Una Alksne

ESTĒTISMS FRIČA BĀRDAS LIRIKĀ IV

DZĪVĪBA UN ZIEDĒŠANA

Sākums JG270, JG271, JG 272

 

Vērtējot Friča Bārdas un Rietumeiropas estētisma autoru attieksmi pret dabu, jāatceras, ka dzejnieks nāk no kultūras, kas tradicionāli ir bijusi ļoti tuva dabai un viņa dzīves laikā vēl nav no tās attālinājusies. Bārdas pirmais biogrāfs Edgars Sūna viņa dzeju raksturo kā īpatnēji un viengabalīgi laucinieciski domājošu un laucinieciski jūtošu, ko vēlākie pilsētas kultūras iespaidi nav izjaukuši, varbūt tikai noskaidrojuši, izsmalcinājuši un garīgi padziļinājuši (Sūna 1925,19).

Viens no visbiežāk akcentētajiem viņa pasaules uzskata aspektiem ir panteisms vai pan­enteisms. Citējot filozofu Paulu Dāli, daba Bārdam nav Dievs, un Dievs nav daba, bet Dievs dzīvo dabā kā viņas organizatoriskais, radošais spēks un likums, (..) pasaules gaitas noteicējs, pie kam ārējā daba ir Dieva svētnīca, viņa zaļais dzīvais nams. (..) Bārda nav panteists, bet panenteists, kas ir panteisma un teisma sinteze (Dāle 1962, 54). Arī literatūrzinātniece Inese Treimane savukārt pasvītro, ka Bārdas dzejas personifikāciju, metaforu, deminutīvu šķietami naivā vienkāršība ir ārkārtīgi dziļa teiska pārdzīvojuma un filozofiska pasaules tvēruma virskārta (Treimane 1998,355).

Šīs zemes skaistuma atklāsmē vislielākā nozīme ir augu tēliem, gan eksotiskiem (tuberozēm, lilijām, orhidejām; palmām, tamariskiem, ciedriem, pīnijām, cipresēm u.c.), gan Latvijā sastopamajiem. Plaši pārstāvēti ir koki – egles un priedes, bērzi, liepas, kļavas, ķirši, ābeles, alkšņi, vītoli un papeles. Tautiskā romantisma aprobētos ozolus Bārda gan nepiemin. Dzejolī „Tautas dvēsele” latviskās ainavas veidošanai izmantoti bērzi, liepas un lazdas. Skaistums īpaši saistās ar bērza tēlu, kurš visciešāk saistīts ar dvēseli („Bērza dvēsele”, „Bērzi”, „No dzīves es par dziļu ievainots” u.c.). Dzejolī „Pļavā” plaukstoši bērzi spoguļojas palu ūdeņos un tīksminās par savu skaistumu: „Ai, kā tiem pašiem mīkstās zelta cirtas tīk! Tiem visu dienu spoguļoties neapnīk” (Bārda 1990,47). Rudzus, kas simbolizē auglību un darbu, gandrīz vienmēr rotā rudzupuķes vai rasas lāses (rasas zīles). Īpaši jāatzīmē vīteņaugi, kas formā un kustībās ir viens no jūgendstila estetizācijas paņēmieniem (Ratniece 2010,52). Vīteņaugu vieglums, it kā gaisīgums, un tiecība pretī debesīm Bārdam ļauj tos saistīt ar sapņa un reibuma apziņas stāvokļiem un padarīt par vēstnešiem no cilvēkam neizzināmām sfērām. Efejas bez izņēmuma norāda uz nāvi, bet vīnogulājs ataino dzīvības skurbumu.

Bagātīgs ir ziedu tēlu lietojums, ko komentējis kritiķis Vilnis Eihvalds: Plašā klāstā un daudzos variantos ziedu tēlus un puķu metaforiku sastopam izsmalcinātā romantiskā Sapņotāja spožajā dzejradē, gan cēlās Zvaigžņumeitas rokās (..), gan arī daudzi mūsu pašu planētas botāniķu reģistrētie krāšņumaugi (Eihvalds 1995,160). Tas sasaucas ar Umberto Eko teikto Skaistuma vēsturē: Vienīgais dabas objekts, kas spēj izdzīvot un pat triumfēt dekadentisma estētikas gaisotnē, ir zieds (..) [kas] dekadentus valdzina kā filigrāns pseidomāksliniecisks dabas juveliera darbs, tāpat īpaši pievilcīga tiem šķiet zieda piemērotība stilizācijai, pārveidošanai par ornamentu, tā spēja kļūt par rotu, arabesku, kā arī visai augu pasaulei raksturīgais trauslums un vītums, straujā pāreja no dzīvības nāvē (Eko 2009,342). Ziedu (liliju un malduguns liesmu puķu) ornamentālā funkcija paralēli simboliskajai skaidri iezīmējas dzejojuma „Sukuburs” fragmentā:

Purezera līlijas —

dvēsles ļaunā varā —

slaidas bālas saceļas,

steidzas rindā garā,

Dej gar ceļu tālumā,

ceļinieku viļot,

nozūd miglas bālumā,

zilas dzirkstis šķiļot

vizuļainā vainagā,

kamēr pašas bālas

kļūst un saplok garumā

tad uz miglas vālas.

Palsiem miglas zirgiem brauc

nu uz dzīlēm saltām.

Atkal dzīļu tumšais auts

rakstīts līljām baltām.

(Bārda 1990,175-176)

Matu zaļums un trauku zilums ir savstarpēji papildinošs, kamēr liesmu puķu sārtā un sarkanā krāsa kontrastē ar miglas bālo un palso. Zili vizuļainās dzirksteles izceļas uz dzīļu tumsas un miglas bāluma fona. Vistiešāk vizuālais kontrasts ar tiešu atsauci uz ornamentu ir izteikts fragmenta pēdējās divās rindiņās (dzīļu tumšais auts / rakstīts līljām baltām). Dzejolī „Skūpsti” liriskā „es” pagātnē piedzīvotie skūpsti vizualizēti kā orhidejas, kas vijas ziedu vainagā vai kreļļu virtenē (Bārda 1992,102).

Dzīvība un ziedēšana dabā sasniedz maksimumu pavasara beigās un vasarā.

Rumbiņos (1913) sarakstītais cikls „Vasaras idilles” ir sajūsmas pilns, pārmaiņus rotaļīgs un lirisma un reliģisku jūtu piestrāvots veltījums dabas skaistumam. Tas ir laiks, kad dzīvības reibums pārņem visas dzīvās būtnes: arī kāposti aug ar Dieva svētību, un varde Nadija iemīlas lakstīgalā (Bārda 1992,56-57). Labs piemērs ir vasaras idille ”Brīnišķā”, kur liriskā „es” laime ir tik liela, ka to pavada bailes par vasaras neizbēgamo aiziešanu:

Šī vasara — šī vasara —

man sirdī iekritusi

kā karsta laimes asara,

ko debess raudājusi.

 

Jeb varbūt raudājis bij viņš —

pats Dievs — to laimē savā,

jo viņa puķotais mutautiņš

bij šorīt nokritis pļavā...

 

Šī vasara — šī vasara...

Es nezinu, kā tas viss beigsies,

ja kādā rītā balts eņģelis viņu —

to asaru (un arī mutautiņu) —

nāks paņems un projām uz debesi steigsies!

 

Bez puķēm, bez laimes es palikšu še.

Ko iesāks tad mana dvēsele!

 

(Bārda 1992,52)

 

Turpinājums sekos

 

Par autori skat JG268:30

 

 

AVOTI

Bārda, F. (1990) Raksti. 1. sēj. Rīga: Liesma.

Bārda, F. (1992) Raksti. 2. sēj. Rīga: Liesma.

Dāle, P. (1962). “Fr. Bārdas dzejas reliģiski-filozofiskie motīvi (1934). Gara problēmas. Čikāga: Alfrēda Kalnāja apgāds: 44-58.

Eihvalds, V. (1995). ”Par ziediem: Eseja par eseju”. Karogs, 8:158-166.

Eko, Umberto (2009). ”Skaistuma reliģija”. Skaistuma vēsture. Sastād. Umberto Eko. Rīga: Jāņa Rozes apgāds: 328-359.

Ratniece, S. (2011). Jūgendstila poētikas iezīmes latviešu literatūrā laika posmā no 20. gs. sākuma līdz pirmajam pasaules karam. Promocijas darbs Dr. philol. grāda iegūšanai. Rīga: Latvijas Universitāte.

Sūna, E. (1925). Fricis Bārda: Dzīve un dzejnieka persona. Cēsis, Rīga: O. Jēpe.

Treimane, I. (1998). ”Latviešu literatūra no 1906. līdz 1918. gadam. Dzeja. Latviešu literatūras vēsture. 1. sēj. Rīga: Zvaigzne ABC: 327-359.