Sakarā ar Laimoņa Pura vēstulē (JG273) minēto dramaturgu Gunāru Priedi, Rakstnieku Savienības valdes 1. sekretāru (1974-1984), interesi var izraisīt Jāņa Liepiņa rindkopa JG178 (1990) attiecībā uz RS 10. kongresu: Nākot Priedes vietā Jānim Peteram, Ēvaldu Strodu aizstājot ar Gunti Valujevu, visas negatīvās parādības īpaši manifestējās, ievērojot abu jauno vadītāju izteikti kundzisko dabu, autoritāro izrīcības veidu un pašradītu mītu par savu spēju neierobežotību itin visās izteiksmēs. Turklāt, pārstāvot rakstnieku organizāciju ārpusē, daudzi personiski spriedumi tiek sacīti gluži kā savienības kopsapulces lēmumi, un ārzemju preses atreferētais G. Valujeva vēstījums (pirms drusciņ vairāk nekā gada!), ka nevar būt runas par kādu tur neatkarīgu Latviju, pasaulē pārskanēja kā latviešu rakstnieku 50 gados nicinātas pašcieņas nožēlojams trūkums.

Juris Žagariņš, Springfīldā (Springfield, Massachusetts)

 

 

Pēc 10-skālu sistēmas vērtējot JG273, varētu likt atzīmi: 10 ar + gan par daudzpusīgo, bagāto saturu, gan par iespaidīgo, gaumīgo fotogrāfiju un reprodukciju atlasi. Ar lielu interesi izlasīju Indras Ekmanes recenziju “Baltijas kopīgā identitāte“, Rolfa Ekmaņa turpinājumu par Radio Brīvība vēsturi un personībām, kā arī Maksima Strunska pētījumu par Edvarta Virzas dzeju latviešu mūzikā, un vēl arī „Vai Strēlerte atgriežas Latvijā?“, bagātīgo nodaļu “Dažos vārdos”. Brīnos, kā to visu var izzināt, atrast un aprakstīt. Rodas lepnums par talantiem bagāto mūsu tautu. Cepuri nost arī Laimonim Puram, kurš nebaidās teikt patiesību par Peteru un Paulu rubrikā: ”No lasītāju vēstulēm”. Šī JG ir kā dārgumu lādīte. Ko lasīt, ko pētīt pietiks vēl un vēl.

Zigurds Elsbergs, Rīgā

 

 

Godājamais rakstu lietu pārvaldniek! Ļoti pateicos. Cepuri nost Imanta Ziedoņa pārpublicējumiem viņa piemiņai JG273. Tikai žēl, ka ir par vēlu piedāvāt/piemērot viņa samākslotajām šķipsnām 1. lpp. kaut ko līdzīgu Čaka platmalei, vai varbūt mēģināt kaut kā apklāt/paslēpt Ziedoņa samākslotās, pārspīlētās, bezgaumīgās, gandrīz bezjēdzīgās atskaņas, sākot jau ar 2. lpp. Gaujas lejām - kurmju ejām - jaunām sejām - Raiņa dzejām. Paliek žēl vai rodas kauns, par latviešu tautas pārmērīgo identificēšanos ar šo aizgājušo/noziedējušo otrās vai trešās šķiras dzejotāju, lielo pļāpu. Varbūt būtu bijis labāk tiešām ievērot lielo „klusumu”/tukšumu pašam sevī un nerakstīt, kad „Upē naktī pīles kliedz“, pašam atzīstoties, ka: Tas nekas, ak, tas tik tā, tas tik tādā klusumā, Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc (4). Šķiet, ka katra pirmklasīga dzejnieka uzdevums būtu iepazīties vispirms ar sevi pašu, lai tad varētu sniegt arī mums/nabaga lasītājiem kādas zināšanas par cilvēka dabu. Rainis, to labi saprazdams, dzejodams par bagātīgās „dvēseles“ pašapziņas trūkumu, solījās, ka tā zinās vēl i nezināmo. Diemžēl latviešu literatūrā vēl nav parādījies tāds dziļumpsihologs, kāds bija Freids, vai tāds mākslinieciskās psihoanalīzes sniegums, kādu paveica Prusts, vai tik jaunradošs dzejnieks, kāds Anglijā vēl slēpjas gluži nepazīts zem/aiz Stratfordas aktiera izbazūnētā vārda un uzpufētā ģīmja.

Paulis Birznieks, Vašingtonā

 

 

Rīts kļuva vēl gaišāks, kad pastniece atveda JG273. Pavasaris Zaubes pagastā ir neparasti dāsns.

Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”

 

 

JG veidotājus un lasītājus varētu interesēt ziņa, ka Vašingtonas Universitātes (University of Washington, Seattle, WA) Baltijas Studiju programmas (Baltic Studies Program) kursa „Latvian Literature and Culture” ietvaros š.g. pavasara ceturkšņa noslēgumā „kā bonusu” lasījām un pārrunājām Ievas Dāboliņas „Cīlīti”, Bruno Javoiša „Karoga stāstu” (abi JG272), Ligitas Levinskas pētījumu par Jāņa Klīdzēja romānu Cilvēka bērns un Sanda Laimes – par raganu tradīciju Latvijā (abi pēdējie JG273).

Studente, Seatlā

 

 

JG273 sākumdaļas dzejoļu kopa, manuprāt, ir skaistākās atvadas no Skaidrītes Kaldupes un Imanta Ziedoņa. Bagātīga, kā parasti, informācijas, pētījumu, atsauksmju daļa. Paldies!

Imants Auziņš, Rīgā

 

 

JG273 lasīju Bruno Javoiša dzīves stāstu. Septiņi gadi Mordovijā! Jā, velnišķīgs laiks toreiz bija Dzimtenē. Šogad, braucot uz Dzejnieka Virzas mājām, uzdāvināšu viņiem žurnālu, lai jaunā paaudze, stāvot un redzot sarkanbaltsarkano, zinātu, ka tas kādreiz nebija pats par sevi saprotams.

Maksims Strunskis, Berlīnē/Rīgā

 

 

LTV De Facto 2012.9.VI raidījums par pilsonības likuma maiņām, aktīvu Latvijas valsts pavalstniecību atņemšanu, tiesvedībām un dubultpilsonību. Pirms dažām dienām mani intervēja LTV De Facto žurnāliste Inga Šņore. LTV manu ģimeni un mani arī 1. oktobrī pavadīs uz PMLP, tur, kur 2005. gadā šī pavalstniecības un dubultpilsonības lieta sākās – tur mēs atgriezīsimies 8 gadus vēlāk – ir sasniegta pilsonības likuma maiņa...

Baiba Lapiņa Strunska, Vācijā

 

 

Par Gugenheima mūzeju...(JG273)

Kam latviešiem tāds Gugenheims,

kad katru dienu pretī panāk pats

Tretjakovs,

un ar laipnu smaidu kuplā bārdā.

Saulīte lec austrumos,

Bet noveļas tā rietumos.

No tā būs, bērni, mācīties,

Uz kurieni mums raudzīties!

Ainārs Zelčs, Alūksnē

P.S. To gan nebiju domājis, ka kremlini dabūs tik daudz balsu kaut stipri pārkrievotā, tomēr joprojām latviskā Rīgā. Esmu drusku sašļucis par šīm un arī citām lietām; tomēr tā gaŗgabalniekam ir tikai elpas atvilkšana, iekāms turpināt skrējienu...

½ priekā!

Ainārs

 

 

Ziedoņa dzejoli par okupācijas sātanisku izpaušanos Jūs esat tik iespaidīgi pasnieguši, ka esat pelnījuši 2013. gada preses godarakstu zelta ietvarā.

Jānis Liepiņš, Rīgā

 

 

POSTPADOMISMS

Nosūtīju Latvijas Avīzei vēstuli (2013.III), kurā paironizēju par Andas Buševicas recenzijas virsrakstu („Kultūrzīmes” 2013.19.-25.III), kas ņemts no dramaturga Gunāra Priedes ieraksta dienasgrāmatā (1950.22.VI): Korejā karš. Ak! Aizbraukt tur – un krist. Bez satura tuvāka skaidrojuma šāds virsraksts atgādina kuriozo viena komata dēļ diametrāli pretēji saprotamo teikumu: Nošaut nedrīkst atbrīvot. Vai Priede gribēja „krist” par Ziemeļkoreju, kurā tagad taisa kodolieročus un tauta dzīvo pus­badā, vai „krist” par Dienvidkoreju, kas kļuvusi demokrātiska valsts ar apskaužamu ekonomisko varenību? Kāpēc slēpt dramaturga nostāju?

Taču gauži satriecošs ir Buševicas apgalvojums, ka Priedes luga Smaržo sēnes ir vienīgā cenzūras aizliegtā luga latviešu literatūrā. Vēstulē redakcijai biju pievienojis dokumentālu pielikumu, kas apgāž analfabētisko faktu. Diemžēl atbildi nesaņemu ne no laikraksta, ne personīgā vēstulē, tātad glupība par „vienīgo” turpināsies.

Ja Anda Buševica būtu izlasījusi vismaz paša Priedes rakstīto, tad zinātu: Bija arī lugas, kas līdz skatuvei neaizkļuva un pazuda bez pēdām. No tādām atceros Miervalda Birzes „Kādā nomaļā stacijā” (Gunārs Priede. LZA Vēstis. 2000, 54. sēj.,1./2. (606./607.) nr.: 74-81).

Vēsturniece Daina Bleiere brīdina, ka mēs pārāk maz domājam par padomju perioda būtību (Latvijas Avīze 2013.8.V). Diemžēl mēs pārāk maz arī zinām, jo informācijas avoti – padomju publikācijas. Bet kas ir saglabāts ie­stāžu arhīvos un kas pazudis uz laiku laikiem? Padomju režīma vadošie centās noklusēt varai nevēlamo, iznīcināt katru tai nepatīkamu pierādījumu. Kultūras jomā to it īpaši naski darīja LPSR nopelniem bagātais kultūras darbinieks Ilmārs Īverts. Iecelts par TV un Latvijas radio priekšnieku (1972-76), viņš pamatīgi „izvētīja” šajās raidiestādēs uzkrātos materiālus, lika iztīrīt komunistiskai ideoloģijai nepiedienīgo. Tādējādi vēsturiskā skatījumā izsisti lieli robi, atstāts tukšums, mantojumā saņemta sakropļota informācija. Marksisms un ļeņinisms atgāja pagātnē, toties saplaucis postpadomisms. Tas bijušo reizumis tik jūsmīgi apjūsmo, ka pat klibošanu dēvē par leģendāru skrējienu, disidentismu sameklē vodkas patēriņa apjomos.

Nezinu, kā LPSR kultūras ministrijā uzdarbojušies „tīrītāji”, pazudinot autoru iesniegtos manuskriptus. Taču gadu gaitā ir atrodamas publikācijas par autoriem un viņu pagaisušām lugām, diemžēl atgūtās neatkarības divdesmitgadē humanitārā izglītība par latviešu literatūru reizumis noslīd nezināšanā. Ir taču jābūt līgumiem starp autoru un ministriju, arī man tāds bija, ko parakstīja teātra daļas toreizējā vadītāja Lilija Dzene. Viņas izcilība teātra zinātniecībā Dzeni nepaglāba no amata zaudēšanas, Nacionālā (Drāmas) teātra iestudētā Redzēt jūru (teātrī 1968) un Gunāra Priedes Smaržo sēnes (1967) manuskripta kopiju izplatīšana bija nepiedodama idejiskā apgrēcība. Par teātru jauno priekšnieku iecēla VDK uzticības personu Jevgeniju Vanagu, to pašu, kuru 1965. g. septembrī, kā kaut cik pieklājīgi runājošu angliski, komandēja kopā ar dzejnieku Ojāru Vācieti uz Angliju tikties ar trimdas latviešu rakstnieku Gunti Zariņu, un nākamā dienā Zariņš izdarīja pašnāvību, atvadu vēstulē atzīstot: Es vairs nevaru atgriezties no tā slidenā ceļa, uz kura esmu uzkāpis. Izpildot Lilijas Dzenes parakstīto līgumu, iesniedzu Vanagam globālu divdaļīgu komēdiju parādību totālā skatījumā Izdrupums vai – kā spēlēt teātri? Izlasījis, jaunais priekšnieks neganti apskaitās un, apliecinot savas dusmas ar finansiālu rīcību, atskaitīja par komēdiju saņemto avansu no Lāčplēša dramatizējuma Leļļu teātrim. Vai manuskripta abus eksemplārus iznīcināja? Šaubos. Tie palika kā pierādījums manai politiskajai nekaunībai uzrakstīt lugu, kurā no kaut kāda robežnama Āzijā atgriezies režisors vēlas pieredzēto improvizēt uz padomju skatuves. Ko režisors bija robežnamā redzējis? To, kas notiek ar cilvēkiem, kad kapitālismu nomaina ar sociālismu un sociālismu – kapitālisms, tātad, ko 20. gs. piedzīvojām visi.

Kliedējot dramaturģijas šodienas speciālistu nezināšanu, mazliet par vēl vienu manu dokumentālo lugu Rīga-Brisele-Rīga. To uzrakstīju, atsaucoties ministrijas teātra daļas atkal jaunam priekšniekam, kas nomainīja Jevgeniju Vanagu. Izvēlējos 1914. gada sākumā Briselē notikušo Latvijas sociāldemokrātu 4. kongresu. To allaž cildināja kā ļoti nozīmīgu, it īpaši tāpēc, ka tajā bija piedalījies Ļeņins, un balsojumā uzvarēja lielinieki. Teātru režisori vairījās no šādiem uzvedumiem. Radio gan meklēja runājamos gabalus, izveidoju raidlugu, to godalgoja, savu „svētību” bija devis LPSR valsts TV un radioraidījumu komitejas toreizējais priekšsēdētājs, LPSR nopelniem bagātais skatuves mākslinieks Rihards Zandersons. Taču viņu 1972. gadā nomainīja Ilmārs Īverts. Varbūt viņš pamanīja lugā ielikto „akmeni”, bet varbūt aizliedza tāpēc, ka reiz manā klātbūtnē Ēvalds Vilks savu klasesbiedru pirmskara pamatskolā nosauca kāda dzīvnieka vārdā par viņa rakstiem laikrakstā Pravda, bet es neiebildu. Lugā ieliktais „akmens” bija vēsturiskais akts, ka kongresa izšķirošajā balsojumā par LSD programmu piedalījās 15 delegāti, 7 nobalsoja par maziniekiem (meņševikiem), 7 par lieliniekiem (boļševikiem), izšķirošais bija prezidijā sēdošā liepājnieka Pētera Auguļa, Pētera dēla balsojums; viņš kongresā piedalījās ar segvārdu Kalnietis, bija Vidzemes žandarmērijas 2. daļas slepenais aģents zem segvārdu Lešij, Mažeiķos, tiekoties ar savu kuratoru, bija saņēmis uzdevumu iefiltrēties lieliniekos. Vai radiofona arhīvā saglabāts raidlugas oriģinālteksts? Kā minēju, Īverts pamatīgi vētīja viņprāt iznīcināmo. Par to mani informēja literārā daļā strādājošais dzejnieks Alfrēds Krūklis, iedeva Redzēt jūru audioierakstu.

Pagaisušas lugas bija arī dramaturgiem Elmāram Ansonam, Ārijam Geikinam, Jānim Lūsim, vēl dažam labam, kurus nezinām, un tad nonākam pie apgalvojuma, ka vienīgi Gunārs Priede cietis no cenzūras. Arī tāds ir postpadomisms – slavināt toreiz slavinātos, klusēt par padomju varai nepatīkamo. Tam piemēri nav tālu jāmeklē. Atzīmējot izcilās aktrises Veltas Līnes 80. dzimšanas dienu, gadu desmitus TV strādājošā un daudz zinošā Mārīte Balode videofilmai No bitēm neko nevar zināt (2003) ir scenārija autore un režisore. Filmu atkal demonstrē (2013.2.I), aizvadot aktrisi mūžības takās. Diemžēl filmai klaji uzspiests postpadomisma zīmogs. Tajā uzskaitītas filmas, kurās aktrise piedalījusies, ieskaitot pat tādus superidejiskus balagānus kā Mājup ar uzvaru, Uz jauno krastu u.c. tamlīdzīgas, arī lugas, bet ne vārda par Redzēt jūru, kurā nozīmīga loma bija Veltai Līnei (Svešā), meklējot tēva pēdas Sibīrijā. Sākot iepazīšanos, dialogā ar Uldi Dumpi (Anrijs) viņi konstatē, ka visās citās valodās var pieklājīgi uzrunāt svešu sievieti, izņemot latviešu valodu, kurā Kronvalda Ata darinātais jaunvārds „kundze” pazudis... Skatītāju ilgstoši aplausi, piecelšanās kājās... Šī luga gan ir vienīgā, kam pēdējā izrāde notika jātnieku milicijai patrulējot ap teātri un kuru aizliedza LKP CK birojs...

Pusgadsimtu kuplojusī padomju režīma puspatiesību un melu aste velkas un velkas līdzi un padevīgi vējojas šobaltdien. Latvijā daudziem bijušais iekapsulējies zemapziņā no bērnības un jaunības, kad zāle šķita zaļāka un saule siltāka. Tāpēc vienīgi laiks un tikai laiks izdzēsīs izdzēšamo, un nekrietneļu noslēpto, joprojām nezināmo izcels dienasgaismā.

2013.V

Laimonis Purs, Zaubes pagasta „Biķerniekos”