieti rakstā „Dzejas perspektīvas dzimtenē” [36], īpaši izceļot „Einšteiniānu”, kā arī uzsverot savu vērojumu, ka nevar tomēr noliegt viņa dzejas īstumu – viņš ir dzejnieks, kam sāp, turpat trāpīgi citējot pašu O.Vācieti:

Ko lai daru, ka man

Katra dziesma sākas ar pušumu. [37]

Literatūras kritiķa Mārtiņa Lasmaņa [38] ieviestā metafora vēsa distance kā caur stikla sienu ir vēlamais trimdas literatūrkritiķu skatupunkts uz Latvijā sarakstīto. Latvijas literatūras vērtētāji trimdā atzīst, ka šāda distance ir vērtīga un, iespējams, paver objektīvāku ainu nekā Padomju Latvijas kritiķu apceres. Trimdas kultūras darbinieki, kuri recenzē Latvijas dzejnieku dzeju trimdas presē, analizē un apcer kompozīciju, izteiksmi, biogrāfijas ietekmi uz dzeju, politiskās propagandas valodu, kritisko prātu un intelektu, prasīgumu pēc patiesīguma, literārās un sabiedriskās ietekmes uz stilu, formu, tēliem, saturu. Lielākoties dzeja uzlūkota un vērtēta bez eksaltētām emocijām un pārspīlēti pozitīvas vai negatīvas attieksmes, lai arī kritiķi pārsvarā neiztiek bez dzejas vērtēšanas no politiskā viedokļa. Ir neparasti dzirdēt Padomju Latvijas dzeju, ko rakstījuši dzejnieki, kuri izpelnījušies esošās sistēmas uzticamību, [39] raksta literatūrpētnieks Valters Nollendorfs, dzeja, kuru vieni trimdas komentētāji apzīmogojuši kā komunistisku, otri kā nacionālistisku un tas vairāk atkarīgs no dzejnieka ideoloģiskās klasifikācijas, nevis no paša dzejnieka.

Nollendorfa minētā paradoksa viens no spilgtākajiem piemēriem ir 1969. gadā notikušais strīds sakarā ar 4. Rietumu Dziesmu svētku Losandželosā rīkotāju centieniem iekļaut kopkora repertuārā Padomju Latvijas komponista Valtera Kaminska dziesmu ar Ojāra Vācieša dzeju „Mana dziesma”. Fakts, ka sākotnēji izplatītajā Dziesmu svētku programmā šī dziesma bijusi ierakstīta, liecina, ka rīkotāji ir tie, kuri šo Vācieša dzeju uztver kā ļoti nacionālu. Taču drīz vien Ņujorkas avīze Laiks publicē vairākus rakstus, kuru autori minēto dzejoli uztver kā „sarkanu”, komunistisku un ir šokēti par rīkotāju nostāju. To komentējot, savu vēstuli Laikam aizraksta arī politologs Jānis Peniķis, kurš ironizē: Uz Losandželosas dziesmu svētkiem nebraukšu, jo esmu ar mieru braukt tikai uz īsti latviskiem dziesmu svētkiem, tas ir tādiem, kuru programmā nav ievazāts nekas no Latvijas. Viņš arī citē pilnu Ojāra Vācieša dzejoļa „Mana dziesma” tekstu:

Mozdamās uz dzīvību,

Palu straumes san.

Kamēr mostas Latvija,

Tikmēr mosties man.

Druvu smarža briedīgā

Lai pār zemi tvan.

Kamēr zaļo Latvija,

Tikmēr zaļot man.

Pretī rītam austošam

Drošu soli likt

Un ar savu Dzimteni

Saules kalnā tikt.

Dzīves dziesma diženā

Man pa vēnām skan.

Kamēr mostas Latvija,

Kamēr zaļo Latvija,

Kamēr dzīvo Latvija,

Tikmēr dzīvot man.

Šo dzejoli komentēdams, Jānis Peniķis norāda: ...kā katrs pats var redzēt, te taču komūnistu propaganda pilēt pil no katras O.Vācieša dzejoļu rindas! Tāpat, neesmu gan mūzikas speciālists, bet nevajag jau nekādas zināšanas, lai saprastu, ka komponista V. Kaminska mūzika ir piesātināta ar komūnistiskām notīm. Savā vēstulē Peniķis aizrāda, ka Laika sašutušo protestētāju nostāja ļoti līdzinās okupētās Latvijas varas aparāta metodēm. Skeptiski piebilzdams, ka šādā veidā mēs patiesi varam tuvoties savai tautai Latvijā un izprast viņas stāvokli, jo tur, okupētajā Latvijā nekad nav bijusi atļauta tādu idejisko sēnalu ievazāšana, kā, piemēram, trimdas dzejnieku un komponistu darbu atskaņošana. Komūnistu pārvaldes aparāts tur nenoguris gādā par latviešu tautas ideoloģisko tīrību, un tagad varam konstatēt, ka latviešu patrioti trimdā arī mācījušies no pretinieka šo visai teicamo īpašību. [40] Šo vēstuli Laiks nepublicēja. Tas ir piemērs, cik konsekventi redakcijas patriotiskā cenzūra sargāja laikraksta lasītājus no domām un argumentiem, kas varētu ierosināt pārvērtēt attieksmi pret dzeju okupētajā dzimtenē.

Runājot par padomju Latvijas dzejas recepciju trimdā, jāmin arī vēsturnieks, publicists un analītiķis Uldis Ģērmanis. Rakstot savus publicistiskos darbus, kas ir feļetonisma, enciklopēdisma un kultūrvēstures sintēze, Ģērmanis jo bieži izmanto Padomju Latvijas dzeju savas domas un uzskatu ilustrācijai, un, lai arī nereti dzejas fragmenti ir izrauti no kopējā dzejoļa konteksta, šie asprātīgie iespraudumi ir viena no Ģērmaņa publicistikas veiksmes ķīlām. Piemēram, viņš raksta: Dzejnieki svešatnē un dzimtenē par spīti visiem šķēršļiem sākuši sasaukties. Jānis Peters raksta: ’Bet vectēva krusts/ deg manos krustos/ un laikam laikmeti/ cits citu krusto’. Andrejs Eglītis to lietu izsaka tā: ’Jūtu – pašam sīvi iesāpas dvēselē / un krustos. / Krustīdamies dzīvoju. Dievu lūgdams / vienmēr krustos’ . [41]

Zviedrijā mītošais rakstnieks un sociologs Gunars Irbe (vairāk publicējies kā Andrejs Irbe), lai noteiktu un sistematizētu specifiskos literatūras un rakstnieku uzdevumus un mērķus padomju sistēmā, 20. gs. 60. gados veicis pētījumu „Publiskā viedokļa veidošanās Padomju Latvijā” [42] (publicēts angļu valodā), kurā ekscerpējis laikraksta Literatūra un Māksla 1959. gada numurus no janvāra līdz jūnijam, sistemātiski izrakstot un pēcāk saskaitot un klasificējot rakstniekiem izvirzītos uzdevumus. Galarezultātā iedalītas 19 kategorijas, kurās minētie uzdevumi sarindoti pēc pieminēšanas biežuma. Kā pirmais, tātad galvenais uzdevums: cīnīties par, pirmkārt, galīgu komunisma (sociālisma) uzvaru; otrkārt, komunismu, sociālismu, Padomju Savienību; treškārt, progresīvās ideoloģijas uzvaru. Kā pēdējais: konkurēt ar labāko pasaules literatūru. Pa vidu ir rodami arī šādi mērķi: būt saskarsmē ar sava paša laika notikumiem un tā laika garu; vairot darba mīlestību un apsūdzēt slinkumu; atmaskot imperiālismu un kapitālismu utt.

Dzejnieks Māris Čaklais 1991. gadā, intervējot profesoru Rolfu Ekmani, jautāja, vai trimdā Latvijas literatūra netika pārāk politiski tulkota, proti, kā ideoloģijas vienība, uz ko Ekmanis atbildēja: Vai tad tā nebija ideoloģijas vienība? Un tiklīdz nebija, tūdaļ pa galvu! Nekur jaunlaiku vēsturē politika un literatūra un kultūra vispār nav bijušas savā starpā tik cieši saistītas kā padomju impērijā. [43]

Jāsecina, ka trimdas literāti un literatūras interesenti skrupulozi un pamatīgi iedziļinājās Latvijas literatūrā, gan to vērtējot atsevišķi, gan salīdzinot ar trimdas literatūru, samērojot ar ideoloģiskajiem nosacījumiem vai skatot mākslinieciskos aspektus, tādējādi sniedzot vairāk vai mazāk profesionālus un objektīvus vērtējumus trimdas periodikā, starptautiskos izdevumos, savstarpējā sarakstē.

Turpinājums JG263

[1] Rolfs Ekmanis. „Tas 1970. gads. Iezīmes latviešu literārajā dzīvē.” Jaunā Gaita 1971, 85:7.

[3] Anšlavs Eglītis. Vēstule Valentīnam Pelēcim. 1976.24.VIII – RTMM V.Pel K 21/4, 554898.

[4] Mārtiņš Lasmanis. „Tumšais minors un ķeizarkronis.” Jaunā Gaita 1984,150:21.

[5] Valentīs Pelēcis. Vēstule Ojāram Vācietim. 1966.28.III – Ojāra Vācieša Memoriālais muzejs inv.nr. K:130.

[6] Valda Melngaile. „Vizmas Belševicas un Imanta Ziedoņa dzeja: ceļi uz patiesību”. Jaunā Gaita 1971, 84:4.

[7] „Anšlavs Eglītis runā.” Tilts 1968,94./95:11.

[8] Jānis Andrups. „Viena latviešu kultūra.” Ceļa Zīmes1970, 44:52.

[9] G. Gr. komentārs pie Ojāra Vācieša dzejoļa. Jaunā Gaita 1957,9:89. [„Gunars Grava” – Gunara Irbes pseidonīms.]

[10] Gunars Saliņš. „Padomju lolots Rīgas dzejnieks.” Tilts 1959,31:39.

[12] Knuts Lesiņš K. „Kāda dzejnieka riets.” Tilts 1959,32/33:98.

[14] Rolfs Ekmanis. „Tas 1970. gads. Iezīmes latviešu literārajā dzīvē.” Jaunā Gaita 1971, 85:7.

15 Jānis Andrups. „Ticības atjaunošana” (Par Gunara Saliņa dzejoļu krajumu Satikšanās.) Jaunā Gaita 1981,133:52.

[16] Ilgonis Bērsons. „Izkropļošanas brīvība.” Literatūra un Māksla 1972.23.IX.

[17] Jaunā Gaita 1973,97:17.

[18] Jānis Andrups. „Literatūra Latvijā.” Ceļa Zīmes 1976, 58.

[19] Jānis Rudzītis. „Literātūra padomju žņaugos.” Latvija 1964.22.II:4.

[22] ikgadējais izdevums Dzejas diena (šajā gadījumā, 1968. gada).

[23] Anšlavs Eglītis. Vēstule Gunaram Saliņam 1969.22.V – RTMM 482264 G.Sal K1/24.

[24] Irma Grebzde. Vēstule Imantam Ziedonim 1971.1.V (?). No: Imants Ziedonis. Raksti 3. sēj.1995:319.

[25] Valentīns Pelēcis. Vēstule Imantam Ziedonim 1975.4.VI. No: Imants Ziedonis. Raksti 2. sēj.1995:445.

[26] Olafs Stumbrs, Irma Grebzde, Laimonis Zandbergs, Velta Toma, Valentīns Pelēcis.

[27] Anšlavs Eglītis. Vēstule Gunaram Saliņam 1969.22.V – RTMM 482264 G.Sal K1/24.

[28] Anšlavs Eglītis. Vēstule Gunaram Saliņam 1974.5.X – RTMM 482273 G.Sal K1/33.

[29] Anšlavs Eglītis. Vēstule Gunaram Saliņam 1969.29.VI –1969 RTMM 482264.

[30] Velta Toma. Vēstule Jānim Liepiņam 1976.31.V (no Toronto) – RTMM 513308.

[31] Imants Ziedonis par Ojāru Vācieti. No: Gundega Repše. Brālis. Ojārs Vācietis. Rīga, 2005:118.

[32] Knuts Skujenieks par Ojāru Vācieti. No: Gundega Repše. Brālis. Ojārs Vācietis. Rīga, 2005:151.

[33] Anšlavs Eglītis. Vēstule A. Šķipsnam 1976.25.IX – RTMM 503192.

[34] Velta Toma. Vēstule Jānim Liepiņam 1976.31.V (no Toronto) – RTMM 513308.

[35] Jānis Andrups. „Jaunā dzeja.” Ceļa Zīmes 1970,44:66.

[36] Astrīde Ivaska. „Dzejas perspektīvas dzimtenē.” Ceļa Zīmes 1972,50:29.

[37] Ojāra Vācieša rindas no dzejoļu krājuma Aiz simtās slēpes.

[38] Mārtiņš Lasmanis (1930) -- literatūras kritiķis. Kopš 1945. gada dzīvo Stokholmā un 70. gadu otrā pusē sāk publicēt recenzijas trimdas latviešu periodikā. Viņa recenzijām raksturīga poētikas smalkjūtīga izpratne un novatorisko aspektu precīza atklāsme.

[39] Valters Nollendorfs. „Riga in the Lyric Poetry of the Postwar Latvian Generation.” Journal of Baltic Studies. V/2 1974:107.

[40] Jānis Peniķis. Vēstule Laika redakcijai 1969.26.XI – RTMM 554530.

[41] Uldis Ģērmanis. Tālu tālumā, lielā plašumā: Austrālijas piezīmes. Bruklinā, ASV: Grāmatu draugs,1977:210.

[42] Gunars Irbe. „The Formation of Public Opinion in Soviet Latvia: An Analysis of the Soviet Latvian Press.” Commentationes Balticae (Bonn). 1964:4-55.

[43] Māris Čaklais. „Kultūra un politika – pirms un pēc bezsaules norieta. Intervija ar Rolfu Ekmani.” Literatūra un Māksla 1991.15.XI:11.