Juris Šlesers

NERIMTĀ ČETROTNE

 

Pirms gada (JG276)[1] nācās pievērsties San­dras Kalnietes un Daiņa Īvāna atmiņu rak­stiem par Latvijas Tautas fronti un tās centrālo lomu mūsu valsts brīvības atguvē pirms ceturtdaļgadsimta. Priecājāmies kā tautfrontiešu vadošais centrs ar savu mērenību un apdomību tik sekmīgi izlaipoja starp dažādu nokrāsu komunistiem no vienas puses un „nacionālajiem radikāļiem” otrajā flangā. Ka viss nemaz tik skaisti un brīnišķīgi nav, to jaušam ikdienu, un šis labējais spārns turpina neatlaidīgi atgādināt, ka būtu varējis būt labāk – ja tikai būtu klausījušies uz viņiem … un Ģērmani!

Pērnā gada nogalē iznākusi publikācija dod savdabīgu labā spārna izgaismojumu atjaunotās brīvvalsts sākuma gadu norisēm – Maiņu laika zīmes[2], sarakste starp jau sirmo trimdas vēsturnieku Uldi Ģērmani (1915-1997) un tad vēl zaļoksnējo Latvijas studentu Didzi Liepiņu (dz. 1967). Grāmata – izdota sakarā ar Ģērmaņa tuvojošos simtgadi – pamudināja izcelt no plaukta arī otru tā paša perioda Ģērmaņa sarakstes grāmatu Dialogi[3] – ar Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) priekšsēdi, agrāko (1956-1959) Latvijas „nacionālkomunistu” vadoni Eduardu Berklavu (1914-2004). Lasīju abas līdztekus. Ceturtais personāžs šai triologā ir Didža Liepiņa tēvs, Ģērmaņa draugs un Berklava domubiedrs ārsts un rakstnieks Jānis Liepiņš (dz. 1930) – daudziem pazīstams ar rakstiem trimdas laikrakstā Latvija Amerikā un mūsu žurnālā. Dr. Liepiņš ir grāmatas Dialogi sastādītājs. Viņa pirmais raksts Jaunajā Gaitā – 1990. g. septembrī[4] par tā gada Latvijas Rakstnieku savienības kongresu – būtiski papildina un padziļina apskatāmo diskursu.

Maiņu laika zīmju pēcvārdā Didzis Liepiņš skaidro: „Šī grāmata ir par to, kā latviešu nācijas negatīvā izlase saziņā ar saviem Maskavas padomdevējiem mūsu valsts atdzimšanas laikā 80-90-jos gados saglabāja noteikšanu Latvijā.” Ģērmani pirmo reizi saticis 1990. gadā Stokholmā, sarakste izveidojusies vēlāk, bet pirms tam jauneklis jau daudz lasījis un dziļi iespaidojies no viņa rakstiem. Jāpiebilst, ka pretrunā apakšvirsrakstā minētajam laiksprīdim „1990-1997”, ievietotās vēstules sākas ar 1992. g. 29. augustu. Liepiņš atzīstas arī zināmā patvarībā: „Redakcionālas izmaiņas vēstulēs veiktas minimāli, tomēr esmu pret vienu otru tolaik praktiskajā darbībā kaitniecisku, bet tagad domās un rīcībā nacionāli orientētu politiķi pieklusinājis tolaik izteikto kritiku.” Viņš nepasaka, vai tas attiecas tikai uz viņa paša rakstīto, jeb arī Ģērmaņa vēstules šādi „klusinātas”. Vienādi vai otrādi, visi trīs rakstītāji abās grāmatās kritikā un epitetu izvēlē (gan tikai pret citiem!) ir absolūti nesaudzīgi – ne Ģērmanim, nedz Berklavam, šķiet, nebija prātā, ka viņu vēstules kādreiz tiks publicētas. Laikam jau Liepiņam tāpat.

Dialogos apkopotā Berklava sarakste ar Uldi Ģērmani sākas agrāk – ar 1989.3.VI pateicības vēstuli Mirdzai un Uldim Ģērmaņiem par laipno uzņemšanu savā mājā Stokholmā. Vēlākās vēstulēs lasām, ka Ģērmanis ir iestājies LNNK, atkārtoti sūta finansiālu pabalstu Berklavam LNNK vajadzībām, un uz viņa ierosinājumu viņa studentu korporācija uzaicina Berklavu būt par goda filistru. Berklavs piekrīt un savukārt palīdz korporācijai atgūt tās pirmskara namu Rīgā. 1996. gadā Ģērmanis izkārto Berklavam sirds asinsvadu operāciju Stokholmā. Sekojot šo vīru sarakstei, vīd arvien pieaugošā abpusējā cieņa un draudzība, un kā draugi viens otru pakāpeniski ietekmē. Ģērmanis sūta arī līdzekļus Dr. Jānim Liepiņam Latvijas trūkumcietēju atbalstam, par ko lasām viņa vēstulēs Didzim Liepiņam.

Kad 1988. gadā Gorbačova PSRS „pārkārtošanas” programmas ietvaros izplaukst vārda un pulcēšanās brīvība un izbeidzas komunistu partijas monopols vēlēšanās, nekrievu republikās strauji uzplaukst politisku reformu kustības, tostarp Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) un Latvijas Tautas fronte (LTF). Par spīti atšķirībām, dažādo līmeņu Padomijas „padomju” vēlēšanās LTF un LNNK uzstāda kopēju kandidātu sarakstu – pirmo reizi oponējot komunistu partijas sarakstam. Rezultātā 1990. gadā LPSR Augstākajā padomē tautfrontieši kopā ar neatkarībniekiem iegūst vairākumu, un AP 4. maijā deklarē „pārejas periodu” uz valstisku neatkarību. Eduards Berklavs ir viens no deputātiem.

Ģērmaņa un Berklava Dialogu laiksprīdis (1989-1997) atspoguļo trīs diezgan atšķirīgus mūsu nesenās vēstures periodus – trešo atmodu, „4. maija republiku” (1990.4.V-1993.6.VI) un atjaunotās parlamentārās republikas (5., 6. un 7. Saeimas) laiku. Maiņu laika zīmes savukārt pārklāj divus pēdējos, turklāt tikai pēc neatkarības faktiskās atjaunošanas 1991. g. augustā. Ģērmaņa pēdējā publicētā vēstule Didzim datēta 1997.30.VIII – vēl viņam raksturīgajā ēverģēlīgā tonī.

Ulda Ģērmaņa mūžs apraujas tā gada 19. decembrī. Pirms trim mēnešiem pēkšņi no dzīves ir šķīrusies dzīvesbiedre Mirdza – trauma, no kuras viņš vairs neatkopjas. Viņš raksta draugam Berklavam: „Nu ir liels tukšums. Pats cīnos ar nejauku influenci, kas neļauj tikt uz kājām,” un pēdējā vēstulē 5.XI – „Ar mani nav labi (..) kaut kāda infekcija (..) P.S. Pievienoju dažas pastmarkas Margai [Berklava dzīvesbiedre].” Didzis Liepiņš decembrī apmeklē Ģērmani slimnīcā, vēlāk piedalās viņa bērēs.[5]

Ģērmaņa vēstījums Didzim vispirmā kārtā ir mudinājums tieši jaunatnei aktīvāk iesaistīties atjaunotās Latvijas politiskā dzīvē: „Tais laikos, kad cēla 18. novembra Latviju, šo darbu veica gados jauni cilvēki. Tagad jaunatne ir pasīva un to, šķiet, nodarbina tikai materiālas dabas jautājumi” (MLZ 13). Otra tēma ir nacionālo politisko spēku apvienošana: „Latvijā ar visiem spēkiem būtu jāveido plaša nacionālo aprindu koalīcija Saeimas vēlēšanām. Strīdēties varēs pēc vēlēšanām” (MLZ 14, 1992.26.X). Šī problēma turpina saasināties – 5 gadus vēlāk Ģērmanis satraukts raksta Berklavam: „Vai izdosies patriotiskos spēkus apvienot vienā lielā partijā? Būtu pēdējais laiks latviešiem apzināties to, cik stāvoklis ir nopietns” (Dialogi 269, 1997.27.II). Virstēma, ko Ģērmanis atkārtoti pauž abiem draugiem, tomēr ir prasība pēc sabiedriskas un politiskas atklātības – atzīšanās, komunistisko grēku nožēlošanas. To izdarījis Berklavs, reti kāds cits.

No vēstulēm un publikācijām pazīstam Eduardu Berklavu un Didža tēvu Dr. Jāni Liepiņu kā nelokāmus latviskas Latvijas idejas paudējus un cīnītājus. Didzis Liepiņš rādās no tā paša koka tēsts – kaut varbūt tomēr drusku pielaidīgāks atklātības prasībā: „Ir gan iespējams, ka visu iztarkšķēt vēl nav prāta darbs” (MLZ 102). Viņš ir politiski meklējošs, kritisks pret visiem, nevar izšķirties, vai Saeimas vēlēšanās balsot par LNNK vai „Tēvzemei un brīvībai”, vai nevienu no tām. Visur mudžēt mudž no bijušajiem čekistiem. Vēlāk aiziet no abām partijām. Gadu tecējumā abu veco vīru un meklējošā jaunekļa proza kļūst arvien duļķaināka un raupjāka.

Ko šis lasītājs varējis izlobīt no šīm atjaunotās brīvvalsts sākuma gadu vēstulēm? Politiski zinīgākam lasītājam birums ievērojamu personāžu – daži uzslavēti, vairums nežēlīgi nokritizēti. (Lasītājam reizēm smagi jānopūšas, kad nepelnīti nopulgoti personīgi pazīstami cilvēki, par kuru godīgumu un inteliģenci nav mazāko šaubu!) Būtiskākais tomēr ir Ģērmaņa paša personības izgaismojums.

Dotajā laiksprīdī redzam viņu kā zinātnieku, audzinātāju, publicistu, patriotu. Lai Uldi Ģērmani iepazītu reljefāk, gribas pavērties tālāk atpakaļ laika dimensijā. Grāmatā Zili stikli, zaļi ledi[6] redzam 51 gadu vecu Zviedrijas latviešu vēsturnieku, kas 1966. gada oktobrī kā doktorants ar zviedru stipendiju pavada divas nedēļas zinātniski pētnieciskā komandējumā Rīgā – reizē bijušo pašpuiku, ģimnāzistu, volejbolistu, studentu un kara ziņotāju, kas pārstaigā savas vecās takas „brodvejā” starp Vingrotāju ielu un Vērmanes dārzu. Zinīgs cilvēku sapratējs ar labu kontaktu ar Rīgas čekas un kultūras sakaru atašejiem Padomju sūtniecībā Stokholmā, kas pašapzinīgi prot ar viņiem sastrādāt tā, ka „roka roku mazgā”, nekādos tīklos neieķeroties. Kā visnopietnāko cilvēka trūkumu viņš saskata vientiesību. Par cīnīšanos Ģērmanim ir introspektīvs priekšstats no pieredzes sporta laukumā: „Īstenībā man vienmēr paticis cīnīties, ja publikas vairākums pretinieka pusē” (Zili stikli… 136). Šeit varētu būt atslēga šķietamajam paradoksam, kur bijušais „kultūrsakaru” piekopējs 1989. gadā ir nonācis nacionālo radikāļu nometnē, kas cīnās pret „mankurtizējušos” Latvijas sabiedrības vairākumu – ar krieviskajā padomju totalitārismā izmazgātām smadzenēm un dziļi ieaudzinātu „pastāvīgu nevarības, nedrošības un baiļu apziņu” (LMZ 16).

Ģērmanis caur Didzi cenšas atjaunotās Latvijas jauno paaudzi atbrīvot no šīs baiļu apziņas, pastāvot, ka šī baiļošanās ir nepamatota: „Šodienas [1992] Eiropa nav 1940. gada Eiropa, kur pilnīgi dominēja sarkanbrūnā boļševiku un nacistu sadraudzība. Šodien Baltijas valstīm ir aizstāvji ārvalstīs, kas rūpīgi seko krievu blēdībām un izdarībām. Kas baiļojas, tas ir predestinēts zaudētājs. Vajag mudināt mūsu ļaudis uz pilsonisku drosmi un aktīvu rīcību (un lojālu sadarbību latviešu lietas labā)” (LMZ 18). To lasot divdesmit plus gadus vēlāk, zināma nedrošības sajūta tomēr uzmācas…

Kā Maiņu laika zīmju ievadrakstā uzsver atjaunotās Latvijas diplomāts Valdis Krastiņš, Uldis Ģērmanis par tā laika politisko pamatkļūdu uzskatīja „varas atdošanu bijušajiem padomju funkcionāriem. (..) Un otra kļūme bija vientiesība un muļķība. (..) …veiklie un viltīgie partijas-komjaunatnes zēni, labi organizēti un ar naudu apgādāti, pasteidzās iebāzt kabatās atgūtās neatkarības ziedus, pārējiem atstājot sausus zarus un ērkšķus.” Krastiņš uzskata, ka to varēja novērst – „ja būtu uzklausījuši Ģērmaņa padomu izveidot Uzticības komisiju, kur nākt izsūdzēt grēkus un tā novērst atkarību no Kremļa valdītājiem.”

Ģērmanis 1994.7.VI vēstulē atgādina Didzim savu jau agrāk izteikto padomu „tūlīt pēc 1991. gada augusta puča organizēt „Uzticības komisiju”, kur visi čekas tīklos iepiņķētie varētu izdarīt „bikti” un saņemt absolūciju (grēku piedošanu), lai viņus turpmāk nevarētu šantažēt un izmantot pretvalstiskiem nolūkiem.” Ģērmaņa mudināts, šādu priekšlikumu Austākajā padomē toreiz ierosinājis Berklavs, bet AP vairākums to noraidīja (LMZ 85-6). Latvija izšķīrās iet citu ceļu. Vai Ģērmanim bija vai nebija taisnība, vienprātības vēl arvien nav ne valdībā, nedz sabiedrībā, bet „čekas maisi” palika „stūra mājā” zem atslēgas.

Šogad par šo tēmu savā interneta mājaslapā Latvijas Okupācijas muzejs ievietojis populārzinātnisku elektronisku brošūru VDK / Post Scriptum Nr. 2015.[7] Bez hronoloģijas, vairāku mūsu inteliģences viedokļu izklāsta un preses izvilkumiem no 1991.-1994. g. perioda, brošūras mugurkauls ir divu vēsturnieku doktordarbu kopsavilkumi un komentāri.

Brošūras ievadrakstā teikts: „Aizvadīto 2014. gadu varam uzskatīt par pavērsiena gadu, jo presē pēc ilgāka laika atkal parādījās vairākas nozīmīgas publikācijas par pagātnes pārvarēšanas nepieciešamību un vajadzību pētīt to, kā darbojās padomju sistēma… (..) Zināms pozitīvs pavērsiens notika arī likumdošanā.“ Maijā Saeima pieņēmusi grozījumus likumā „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”. Grozījumi „ietvēra izmaiņas personas atbildībā par sadarbību ar VDK un paredzēja izveidot starpdisciplināru zinātnisku komisiju, kura izvērtētu VDK dokumentu turpmāku izmantošanu.” 2013. gadā Saeimas Nacionālās drošības komisija bija nolēmusi „čekas maisus” neatvērt vēl 30 gadus, pamatojot, ka „lēmums par termiņa pagarinājumu ir nepieciešams, lai aizsargātu valsts drošību un demokrātisko valsts iekārtu.”

Izpēte veicama līdz 2018.31.V, un tās mērķos ietilpst „zinātniska, tajā skaitā vēsturiska un juridiska, izpēte un materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšana, ko Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijas republikai un tās iedzīvotājiem.“ Ministru kabinets par komisijas vadītāju apstiprinājis vēsturnieku Kārli Kangeri. Varam tikai zīlēt, ko par šo plānu un izredzēm šodien teiktu nelaiķi Ģērmanis un Berklavs, bet viņu draugs un domubiedrs Dr. Jānis Liepiņš ar sev raksturīgo kodolīgumu jau paspējis komentēt. Savā kārtējā kultūrvēsturiskā apcerē laikraksta Latvija Amerikā š.g. 14. marta numurā viņš pastāsta par investigatīvās publicistes Astrīdas Aļķes nesavtīgo atdevi, šķetinot čekas mīklas, un tad noslēgumā nāk ar šādu „naglu”: „Visus archīvu pētīšanas darbus Aļķe darījusi bez algas, uz ko nu tik gauži tiecas Kangera brigāde.” Hmm?!

Drusku vairāk gaismas ataust, izlasot rak­stu tās pašas avīzes 28. marta numurā – „Polītiķi grib kontrolēt vēsturi” (LETA). Izrādās – vēsturnieki pārmet tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam (VL-TB/LNNK), ka viņa „rīcība VDK dokumentu izpētes komisijas pētnieciskās brīvības ierobežošanā ir nepieņemama”, un par kopēšanas pakalpojumu zinātniekiem tiekot pieprasīta „viņu atalgojumam neatbilstoši augsta cena.” Izklausās neticami, ka tik svarīgai komisijai būtu jācīnās ar šādām problēmām, turklāt rakstā tālāk lasāms, ka Tieslietu ministrija pārmet vēsturniekiem, ka tie prasa par daudz augstu algu (1600-1700 eiro, laikam mēnesī). Viena komisijas locekle atlaista, darbu grasās atstāt komisijas vadītājs Kangeris. Viņš izteicies – „lai turpmāk izvairītos no konfliktiem un nodrošinātu neatkarību, komisija jānodod Latvijas Vēstures institūta vai citas Zinātniskajā reģistrā reģistrētas institūcijas pārziņā.” Acīmredzot „čekas maisi” kādu laiku turpinās gulēt.

Labi, ka mums ir Satversme, pie kuras visi tomēr vēl turas. Zīmīgi, ka apskatītajās Ģērmaņa, Berklava un Liepiņa vēstulēs nekur pat ar pušplēstu vārdu nav pacelta doma par tās apiešanu.

 

 

Šī un daudzu citu mūsu lappusēs publicētu rakstu autors Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.

 

 

---

[1] „LTF – No kurienes spēks?”, 34.

[2] Uldis Ģērmanis un Didzis Liepiņš. Maiņu laika zīmes: Sarakste 1990-1997. Rīga: Valters un Rapa, 2014. 189 lpp.

[3] Uldis Ģērmanis un Eduards Berklavs. Dialogi: Sarakste 1989-1997. Rīga: Valters un Rapa, 2007.

[4] „Vai laika skaitīšanu sākt ar Žani Spuri?” JG178:46.

[5] Didzis Liepiņš, „Cīnītājs pret latviešu politisko vientiesību” – http://apollo.tvnet.lv/zinas/cinitajs-pret-latviesu-politisko-vientiesibu/316916  (2005.11.X).

[6] Ņujorka: Grāmatu Draugs, 1968.

[7] Ritvars Jansons un Rudīte Kalpiņa – http://okupacijasmuzejs.lv/vdk-post-scriptum-nr-2015 . 48 lpp., bez maksas.