Jaunā Gaita nr. 283. Ziema 2015
IZNĒSĀTAIS ZELTA KVIEŠU GRAUDS
Marianna Auliciema et al. – sastādītāji.
Dziesma. Svētki. Dzīve. / Stāsti
par latviešu dziesmu svētkiem ārzemēs.
Rīga: „Latvieši pasaulē” muzejs un pētniecības centrs,
2015. 228 lpp.
|
Uz grāmatas vāka redzamais fragments no mākslinieka Harija Gricēviča (1921-2015) radītā trimdas dziesmu svētku karoga vienlaikus ir piemineklis pašam māksliniekam.
|
Mūsu vēsturē tieši dziesmai piedēvēts īpaši maģisks spēks. Vai citām tautām arī? Nešaubos, ka vairāk vai mazāk visas tautas, ciltis un kultūras (arī putni!) ietver dziedāšanu kā svarīgu dzīves sastāvdaļu. Grūti spriest, par cik mēs atšķiramies no cilvēces caurmēra, bet par Baltijas tautu „dziesmoto revolūciju” pagājušā gs. nogalē pasaulē runāja un rakstīja plaši. Sakarā ar tās 25 gadu atceri nesen iznāca divas pamatīgas grāmatas angļu valodā ar izteikti „dziesmotiem” virsrakstiem – Sandras Kalnietes Song to Kill a Giant[1] (Ar dziesmu kaut milzi) un Gunta Šmidchena The Power of Song[2] (Dziesmas spēks). Kalniete dzīvi apraksta dziesmotās masu demonstrācijas Latvijā Tautas frontes laikā, arī garo „Baltijas ceļu” – cilvēku ķēdi no Viļņas līdz Tallinai (1989.23.VIII), atzīmējot nodevīgā Molotova-Ribentropa pakta piecdesmitgadi. Šmidchens izseko dziesmu kultūras attīstībai Baltijas telpā, kā cauri apspiestības gadsimtiem – un īpaši vēlāk, cauri Padomju okupācijai – organizēta dziedāšana izveidojās par efektīgu nevardarbīgas cīņas ieroci, vaiņagojoties brīvības atgūšanā 1991. gadā. Šie izdevumi gan vērsti uz pasaules auditoriju, tomēr ir jo nozīmīgi mums pašiem un mūsu pēcnācējiem. Tie stāsta par dziesmas spēku okupētajā dzimtenē, bet šopavasar klajā nākusi jauna grāmata par dziesmas spēku pasaulē izkaisītajā tautas daļā. Rakstu krājums Dziesma. Svētki. Dzīve. ļoti personīgi tiešā veidā izgaismo trimdas dziesmu svētku un kultūras dienu lomu latviešu tautas kopības un kultūras uzturēšanā un jaunradē ārpus Latvijas, kad padomju totalitārisms slāpēja tās izpausmi un attīstību dzimtenē, kādas sajūtas tie izraisījuši dalībniekos un apmeklētājos, un kā to visu iespaidojusi Latvijas atgūtā brīvība.
Grāmatā ietverti 34 personiski atmiņu stāsti (atrediģēti no mutvārdu intervijām, izdzēšot jautājumus), sakārtoti apgrieztā vecuma kārtībā. Laikmeta liecības par šo cilvēku saskari vai līdzdalību trimdas latviešu dažāda paveida dziesmu svētkos un kultūras dienās no pirmajām trimdas dziesmu dienām (1946.VI) Fišbahā (Vācijā) līdz mūsdienām. Ievadā paskaidrots – „centāmies izvēlēties sarunu biedrus, kas atspoguļotu iespējami lielāku daudzveidību. Intervējām gan dziedātājus, gan dejotājus, gan mūziķus, gan organizatorus, gan vienkārši apmeklētājus. (..) …ne vienmēr fakti un notikumi atmiņā palikuši pilnīgi precīzi, taču notikumu hronoloģisks un precīzs izklāsts nav šīs grāmatas mērķis. Grāmata drīzāk dokumentē dziesmu svētku sajūtu.” (Faktu sakarības uzturēšanai lasītājam ļoti palīdz paskaidrojumi lappušu pakājē, Jura Zalāna ievads, alfabētiskais vietu un personu rādītājs, un Maijas Hinkles vēsturiskais pārskats.)
Stāstītāju spontānā valoda, šķietami ar visām magnetofonā ierunātajām runas īpatnībām, uztur stāstījumu svaigu un saistošu. Grāmata turklāt ir vizuāli krāšņa – tās vāki (kaut neplānoti) ir reizē cienīga piemiņa nesen viņsaulē aizsauktajam māksliniekam Harijam Gricēvičam (1921-2015), kurš radīja metu 1963. gadā darinātajam dziesmu svētku karogam. Karoga pilns attēls redzams uz aizmugures vāka, bet virsvāku un aizmugures vāka ieloku rotā palielināti karoga fragmenti ar tautumeitu ar vainagu, un koklētāja kokli, rokām un torsu greznā tautastērpā. Paskaidrojumā: „Karogs līdz mūsu dienām ir neiztrūkstoša sastāvdaļa dziesmu svētkiem ārpus Latvijas, tas pabijis svētkos ne tikai Amerikā, bet arī Kanādā, Eiropā un Austrālijā.” Vāku iekšpusē koristu grupu fotogrāfijas no dziesmu svētkiem Eslingenā (1947, Vācijā) un Hamiltonā (2014, Kanādā). Abi fotoattēli liecina par laika un paaudžu tecējumā neatslābstošu degsmi un dziedāšanas sparu.
Vairāki recenzenti jau grāmatu lietpratīgi un atzinīgi novērtējuši[3], izceļot dziesmu svētku un kultūras dienu sabiedrisko nozīmi un spēju ilgstoši iesaistīt lielu skaitu cilvēku, gan vienviet, gan pāri lieliem attālumiem, lai organizētu un izvestu sarežģītus pasākumus, kā arī motivētu indivīdus personīgās latviskuma nodarbībās, kā, piemēram, tautastērpu gatavošana, komponēšana, laika ziedošana kora un tautas deju mēģinājumiem un citām ar dziesmu svētkiem saistītām kultūras nodarbībām. Dziesmu svētku un kultūras dienu neatņemama daļa ir arī rakstnieku rīti, tautas deju uzvedumi, mākslas izstādes, teātra izrādes, instrumentālie un garīgie koncerti, tirdziņi, vēlāk arī rokmūzikas koncerti. Neizpaliek vecu draugu satikšana – un, protams, tādas „nacionālas” nodarbības kā iemešana, „tusiņi” un „čupošanās” – tiem visiem loma tautas kopības uzturēšanā un jaunatnes piesaistīšanā.
No Latvijā dzimušajiem stāstītājiem īpaši pieminami Mārtiņš Štauvers un Andrejs Jansons, kuri cita starpā iedibināja jaunatnes dziesmu svētkus Kanādā un ASV (1975-1987) un jaunās paaudzes latviešu komponistu, diriģentu un mūziķu iesaistīšanu mūsu kultūras pasākumos. Jansons arī popularizēja kokļu ansambļus un uzsāka muzikālu skatuves uzvedumu komponēšanu un uzvešanu dziesmu svētkos (Sprīdītis, Homo novus). Uzzinām, ka Brigaderes Sprīdīša uzvešana Bostonas dziesmu svētkos (1978) bijusi strīdīga! (90). (Es dzīvoju Bostonā, bet to nemaz neapzinājos… Esot parādījušies „raksti, ka tā būtu Brigaderes izvarošana.” – !) Galu galā izrāde notika, un bija ļoti sekmīga. Ar Viļņa Baumaņa libretu un Arda Vinklera dekorācijām (no tālās Kalamazū).
Latvijā dzimušās bēgļu paaudzes stāsti sastāda pusi no krājuma. Tie ir vēsturiski interesanti, bet trimdā dzimušie stāstītāji vairāk atspoguļo savas mītnes zemes latviešu īpatnējos apstākļus un pieredzi, caur bērna un jaunieša acīm. Laižoties pa vecuma kāpnēm lejup, lietas kļūst pakāpeniski dzīvīgākas un šim tālajos trīsdesmitajos gados dzimušajam lasītājam arvien intriģējošākas. Šajā grupā arī lielāks skaits Austrālijas latviešu.
Austrālijas latvieši ziemeļu puslodes trimdas apritē ienāca ar deju un dziesmu ansambļa Saules josta turneju Ziemeļamerikā (laikam 1978) un PBLA dziesmu svētkos Zviedrijas Gotlandes salā (1979). Austrālijā (un vienreiz Jaunzēlandē 1966) jau kopš 1951. gada starp Ziemassvētkiem un Jaungadu notiek gadskārtējās Kultūras dienas. Vairāki stāstītāji atceras ar kādām sajūtām gatavojušies un piedalījušies šajos notikumos. 1950. gadā dzimušais Jānis Čečiņš pastāsta, kā 1974. gadā īpaši pagarināts vilciens gājis no Sidnejas uz Melburnu, tālāk uz Adelaidi un pāri tuksnesim uz Pertu, kurā gandrīz puse pasažieru bijuši latvieši, un kā vasaras karstumā sliedes saliekušās: „Seši vilcieni tika sakabināti viens pie otra kopā, tie lēnām brauca un ieradās Pertā ar vienas dienas nokavēšanos” (112).
No 35 intervētajiem (viena intervija ir ar diviem kopā), 10 tagad dzīvo Latvijā. Viena ir Latvijas latviete dzimusi okupētajā Latvijā, viena bijusī trimdiniece dzimusi Latvijā (1927), pārējie astoņi dzimuši pēc kara ārpus Latvijas, trīs Austrālijā. Pats jaunākais ir ģitārists un tautas deju horeogrāfs Krišjānis Putniņš (dz. 1988, Adelaidē). Viņš starp citu mums atklāj kaut ko, kas vismaz mani zināmā mērā pārsteidza: „Tautas dejas Austrālijā ļoti atšķiras no tiem soļiem, kas tiek dejoti Latvijā. Amerikā ir drusku līdzīgāk Latvijai, tā kopiena ir arī tuvāk un vēsturiski daudz lielāka apmaiņa ir bijusi nekā ar Austrāliju. Austrālijā mums polka ļoti atšķiras, arī stāja. Teiksim, mums nav rokas uz gurniem, mums ir rokas jostā. Latvijā ir pieņemts uz gurniem. Latvijā vispār deju soļu nav daudz, salīdzinot ar to, kas mums ir Austrālijā – trīssolis, palēciens, lēnā polka, ātrā polka, lēnais trīssolis, lēnais palēciens. Tur bija visi, vēl galops un galopa polka. Tie kombinētie soļi, tur teciņus, ar palēcieniem… [utt.]” (192-193) (Nez’, ko teiktu Darvins!?).
2008. gada vasarā Krišjānis ar deju grupu Jūrmalnieki nonāk Latvijā: „Tas bija ļoti spēcīgs piedzīvojums. Es atceros, kā apraudājos pēc tās pirmās dejas. … Tad es konkrēti nolēmu, ka viss – gribu dzīvot Latvijā.” Jauneklis pārceļas uz dzīvi (2009.I). Aizkustinoši. Cik mums tādu ir?!
Precīzas statistikas nav, bet II Pasaules kara latviešu bēgļu pēcnācēji, kas uzauguši pēc mūsu valsts neatkarības atjaunošanas, droši vien ir kāds pusmiljons. Cik no viņiem tagad dzīvo Latvijā? Varbūt pustūkstotis … 0,1 procents? Nez’, vai pat tik daudz. Tas savukārt atsauc prātā populārās dziesmas rindas – „Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu, kas gan izskaitīt tad spētu…”[4] Tad nu šeit ir Putniņu ģimenes zelta kviešu grauds Latvijai. Dziesmu svētku tradīcijas saglabāšana ir mūsu trimdas kulturālais zelta kviešu grauds.
Juris Šlesers
[2] Seattle and London: University of Washington Press, 2014. Skat. recenziju JG277: 26 (J. Šlesers).
[3] Tostarp: E. Silkalns („Čupošanās kopā”, Laiks 23.-29.V.2015.), V. Baumanis („Latviskuma virpulī”, Latvija Amerikā 30.V.2015.), R. Ekmanis („Dažos vārdos”, JG282).
[4] „Nevis slinkojot un pūstot”, čehu dzejnieks Fr. Čelakovský (1799-1852), atdzejojis J. Alunāns, komp. Jurjānu Andrejs.
