PAR ENKVISTU VĒSTURES VIDŪ

Per Olov Enquist. Ett annat liv. Stockholm: Norstedts, 2008. 529 lpp.

 

Ievērojamā zviedru rakstnieka Enkvista grāmata Ett annat liv (Cita dzīve), kas visai drīz tika pārtulkota vāciski – Ein anderes Leben (2009 - tulk. Wolfgang Butt), ir autobiogrāfisks stāstījums par laikmetu kurā autors dzīvojis un dzīvo. Uzaudzis trūcīgos apstākļos Zviedrijas ziemeļos, bez tēva, baptistu un kristīgo sektantu vidē, vēlāk studējis Upsalas Universitātē, bijis viesu profesors ASV un stipendiāts Vācijā, sākotnēji radikāli kreisi noskaņots, tagad uzskata sevi par sociāldemokrātu. Dzīvo Stokholmā, apceļo Eiropu un Ziemeļameriku, žurnālists un šodien viens no izcilākajiem un interesantākajiem Zviedrijas rakstniekiem. Latviešiem pazīstams galvenokārt ar grāmatu Legionärna (1968), resp., tās tulkojumu Leģionāri (1993) – par zviedru valdības Padomju Savienībai izdotajiem (1946) 146 latviešu karavīriem, kuri II Pasaules kara beigās bija atbēguši uz Zviedriju. Arī JG parādās vairākas recenzijas, no kurām sevišķi nozīmīga ir Ainas Siksnas „Vēlreiz par Enkvista grāmatu” (JG78, 1978).

Citā dzīvē viņš apraksta savu pirmo ceļojumu uz Rīgu (1984), kad viņš apmeklē kādu baptistu ģimeni, kas kategoriski atteikusies pievienoties kādai valsts iestāžu kontrolētai reliģiskai organizācijai. Viņš arī apraksta, kā ticis izsekots, izspiegots. Sevišķu iespaidu uz viņu atstājuši tūkstošiem cilvēku, kas atnākuši ostā atvadīties no radiem, kam bijusi dota īslaicīga iespēja apmeklēt Rīgu – visi vienās asarās, kopā dziedājuši dziesmas. Atgriezies Zviedrijā, vispirms viņš publicē virkni rakstu Expressen, par ko PSRS sūtnis sūdzas laikraksta redaktoram, sevišķi izceļot Enkvista it kā nepatiesi aprakstītos saimnieciskos apstākļus. Līdz pat Berlīnes mūra sabrukšanai Enkvistam liedz vīzu Baltijas valstu apmeklēšanai.

Latviešu lasītāju sevišķi var interesēt, kā Enkvists apraksta savus sākotnējos un vēlākos uzskatus par leģionāru izdošanu, savus sakarus ar Zviedrijas latviešiem un savus braucienus uz Latviju. Par karavīru izdošanu krieviem Enkvists jau kā bērns kaut kur bija lasījis, bet pirmo reizi par šo jautājumu sācis domāt, kad apmeklējis (1966) kādu PEN kongresa sanāksmi ASV, kur kāds amerikānis sarunā par Vjetnamas karu izmetis, ka zviedri visur braukājot apkārt kā profesionāli morālisti, bet nekad nerunājot par saviem morāliskajiem konfliktiem, piem., sadarbību ar Hitlera Vāciju un baltiešu karavīru izdošanu krieviem. Rakstnieka secinājums: kaut arī par baltiešu karavīriem esot ļoti daudz rakstīts, patiesībā nekas nav uzrakstīts. Zviedru sabiedrisko domu šis jautājums sašķēlis divās daļās – pirms baltiešu karavīru izdošanas visumā valdījis uzskats, ka PSRS uzvara zviedrus esot izglābusi no vācu hordām, bet pēc leģionāru izdošanas daļas zviedru sabiedrības uzskati esot mainījušies – PSRS esot slepkavīga valsts bez taisnības un likumiem. Vislielākā atbildība gulstas uz bij. ministru prezidenta Hansona (Per Albin Hansson) pleciem – viņš bijis ar mieru izdot ne tikai tos bēgļus, kas Zviedrijā ieradušies pēc Vācijas kapitulācijas, bet arī pirms tam. Katrā ziņā sociāldemokrātu partijas vadība tolaik rīkojusies pretstatā zviedru publiskai domai. Neesot tiesa tiem, kuru uzskatā galvenais vaininieks bijis bij. ārlietu ministrs Undēns (Östen Undén). Vēlāk daudzi nožēlojuši šo soli, ieskaitot bij. ministru prezidentu Erlanderu (Tage Erlander). Enkvists arī intervējis daudzus zviedru virsniekus, apsargus, žurnālistus, mācītājus, arī baltiešu bēgļus, kas bijuši liecinieki leģionāru izdošanai. Izdoti arī ap 3 000 vāciešu karavīru.

Liela vērība grāmatā pievērsta baltiešu bēgļiem – 40 000 igauņiem, 4 000 latviešiem un 400 lietuviešiem, kuri visvairāk mazās laivās nonāk Zviedrijā. Izdošana draudējusi arī baltiešu civiliedzīvotāju bēgļiem – līdzīgi kā Čerčila un Īdena Lielbritānijas valdība izdeva Padomijai neskaitāmus izbēgušos krievus ar viņu ģimenēm. Pārrunas par karavīru izdošanu zināmā mērā nodrošinājušas baltiešu bēgļu palikšanu Zviedrijā. Uzzinām, ka pēc Legionärna klajā laišanas autors nolemj ievākt ziņas par izdoto karavīru un arī bēgļu likteni. Jau agrāk viņš konsultējies ar ievērojamo latviešu sociāldemokrātu Bruno Kalniņu, kurš pēc apcietinājuma Vācijā ieradies Zviedrijā, bijis Sociālistu Internacionāles pr-ja vietnieks, iecienīts sociāldemokrātu aprindās. Viņš zinājis teikt, ka neviens no izdotajiem neesot notiesāts uz nāvi, bet daļa deportēta uz Sibīriju, un ieteicis Enkvistam doties oficiālā vizītē uz Latviju. Rīgā, sekojot Kalniņa ieteikumam, rakstnieks apmeklējis arī tolaik 85 gadus veco un kādreiz radikāli kreiso, padomju režīma nežēlastībā kritušo sociāldemokrātu Frici Menderu – mazā dzīvokļa virtuvē bijusi nometināta kāda veca raganīga sieviete, droši vien ar pienākumu uzmanīt veco vīru un par viņu ziņot. Menders Enkvistam iedevis arī žūksni manuskriptu aizvešanai Bruno Kalniņam – rakstus latviešu sociāldemokrātu trimdas izdevumam Brīvība. Kā zināms, Fricis Menders par sakariem ar rietumiem apcietināts, tiesāts un izraidīts no Rīgas uz kādu vecu ļaužu mītni Latgalē (skat. Jāņa Liepiņa rakstu JG264:34-35 – red.).

Enkvista uztverē vairums izdoto – ar dažiem viņš sadraudzējies uz mūžu – bijuši gluži nevainīgi, kuri būtu varējuši kļūt cīnītāji par neatkarīgu Latviju, bet bijuši arī tādi, kas piedalījušies dažādos vācu organizētos policijas un pret žīdiem vērstos pasākumos. Viņš arī noskaidrojis, ka ap 40 no izdotajiem uz daudziem gadiem ievietoti spaidu darbu nometnēs. Enkvists norāda, ka rast skaidrību par izdotajiem esot latviešu vēsturnieku uzdevums, kas līdz šim neesot darīts. Minēts arī daudz kas cits – joprojām neatbruņotās kājnieku/prettanku mīnas cīņu rajonos, debates par baltiešu piedalīšanos holokaustā, par krievu okupācijas varu, kuras locekļi pēkšņi pārvērtušies krievu minoritātē, par leģionāru piemiņas maršiem, par padomju statujas pārvietošanu Igaunijā, par pavalstniecības jautājumu u.c. Arī Zviedrijas pilsoniskās valdības ielūgums 90. gadu vidū 40 bijušajiem izdotajiem leģionāriem apmeklēt savu ieslodzījuma vietu, uzņemšanu Ārlietu ministrijā un ministres Uglasas (Margaretha af Ugglas) atvainošanos valdības vārdā par izdošanu Padomijai. Mielasta beigās viens no Enkvistam pazīstamajiem leģionāriem teicis īsu un vienkāršu pateicības runu, minot arī faktu, ka vācu okupācijas laikā bijis rakstvedis policijā un ka viņam uzdots atlasīt no sarakstiem žīdu un komunistu vārdus. Rautā klātesošajam Enkvistam licies, ka viņš atrodas Eiropas vēstures vidū, kur vēstures skaidrību aizsedzot cilvēcīgās sejas.

Jāmin, ka Enkvista stāstījumā tikai viena nodaļa ir veltīta baltiešiem un leģionāriem. Pārējās pievēršas rakstnieka dzīves norisēm un pieredzēm pasaulē. Tā kā Cita dzīve izplatās plašās aprindās, ir svarīgi zināt, kāds ir Enkvista ar sirds asinīm, varbūt ne vienmēr vēsturiski precīzais, pienesums Latvijas tēlam?

Jānis Krēsliņš, Sr.

 

Jānis Krēsliņš ir ilggadējs JG līdzstrādnieks.