Ainārs Zelčs

ABRENE 2002

Ja Otrais pasaules kaŗš nebūtu bijis...

Sākums JG276

*   *   *

Kad Volvo aptur pie vārtiņiem, pretī izskrien Aivara māsa. – Ak tad mājās gan!

Māsa viņu ģimenē ir visjaunākā, vēl mācās ģimnazijā. Vecākais brālis, kas dzimis 1972. gadā, nav augstākās skolās gājis; izdienējis un palicis armijā, virsdienestā; tagad līdz ar citiem robežsargiem sargā austrumu robežu.

Aivars iziet cauri atvērtajiem vārtiņiem. Tie ir pirmie, bet ir vēl arī otrie, jo viņu māja, gan zem viena jumta, sastāv no divām mājām. Par bērnu nākotni domādams, tā ir gribējis tēvs, kuŗš nopircis divas kopā sabūvētas mājas. Otro pusi, kas vēl nav pilnīgi pabeigta, Elkšņi izīrē, jo lieks santims nekaitē, bet tā ir paredzēta kādam no bērniem, kuŗš apprecētos un paliktu dzīvot Abrenē. Vecākajam brālim jau ir sava ģimene, bet viņš dzīvo Rīt­upē, Kaŗa ministrijas instruktoriem un virsniekiem uzbūvētā ģimenes mājiņu kvartālā.

Māja Lāčplēša ielā ir plaša un stalta, un arī balta, jo tas ir kļuvis par nerakstītu likumu, ka pilsētnieki mājas nokrāso baltas. Apkurei izmanto VEFa siltumsūkni; katrā mājas galā ir pa novietnei diviem automobiļiem; dārzā siltumnīca, kur audzēt gurķus un tomātus. Ja pietiek naudas, tad iztikšana Latgalē ir laba; gan pārtika, gan daudz kas cits ir lētāks nekā pārējos novados. Vēl Bērziņa laikos par zināmu amatu pildīšanu valsts pat piemaksāja, jo trūka darbinieku. Tagad tā vairs nav, jo skolas, arodskolas un augstskolas ir sagādājušas novadam daudz speciālistu.

Arī māte un tēvs ir gaidījuši jaunāko dēlu pārbraucam; viņi sirsnīgi sasveicinās; Aivars tiek sēdināts pie galda – Purvmalas uzkodas bijušas nebijušas! – un noloka visu, kas tiek celts priekšā. Īpaši gardi ir speķa pīrādziņi. – No Smukkalna miltiem! – slavē tēvs. Kārļa Smukkalna dzirnavas Augšpils pagasta Blontos turpina rūkt, kaut vecais Smukkalns jau aizsaulē. Dieva bagātīgi apveltīts ar meitām, aiz sevis viņš ir atstājis arī dēlu Ivaru, un dēlam ir laimējies tēva uzņēmumu izvadīt cauri visām grūtībām, kādas vien saimnieciskā laukā ir bijušas, tai skaitā arī asai konkurencei ar lielajiem uzņēmumiem.

Kas jauns galvaspilsētā? – Viss pa vecam! – Patiesi?... māte noraugās kā šaubīdamās, kā pētīdama. Jaunākajam dēlam šis ir pēdējais studiju gads – nez ko darīs izstudējis?...

Aivars nav teicis patiesību. Kopš kāda laika galvaspilsētā ir radies savāds sasprindzinājums. Ziņu interneta vietnēs, pie rakstiem sākuši parādīties tādi saukļi kā Brīvību Latgalei! un Mēs pieprasām latgaļiem atņemtās tiesības! Vai māte un tēvs to nezina?... Iespējams, ka valsts radiofōns un televīzija kaut ko noklusē, bet internetu vecāki nelieto. – Un kas jauns Abrenē? – Arī viss pa vecam!

Nav vis! – iebilst tēvs. Upmales pagasta kārtībnieka vairogam pagājušonedēļ naktī pārdurtas riepas. – Vainīgie taču atrasti? – Nē! Tas nu gan ir ļoti neparasti, tad nu tik tiešām te vairs neiet pa vecam, jo Abrenes apriņķī tiek atklāti visi noziegumi, kādi paretam gadās. Pat sīkākie pārkāpumi tiek ievēroti un sodīti, piemēram, neviens krievs vairs neuzdrošinās spļaut zemē saulespuķu čaumalas; krievi tikpat kā atmetuši saulespuķu graušanas paradumu pat savās mājās. – Kā tad tā?... – Nav vairs tās kārtības, kāda bija senāk... nopūšas tēvs. – Viļakā apķēpāta ceļa zīme... pavēstī Aivars. Mājinieki brīnās, acis ieplētuši.

Tad laikam šīs nakts nedarbs! padomājis saka tēvs. Pirmā dzirdēšana! Soda nauda par ceļa zīmes bojāšanu nav maza, bet šis taču ir uzbrukums arī valsts valodai... Pārāk mīksta valdība! tēvs piktojas. Kārli, nāc atkal atpakaļ! – Tas vairs nav iespējams, iebilst Aivars. Laiki mainījušies. Pasaulē valda demokratija, un mēs nevaram tupēt aizkrāsnē. – Ak demokratija, tu saki?! Uzkāp eglē un paraugies, kāda demokratija valda tepat aiz Rīt­upes! – Tas ir kas cits! Tie nevar būt mums par paraugu! – Protams, ka nevar. Vai tad es to saku? Es saku tikai to, ka demokratijā ir par maz kārtības! – Vai tad demokratija liek pārdurt riepas un apķēpāt ceļa zīmes?... Nu gan Aivars ir uzdevis varenu jautājumu. Tēvs tik to vien spēj, kā blisināt acis.

 

*   *   *

Latvijas pastāvēšanas gados noziegumi ir gājuši mazumā, un tā ir neapstrīdama patiesība. Bet kas notiek tagad?... — Vainojams huliganisms. Piemēram, pagājušā naktī Vecgulbenes dzelzceļa stacijai izsistas divas rūtis. Dzelzceļa policija vainīgos apcietinājusi.

Huliganisms... Itin visas atskaites — no kriminālpolicijas, polītiskās policijas, Aizsargu organizācijas, Ārzemnieku nodaļas, Pašvaldību departamenta un pat no Garīgo lietu pārvaldes – liecina par kaut ko nelāgu... Bet kas tad ir tas nelāgais?... Nieki vien! Divas rūtis, viena viltota pase, viens sektants izkaisījis piecdesmit trīs skrejlapas par pastardienu, viena apķēpāta ceļa zīme... Ceļa zīme... Nevis uz Abreni vai Jaunlatgali, bet uz Pitalovu... Tālu mēs tiksim, tādu ceļu staigājot...

Protams, iesilušām galvām kurzemnieki mēdz klaigāt par savu hercogīsti un latus sauc par dāldeŗiem; valmierieši uzsauc augstas laimes ķēniņa Tālivalža valstij un tās galvaspilsētai Beverīnai; gaujienieši un alūksnieši paskumst par Atzeli; jelgavnieki, dobelnieki, baušķēnieši dimdina galdus ar alus kausiem, pieprasot no leišiem Sidrabeni; ilūkstieši tādās reizēs brēkā, ka tikai viņiem esot bijis starptautiski atzīts karalis un sava karaļvalsts derētu arī tagad, – bet neviens no viņiem nedibina slepenas biedrības, lai dzērumā samuldētais kļūtu par īstenību...

Jau Ulmaņa laikā latgaliešiem ir bijusi tāda slepena biedrība, Latgales dzelzs leģions, kas gan izčākstēja kā pūpēdis, līdzko tam ķērās klāt Polītpārvalde.

Iekšlietu ministram ir laimējies dzirdēt tālaika notikumu dalībnieku atmiņas; viens no galvenajiem leģiona vadītājiem, aktīvs Latgales separātistu kustības vadītājs ir bijis Vikentijs Latkovskis — komūnists. Polītiskās policijas modri novērots, pēc leģiona sagrāves ar polītiku vairs nenodarbojās un klusi beidza savas dzīves gaitas 1983. gadā kā neviena neievērots pensionārs.

Bērziņa laikā tā dēvētā Latgales separātistu kustība noplaka pavisam, bet varbūt Ulmanis to tīšuprāt atzina par bīstamāku, nekā tā bija bijusi, lai tikai rastos pamats stingrākai rīcībai pret polītiskiem pretiniekiem?... Varas noturēšanā Ulmanis bija varen izveicīgs. Tomēr jāatzīst, ka tieši viņa valdīšanas laikā, valstiski-nacionālā garā audzināta, Latgalē izauga tā paaudze, kas lepojās ar visu Latviju, ne tikai ar daļu no tās, paaudze, kas iemīlējās savā valstī, savā Latvijā. Lai gan Franča Kempa vārdi — pusmiljona tauta ir tikpat dzīves spējīga, kā arī miljons – ir ieskanējušies kā trauksmes zvans Dzimtenes Vēstnesī kopš 1910. gada, tad separātisma ideja bija radusies līdz ar Polijas varu, iztecējusi no liela ezera gluži kā jaunā robežupe Aiviek­ste, latviešu Vidzemei sašķeļoties zviedru un poļu daļās. Bet kam šī ideja der vēl tagad?... Iekšlietu ministrs pasmīn. Viņš zina gluži labi, kuŗam tā der...

*   *   *

Kad atbrauks lielais brālis? – Solījās jau rīt. – Tas labi gan! Neesam tikušies veselu mūžību! – He, he! atguvies no tā arī neatbildētā jautājuma smaguma un nolēmis dot tādu kā pretsitienu, nosmej tēvs. Vai tad mēnesis ir mūžība? – Kā viņiem Rītupē klājas? – Kas vainas! Uz robežas miers un klusums.

Cik labi dzīvot Latvijā! Citur iet visādi; tautas cieš no kaŗiem un plūdiem, bada un zemestrīcēm, bet latvieši dzīvo kā Dieva ausī. Katru darbdienas rītu valsts akciju sabiedrības „Koksne” zaļais strādnieku autobuss aizved māti uz darbu logu un durvju rūpnīcā. „Koksne” rīkojas arī pa Kacēnu pagastu, kur ir visvairāk mežu, salīdzinot ar citiem apriņķa pagastiem. Tēvs pēdējos gadus pirms pensionēšanās strādā „Vairoga” automobiļu remonta darbnīcā. Vīrs ar zelta rokām; pagrabstāvā ierīkojis darbnīciņu, kur pa vaļas brīžiem šo un to uztaisa vai salabo.

Mums tagad ir jauns īrnieks, māte pavēstī. – Viens? – Viens kā pirksts. Pensionējies vecpuisis. Viņu sauc Ivanu. Ivans Sudātova kungs. Māsa apmaina traukus. Cēlies no Gauru pagasta, ilgus gadus dzīvojis Rīgā, strādājis par ierēdni arī Liepājā. Piepelnoties arī tagad, ar darbiem caur internetu. Abrenē lētāka iztikšana un uz vecumu sirds vilkusi tuvāk dzimtenei. – Kārtīgs īrnieks! paslavē tēvs, un tad viņi sāk runāt par Aivara gaitām Rīgā.

Šovasar, pēc Jāņiem, jaunākais dēls iegūs Latvijas Universitātes Enerģētikas un Elektrotechnikas fakultātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta maģistra gradu. Un ko pēc tam?... Tagad ir ļoti grūti dabūt darbu. Maģistrantūras pēdējā gadā ir radies nemiers ar izraudzīto dzīves ceļu; prāts ir saucis pēc kaut kā cita, taču jautājums ir palicis neizprasts un neatbildēts — pēc kā īsti?... Vai siltāku māju iekārtošana ir viņa dzīves lielais uzdevums?...

Pagājušos valsts svētkos viņš bija devies uz Uzvaras laukumu Pārdaugavā, kur kopā ar skatītāju tūkstošiem noklausījies valsts prezidenta uzrunu un noskatījies armijas parādē. Debesīs bija aiztraukušās nu jau novecojušas, bet tradicijas dēļ parādēs joprojām lietotas RO — Ropažu aviācijas fabrikā būvētās latviešu kaŗa lidmašīnas, un tā vien šķita, ka tās uz saviem spārniem aiznes kādas vārdos neizteiktas ilgas. Vai īstā vieta dzīvē būtu armija, tāpat kā brālim, tāpat kā Aloizam?...

Kaŗavīrs var viegli kļūt par slepkavu... Par kaut ko tādu iedomājoties, visa Aivara būte saslienas sašutumā. To gan nē! Bet tēvs reiz, ģimenes lokā pārspriežot lielos dzīvības un nāves jautājumus, bija teicis, ka latviešu kaŗavīrs nekad nebūs vainojams nokaušanā, jo nekad un nevienam neuzbruks. Aivars tic Dievam un iet baznīcā, un baznīca neaizliedz aizstāvēt tēvzemi.

Laimdotiņa arī atbraukusi brīvdienās... saka māte, un tagad Aivaram ir jāsaņemas, lai citi nepamanītu, cik ļoti viņu saviļņo šī ziņa. Laimdota dzīvo kaimiņu mājā, pāri ielai. Tāpat kā Aloizs, arī Laimdota ir mācījusies ar Aivaru vienā klasē. To grūti pateikt, cik gadu Aivaram ir bijis, kad viņš iemīlējies, jo Laimdota ir patikusi kopš bērnības. Taču savas jūtas Aivars rūpīgi slēpj. Laimdota ir skaistule, bet viņš tikai kluss, neievērojams jauneklis. Daudz pievilcīgu jaunavu ir gadījies satikt galvaspilsētā, bet Laimdota tik un tā ir palikusi viņa sirds valdniece. Neviena cita viņam nepatīk. Sasodīta būšana!

Paldies par pusdienām! – Aivars pateicas. Vakarā jāsatiekas ar veciem draugiem. Aiziešu uz jauno tautas namu. – Ej vien, ej! saka māte un domīgi nolūkojas, kā dēls pieceļas un aiziet uz savu istabu.

 

*   *   *

Saimnieciskai krizei pārņemot pasauli, gada pirmais ceturksnis tomēr nav bijis tik slikts, kā daudzi ir bažīdamies domājuši, lai gan naftas, finieŗu, cellulōzas, sviesta, bēkona, mašīnbūves — visu Latvijas eksporta preču cenas krīt. Bet 1938. gadā viņi eksportēja uz Somiju radioaparātus tikai pusmiljona latu vērtībā un mechaniskos dzinējus un rūpniecības mašīnas uz Vāciju vēl par divreiz mazāku summu. 1999. gadā Latvija ir eksportējusi mašībūves ražojumus simtiem miljonu latu vērtībā, un viņu sasniegumi jaunajā gadu tūkstotī būs vēl lielāki. Gan krize beigsies! Viens no sarežģītākiem valsts saimnieciskiem jautājumiem ir bijusi naftas iegūšana Latvijas territoriālajos ūdeņos. 494 kilometrus gaŗā jūras robeža nav tukša bijusi; uz Zviedrijas pusi tika atklātas diezgan lielas iegulas. Tagadējā ministru prezidente tad vēl bija tikai studente Universitātes Tautsaimniecības fakultātē, bet atmiņā palikusi tā sajūsma, kāda tolaik pārņēma tautu. – Melnais zelts! Arī mums tāds ir! Bet ar to vien nepietiek. Melnais zelts jādabū laukā no pazemes un izdevīgi jāpārdod. Lai to spētu, vajadzīga liela vara un liela nauda, bet Latvija nav lielvalsts... Aizņemties ir bīstami, jo pēc gadiem naftas cena var krist, valsti iedzenot parādu jūgā; koncesijas noteikumi varētu dot pārāk mazu peļņu, jo lielās naftas ieguves sabiedrības ir tik stipras, ka sarunās un līgumos spēj locīt pat lielu valstu valdības; savukārt mazās sabiedrības var izputēt, un peļņas tāpat nebūs.

Tolaik Latviešu zemnieku savienībai ir bijis drošs vairākums Saeimā; ar tādu vairākumu varēja viegli pieņemt daudzus lēmumus, – bet ne visus... Ministru prezidente bija jau izstudējusi, bet Saeima joprojām nebija pieņēmusi galīgo lēmumu. Kad viņa jau bija sākusi strādāt Tautas labklājības ministrijā, sasirga ārlietu ministrs, un vietā nāca jauns, spīdeklis pie polītikas debesīm, kuŗš atveda uz Latviju Amerikas Savienotās Valstis. Tika nodibināta AMOCO-Latvijas Nafta sabiedrība, amerikāniskā ātrumā saurbjot visu, kas urbjams, un latviskā apdomībā smeļot visu, kas smeļams. Kas tad bija nosvēris svaru kausus par labu tādam lēmumam? Padomju kaŗa kuģi var uzbrukt Latvijas Naftai, bija teicis ārlietu ministrs, bet tie nekad neuzbruks AMOCO. Protams, ka tādi vārdi bija izskanējuši slēgtā Saeimas komisijas sēdē, un tautas vietnieki bija it dedzīgi iebilduši, klusībā atzīstot, ka ārlietu ministram taisnība...

 

*   *   *

Aivars īrē istabu Rīgā, bet to nevar pat salīdzināt ar savu istabu savā mājā. Viņš atlaižas gultā, sakrusto rokas zem galvas un skatās pa logu, kur pāri ielai var redzēt Laimdotas māju. Laimdota ir tuvu, un tomēr neaizsniedzami tālu... Bieži vien, pa ugunīs mirdzošām Rīgas ielām soļodams, viņš ir domājis, vai patiesi šī lepnā, bagātā pilsēta ir pieņēmusi viņu par savējo un vai tā grib pieņemt par savējo tādu nieka Abrenes zēnu?... Ikkatrs valsts ierēdnis, laipni smaidīdams, atbildētu ar nešaubīgu jā. Bet cēli saslējušās dāmas dārgos kažokos un kungi melnos uzvalkos?... Kas zina, kas zina... Ja tā notiktu, ka viņam ar šiem patriciešiem iznāktu ilgāk padzīvot kopā, tad viņi droši vien sarastu, kā jau vienas tautas brāļi un māsas. Sarastu – bet vai pa īstam kļūtu savējie?... Ļaudīm mēdz būt visādi aizspriedumi, kas traucē patiesai draudzībai... Laimdota ir tik skaista! Viņš tai neder.

Aivars pieceļas un atveŗ logu. Ārā ir pavasaris. Vēl nesaplaukušiem kokiem cauri saulē vizuļo asais Rītupes līkums, pirms tilta. Puikas gados, pa sporta laukumu pamatīgi izskrējušies, viņi ir peldējušies upē, dažreiz mēģinājuši izvilkt pa zivij, bet ziemā skrējuši ar slidām. Vecā, labā Rītupe! Atmiņu saviļņots, Aivars izliecas pa logu un piepeši jūt, ka uz viņu kāds skatās. Strauji pagriezis galvu, Aivars ierauga kalsnu, pavecu vīrieti, kuŗš tāpat kā viņš ir izliecies pa logu, mājas otrā galā, tur, kur savu ģimenes ligzdu reiz novīs kāds no Elkšņu neaizlidojušiem putnēniem. Īrnieks! Aivars tā kā pasmaida, īrnieks dara tāpat, bet abi ir jutušies drusku neveikli un atraujas dziļāk, istabās.

Pulkstenis rāda bez ceturkšņa pieci. Jātaisās uz ballīti. Līdz jaunajam tautas namam savs gabaliņš, ko kājot, un laiks taču jāatvēl nesteidzīgam gājienam pa Lāčplēša ielu, kuŗu Rīgas jaunatnes iespaidā vietējie jaunieši iesaukuši par Abrenes Brodveju. Vakaros tur var satikt vecus draugus un paziņas, un tas ir patīkami. Māsa arī grib uz ballīti; tā viņa uzsauc Aivaram caur blakus istabas durvīm. Brālim nav iebildumu. Viņš gan atceras, ka viņa ģimnazijas gados tas nebija atļauts, atskaitot balles ģimnazijā. Uz deju vakariem jaunajā tautas namā drīkstēja iet tikai pilngadīgi. Bērziņa laikā vecuma cenzs ir mainīts, no divdesmit viena gada uz astoņpadsmit. Gan jau māšeli ielaidīs. Vai viņai jau ir kāds puisis, kas iepaticies?... Diezin vai. Grib pavērot, ar kādām jaunkundzēm dejos brālis.

Žigli pucējies, un ejam! Tavu brīnumu – māsa uzreiz izspurdz laukā, un ir gatava gājēja. Nu ja, tagad uz ballēm nav ilgi jāpošas; plisētie svārki nav jāgludina. Kas jauns ģimnazijā? prasa Aivars, kad viņi izgājuši uz ielas un pagriežas pa kreisi, uz centra pusi. – Nekā sevišķa! – Patiesi? – Biju izsaukta pie mācību pārziņa.. saka māsa un uz mirkli pieklust. Šķiet, viņa ir paguvusi neuzkrītoši pavērot brāļa sejas izteiksmi – mācību pārzinis ir Laimdotas tēvs...

Vai Aivara lielais noslēpums ir ticis atklāts?... Aivars stingri apņemas, ka slēps savas jūtas vēl rūpīgāk. Un ko šis? – viņš jautā diezgan vienaldzīgi. Nedrīkst izlikties arī pārāk vienaldzīgs. Neko! Uzslavēja par labām sekmēm.

Viņi jau ir nonākuši pie krustojuma ar Parka ielu, iepretī luterāņu baznīcai. Sāk palielināties nesteidzīgā pastaigā izgājušu pilsētnieku skaits. Krustojumā ar īso Poruka ielu aiztraucas tieši tāds volvo, kāds pieder Aloizam, taču braucējs ir svešs, neredzēts. Nepazini?... – Vai tad man visi pasaules vīrieši jāpazīst?! Aivars pasmaida. Māšele nav uz mutes kritusi. Kopš mums ir aizsardzības līnija, daudz svešu braukā šurpu turpu. Tā gan. Valsts austrumu apgabali itin kā pārcēlušies tuvāk galvaspilsētai, un tās ierēdņi un virsnieki te parādās bieži.

Rižkova konditoreja Lāčplēša ielā 5 mirdzina gaišām, vilinošām ugunīm. Ļoti iecienīta vieta, joprojām lielveikalu nepārspēta, bet tādi mazajā Abrenē jau ir divi – Turībai un IGAai.

Klāt dzelzceļš. Ko es redzu?! Aivars! – pēkšņi atskan nepieklājīgi skaļš bļāviens no stacijas puses, kur sapulcējies jauniešu bariņš.

 

*   *   *

Tas teiciens ir bijis patiess, ka Latvijas vienīgās zelta raktuves ir zemes aŗamā kārta, bet laiki ir mainījušies. Vēl pirms naftas atklāšanas Zemes bagātību pētīšanas institūts ir daudz paveicis, lai celtu gaismā to, kas neskarts dusējis zem aŗamās kārtas. Pasaules kaŗš izpostīja Latviju. Dažs apgabals ap Daugavu bija zaudējis visas mājas. Pēc uzvaras Atbrīvošanas kaŗā sākās lielais atjaunošanas darbs. Daudzas ēkas būvēja no koka, taču izmantoja arī laukakmeņus un saistvielai – kaļķi. Kaļķakmens ir daudz, un no tā ražo vērtīgo portlandcementu. Tagad Latvijā ir pāris mazākas un viena liela cementa rūpnīca – Brocēnos. Cementu eksportē.

Romāncements tiek ražots no dolomīta, un arī tā ir papilnam. Piemēram, Abrenes apriņķa Linavas pagastā, Kuchvas upes krasti vietām slejas kā vecu piļu mūŗi. No Linavas dolomīta iegūst arī tā dēvēto Linavas marmoru. Latvija eksportē ģipsi. Īpaši ienesīgs ir starpsienu un griestu plākšņu eksports, slavenais Rīgas ģipsis — riģipsis. Ražojumi no māla tikpat kā netiek eksportēti. Slaveno Latgales keramiku ārzemnieki nopērk uz vietas. Sarkanos ķieģeļus drusku pērk Polija. Saldūdens kaļķi mēslošanai vairs neizmanto. Kur Mīlgrāvja superfosfātu ir par maz, tur ieaŗ importētus minerālmēslus. Ja tikai imports nekaitē pašu rūpniecībai, tad taču lētāku preču iepirkšana nāk tautsaimniecībai par labu. Pat Ulmaņa laikā autarķija jeb pašiztika, ideja, kuŗai ir bijis neatvairāms pievilcības spēks daudzu valstu saimnieciskā polītikā, Latvijā nav guvusi virsroku. Bet importieŗi te nekad nav guvuši virsroku pār eksportieŗiem. Vienkārša aprēķina dēļ netiek izmantotas Latvijas brūnogles, sērdzelzs un purva rūda.

Ar krāsu zemi ir citādi. Rozīša krāsas jo­projām ir iecienītas, un saimnieciskās ūnijas ietvaros tās lielākos daudzumos aizceļo uz Igauniju. To spēj arī Valmieras minerālūdens. Baltās smiltis dus mierā. Latvijā vairs neražo stiklu. Nav iespējams noturēties pret starptautisko konkurenci, un pa daļai arī tāpēc, ka jaunākās valdības vairs nav tik labvēlīgas vietējiem sīkražotājiem. Pirms naftas visu Latvijas derīgo izrakteņu karaliene tomēr ir bijusi necilā purva kūdra. To izmanto mēslošanai, un viegluma pēc tā ir iecienīta eksportprece. Kādu laiku no kūdras ir ražojuši arī celtniecības plāksnes. Kūdras briketus labprāt pērk gan pilsētnieki, gan laucinieki savām krāsnīm, un kūdru par kurināmo izmanto elektrības ražošanas tvaika palīga stacijas. No divām lielajām ūdensspēka stacijām Dolē un Ķegumā zema ūdens līmeņa laikā trūkstošo strāvu dod četras kūdras centrāles: pie Rīgas, Liepājas, Daugavpils un Valkas. Bez kūdras elektrība būtu krietni dārgāka. Pirms Ķeguma uzbūvēšanas tā ir bijusi tik dārga, ka par vienu kilovatstundu ir bijis jāmaksā tikpat daudz, kā par diviem kilogramiem rupjmaizes.

1942. gadā ir tikusi uzbūvēta slavenā, tagad gan panīkusī Ropažu lidmašīnu fabrika. Pirms tam lidmašīnas tapa tikai Rīgā. Lidmašīnu ražošanai vajadzēja aluminiju, bet aluminija ražošanai daudz elektrības, un ar Ķegumu un citām, mazām spēka stacijām nepietika, jo savuties daudz strāvas vajadzēja lauku saimniecībām, kas strauji modernizējās. Ulmaņa Valsts saimniecības padome atteicās no ieceres par aluminija rūpnīcu, un ja tolaik to varēja pieskaitīt neveiksmēm, tad vēlāk kļuva skaidrs, ka tā ir bijusi laime nelaimē – Latvijas lidmašīnu ražotājiem neklājās viegli. Valdot neizturami asai konkurencei, Boings, Airbuss un citi ir sadalījuši pasauli, un latviešu lidmašīnām tur vairs nav bijis vietas. Var pat teikt, ka Ropažu lidmašīnu fabrika tagad pastāv tikai valsts prestiža dēļ, labojot senāk uzbūvētās lidmašīnas un darot citus sīkākus darbus.

Vai tā spētu atdzimt?...Tā spētu gan, – ja kāds spētu no Latvijas iztēst Ameriku.

Valsts gaisa satiksme nu jau vairākus gadus pērk „Boeing” lidmašīnas; armijai zviedru viggenus, amerikāņu F serijas iznīcinātājus, angļu bumbvežus, amerikāņu „Apache” helikopterus.

 

Turpinājumā Aināra Zelča romāna Abrene 2002 atsevišķi fragmenti, kuros saglabājam autora rakstību. Skat. JG279.

Par autoru skat. JG276:10.