Ilona Salceviča

DZIDRA ZEBERIŅA

AR PLUMĒRIJU ZIEDU MATOS

 

Aloha! Jaunās Gaitas lasītājus šis havajiešu sveiciens īpaši nevarētu pārsteigt, jo tagad tas kļuvis moderns. Bet vecākā paaudze savā laikā droši vien ir lasījusi rakstnieces Dzidras Zeberiņas korespondences no Honolulu, arī Austrālijas un Jaunzēlandes ceļojumu iespaidus, būtībā veselu regulāru Dzidras Zeberiņas sleju laikrakstā Laiks. Rakstniece šo sveicienu tulkojusi filosofiski: Gaisma, kas manī, sveicina to gaismu, kas tevī.

Rakstniecei Havaju salas patīk. 1973. gadā, pirmo reizi salās iebraukusi no Amerikas vidienes, viņa uzreiz te sajutās kā mājās un pamazām pārcēlās uz dzīvi Honolulu. Patīk siltais klimats, ūdeņi un ziedi, tautību un ticību daudzveidība, aizrauj no Latvijas atšķirīgais un pievelk iespēja saskatīt kopīgo - mīlestību uz ziediem un mūziku, dziesmu un deju svētkus, rotāšanos ar ziediem un vainagiem.

Es, pensionēta latviešu literatūras pētniece un apcerētāja, rīdziniece, Havaju salās neesmu bijusi, arī Amerikā ne. Tomēr zināms sakars bija. Havajas Universitātē Honolulu pilsētā studēja un ar bakalaura grādu starptautiskajā biznesā to pabeidza mana mazmeita. Vietējā Honolulu avīzē izlasījis, ka universitātē studē kāda sportiste no Latvijas, pensionēts arhitekts Jānis Bērziņš, par kuru Havaju latvieši saka, ka viņš apbūvējis pus Honolulu, sameklēja viņu universitātes stadionā. Viņi iepazinās un sadraudzējās. Bērziņa kungs savukārt iepazīstināja meiteni ar rakstnieci Dzidru Zeberiņu, un arī viņas sadraudzējās.

Iepazinu rakstnieci Dzidru Zeberiņu 80. gadu beigās, kad interesējos par bēgļu laikmetu latviešu rakstniecībā un tolaik vēl t.s. „specfondā“ lasīju viņas, kopā ar vīru Modri Zeberiņu sarakstīto, romānu Ūpji (1952) par studentiem Baltijas Universitātē Pinebergā, par viņu dibināto filologu draugu kopu, sauktu par Ūpjiem, par bēgļu dzīvi un sadzīvi pārvietoto personu nometnēs. Abiem autoriem iznākusi vēl viena kopgrāmata Viesības ar spokiem (1958). Nu darbība risinās Ņujorkas štata universitātes pilsētā Itakā, arī Amerikas vidienas mazpilsētās.

Pēc tam lasīju rakstnieces bērnības atmiņu grāmatu Kad es maza biju (1969), un tā mani ne tikai ieinteresēja ar aizgājušo laiku tēlojumu, bet skāra pavisam personīgi. Rakstniece konkrētās, vizuāli skaidri tveramās ainās un detaļās tēlojusi dzīvi pirms kara tieši tajā pašā Rīgas daļā, kur es augu pēc kara. 1946. vai 1947. (kad vēl negāju skolā) gada vēlā pavasarī mēs ar mammu reiz gājām pa Krišjāņa Valdemāra ielu. Liekas, ka iela tad vēl nebija pat pārdēvēta. Tieši pretī Ķieģeļu ielai (tagad Emīļa Melngaiļa iela) mamma pacēla pirkstu pret debesīm un sacīja: Skaties! Tur ir gaisa dārzs. Es arī skatījos, un tiešām – uz liela sešstāvu nama jumta ziedēja ceriņi, auga arī citi košumkrūmi.

Atmiņu grāmatā un mūsdienās arī internetā un citur var izlasīt, ka šis nams piederējis namsaimniekam un tirgotājam Fricim Nārunam, Dzidras Zeberiņas tēvam. Tāpat kā vēl vairāki citi nami Lāčplēša ielā un nams Krišjāņa Barona ielā, kur ilgus gadus bija kinoteātris „Daile“. Arī kino piederēja viņam. Bet no „gaisa dārza“ Dzidra ar draudzeni reiz meta lejā uz garāmgājēju galvām akmentiņus un uzjautrinājās, kā tie satrūkās un paskatījās uz augšu, tad pielika soli un steidzās projām. Tikai viens kungs nemetās vis prom, bet devās tieši namā iekšā. Draudzene pēkšņi kļuva ļoti nevaļīga un aizskrēja mājās. Sekojošās nepatikšanas Dzidrai bija jāizcieš vienai.

Uz skolu un no skolas, kas bija Franču licejs Aristida Briana un Krišjāņa Valdemāra ielas stūrī, Dzidrai nācās iet gar vietu, kur vēlāk – 30. gadu beigās – tika izveidota Zaubes iela – manas bērnības un jaunības iela. Arī par šīs ielas izveidošanas vēsturi un apstākļiem es uzzināju no literatūras – no Dzintara Soduma romāna Pašu valstij audzināts. Izrādās, ka iela veidota 1. pilsētas slimnīcas kādreizējās kapsētas vietā un būvbedrēs rēgojušies cilvēku kauli.

Šī grāmata tapusi apmēram vienlaicīgi ar Vizmas Belševicas Billi. Arī Bille ir vērtīga grāmata, ļoti populāra Latvijā, arī tā saviļņo, tomēr Dzidras Zeberiņas skatījums ir gaišāks, un ne tikai tādēļ, ka viņas ģimene nepazina trūkumu. Viņas pasaules uztvere ir gaišāka. Kā recenzijā 1969. gadā laikrakstā Laiks rakstīja Anšlavs Eglītis: Nav nekā vieglāka kā modināt lasītājā līdzjūtību, aprakstot trūcīgus bērnus. Tēlot pārpilnību ir grūtāk. Savu bēdu un pārdzīvojumu netrūkst nevienam bērnam, arī Dzidrai ne, taču viņas raksturs ir saulaināks. Arī Dzidra nevēlas būt par dāmu, kādas nāk ciemos pie viņas mammas. Nekad! Nekad! Bet valsts dzimšanas dienas – 18. novembra tēlojums abos darbos ir satriecoši atšķirīgs. Dzidrai un viņas draudzenei Norai tie ir gaiši, pacilājoši svētki, svētku uguntiņas silda. Bet Bille un viņas vecāmāte ir nogurušas un īgnas, viņas kaitina itin visos veikalos izliktais vadoņa portrets.

Vācijas periodā Zeberiņi dzīvoja vienā no Grēvenes bēgļu nometnēm. Tur jaunos literātus darbā ievadīja Jānis Jaunsudrabiņš. Vēlāk vēstulēs no ASV Dzidra Zeberiņa savam skolotājam rakstīja, ka viņai pašai tīri labi patīkot ne tikai rakstīt, bet arī cept un vārīt, audzināt meitu Daci, vārdu sakot, – dzīvot. Vai rakstīšanas tieksme gūs virsroku pāri visam citam, to rādīšot laiks.

Laiks parādīja, ka pēc brīnumjaukajām bērnības atmiņām rakstniece izdevusi vairs tikai vienu grāmatu – pastāstu un tēlojumu krājumu Es esmu visur (1983), kur viņai raksturīgajā impresionistiskajā manierē tverti ļaudis un atgadījumi kara laika Latvijā, bēgļu dzīves ainas Vācijā, iespaidi Savienotajās Valstīs. Te ir Havajā atrastais vieglums un nesteidzīgums, ziedu un dejas prieks. Rakstniece ceļoja, dejoja, mācīja dejot citiem, prata simtiem dažādu tautu deju, audzēja rozes un citas puķes, guva starptautiskas balvas šajā nozarē, jau cienījamos gados staigāja ar plumēriju ziedu matos. 70 gadu vecumā lēca kankanu, priecājās par dzīvi, cilvēkiem, ziediem un dzīvniekiem. Šo prieku un možo garu nav zaudējusi vēl tagad, 92. mūža gadā, lai arī diemžēl dienas vada ratiņkrēslā. Viņa sarak­stās ar 130 korespondentiem visā pasaulē, riekšavām vien sūtot pasaulē savu labestību un dzīvesprieku.

 

 

Literatūrzinātnieces Ilonas Salcevičas kontā daudz rakstu par Latgales rakstniekiem, arī grāmatas Gadsimts latgaliešu prozā un lugu rakstniecībā: 1904-2004 (Zinātne, 2005), Latgales kultūras darbinieki: Biogrāfiska vārdnīca (kopā ar Jāni Paukšti, Annu Rancāni, Irēnu Vilčuku) (Rīga: Jumava, 2008), Saucējs: Apcere par Jāni Klīdzēju (Rīgā: LZA sērijā „Personība un daiļrade“, 2012). Publikācijas arī JG222 (2000), JG231 (2003).