Una Alksne

ESTĒTISMS FRIČA BĀRDAS LIRIKĀ III
 

Sākums JG270-271

Māksla un mākslinieka tēls

Friča Bārdas dzejdarbi cieši saistīti ar mākslu un skaistumu, kas pretstatīti dzīvei, piemēram, dzejolī „Latvju dainas” skaistumasaras dzejnieka uztverē ir galvenā tautasdziesmu īpašība:

    Kad lasu senās mīļās tautas dainas,

    kur katra lietiņa kā zeltā mirdz,

    man brīžam acīs satvīkst asariņas

    un vieglās sērās saldi pagurst sirds.

 

    -  -  -  -  -  -  -  -  -  -  -  -  -  -  - 

    Ap visu šauro, sīko ikdienību,

    ko vienaldzība tagad kājām min,

    tur varavīksnes krāsu bagātību

    kā rotādamies latvju dvēsle pin.

 

    Ak, acis – tālās, senās, izdzisušās!

    jūs pazināt bez sāpju asarām

    vēl skaistumasaras! Kā puķes, pielijušas

    ar spožu rasu, tās ir palikušas – –

    šais dainās visas lietas apslacītas tām.

    (Bārda 1992,233)

Dzejolī „Dubura piemiņai” redzams Bārdas mākslinieka ideāltēls – pašaizliedzīgs skaistuma priesteris: Tas, kura elpojiens pirmais un pēdējais / dailei – tik dailei un skaistumam ziedoti bija; / priesteris klusais un cietējs un cīnītājs, / pieri zem lauriem kam ērkšķi visdzēlīgie vija (Bārda 1992,208). Vēl izvērstāk mākslas vara atainota dzejojumā „Dāvids Zaula priekšā” (Bārda 1992,254-256), ko mūzikas motīva un šķietamās un faktiskās varas opozīcijas kontekstā apskatījusi Rita Elstiņa, proti, mākslas, t.i., ganuzēna Dāvida kokles spēles priekšā ķēniņš/karotājs kļūst nespēcīgs un bez tās – it kā nedzīvs. Dzejojumā saduras jaunais ar veco, mākslas vara ar fizisko un politisko varu un dzīvais ar nedzīvo. Visatbilstošākā oriģinālam ir opozīcija starp jauno un veco, aizejošo un nākošo, jo Bībeles sižetā nepārprotami ir runa par paaudžu nomaiņu. Izšķirošais dzejojumā nav vecums, bet tas, kā Zauls jūt aizslīdam savu bijušo karaļa varu un Dāvidā redz nākamo valdnieku, kurš faktiski ir spēcīgāks jau tobrīd, kaut gan vēl nepiesaka savas tiesības. Mākslas spēja cilvēkiem atņemt atšķirības un ļaut izjust kopību citam ar citu un ar visu dzīvo atgādina dionīsisko reibumu, kas aprakstīts Bārdam pazīstamajā Frīdriha Nīčes darbā „Traģēdijas dzimšana”. Šķiet, ka tieši šī mūzikas iedarbības daļa sadusmo Zaulu, kurš līdz ar šķēpa mešanu cenšas atjaunot sociālo robežu starp sevi un Dāvidu, atgādinot, ka ir karalis: Tu nelga, nerrs mazais! Par aitām tev spēks. / Kad aitu burvībām stāsi / tu karali muļķot!? Attiecībā uz mākslinieka tēlu šajā dziedājumā jāpiekrīt Elstiņas vērojumam, ka Dāvids ir ārēji neievērojams, izteikti pazemīgs, vienlaikus ar skaistu balsi un spēju ar savu kokles spēlēšanu pakļaut (Elstiņa 2009, 25-26). Mākslinieka necilais tēls izceļ mākslas kā gandrīz metafiziska spēka nozīmi, ko mākslinieks var tikai piesaukt, bet kas valda pār visiem, ieskaitot tā šķietamo radītāju.

Dzejolī „Apnicis” (Bārda 1990,126-127) dzejnieka ilgas ielikt mākslā sevi visu izteiktas ar ūdens tēlu palīdzību. Liriskais „es” nav apmierināts ar savu dzīvi, jo viņam neizdodas atrast realizāciju spēkiem, ko viņš jūt sevī. Savu pašreizējo eksistenci viņš raksturo kā tikai pa lāsītei līt. Viņš nespēj izpausties tā, kā gribētu: Un beigās tak jāredz: nekas nava veikts – / viss palicis tumsā, viss neizteikts! Viņa spēks vai arī tas, kas grib tikt izteikts, kaist un sāp kā urdziņas, kas iesprostotas pazemē, jo visu tumšo un karsto, ko sevī tu nes, / ...gribētos izliet no dvēseles. Tumsa un apakšzeme šeit apzīmē liriskā „es” dvēseles slēpto saturu, kas nav izteikts citiem uztveramā formā. Liriskā „es” ilgotais piepildījums ir izteikt visu, vienlaikus iztukšojoties: Es gribu izlīt / kā avota ūdens / pildīta krūze / zaļsamta mauriņā / baloža dziedošo / spārngalu apgāzta... Pārējie pasaules iemītnieki veldzē slāpes pie izplūstošā ūdens, tas dod kādu prieku vai atvieglojumu visiem – kukainīšiem un putniņiem, saules staram un rožu krūmam, un nogurušam ceļiniekam. Atlikums iesūcas zemē, tātad neizgaist pilnībā, bet atstāj iespēju augt zālei. Svarīgs ir dzejoļa nobeigums: Par apgāzto krūzi, / pirms krēsla pār zemi / zaļgani pelēko zīdautu klātu, / neviens vairs nenieka lai nezinātu... Ja dzejnieka dzīve ir krūze un dvēseli – ūdeni – visu vēlas izliet citiem, tad paša dzīve kļūst nesvarīga – un tukša, jo visu atdod mākslai. Šajā ideālā ir saskatāma līdzība ar Flobēra (Gustave Flaubert) dzīves modeli.

Estētisma kultūrā nozīmīgs mākslinieka tēls atainots „Orfeja dziesmā”. Grieķu mītā Orfejs ir izcils mūziķis, kurš spēj ar liras spēli pārvietot kokus un klintis un pat apburt nāves valstības sargus, cenšoties atgūt savu mirušo sievu Eiridīki. 19. gs. otra puse un 20. gs. sākums ir viens no Orfeja mīta aktualizēšanās laikiem – Orfejs pārstāv mākslinieku – tēlu, kas tikai 19. gs. nostiprinās sabiedrības apziņā un gs. laikā iegūst diametrāli pretējus vērtējumus (Wuthenow 1978, 11-33). Rainers Marija Rilke saraksta (pēc Friča Bārdas nāves) dzejoļu krājumu Soneti Orfejam. Orfeja tēlu 19. un 20. gs. mijā ilustrē Parīzes izstādē (1900) ievērību guvušais Lehters (Melchior Lechter), Georges (Stefan George) un Māterlinka (Maurice Maeterlinck) darbu ilustrators.

„Orfeja dziesmā” (krājumā Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam) (Bārda 1992,100-101) atainots brīdis, kad Orfejs atvadās no dzīves, kurā paliek mirstīgas būtnes (lauzts zieds, viegli saminams kukainītis) un pat vismazākās no lietām (smilšu graudiņš, puteklītis). Orfeja atgriešanās virszemē nav paredzēta, tāpat kā nav komentēts mērķis, kas Orfejam liek pamest dzīvi. Ja ņem vērā tikai dzejoļa iekšējo loģiku, tad Bārdas Orfejs norobežojas no visa, kam ļauts palikt dzīvē (Ne efejstīga šī, ne zieds šis lauztais, (..) ne brīvais puteklīts lai nāk man līdz!), un dodas turp, kur mirstīgas būtnes viņam nespēj sekot, par cenu atsakoties no visām dzīves izpausmēm, kas ir pieejamas kukainītim, smilšu graudiņam un citiem dzīvās pasaules iemītniekiem. Tādā aspektā „Orfeja dziesmā” var saskatīt estētismam aktuālu problemātiku – mākslinieka atteikšanos no dzīves par labu mākslai, nespējot apvienot darbīgu (iesaistītu) un estētisku (distancēti vērojošu, māksliniekam nepieciešamu) eksistenci.

Turpinājums JG273

 

Par autori skat. JG268:30                                                                                                                                  

 

VĒRES

Bārda, F. (1990). Raksti. 1. sēj. Rīga: Liesma.

Bārda, F. (1992). Raksti  2. sēj. Rīga: Liesma.

Elstiņa, R. (2009). Eksistenciālais pārdzīvojums Friča Bārdas lirikā. Maģistra darbs. Rīga: LU Filoloģijas fakultātes Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedra.

Wuthenow, R.-R. (1978). Muse, Maske, Meduse:

Europäischer Ästhetizismus. Frankfurt am Main: Suhrkamp.