Jaunā Gaita nr. 271. ziema 2012

Jau sešus gadus (kopš padziļināti studēju filoloģiju) mani ļoti saista, kā arī ļoti, ļoti noder studiju mērķiem vietne <zagarins.net/JG/>, kā arī Jaunā Gaita, kas šajos laiku lokos sniegusi neiedomājami daudz vērtīgas ierosmes un informatīvā materiāla.

Līvija Baumane, Rīgā

 

 

Vai, vai, cik izcils numurs, bet tomēr pilnībā lasīšu, kad tas pienāks papīra formātā, nevis pdf − tā man patīk labāk iedziļināties!

Māris Brancis, Jelgavā

 

 

Priecājos, ka JG270 pieminēta dzejniece Irma Bērziņa. Viņas Bez sejas / Ohne Gesicht ir fainomenāla, jo autore pati „pārcēlusi” savus dzejoļus vācu valodā. Tomēr nevaru pievienoties Lienei Lauskai, ka viņas dzeja ir egoistiska. Cik bieži arī mēs, vientuļnieki, jūtamies tāpat.

Ilze Šīmane, Kalamazū (Kalamazoo, Michigan).

 

 

Par sīkajiem burtiem errojas daudzi... der atcerēties Raiņa teicienus par − pastāvēšanu un mainīšanos!     

Indra Gubiņa, Toronto

 

 

JG270 liekas plašs un nozīmīgs.

Aina Siksna, Stokholmā

 

 

Saņēmu JG270 sešus eksemplārus. Sirsnīgs paldies! Man liekas, ka žurnāls kļūst arvien interesantāks.

Edīte Uztica, LOM, Rīgā

 

 

TigerPress labi drukā latviešus. JG270 numurs varen efektīgs, prieks par Grasu un komentāru.

Jānis Oga, Rīgā

 

 

Par Ginteru Grasu [Rolfa] viedoklis respektējams, man tikai viena piebilde: Grass nesaprata vai nevēlējās saprast, ka tās zemūdenes ar kodolraķetēm domātas t.s, otrajam triecienam – DETERRENCE, tāpat kā ASV vs PSRS Aukstā kara laikā – Irānai jāzina, ka, ja metīs atombumbu uz Telavivu, neizbēgami sekos šoreiz šaušalīgs nukleārs prettrieciens no jūras. Kā zināms, tāda briesmu bilance paglāba cilvēci no WW3. Izraēlai nebija ne mazākā nodoma tikai aizdomu dēļ pārvērst Irānu kūpošā radioaktīvā ellē. Tā viņa pēdējā tinte mērcēta senīlā patriarha žultī. Uldis Bērziņš ir lielisks savās vārdu un toņu spēlēs, kuras nav jāsaprot, tikai muzikāli jāizjūt.

Franks Gordons, Telavivā

 

 

JG270 patīkams pārsteigums bija LR Finanšu ministrijas darbinieka Dāvida Zalāna skaidrojums par Džini koeficentu un vienlīdzības jēdzienu. Katrs Franka Gordona raksts un katrs raksts par viņu ir zelta grauds Latvijas jaunlaiku vēstures apcirknī.

Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”.

 

 

Tā laikam sanāks, ka latviešu literātūras žurnālu maratonā visus pārspēs Jaunā Gaita! Ķeceris Uldis Bērziņš JG270 uzdrīkstējies lietot ŗ, un cenzori to nav pamanījuši!

Ainārs Zelčs, Alūksnē

 

 

JG270 liekas vēl RUNĀJOŠĀKS, nekā parasti, proti, vāks, gleznu reprodukcijas, fotomateriāli, zīmējumi. Līdzīgi – patīk, ka runājoši, kultūras zīmēm bagāti, ir daudzi materiāli dažādos žanros. Treškārt, apvienojot Latvijas un citu zemju autorus (Sabaliauskaitė, Grass), JG arvien pārliecinošāk kļūst arī par MŪSMĀJU izdevumu! Manuprāt, tas pasvītrojams ar divām svītrām.

Gaišu atvasaru visiem veidotājiem, jo, šķiet, visi ir no Ziemeļu puslodes!

Imants Auziņš

 

 

Apzinos savu pienākumu izteikt Jurim Žagariņam sirsnīgu pateicību par JG270 „Kiberkambari”. Man grūti iedomāties labāku un spēcīgāku atbalstu dievturībai šajās dienās. Domāju, ka daudzi mūsu vidū nojauš mūsu sentēvu atstātā mantojuma vērtību, bet nespēj atrast veidu kā to sekmīgi īstenot un tālāk veidot mūsdienās. Jura norādījumam − cik spēdams dziedi/lasi dainas, var tikai pievienoties, un ieviest to savās ikdienas gaitās. JG vākos ievietota, šī doma ir zelta vērta! Paldies par to!!!

Spuru Ričs, pašreizējais ārpus Latvijas dievturu vadonis

 

 

Par JG Rīgā ir tikai vislabvēlīgākās atsauksmes, vismaz to literātu vidē, kuŗā apgrozos. Ja mums nebūtu JG, būtu jānolaižas līdz Vakara Ziņu un Privātās Dzīves līmenim. Turieties, cik varat, un turiet mūs sev līdzi!

Jānis Liepiņš, Rīgā

 

 

JG270 daudz laba lasīšanai, bet Ingmāras Balodes intervija ar Kristinu Sabaļauskaiti „Atskatīšanās uz baroku” pamudināja meklēt grāmatu Silva rerum un to lasīt!

Dace Micāne Zālīte, Rīgā-Ņujorkā

 

 

Es ar prieku apskatījos JG270 seksīgo Treijas vāku, kas man atgādināja 1920. gadu brīvību tā laika latviešu mākslā. Toreiz gan tos, kaut vai lesbīgo Pierre de Louis Chansons de Bilitis (kaut vai bez mūzikas) varēja iepriekš pasūtināt tikai atzīti profesionāļi. Vēlāk daži no viņiem saņēma brīvas biļetes uz Austrumiem, ko valsts izdalīja t.s. Franču skolai. Man ļoti patika Ekmaņa un Šlesera raksti. JG lasu skaļi priekšā Valdai (viņa vairs labi neredz) no vāka līdz vākam. Vienlīdzības aizstāvis Zalāns mums atgādina asiņaino Lielo Franču revolūciju, bet piemirst, ka tā pilsoņu kārtai atnesa ne tikai izsludināto vienlīdzību, bet arī ilgi kāroto saimniecisko brīvību un jaunos bagātniekus. Jau drīz pēc tam Napoleons nodibināja savas slavenās un elitāras skolas profesijām un pavēra durvis straujai inovācijai un varenai saimnieciskai izaugsmei. Latvijā patlaban tiek spriests par Nacionālo attīstības plānu (NAP 2020) un iecerēto lielo lēcienu uz priekšu, kas lielā mērā balstās uz inovācijām, saistītām ar eksportu, arī par ienākumu nevienlīdzības mazināšanu. Izaugsme, kā to II Pasaules kara laikā norādīja kādreizējais Austrijas finanšu ministrs, skaistu un ātru zirgu un sieviešu cienītājs, Harvarda U. profesors Jozefs Šūmpēters, ir cieši saistīta ar veco preču un pakalpojumu vētrainu un pat sāpīgu nomaiņu ar jauniem izgudrojumiem. Straujai izaugsmei visvairāk noderētu jaunas skolas, gudri skolotāji, izcili skolnieki. Latvijā šādu skolu vai programmu vēl nav.

Gundars Ķeniņš-Kings, Takomā (Tacoma, WA)

 

 

Patika komentārs par Gintera Grasa dzejoli „Ko vajag pateikt” JG270. Nemaz nebūdams antisemīts, esmu vienis prātis, ka tas jau sen bija sakāms. Nezināju, ka Ulmanis slavenajā pieclatniekā bija gatavs iekalt savu ģīmi. Atceros tikai kā bērns viņa snuķi uz Ls 20 banknotes. Šeit, pašreiz būdams Latvijā, nevaru saprast, kādēļ tik dziļi Alfrēda Bērziņa propaganda ir skārusi šejienes latviešu veco paaudzi, daļēji pat arī vidējo.

Raimonds Staprāns, Rīgā

 

 

XIII Vispārējie Latviešu Dziesmu svētki ASV, Milvokos (Milwaukee, 2012.4.-8.VII)... tur izauga divas vārpas viena salma galiņā!... Kā Valtera Kaminska Mūžu mūžos būs dziesma (Ziedoņa vārdi)... bija dziesmas (pulka labas dziesmas), bija smeķīgais alus (tikai gan neganti dārgs, par mazo pudelīti vietējā Milvoku alutiņa viesnīcā noprasīja veselus piecus dālderus un vēl piecus desmitus centus, žuliki tādi!), un tad, protams, arī nāca meitenes, daudzas meitenes (arī sievas) baltās zeķēs! Bija gan ko klausīties, gan ko skatīties. Visupirms jāsaka, ka mazais latvju pulciņš Milvokos bija veicis apbrīnojamu darbu – svētki bija brīnišķīgi labi noorganizēti (gods un slava svētku galvenajai spēka naglai – Ernestam Brusubārdim III!), viss gāja kā pa diedziņu, sarīkojumi notika tad, kad tiem vajadzēja notikt, bija ceļu un vietu rādītāji, puķu sniedzēji, kafijas lējēji, diriģenti savās vietās, pavadītāji klāt pie saviem štrumentiem... galvenās svētku viesnīcas Hyatt priekštelpā – liels visu dalībnieku saraksts, salikts pēc priekšvārdiem... Andris/Andrejs – populārākais, bet tikai viena pati Žižī... Milvokos, atverot auto durvis pretī sitās ZVELME!... ar Z, nekāda štrunta svelme (Z jau allažiņ būs spēcīgāks kā S). Jā, bija karrrsssts... kālab arī nē, visādās pilsētās kori ņēmās ar svētku programmu, dziedāja atkal un atkal par saules prieku, lai saule līst, par saulausmas tāļu sasniegšanu, lai tiek dota siltā saule, lai dod vasariņu... rīkotāji neapdomīgi bija izvēlējušies dažādas saules saukšanas dziesmas... ko tad nabaga Saulīte lai dara? Deva dubultīgi, lai latvjiem tiek īsti silti svētki... Par kopkora mēģinājumu – sēdu basu rindās, skatos uz koristēm (alti sēd priekšā, Garezera jaunieši visapkārt dzeltenos kreklos, dzeltenos kreklos bija arī Īrijas eLVē kora dziedātājas), turpat sēd arī Kalifornijas komponiste Lolita Ritmane (viņas „Dziesma pacelsies” labi izdevās). Klausos, Garezera jaunieši, cik nu viņu dziedāšanas pieredze, dzied kā labi sagatavojies koris! Kā tas tā? Un tad uzreiz ienāca doma prātā, vai šie jaunieši zina, kur viņi ir iekrituši? Vai viņi zina, ka tā Dziesmu svētku lieta ir tāda vareni lipīga padarīšana? Kam nu tā kaite pielīp, no tās visu mūžu vaļā netiek. Pie šīs iekrišanas ir vajadzīgas vismaz trīs lietas – laba dziedāšanas skolotāja, jauniešus iejūsminošas dziesmas, tādas kā „Dziesma pacelsies”, „Gaismas pils”, „Lauztās priedes”, un koros noteikti jābūt apmēram tikpat daudz meitenēm kā zēniem, lai vieniem un otriem ir uz ko skatīties, varbūt pat roku turēt... Senā pagātne, 1948. gads, Fišbachas Dziesmu svētki, „vērunga” reforma. Mūsu Augsburgas Ausekļa ģimnāzijas kora diriģente Velta Delle-Grāvīte, ļoti laba skolotāja (lai viņai tagad superīgi vieglās muzikālās smiltis!). Dziedādami braucām viss koris kaut kādā smagā (vaļējā) mašīnā samērā tālo ceļu... Vēl tagad Milvoku svētkos stāvēju blakām dažiem šo seno dienu ausekliešu dziedātājiem – Andrim Ubānam, Modrim Galeniekam, Aivaram Aistaram... Atklāšanā varbūt vienīgi referāts par PBLA darbību bija mazliet par garu. Diriģenti ar jaukiem vārdiem (Vārpa, Zirnis, Opincāns, Brusubārdis bez bārdas) mūs kārtīgi iztribulierēja un tad jau skanēja arī. Applaudisemangas dipitāri (ja neziniet, kas tie tādi, jāiet atpakaļ uz skolu) rūpējās, lai sagatavotās piedevas arī tiktu nodziedātas... Garīgais koncerts varbūt mazliet par garu, bet ko darīt, nebija atsevišķa koncerta kamerorķestrim, kvartetam, solistiem. Baznīcā ļoti labi skanēja, koris Ogre bija galvenais balsts... patika dziedāt Baštika kantāti Dieva vadība... patika klausīties Ogres dziesmas, solista Sanda Stepiņa dziedāto Ērika Ešenvalda Pie Tava krusta... Čikāgas Ciānas kora diriģentes Ingrīdas Jenningas vadītā Skultes Aijā bija jāatkārto, arī, protams, Gaismas pili un Tēvijai. Patika Zigmara Liepiņa Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas, Imanta Kalniņa Varoni gaidiet, lai gan arī dzirdēju vienu otru latvi sakot, ko tad tas Andrejs Upīts te meklē... Tautas tērpu skatē pat varēja redzēt Čikāgas koristu un Literatūras grupas vadītāju Uģi Sprūdžu demonstrējam jaunākās tautas tērpu modes... Un kā tad nu bez Piecīšiem (šoreiz viņi gan bija veseli astoņi, ar Krišnu Birkenu galvenajā lomā). Svētki jauki nobeidzās ar Ekumenisko dievkalpojumu un pēc visām lielajām dziedāšanām Ogre vēl deva trīs dziesmas... Speciāli jāuzteic soliste un komponiste Agnete Krilova un dižā teicēja un toņu devēja Irīna Mihailovska. Nu, un tā nu beigās jābrauc vien mājās, zirgs nostāvējies viesnīcas garāžā, par to piecu dienu stāvēšanu vēl noprasa 125 dālderus, un tad svētki cauri ir.

Korists Ivars Antēns, Čikāgā