Jaunā Gaita nr. 286. Rudens 2016
Linda Treija
LATVIEŠU MĀKSLINIEKI VĒJU PILSĒTĀ ČIKĀGĀ
Šī nelielā rakstiņa nosaukumu aizguvu no visai pilnīga un izsmeļoša Arnolda Sildega raksta žurnālā Latvju Māksla, kurā viņš iztirzā Čikāgas latviešu mākslas vides veidošanos un atsevišķu mākslinieku daiļrades[1]. Nemaz nemēģinot tikt līdzi erudītā latviešu mākslas pazinēja un analītiķa Sildega raksta līmenim, tomēr dažos vārdos gribēju atgādināt par šīs pilsētas nozīmību trimdas mākslas ainas veidošanā un to, ka arī šodien tās loma zināmā mērā nav rimusies.
Kā jau lielpilsēta ar daudzām iespējām mākslinieciski izglītoties, izpausties un arī relatīvi lielā latviešu skaita dēļ, Čikāga vienmēr ir piesaistījusi latviešu māksliniekus, līdz ar to var teikt, ka latviešu mākslas dzīvei šajā pilsētā ir plūstoša un nerimstoša vēsture. Kā jau parasti dzīvē viss notiek viļņveidīgi, tad arī mākslas ainā, gadiem ejot, aktivitāte reizēm ceļas, reizēm nedaudz noplok. Lielu nozīmi latviešu mākslas vides veidošanā ir spēlējis Čikāgas mākslas institūts – Art Institute of Chicago, ko ir beidzis ne viens vien latviešu mākslinieks. Pasaules dažādo mākslas virzienu, it sevišķi ekspresionisma, iespaidā un arī kā pretreakcija pret tradicionālo mākslu, kāda trimdas vidē bija pierasta aizvadītā gadsimta 50. un 60. gados, nāca jaunie Čikāgas mākslinieki ar grupu un personālajām izstādēm, piemēram, Avant Art galerijā, Hull Haus telpās un citur. Šīs izstādes izraisīja lielu šūpošanos nedaudz sastingušajā un akadēmiskajā, bet trimdas skatītāja tik iecienītajā mākslas lauciņā. Šajā „jaunajā paaudzē” toreiz bija mākslinieki – Vitauts Vito Sīmanis, Ojārs Šteiners, Viestarts Aistars, Edvīns Strautmanis, Beno Tālivalds, Uldis Krūmiņš, Maigonis Barens, Silvija Šteinere-Bērziņa, keramiķis Reinis Eikens u.c.
Droši vien, ka atsperšanās slieksni šiem „jaunajiem” lika mākslinieki no vecākās paaudzes, kas jau bija skolojušies Latvijā – Pēteris Rožlapa, Jānis Kalmīte un spēcīgs jauno mākslas censoņu atbalstītājs, mākslas autodidakts Jānis Strods, kura nozīme Čikāgas mākslinieku grupas veidošanā bija neatsverama. Jānis Krēsliņš kādā aprakstā pieminēja, ka Strodam ir daļējs nopelns, ka šī grupa ir saskarē ar latviešu mākslas tradīcijām. Stroda bajāriskais dzīvoklis, mākslas kolekcijas un viesmīlība ir daži no iemesliem, kādēļ šī grupa varējusi organizēties un funkcionēt kā cieša vienība jau vairākus gadus[2]. Ne visi Čikāgas institūtu beigušie un apmeklējušie palika Čikāgā. Piemēram, ASV austrumkrastā dzīvojošais Jānis Aistars savos gleznojumos joprojām ir uzticīgs abstraktajam ekspresionismam. Ģirts Puriņš, kura darbi ir atpazīstami ar savām perfektajām, abstrakti ģeometriskajām kompozīcijām, mācīja gleznošanu, dizainu un krāsu mācību Pitsburgas Universitātē (The University of Pittsburgh), bet tādi mākslinieki kā Ilze Arāja, kuras mākslā milzīgu iespaidu spēlē daba un tās elementi, Lelde Vintere-Ore, kuras glezniecība krāsās un triepienā seko ekspresionisma virzienam visas daiļrades garumā, un daudzi citi, tomēr palikuši uzticīgi savai alma mater pilsētai. Aktīvi Čikāgas mākslas dzīvē darbojas arī mākslinieki, kuri nav beiguši Čikāgas mākslas institūtu, bet ir veiksmīgi iekļāvušies pilsētas un tās apkārtnes mākslas dzīvē. Piemēram, Jāņa Kalmītes meita, gleznotāja Lelde Kalmīte darbojas ne tikai Čikāgā, bet tagad arī Latvijā, īpaši sakarā ar trimdas mākslas centra izveidošanu Cēsīs.
Protams, starp 50. gadiem un mūsdienām, ir notikušas mazākas vai lielākas viļņošanās, taču patīkami atzīmēt, ka pašreiz neliels latviešu mākslinieču radītais vilnītis „uzmet putu”. Gribu minēt trīs aktīvu mākslinieču – Ritas Grendzes, Kristas Svalbonas un Kristas Vārsbergas darbību. Materiālu māksliniece Rita Grendze[3] aktīvi darbojas mākslā. Pēdējā izstāde MidSentence, pierāda Ritas spēju darboties kā māksliniecei/pētniecei. Viņa konsekventi izanalizē audumu atgriezumu izturību, iespēju locīt, veidot pēc iecerētās idejas. Fiziskā un konceptuālā slāņa izpēte Ritas darbos spēlē lielu lomu. Tas nav vienkārši veidojums, lai vizuāli labi izskatītos, bet gan mākslas darbs, ļoti iedziļinoties tā radīšanas procesā. Interesanta ir mākslinieču Ritas Grendzes un Kristas Svalbonas[4] savstarpējā sadarbība. Tiek radīti darbi, kas izveidojas kā kopdarbs, izmantojot pasta pakalpojumus, un gala rezultātā ir ļoti aizraujoša izstāde Sarakste CoresponDance. Krista Svalbonas daudz sastrādājas ar citiem māksliniekiem, veidojot kopīgas izstādes. Viņas interešu jomā vienmēr ir bijis jautājums par migrāciju un pārcelšanos, kas pašlaik tematiski sasaucas arī ar Kristas Vārsbergas[5] darbiem. Krista Vārsberga ar savu glezniecību un ekspresīvo otas triepienu varbūt vistiešāk man atgādina 50. gadu latviešu mākslinieku grupu. Jāpiemin, ka Vārsberga ir beigusi Čikāgas mākslas institūtu. Viņas gleznas ir izteiksmīgas, otas triepiens ir likts ar „švunku”. Pašreiz mākslinieces uzmanības centrā ir viņas ģimenes gaitas – bēgšana no Latvijas, nonākšana Amerikā un turpmākā dzīve. Krista savos darbos pielieto dažādus tehniskus paņēmienus, bet jāsaka, ka viņa ir visizteiktākā gleznotāja no minētajām trim, vārda tiešā nozīmē. Nupat notikušajā Kristas Vārsbergas izstādē Water Street Studios var redzēt, kā viņa apvieno kolāžu ar glezniecību, visu to liekot uz rupji apstrādātām virsmām. Krāsu dramatisms un kontrasts ir Vārsbergas glezniecības pamatā.
Domāju, ka mēs vēl ilgi sekosim mākslinieču un visas Čikāgas latviešu mākslinieku darbībai. Ir jūtama vajadzība pēc dziļākas izpētes ne tikai Čikāgas un tās apkārtnes latviešu mākslas ainā, bet arī pēc vispārējas latviešu mākslas ārpus Latvijas teritorijas, analīzes. Varam tikai cerēt, ka Čikāga arvien vēl būs vieta, kur latviešu mākslinieks izglītosies un smelsies radošas idejas.
Māksliniece, kritiķe, mākslas pedagoģe un JG līdzredaktore Linda Treija vada Amerikas Latviešu mākslinieku apvienību.
Jānis Strods. Podnieces pasaule. 1977/1978 |
[1] Arnolds Sildegs. „Latviešu māksla un mākslinieki vēju pilsētā Čikāgā“. Latvju Māksla 19(1993). Žurnāla izdevējs: Amerikas Latviešu apvienība.
[2] Jānis Krēsliņš. „Dzīve un darbi. Jaunie Čikāgas latviešu mākslinieki“. JG24(1959).
[3] Linda Treija, „Līdzināties upei. Par Ritu Grendzi“. JG266(2011).
[4] Linda Treija. „Kristas Svalbonas mākslas alķīmija“. JG280(2015).
