JG278 Rolfs Ekmanis. Disharmonijas harmonizētājs Māris Čaklais

Rolfs Ekmanis

DISHARMONIJAS HARMONIZĒTĀJS MĀRIS ČAKLAIS* – III

Uģa Mežavilka šaržs

70. UN 80. GADI. 70. gadi ir laiks, kad visā pasaulē jebkurā diskusijā, kas skāra literatūru Padomju Savienībā, citu vidū izskanēja Aleksandra Solžeņicina, Aleksandra Siņavska, Vladimira Voinoviča, Viktora Ņekrasova, Josifa Brodska, Tomasa Venclovas vārdi (..). Īpaši kompartijas vadība nervozēja, kad daļa rakstnieku, dzejnieku, kritiķu un literatūrzinātnieku atteicās aktīvi piedalīties buržuāziskās ideoloģijas, antisovjetisma un antikomunisma atmaskošanas procesā[1], un ar saviem sacerējumiem spēlēja uz cilvēku nacionālajām jūtām un cieņu pret pagātni, tādā veidā iedēstot padomju cilvēku apziņā svešus uzskatus un noskaņojumu.[2] Kārļa Krauliņa (1904-1981) (..) uzskatā viens no vaininiekiem bija arī Māris Čaklais ar savu dzejisko rotaļāšanos, spēlēšanos: Sākumā ar vārdiem, pēc tam ar jēdzieniem, ar dzīves pretstatiem, ar pašu dzīves būtību... savā filozofēšanā viņš nonācis pie dzīves dialektiskā okeāna un, neiemācījies īsti peldēt, metas tajā iekšā.[3]

Zaudējis darbu izdevniecībā „Liesma” (skat. JG277:31-32), Čaklais atgriežas Literatūrā un Mākslā, sākumā kā redakcijas loceklis, tad kā dzejas redaktors (1973-1981). 1987. gada aprīlī – pakāpeniskās padomju impērijas sabrukšanas dramatiskajā un vētrainajā laikā – viņš kļūst par šī svarīgā kultūras iknedēļas izdevuma redaktoru un jau 21. augusta numurā publicē pa visu pirmo lappusi Brīvības pieminekļa fotoattēlu. Ievietot šī pieminekļa attēlu jebkurā drukātā izdevumā bija stingri aizliegts. Tajā pašā numurā pārpublicēts tiek līdz tam aizliegtais trimdas rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa dzejolis prozā Piemini Latviju. Par šiem pārkāpumiem laikraksta redaktors saņem brāzienu no LKP CK otrā sekretāra Vitālija Soboļeva.[4]

Arī citādos veidos Čaklais turpina būt režīmam ne visai ērts kultūras darbinieks, taču viņa popularitāte, šarms, harizma, spars, entuziasms un spožums ļauj viņam manipulēt vietējos kultūras uzraugus un pat tikt apbalvotam – Ļermontova balva par dzejdarbu tulkojumiem (1980), tajā pašā gadā Latvijas Komjaunatnes balva, bet 1985. gadā, kad jau manāma kļūst Mihaila Gorbačova perestroika un glasnostj – LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums. 1986. gadā viņš kļūst par starptautiskās PEN (saīsinājums no Poets, Essayists and Novelists; līdz tam PSRS aizliegtās) organizācijas locekli un no 1990. līdz 1992. gadam – par Latvijas PEN Centra prezidentu.

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gada augustā, kad Literatūra un Māksla tiek pārdēvēta par Literatūru un Mākslu Latvijā, Māris Čaklais paliek redakcijas sastāvā, bet no 2000. gada novembra līdz pat savai nāvei (2003) ir literatūras „biezā žurnāla” Karogs atbildīgais redaktors, turklāt apveltīts ar ļoti augstu pienākuma apziņu – pat šķietami visnesvarīgāko manuskriptu viņš izlasa un novērtē personīgi. Minētajiem godinājumiem seko Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekļa tituls, augstākais Latvijas valsts apbalvojums Triju Zvaigžņu ordenis, Latvijas Dzejas balvas laureāta tituls, arī vairākas ievērojamas starptautiskas godalgas par ieguldījumu rakstniecībā – norvēģu Nansena balva (Fridtjof Nansen Award), vācu Herdera (Johann Gottfried Herder) prēmija (2002) u.c.

Māra Čaklā dzejoļu izlases iznākušas vācu, angļu, lietuviešu, poļu, ukraiņu, armēņu, uzbeku, tadžiku valodā un deviņi dzejoļu krājumi krievu valodā. Bez dzejoļu grāmatām/izlasēm, esejām, atmiņām un vairākām savu laikabiedru biogrāfijām, viņš ir sarakstījis arī piecas dzejoļu grāmatas bērniem – Bimm bamm (1973), Minkuparks (1978), Ķocis (1984), Aprīļa pilieni (1990), Uzraksti uz sētas (1999), divas stāstu grāmatas – Divi dzīvi zaldātiņi (1996) un Jautrā govs, skumjā govs (2002). Divi dzīvi zaldātiņi patiesībā uzrunā kā bērnus, tā pieaugušos. Tajā lietotas tautasdziesmu un pasaku formulas, kā arī aizguvumi no Andersena (Hans Christian Andersen) un Kārļa Skalbes pasakām, ievietoti Bībeles citējumi un pat rindas no padomju lēģeru žargona – ar domu, ka bērni izbaudīs stāstījumu, lai arī neuztvers sociālo un politisko kontekstu.

POĒTISKĀ TEKSTŪRA. Māris Čaklais visbiežāk raksta maldinoši paviršās brīvās vārsmās, ko negrožo vispāratzīti kanoni. Lielākā darbu daļa ir galēji sablīvēta, ar visaptverošām vārdu spēlēm, spontanitāti un dinamiskām semiotiskās un ekspresīvi ritmiskās “nolemtības” saspēlēm. Viņa valoda aptver visu valodas kopumu, kas iezīmē arī spēju pārtapt jaunā veidolā. Viņš, it kā rotaļājoties, jauc kopā literāro ar ikdienas izteiksmi, piemēram, saulrietu un beigtu kaiju, abiem tēliem iegūstot vienlīdz spēcīgas poētiskās funkcijas. Skaistais un neglītais viņam parasti ir vienlīdz dārgi, jo skaistums varot slēpties arī tādā šķietami neglītā un nedzejiskā parādībā kā gliemezī. Dzejoļos redzamas apzinātas atkāpes no gramatikas normām, žargona vārdi un izlokšņu izteicieni. (..). Citējot dzejnieci un dzejas kritiķi Astrīdi Ivasku, turēšanās kopā ar viņu līdzinās iešanai aiz ātri ejoša gida pa brīžiem pagaistošu taku cauri brikšņiem. Pušu pārcirsts sakāmvārds šeit, slēpts mājiens uz tautas ticējumu tur, tīši sagrozīti latviešu klasiķu citāti, atsauces uz aktuālām problēmām vismaz ducī dažādu nozaru, arī ārzemju rakstnieku un svešu zemju atbalsis – tas viss veido dzeju ar bagātīgu tekstūru, jāsaka – ar visbagātīgāko starp šodienas latviešu rakstniekiem.[5] Lasot katru dzejas krājumu kā atsevišķu vienību, pārsteidz tas, ka nav izlīdzinātu robežu. Tā vietā ir asi stūri, sava veida nekārtība, trūkst vienotības vai organizētības. Bet, iedziļinoties viņa poētiskajā sniegumā in toto, rodas gluži pretējs iespaids – asie stūri un šķietamā disharmonija izzūd, un vērīgam lasītājam kļūst skaidrs, ka cauri disharmonijai dzejnieka taka ved pretī harmonijai. Parādot haotisko pasauli tādu, kāda tā ir – ar visiem tās ierobežojumiem un pretrunām, ar tās absurdumu un bezjūtību –, un noteikti ignorējot dažādos diženuma simbolus, viņš mēģina harmonizēt disharmoniju, kā to tik precīzi konstatējusi dzejas kritiķe Ruta Veidemane.[6] Šī harmonizētā disharmonija caurauž gan viņa vārsmu saturu, gan formu, vai, lietojot Čaklā paša terminu, poētisko tekstūru. Viņa poētiskie tēli, dažkārt pat veseli dzejoļi, nav izskaidrojami kā izolētas vienības. Tie kļūst jēgpilni, tikai skatot tos kopumā. Dzejoļa atslēgas vārdi bieži ir tādā citu vārdu ielenkumā, kuriem, kaut tie arī ir nozīmīgi tekstūrai, ļauts dezorientēt. Un nav noliedzams, ka dzejnieks gaida no lasītāja tādu pašu uztveres ātrumu un amplitūdu, kāda ir pašam. Tāpēc daudzi uzskata Čaklo par sarežģītu dzejnieku.

Eduarda Keiša šaržs

PIRMDIENA. Māra Čaklā pirmā krājuma manuskriptu ar nosaukumu Gribu pamosties brīvs cenzūra aizliedz publicēt. Dzejnieks ir sasniedzis 25. gadskārtu, kad iznāk viņa pirmā grāmata Pirmdiena (1965). Jauna darba nedēļa parasti sākas ar pirmdienu, un Čaklā Pirmdiena kļūst tikpat daudzsološa pašam jaunajam dzejniekam kā visai latviešu literatūrai – spožas un unikālas darba un dzejas dzīves sākums. Mazajā grāmatiņā mīkstos vākos ar 34 dzejoļiem (cena 6 kapeikas) jau tad, neraugoties uz vietām nevienādu kvalitāti, atpazīstam atbildīgu rakstīšanas veidu, dzeju, kas ar visiem tās negaidītajiem pagriezieniem, pārsteidzošiem salīdzinājumiem un noslēpumainību liecina par dziļu un iespaidīgu jūtu pasauli. Daudzas tēmas caurvijas lielākajai daļai no turpmākajām dzejoļu grāmatām. Tajā pat laikā dzejnieks zina: Es daudz ko vēl nezinu, / Jo dzīve ir bezgalīga.[7] (..) Rakstnieka un literatūras kritiķa Gunta Bereļa ieskatā Čaklā pasaule dažreiz kļūst hermētiska un gandrīz nepieejama, ietīta necaurredzamā metaforu mudžeklī, bet dažreiz tā atveras apbrīnojamā vienkāršībā un jūtīgumā.[8] Daudzus dzejoļus ierosina daba. Zāles, koku un putnu patiesums īpaši uzrunā dzejnieku. Viņš sastata dabas pasaules vērojumus ar savas dzīves un jūtu attēlojumu. Izteiksmīgas ir tikpat kā netveramās izsmalcinātās pārejas no vecā nolemtības uz jaunā gaidīšanu, no skaidrās un caurspīdīgās rudens nakts uz skarbo ziemu: Saka – / No putniem, kas paliek pie mums, / Katrs desmitais izdzīvojot. / Nestāsti mums vēl par ziemu, nakts![9]

Citu tēmu, kura iezīmējas gandrīz katrā krājumā, pirmoreiz iepazīstam Pirmdienā – sarežģītās attiecības starp dzejnieku un Latvijas vēsturi, gan seno, gan jaunāko, un šajā sakarā arī visa Baltijas reģiona vēsturi, kur vienmēr klāt ir iekarošana, sadalīšana, saraušana gabalos, apspiešana, brutāla vara un svešu kultūru dominēšana, ko nosaka šo tautu ģeogrāfiskais stāvoklis krustcelēs starp austrumiem un rietumiem. Dzejnieks kā sargs skatās pāri dzimtās zemes mežiem, tās laukiem un cilvēkiem. Eiropas romantisma garā Čaklais atrod dziļus iedvesmas avotus vēsturē, mūsu bagātajā dainu klāstā, kuru cilmi lielākoties attiecina uz dzimtbūšanas laikiem, jūgu, ko latviešiem nācās ciest daudzus gadsimtus. Kamēr vēsture, kā to saprot vēsturnieki, meklē cēloņus, Čaklā interešu lokā ir cilvēku priekšstati un pagātnes ainas.

Latviešu dzejnieki jūt tradīciju spēku. Māris Čaklais nav izņēmums. Viņā dziļi vibrē radniecība ne tikai ar laikabiedriem, bet vēl vairāk ar priekštečiem. Atsaukt dzīvē mirušos nav nekāda burvestība, ir teicis Roberts Greivs (Robert Graves), jo: Maz ir pilnībā nomirušo / Uzpūt mirušā dziestošajām oglēm / Un dzīva liesma sāksies.[10] Pirmdienā Čaklais uzpūš liesmu gan Raiņa (1865-1929) dziestošām oglēm (..), gan arī Rūdolfa Blaumaņa apcerētajiem cilvēka dvēseles morālajiem konfliktiem. (..)

Čaklajam tipiski ir mēģināt paplašināt ģeogrāfiju un padziļināt vēstures atskaņas savā lirikā. Labs piemērs tam ir dzejolis „Monkadas karnevāla naktī” (1953.26.VII), atceroties Kastro (Fidel Castro) neveiksmīgo uzbrukumu Monkadas (Moncado) kazarmām Santjago de Kuba (Santiago de Cuba), lai gāztu Batistas valdību. Jāpiebilst, ka Kubas revolūciju toreiz daudzi Padomju Savienībā, īpaši tur iekļautajās nekrievu republikās, uzlūkoja ar simpātijām kā mazas nācijas cīņu par to, lai paši noteiktu savu likteni. Krājumā ir arī dzejolis par Džeimsu Mereditu (James Meredith), ASV Gaisa spēku veterānu un pirmo nēģeru studentu, uzņemtu Misisipi Universitātē (1963), un viens dzejolis par Eihmanu (Adolf Eichmann), kuram tika pierādīta līdzdalība žīdu iznīcināšanā nacistu koncentrācijas nometnēs Hitlera varas laikā 30. gados un 40. gadu sākumā. (..)

KĀJĀMGĀJĒJS. Otro krājumu Kājāmgājējs un mūžība (1967) raksturo poētiskas pārdomas par vietas nenoteiktību un laika ritējumu – postījumi, ko nodara laiks, pārmaiņas, ko tas uzspiež personas dzīvei. Laiks kļūst apbrīnojami sagrozīts, paātrināts un tad brīnumainā veidā sasaldēts. Salīdzinot divas šķietami atšķirīgas lietas – parastu kājāmgājēju un metafizisko mūžības koncepciju –, dzejnieks secina, ka mūžība meklējama kājāmgājēja Es dzīlēs: Un tad pēkšņi skatāmies – / Arī viens kājāmgājējs! / Iet un savā nodabā / Ar mūžību sarunājas.[11] Cits līdzīgs tēls, kas dominē visā viņa poētiskajā oeuvre: Es esmu bagāts. Man pieder viss, / Kas ar mani ir noticis.[12] Tikai redzamā pasaule kopā ar tiem brīžiem, kas saviļņojuši pašu dzejnieku, pelna, ka to pārvērš dzejā. Tādā veidā viņš sevi padara par acumirkļu savācēju, dziļi personīgu pārdzīvojumu krājēju. (Pēc 15 gadiem viņš pārfrāzēs pats sevi: Es esmu bagāts – man pieder viss, / kas ar mani nav noticis. / Pusapjēgts, pušplēsts, vāri jausts / nekaunīgi kā saule aust.)[13]

Abstraktas idejas, ideoloģija vai filozofija – tā Čaklajam nav personīga pieredze. Viņš kļūst genius loci, būdams uzmanīgs pret dabas pasaules neapturamo starojumu. Nav neviena auga vai putna, vai koka, kas būtu pārāk mazs vai pārāk mazsvarīgs, tāds, kas nebūtu vērts, ka dzeja noliecas tā priekšā. Viņš apdzied linus, nātres, dadžus, margrietiņas, avenājus, spirejas, baldriānus, skābenes, jāņogas, dilles, ķimenes, saulespuķes un tā tālāk. Dzejolī „Dārzā” cilvēka dzīve ir pielīdzināta dārzam: Kur katrai lapai sava nozīmība. / Ik lapa – dzīve. Katrai režģis savs. / Nav lapu vienādu, un dzīvju arī nav.[14] Čaklā alkas pēc dzīves viņam ir absolūta vērtība, visaugstākā no vērtībām. Visu viņa dzeju apdveš neremdināma griba dzīvot – tev nekad nepietiks šīs pasaules.

Dzejolī bez nosaukuma, kas sākas ar rindām Uz zemeslodes, zem saules / mūs trīsarpus miljardu. Tajos / latviešu pusotra miljona tikai. Tas ir kā / pusotra piliena jūrā,[15] viņš savu dzeju prasmīgi krusto ar tautas dzeju, t.i., veco un jauno, nekad neslēpjot, ka galvenais, kas piesaista uzmanību, viņam ir zeme, kur viņš sācis savu mūžu.