Kārlis Vērdiņš

OLAFAM STUMBRAM 80

Šīs dienas ir smagas.

Skaistums sagruzd asiņu karstumā, un ilgas

                      pasviežu dzīvei kā dzeramo

naudu.

Bet dzīvība paliek,

paliek un pieaug spēkā ik brīdi

Olafs Stumbrs lasa draugiem dzejoļus savā mājoklī Losandželosā (1970)

— tā grāmatiņā Daudz laimes utt. rakstīja Olafs Stumbrs (1931-1996), viens no nozīmīgākajiem trimdas dzejniekiem. Lai gan būdams garā tuvs Elles ķēķa grupējumam, viņš no 1950. gada dzīvoja Losandželosā, otrā ASV galā, tāpēc latviešu dzejnieku vidū bija manāms retāk, toties varēja piedalīties 50. gadu beigās lielu popularitāti guvušo bītu dzejnieku lasījumos vietējā Venēcijas (Venice) priekšpilsētā. Lai arī dažkārt dēvēts par latviešu bītņiku, Stumbrs uzskatīja sevi vien par viņu laikabiedru – vismaz tā viņš skaidroja Valdemāra Kārkliņa intervijā (1960).

Stumbrs amerikāņu bītu nošņurkušajā vidē meklēja rosinājumu, kuru nespēja sniegt ASV izkaisīto latviešu rakstnieku retās tikšanās un merkantilā amerikāņu vidusšķira, tomēr nacionālā piederība izrādījās stiprāka par pasaules klaidoņu valdzinājumu – Stumbra debijas grāmata Etīdes pēc pāris gadu klejojumiem pa trimdas apgādu atvilktnēm iznāca neilgi pēc Gunara Saliņa un Linarda Tauna debijām, tādējādi izvirzot viņu par jaunās ASV trimdas latviešu dzejas trešo tēvadēlu.

Jānis Rudzītis recenzijā par Etīdēm atzīmēja Stumbra talanta spilgto dabiskumu, kā arī smeldzīgo traģisma izjūtu, kas viņa dzejā izpaužas spēcīgāk nekā Linardam Taunam vai Gunaram Saliņam. Stumbra dzejas varonis ir vientulīgs, lācīgi mīļš, visai pašironisks trimdas latvietis, kurš, šķiet, ir vecāks nekā pats dzejnieks – viņam jau ir gana daudz sērīgu atmiņu (otrā grāmatas nodaļa saucas „Elēģija kādai mīļai aizgājējai”) un ne pārāk optimistisku nākotnes prognožu, arī apziņa, ka dzīve paies, bet viņa maiguma un spēka potenciāls paliks neiztērēts. Šai sakarā jāpiemin gan pirmās nodaļas titulcikls „Makabras rotaļas”, gan „Dziesma no pazemes”, kur nāves pārdzīvojums izteikts Valdim Grēviņam raksturīgās kvartās: Tu, kam patika smaidi / un vieglas magoņu lapas, / Tev vēl uzsmaidīt gribu / caur tumsas kārtām no kapa.

Viens no iespaidīgākajiem krājuma tekstiem ir nelielais dzejolis „ID”, kur brutāls sirreālisms ieguvis psiholoģisku dimensiju, uzdzenot šermuļus ar savu spēku: Dienā mana smaidīgā līgava / krūšgaliem karstiem un smailiem / izdur man acis kalnā starp akmeņiem kailiem. Taču citādi Stumbra modernisms ir maigs un emocionāls, tajā daudz kas apzināti vai neapzināti pārmantots no Čaka, un nereālas lietas šeit neaizmiglo autora skatu, lai ievestu viņu kādā pašpietiekamā realitātē – tās tikai palīdz dziļāk un asāk saskatīt to, kas apkārt: Tajā naktī es biju izgājis dārzā. / Tulpes klusas un melnas. / Es nolauzu vienu un dzēru tumsu no zieda kausa, / jo tā stunda bija vientuļa, karsta un sausa, viņš raksta „Dziesmā par slāpēm”. Savukārt „Elēģijā manam dvēseles mieram” viņam it visur seko iedomu tīģeri, kuri nav bīstami plēsoņas, bet drīzāk rotaļu biedri, kuri uztur varonī optimistisko pārliecību, ka Pavasarī visi dzīvosim mežā.

Stumbrs pieder tai dzejnieku paaudzei, kas latviešu dzejas tradīcijas apvienoja ar rietumu modernismu. Tā iespaidā viņš vairākos dzejoļos iekļāvis citu rakstītas dzejas un folk­loras citātus. Piemēram, dzejolī „Apsēstība” naksnīgā murgu ainā nospokojas tautasdziesmas rindas: Man der kalni, man der lejas / un ozoliņi / un visi ciņi, / pār kuriem reiz ieklupsi purvā.

Viens no ēverģēlīgākajiem citēšanas piemēriem sastopams daudz vēlākajā Stumbra krājumā Mitrā daba ar ūpjiem (1985), kurā mīlas dzejolis „Nota bene” kļūst par intertekstuālu kaujaslauku: Nedreb vairs lūpas, bet smaida; / sausas acis, bet mirdz. / Gandrīz jākliedz (vai ne? es tik gaidu): / „Tev tak nemaz vairs nav sirds!” // (Vells! Šitā bija atskaņa smalka!) / Nē, sirds man ir, un sirds iet. / („...tai mūžīgā mirklī kā sirds viņu alka...” / V. Strēlerte. Iekavas ciet.). Stumbrs šeit citē pats sava Etīžu dzejoļa „Dziesma par patiesām jūtām” rindu Tev tak nemaz vairs nav sirds, tad apņirdz nevilšus iznākušās banālās atskaņas sirds – mirdz, savu apņirdzienu atskaņodams ar citētu rindu no Strēlertes Bruņu kalpa, lai pēdējā rindā pieliktu strupu jo strupu punktu.

Savukārt Etīdēs iekļauts dzejoļu cikls, kurā tīši atdarināti citi latviešu dzejnieki. Četri „А la manière de...” teksti cenšas līdzināties Strēlertes, Ādamsona, Čaka un Virzas tekstiem, tādējādi kalpodami par dzejnieka pirkstu un smadzeņu vingrinājumu etīdēm. Taču Stumbrs ir visjaukākais tad, kad nevienu neatdarina, bet raksta savus garos, mīļos dzejoļus. Viens no tādiem ir „Meitenei, kas uzkavējās manā pilsētā”, kurš sākas ar kolorītu vecās mašīnas aprakstu (Tik lēna un netīra mašīna mana, / ka sivēniem lauku ceļmalā liekas, / lūk, māte tur laikam nāk!), un turpinās ar fantastisku divatnes brīža attēlojumu, kad meitenes maigās lūpas mašīnā dudina varonim pie auss, abu kopīgo ceļojumu padarot par īstu debesbraukšanu: Man klausoties likās, ka mašīna pēkšņi baltu un pelēku baložu pilna, kas lidojot viegli ar spārngalu pieskaras pierei, ausij, plecam un dūdo dūdo –.

1961. gadā Stumbrs kļūst par pirmo jaundibinātās Zinaīdas Lazdas prēmijas laureātu, un viņa debijas krājums gūst popularitāti – tas piedzīvo atkārtotus izdevumus (1962, 1964). Turpmākie gadi gan izrādās visai mazražīgi – dzejošana apsīkst un ar jaunu sparu atsākas tikai 1968. gadā, kad dzejnieku spēcīgi saviļņo pirmā atkalatgriešanās Latvijā. Šī brauciena rezultātā top dzejoļi grāmatām Vāveres stunda un Daudz laimes utt. (abas 1970). Turpmāk Stumbrs kļūst biežs viesis Latvijā, sirsnīgi iedraudzējas ar turienes dzejniekiem, pirmā plašākā dzejas kopa Latvijā publicēta Literatūrā un Mākslā (1978). Tomēr dzejošana turpinās ar trimdas autoriem raksturīgām paprāvām pauzēm – pēdējais krājums Mitrā daba ar ūpjiem iznāk 1985. gadā, vēl daži dzejoļi apkopoti Latvijā izdotajās izlasēs Dzejoļi vecākiem cilvēkiem (1992) un Rokāde (2001).

Tagad Stumbrs Latvijā atgriezies pavisam – 2010. gada 28. jūnijā viņa pelnu urna tika apglabāta Rīgas Otrajos Meža kapos. Bet pavisam par „savējo” viņš kļūs, kad lasītāji saņems Stumbra Kopotās dzejas vai Rakstus. Varbūt jubilejas gadā pienācis laiks par to padomāt?

 

Par dzejnieka, kritiķa un literatūrzinātnieka Kārļa Vērdiņa filoloģijas doktora disertāciju Latviešu dzejproza 20. gadsimtā, kuras pārstrādāta versija izdota arī angliski – The Social and Political Dimensions of the Latvian Prose Poem (Pisa: Pisa University Press, 2010) – skat. Dr. Lalitas Muižnieces apskata rakstu 67. lpp., arī rakstnieka Imanta Auziņa veltījumu Olafam Stumbram JG264:6-7.