Madara Eversone

Latvijas padomju rakstnieku savienības valdes darbība destaļinizācijas periodā (1956-1959) III

Sākums JG286 un JG287

Destaļinizācijas ietekmē un, izmantojot relatīvi liberālo gaisotni, LPSR Ministru padomē (MP) un LKP vadošajās aprindās izveidojās domubiedru grupa, ko vēlāk nosauca par nacionālkomunistiem. Viens no viņu līderiem bija Eduards Berklavs[1]. Nacionālkomunistus atbalstīja arī Vilis Lācis. Viņu mērķis bija panākt LPSR republikas nacionālo īpatnību un interešu ievērošanu, ar to saprotot plašu jautājumu loku – no ekonomikas līdz kultūrai un izglītībai, lielu uzmanību pievēršot jaunu mācību programmu izveidei ar uzsvaru uz estētisko audzināšanu un ar Latvijas vēsturi un kultūru saistītu jautājumu apguvi.[2]

Pēc partijas 20. kongresa un Ņikitas Hruščova runām, ko pārrunāja arī RS sēdēs,[3] daļa Latvijas radošās inteliģences izmantoja izdevību ievirzīt nacionālo kultūru neatkarīgākas attīstības gultnē un aktīvāk iesaistīties kultūras dzīvē.[4] Šīs pārmaiņas tēlaini aprakstījis rakstnieks Zigmunds Skujiņš: Gaiss dīvaini šņāca, no sloga apakšas laukā spraucās normāldomāšanas džins.[5] Noplaka literārās dzīves kontrole, atslāba varas uzraudzība, dodot jaunus impulsus rakstnieku radošajai darbībai. Arī RS iekšienē aktualizējās iepriekš noklusētas tēmas un jautājumi.

Diemžēl centieni pēc reformām beidzās salīdzinoši ātri – starp LKP CK biroju un nacionālkomunistiem parādījās šķelšanās pazīmes, un LKP CK ārkārtas plēnumā (1959.7.-8.VII) no amata tika atcelts Eduards Berklavs. Plēnumā (1959.25.XI) no amata bija spiests atkāpties arī LKP CK 1. sekretārs Jānis Kalnbērziņš un MP pr-js Vilis Lācis. Jaunā LKP CK 1. sekretāra Arvīda Pelšes vadībā izvērtās plašas komunistiskās partijas, komjaunatnes, valdības un masu informācijas līdzekļu tīrīšanas, kas turpinājās līdz 1962. gadam.[6] Pelšes realizētā republikas attīstība bija virzīta pretēji nacionālkomunistu iecerēm, tostarp, krasi vēršoties pret latviešu tautas tradīcijām un pastiprinot cīņu ar pretpadomju darbību un noskaņojumu.[7] Līdz ar to LPSR politiskais atkusnis beidzās daudz ātrāk nekā PSRS un, kā norāda vēsturniece Daina Bleiere, 1959. gads sagrāva ilūzijas, ka vienā PSRS republikā iespējams sociālisms ar cilvēcisku seju.[8]

REPRESĒTO RAKSTNIEKU UZŅEMŠANA RS

Staļina laika represiju politika bija skārusi lielu daļu latviešu inteliģences, tostarp, rakstniekus, kuri tika uzskatīti par bīstamiem padomju režīmam ar savu profesionālo vai sabiedrisko darbību Latvijas Republikas vai vācu okupācijas laikā. Vairums šo autoru bija arestēti un deportēti uz Sibīriju, ieslodzīti soda nometnēs, specnometinājumos vai nogalināti. 1954. gadā sākās par kontrrevolucionāriem noziegumiem notiesāto lietu pārskatīšana. Tika izdots (1955.17.IX) PSRS Augstākās padomes (AP) Prezidija dekrēts par amnestiju tiem, kuri sadarbojušies ar vācu okupantiem, bet pēc PSKP 20. kongresa sākās notiesāto masveida reabilitācija[9], un viņi pakāpeniski drīkstēja atgriezties no soda izpildes vietām dzimtenē. Šajā laikā reabilitēti un amnestēti arī latviešu rakstnieki un kultūras darbinieki, daži – pēc nāves. Vairāki autori vai to tuvinieki pēc reabilitācijas vērsušies ar lūgumu RS valdē atjaunot viņus RS biedra statusā vai arī uzņemt viņus Savienībā. RS valdes attieksmi pret reabilitētajiem un amnestētajiem literātiem nevar aplūkot viennozīmīgi, jo katra autora liktenis un pagātne atšķiras no citiem, tāpēc represētos rakstniekus var iedalīt trīs grupās atkarībā no viņu biogrāfijas, profesionālās darbības, kā arī KP attieksmes pret viņiem.

Pirmo grupu veido PSRS dzīvojušie latviešu rakstnieki, kuru lielākā daļa Padomju Krievijā uzturējās jau pēc I Pasaules kara un revolūcijas un kuri cieta Staļina represijās, bet visvairāk Staļina tīrīšanu laikā (1937-1938) nošauti. Lielākā daļa šo literātu reabilitēta pēc nāves, vēlāk PSRS historiogrāfijā un literatūrzinātnē tie dēvēti par progresīvajiem revolucionārajiem rakstniekiem,[10] noklusējot neērtus jautājumus un autoru pāragrās nāves patiesos cēloņus. Viņu statusa atjaunošana PSRS RS bija viens no valdes un sekretariāta sēžu protokolu dienas kārtības jautājumiem, kas vienlīdz attiecās arī uz LPSR RS. Parasti lūgumus par mirušo rakstnieku biedra statusa atjaunošanu iesniedza viņu sievas. Visvairāk šādu iesniegumu saņemts no 1956. līdz 1958. gadam. Piemēram, rakstnieka Sīmaņa Berģa (1887-1938) sieva rakstīja PSRS RS valdei ar lūgumu atjaunot vīru RS biedra statusā,[11] arī Pētera Svira (1891-1943; īstajā vārdā Pēteris Blūmfelds), Paula Vīksnes (1894-1938), Konrāda Jokuma (1894-1941) u.c. autoru tuvinieki sūtījuši iesniegumus .[12] Reabilitēto Padomju Krievijas rakstnieku tuviniekiem tika samaksāta arī divu mēnešu alga, rēķinot 3000 rubļu mēnesī.[13] Tā kā minētie rakstnieki bija latvieši, tad arī Latvijas PSR RS valdei bija jārisina viņu autortiesību un literārā mantojuma sakārtošanas jautājums, kas bija viens no centrālajiem RS valdes un sekretariāta sēdēs no 1956. līdz 1958. gadam[14].

Pirmo literārā mantojuma komisijas sēdi (1957.16.IV) vadīja RS valdes sekretārs Ādolfs Talcis, piedaloties komisijas locekļiem Fricim Rūmniekam, Jānim Niedrem un Jānim Kalniņam. Komisijas turpmākais uzdevums bija apzināt, savākt un izdot reabilitēto latviešu padomju rakstnieku darbus, iepriekš noskaidrojot, kuri no rakstniekiem tikuši reabilitēti pēc 1937. gada PSRS.[15] Literāro darbu pārrakstīšanai un sakārtošanai finansējums lūgts no LPSR MP. Iegūstot ziņas gan no PSRS RS, gan no citām organizācijām, reabilitēto rakstnieku literārā mantojuma kārtošanas komisiju skaits palielinājās, un RS valde (1958.5.VI) ierosināja nodot šo uzdevumu LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta pārziņā.[16] Pēc šī lēmuma turpmākajos valdes un sekretariāta sēžu protokolos reabilitēto revolucionāro rakstnieku literārā mantojuma kārtošana vairs nav aplūkota.

RS valde (no 1956.31.V-1958.5.VI) paguva izveidot 19 rakstnieku – Linarda Laicena, Pētera Svira, Sīmaņa Berģa, Konrāda Jokuma, Annas Zaprovskas, Jāņa Straujāna, Roberta Eidemaņa, Vilhelma Knoriņa, Paula Vīksnes, Alvila Cepļa, Jāņa Eiduka, Kārļa Priednieka-Ozola un Jūlijas Janeles-Vienas, Viļa Āboltiņa, Arnolda Ikala, Oskara Rihtera, Friča Rozenbaha (pseidonīms Emīls Fross), Eduarda Šillera un Pētera Vintiņa (pseidonīms Pēteris Veinis) literārā mantojuma komisijas, kuru darbā iesaistījās ap 60 rakstnieku.[17] Protams, minētie bija tikai daļa no visiem rakstniekiem, kuru literārais mantojums tika sakārtots un vēlāk diezgan aktīvi lielos metienos izdots Latvijas Valsts izdevniecībā, pēc tam izdevniecībā Liesma 60. gados.

Represēto literātu otro grupu veido tie, kuri pēc izsūtīšanas atgriezušies Latvijā un agrāk nav drīkstējuši aktīvi iesaistīties literārajā dzīvē. Daži no šiem rakstniekiem jau iepriekš bijuši RS biedri, bet represiju dēļ izslēgti no savienības, jo sodīti par agrāko politisko vai sabiedrisko darbību. Diemžēl valdes, sekretariāta un RS partijas pirmorganizācijas protokolos nav gūstama plašāka informācija, kas palīdzētu pilnīgāk aptvert un izvērtēt RS valdes attieksmi pret rakstniekiem, kuru biogrāfijas un agrākā darbība varēja būt nepieņemama padomju režīmam. Rezervēto un piesardzīgo attieksmi izskaidro arī tas, ka oficiāli runāt par Staļina represijās cietušo likteņiem un politisko ieslodzījumu bija aizliegts.[18] Staļina diktatūra tobrīd vēl bija nesenā pagātne, tāpēc radošajā inteliģencē vietumis valdīja bailes un piesardzība. Kā rakstīja Zigmunds Skujiņš: Staļins iecerējis veselu impēriju uzdzīt kokā un tāpēc radīja milzīgas bailes, kas sabiedrību ietekmēja vēl desmitiem gadu pēc viņa nāves.[19] Piemēram, valdes sēžu protokolā (1956.11.X) lasāms, ka par RS biedru uzņemts reabilitētais Andrejs Kurcijs[20], taču izvērstākas informācijas vai diskusijas par šo autoru nav.[21]

LPSR un LKP CK vadības attieksme pret amnestēto un reabilitēto atgriešanos Latvijā bija samērā negatīva, un bijušie represētie bieži izjuta dažādus ierobežojumus un diskrimināciju.[22] RS vadība nevarēja nerēķināties ar augstāko instanču oficiālo viedokli, tāpēc arī pret represētajiem rakstniekiem izpaužas rezervēta attieksme. LKP CK aģitācijas un propagandas daļas sekretārs Arvīds Pelše RS partijas pirmorganizācijas slēgtajā biedru sapulcē (1956.25.XII) izteicies: Sakarā ar starptautiskās situācijas saasināšanos aktivizējušies mums naidīgi elementi, un tiem radusies arī zināma vide, jo atgriezušies daudzi sodu izcietušie bandīti un kriminālisti, no tiem daudzi ved aktīvu pretpadomju darbu.[23] Šeit skaidri iezīmējas direktīva, ko būtu vēlams ievērot arī RS – represētie, lai arī vairums reabilitēti, tomēr tiek uzskatīti par noziedzniekiem un padomju sabiedrībai naidīgiem. Arī pētniece Aina Štrāle norāda, ka 50. gados vajāti tiešām talantīgi dzejnieki. Padomju ideoloģiskajām institūcijām jautājums par varas represēto literātu darbu publicēšanu bija problemātisks.[24] Tāpēc nav pārspīlēts apgalvojums, ka daži literāti, jo sevišķi tie, kuru talants izpaudies Latvijas Republikas laikā, bija pakļauti turpmākām garīgām represijām.

Kā garīgo represiju piemēru var minēt advokāta, izglītības darbinieka, politiķa, dzejnieka, tulkotāja – divkārt represētā un reabilitētā Ata Ķeniņa likteni. Viņu arestēja (1940.16.IX) pēc Valsts Drošības pārvaldes pavēles un izsūtīja (1941.7.I) uz pieciem gadiem Kazahstānā par pretpadomju politisko darbību – 1940. gada okupācijas varas uzspiestajās Saeimas vēlēšanās līdzās oficiālajam (komunistu sastādītajam) kandidātu sarakstam kopā ar domubiedriem Ķeniņš mēģināja izvirzīt Demokrātiskā bloka sarakstu, turklāt bijis vairāku buržuāziskās Latvijas politisko partiju līderis.[25] 1944. gada sākumā apžēlots, jo, kā norāda Aina Štrāle, kara laikā Vilis Lācis viņu savervējis par Maskavas Radio korespondentu raidījumiem uz vācu okupēto Latviju. Pēc padomju okupācijas atjaunošanas Atis Ķeniņš atgriezās dzimtenē, kur bija LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieks un LPSR Valsts pedagoģiskā institūta profesors.[26] Kā norāda literatūrvēsturnieks Ilgonis Bērsons – (..) bailēs par savu likteni (Ķeniņš bija tikai apžēlots, nevis reabilitēts) viņš daudz kam piekrīt un pakļaujas laikmeta ideoloģijai.[27] Uzreiz pēc atgriešanās Latvijā Ķeniņš lūdzis RS valdi iekļaut viņu biedru kandidātu sarakstā, ko valde arī izdarīja (1944.27.XII). Viņu otrreiz apcietināja (1951.26.II) un par naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju izsūtīja (8.IX) uz Kazahijas PSR Kokčetavas apgabalu uz 10 gadiem. RS valde vienbalsīgi nosodīja (1951.19.IV) dzejnieku un izslēdza no RS.[28] Ati Ķeniņu atbrīvoja (1954) un izsniedza (1955) reabilitācijas dokumentus. Bailes no valdošā režīma dzejnieku salauza tiktāl, ka jau tūliņ pēc atgriešanās (1955.11.V) Ķeniņš lūdzis uzņemt viņu par RS biedru. Valde viņa iesniegumu noraidīja. Tomēr vēlme publicēties bijusi tik liela, ka dzejnieks vēlreiz lauzis sevi, rakstot varai tīkamus un laikmetīgus dzejoļus.[29] Atis Ķeniņš beidzot tika uzņemts biedra statusā (1957.27.V – ar kandidāta statusu kopš 1944. gada), ar norādi: Uzņemt kandidātu kā gados vecu rakstnieku (83 gadi) par RS biedru.[30] Tomēr arī biedra statuss nenodrošināja dzejniekam vieglākas dienas un RS valdes atbalstu. Sevišķi asa attieksme pret Ati Ķeniņu RS valdē parādījās pēc nacionālkomunistu sagrāves. Šķiet, ka KP aprindās gluži kā pienākums bijis pieņemts publiski pavīpsnāt par veco dzejnieku un viņu kaunināt. RS valdes 1. sekretārs Valdis Lukss partijas pirmorganizācijas sēdē (1959.24.VII) paudis izbrīnu, kā Atis Ķeniņš tik īsā laikā kļuvis par profesoru, turklāt vēl atļāvies 85 gadu jubilejā sarīkot sev koncertu Filharmonijā.[31] Tai pašā sēdē kritiku saņēma arī laikraksts Literatūra un Māksla par to, ka publicēts raksts saistībā ar Ata Ķeniņa jubileju, savukārt Vizbulis Bērce apšaubīja nepieciešamību uzņemt viņu par RS biedru.[32] Ilgonis Bērsons precīzi raksturojis RS valdes pretrunīgo attieksmi – gan dzejnieku pieņemot, gan atstumjot: Tātad visu laiku blakus „jā” un „nē”, reizumis vairāk „nē” nekā „jā”.[33]

1954. gadā reabilitētais jaunais dzejnieks Harijs Heislers tiek uzņemts (1958.27.III) par RS biedru[34]. Lai arī viņam nebija nevēlamās agrākās (buržuāziskās Latvijas) literārās darbības, tomēr viņš paguvis saņemt diezgan asu partijas kritiku savas poēmas Nepabeigtā dziesma[35] dēļ, kurā uzdrošinājies aizskart 1949. gada deportāciju tēmu. Sākotnēji šī poēma RS valdē pat novērtēta atzinīgi.[36] Tomēr iespējamās bailēs, ka Ungārijas revolūcijas notikumi varētu atkārtoties arī PSRS, jau 1956. gada nogales sēdē vairāki valdes locekļi (Vizbulis Bērce, Jānis Grants, Jānis Niedre) akcentējuši, ka vairāki autori pārpratuši Staļina personības kulta nosodījumu. Nepabeigtā dziesma sakarā notikušas diezgan plašas debates, un jūtams satraukums, ka reabilitētais dzejnieks ienesis lirikā citu ideoloģisko un politisko notikumu traktējumu, līdz ar to viņa daiļdarbs pasludināts par ideoloģiski nepareizu un mākslinieciski vāju.[37] Asi poēmas sakarā izteicās LKP CK ideologs Arvīds Pelše, uzsverot, ka Heislera poēma izraisa simpātijas pret izsūtītajiem, kas nav pareizi. Tomēr jaunajam dzejniekam RS valdes locekļu vidū bijuši arī atbalstītāji – Vladislavs Kaupužs, Arvīds Grigulis un Voldemārs Kalpiņš.[38] Taču, kā izpētījis vēsturnieks Ilgvars Butulis, vēl lielāku atbalstu Heisleram sniedza RS valdi pārstāvošais Vilis Lācis LKP CK plēnumā, aizstāvot dzejnieku un viņa poēmas publicēšanu: Mēs to nevaram apiet, šos pēdējos 10-15 gadus. Mūs nesapratīs, ja mēs klusēsim. Protams, jādomā, kā to pasniegt, kur tas var novest, bet no tā aiziet un novērsties mēs nevaram.[39]

Pie reabilitēto rakstnieku grupas var vēl pieskaitīt rakstnieku, žurnālistu un sabiedrisko darbinieku Jūliju Lāci, kurš atjaunots RS biedru statusā pēc nāves, un tas ir vienīgais gadījums LPSR RS[40]. Jūlija Lāča biedra statuss RS sekretariāta sēdē (1957.23.V) atjaunots no 1940. gada.[41] Jūlijs Lācis pirmajā padomju okupācijas gadā (1940-1941) iecelts par Tautas labklājības ministru un izglītības komisāru Augusta Kirhenšteina vadītajā marionešu valdībā, bet drīz vien par naidīgu darbību pret PSRS un pretpadomju aģitāciju apcietināts (1941.8.I) un miris (1941.15.XII) pirms tiesas sprieduma Astrahaņas cietumā tā paša gada 15. decembrī.[42] Diemžēl RS sekretariāta sēdes protokolā (1957.23.V) nav izvērstu piebilžu vai debašu, kas liecinātu par valdes locekļu attieksmi pret šo autoru un arī to, kurš ierosinājis Jūlija Lāča atjaunošanu RS biedra statusā. Kā redzams pēc RS izdotajām informatīvajām vizītkartēm, Jūlijs Lācis tomēr iekļauts biedru sarakstā.[43] Iespējams, vairums valdes locekļu Jūlija Lāča nāves patieso cēloni nav zinājuši, bet tā likteni nojautuši pietiekami labi. Par to liecina gandrīz pēc 10 gadiem (1966.15.XI) RS valdes pilnsapulces pārrunas par viņa literāro mantojumu, kad Arvīds Grigulis izteicies par Jūlija Lāča romānu Mūža meža maldi (1936): (..) par viņu [J. Lāci – aut.] vēl daudz būtu noskaidrojams. Viņa īstā vieta literatūrā jānosaka, taču bez pārspīlējumiem. [44] Savukārt, uz tulkotājas Annas Baugas jautājumu – kāpēc viņš vispār reabilitēts – neskaidri atbildējis Ādolfs Talcis, – it kā Jūlijs Lācis esot saņēmis honorārus par melīgiem rakstiem par PSRS Jaunākajās Ziņās. Pārrunu turpinājumā RS valdes pirmais sekretārs Alberts Jansons skaidrojis, ka romāna otrā daļa radīta, maksājot nodevas Benjamiņam, tāpēc ar romāna izdošanu[45] varētu būt grūtības.[46]

Trešajā grupā ierindojami rakstnieki, kuri netika reabilitēti, tikai amnestēti, tomēr vēlējās turpināt savu literāro darbību un lūdza uzņemt par RS biedriem. Tāds bija dzejnieks un tulkotājs Jānis Medenis – Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, guvis izglītību Latvijas Universitātē. 1944. gadā Medenis devās bēgļu gaitās uz Kurzemi un uzturējās Ventspils apkaimē. 1946. gada janvārī Medeni apcietināja un notiesāja uz 10 gadiem par pretpadomju darbību; šo laiku viņš pavadīja Noriļskā, Irkutskā, Astrahaņā u.c. lēģeros. 1955. gadā Jānis Medenis tika amnestēts, un 3. novembrī smagi slimajam dzejniekam atļāva atgriezties dzimtenē,[47] kur kļūst par RS biedru (1958.27.III).[48] Atkušņa atmosfērā paguva iznākt Jāņa Medeņa dzejas krājums Dienu krāšņums, kur aptuveni trešdaļu veido izsūtījumā sacerētie dzejoļi, bet lielāko krājuma daļu – Latvijas Republikas gados sarakstītā dzeja. Turklāt šis krājums bija pakļauts pamatīgai cenzūrai, ko plašāk pētījusi Aina Štrāle un Saulcerīte Viese.[49]

Vēlāk amnestētā rakstniece, dzejniece un tulkotāja Elza Stērste, notiesāta (1951) t. s. franču grupas lietā[50] uz 25 gadiem Taišetas specnometinājumā, ar grūtībām ieguva RS biedres statusu. To atklāj sēdes protokols (1959.26.II), – rakstniece uzņemta ar deviņām balsīm par un septiņām – pret.[51] Nav gan zināms, konkrēti kuri bijuši pret Elzas Stērstes uzņemšanu, jo redzams vien balsošanas rezultāts. Dzejniecei rekomendācijas devusi Mirdza Ķempe, Jānis Sudrabkalns un Andris Vējāns. Neapšaubāmi, šie dzejnieki novērtējuši Elzas Stērstes dzejas meistarību un augsto mākslinieciskumu. Taču tūlīt pēc nacionālkomunistu sagrāves (1959.VII) LKP CK ārkārtas plēnumā RS partijas pirmorganizācijas sēdē (24. VII) par Elzu Stērsti protokolā rakstīts, ka, uzņemot dzejnieci, pārkāpti RS statūti. Vizbulis Bērce paudis: Runāja, ka Stērstes uzņemšana RS atstāšot labu iespaidu inteliģences vidū. Bet kādā? Ar Ķēniņu un Stērsti izpatīkam buržuāziskās inteliģences paliekām.[52] Sēdē arī Valdis Lukss uzsvēris, ka nav jāaizmirst arī tas, ka atgriezušies daudzi ekspropriētie kulaki un buržuāzijas pārstāvji. Ne visi no viņiem godīgi iekļāvušies jaunajā dzīvē un darbā. Arī inteliģentu vidū manāmas zināmas svārstības.[53] Droši vien Valdis Lukss apzinājās, ka dzejnieces uzņemšana pa daļai nozīmēja arī buržuāziskās Latvijas un Kārļa Ulmaņa atbalstītāja Edvarta Virzas atraitnes ieskaitīšanu padomju rakstniekos. Turklāt arī Elzas Stērstes daiļrade nebija aktuāla padomju varai – visi viņas dzejas krājumi izdoti pirmspadomju periodā.

Līdzīgā situācijā atradās arī dzejnieks un tulkotājs Valdis Grēviņš, kurš, būdams ar biedra stāžu no 1940. gada (RS uzņemts 1949),[54] pēc apcietināšanas 1951. gadā un soda izciešanas Irkutskas apgabalā Taišetā un Čukšā no organizācijas izslēgts. Attieksme pret bijušo sociāldemokrātu Grēviņu RS nav bijusi vienprātīga jau kopš paša sākuma. 1946. gadā iznāca Valda Grēviņa dzejas krājums Lapas lido, lapas skan, kuram Andrejs Upīts uzrakstīja atzinīgu ievadu. Taču sakarā ar VK(b)P CK 1946. gada 14. augusta lēmumu par žurnāliem Zvezda un Ļeņingrad[55] krājumu asi kritizēja un Valda Grēviņa dzeju atzina par kļūdainu. Spriežot pēc RS dokumentiem, arī pēc soda izciešanas dzejnieks izstumts no literārā procesa. 1956. gada pavasarī Valdis Grēviņš vērsies ar iesniegumu Latvijas Valsts izdevniecībā, lūdzot iespēju strādāt par tulkotāju. Viņa lūgums apspriests un noraidīts RS valdes sēdē (1956.5.IV), pamatojot ar to, ka tobrīd jauni tulkojumi nav nepieciešami.[56] Andrejs Upīts, iespējams, mēģinot nolīdzināt 1946. gadā Valdim Grēviņam adresēto kritiku, nosūtījis (1961.30.XII) RS valdei raksturojumu, kurā uzsvēris Grēviņa kā tulkotāja kvalitāti, iesakot uzņemt viņu RS un dot iespēju nodarboties ar tulkošanu.[57] Tomēr pat Andreja Upīša rekomendācija nav paātrinājusi Valda Grēviņa uzņemšanu. Viņa RS biedra statuss, salīdzinot ar citiem represētajiem autoriem, atjaunots tikai vēlāk (1963.19.IX).[58] RS fonda un partijas pirmorganizācijas dokumentos papildus informācija nav atrodama, iespējams, ka dzejniekam un tulkotājam joprojām trūka stingras boļševistiskas nostājas, kā to paudis Arvīds Grigulis (1949), aktīvi iestājoties pret Grēviņa uzņemšanu savienībā.[59] Aprakstīto RS valdes attieksmi apliecina arī debates RS V kongresā (1965.XII), kur Valdi Grēviņu centās reabilitēt jaunais dzejnieks Māris Čaklais, paužot neizpratni, kāpēc talantīgais dzejnieks ir nepelnīti aizmirsts. Par attieksmi pret Grēviņu liecina arī Zigmunda Skujiņa atmiņas, kas apstiprina: atgriezies no izsūtījuma, Valdis Grēviņš sastapies ar daudziem ierobežojumiem un aizliegumiem. Negatīvā attieksme turpinājusies pat pēc dzejnieka un tulkotāja nāves (1968.7.IV). Skujiņš atceras, ka laikraksts Cīņa atteicies publicēt bēru sludinājumu un ievietot nekrologu. Savukārt Arvīds Grigulis, kurš bijis RS bēru komisijas loceklis, atvadu ceremonijā vispār nav piedalījies.[60]

Diemžēl valdes un sekretariāta sēžu protokolos ziņas par represētajiem rakstniekiem ir skopas vai arī nav dokumentētas. Līdz pat 60. gadu nogalei viņu daiļrade nav pieminēta valdes sēžu dienas kārtības jautājumu lokā. Tas pierāda, ka RS valdes attieksmē valdīja piesardzība un bailes novērtēt Staļina represiju laikā cietušo rakstnieku daiļradi pārāk pozitīvi. Iepriekšminētie autori nav aktīvi piedalījušies debatēs, nav uzstājušies ar runām no tribīnes, tomēr tālaika literārajā procesā ir klātesoši. Rodas jautājums: kāpēc RS valde vispār riskēja un iesaistīja šos autorus rakstnieku profesionālajā organizācijā? Var piekrist Ainai Štrālei: Politiskās institūcijas tomēr nevēlējās pilnīgi atteikties no šo literātu devuma, kaut arī paniski baidījās no varbūtējas divdomīgu tekstu interpretācijas, padomju ideoloģijai nepieņemama vēsturisko kolīziju traktējuma, nacionālisma apliecinājumiem, pesimisma un citiem padomju dzejā skaužamiem momentiem.[61] Minētie autori ir vienīgie represētie, kuri uzņemti RS no 1956. līdz 1969. gadam. Liela daļa Staļina laika represijās cietušo rakstnieku savu reabilitāciju piedzīvoja tikai pēc nāves, izdzīvojušie – pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, viņu vidū dzejnieki Lilija Auza, Antons Bārda, Paulīne Bārda, Austra Dāle, Broņislava Mārtuževa, Aleksandrs Pelēcis, prozaiķe Ilze Kalnāre, dramaturgs Jūlijs Pētersons u.c.

 

Turpinājums JG289

 

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) pētniece Madara Eversone pērn kļūst par divkāršu laureāti – Kārļa Dziļlejas Fonda balva un Vītolu Fonda ietvaros Astrīdes Ivaskas Piemiņas stipendija (skat. JG287:42).

 

 

---

[1] Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks 1956.-1957. un 1958.-1959. gadā un komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs 1957.-1958. gadā.

[2] Ilgvars Butulis, Antonijs Zunda. Latvijas vēsture. Rīga: Jumava, 2010, 159. lpp.

[3] LVA, PA-7263. f., 1.apr., 10. l. (Протоколы заседания бюро, партсобраний и планы работы 1955.1.XI-1957.24.IX), 25.-27., 42. lpp.

[4] Rolfs Ekmanis. Latvian literature under the Soviets: 1945-1975. Belmont: Nordland (ASV), 1978, 195. lpp.

[5] Zigmunds Skujiņš. Sarunas ar jāņtārpiņiem. Rīga: Preses nams, 1992, 130. lpp.

[6] Daina Bleiere u. c. Latvijas vēsture 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 365. lpp.

[7] Latvija padomju režīma varā 1945-1986. Dokumentu krājums. 1.sēj. (atb. redaktore Irēna Šneidere) Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2001, 19. lpp.

[8] Daina Bleiere. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012, 67. lpp.

[9] Daina Bleiere u. c. Latvijas vēsture 20. gadsimts... 324. lpp.

[10] Latviešu rakstnieki Padomju Savienībā (1917-1940). Rīga: LPSR Valsts bibliotēka, 1958, 3. lpp.

[11] LVA, 473. f., 1. apr., 132. l. (PSRS Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1956.6.VI-1956. 14.XII), 139. lpp.

[12] LVA, 473. f., 1. apr., 151. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1957.3.I-1957.19.XII), 75.lpp.

[13] LVA, 473. f., 1. apr., 134. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1956.24.I-1956. g.20.XII), 21. lpp.

[14] Viens no aktuālākajiem jautājumiem RS valdes un sekretariāta sēdēs bija Linarda Laicena literārā mantojuma sakārtošana (jau 31.V 1956. nolēma sākt L. Laicena literārā mantojuma kārtošanu). 

[15] Ilgonis Bērsons. Par, aptuveni, slepeni un pret. 1958. gads. Nodaļa no topošās grāmatas. Karogs. Nr. 12, 2008, 126. lpp.

[16] LVA, 473. f., 1. apr., 170. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1958. 2.I-1958. 27.IX),

[17] LVA, 473. f., 1. apr., 164. l. (Latvijas Padomju rakstnieku IV kongresa materiāli (stenogrammas, runas, ziņojumi u. c.) 1958.25.IX-1958.27.IX),69.-70. lpp.

[18] Bērsons I. Deviņi likteņi, Rīga: Apgāds „Signe”, 2001, 157. lpp.

[19] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem... 73. lpp.

[20] Viens no redzamākajiem kreisi noskaņotajiem literātiem.

[21] LVA, 473. f., 1. apr., 134. l., 13. lpp.

[22] Daina Bleiere u. c. Latvijas vēsture 20. gadsimts... 325. lpp.

[23] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l., 133. lpp.

[24] Aina Štrāle. Caur cenzūras adatas aci: Jānis Medenis (1903-1961). Bibliotēku Pasaule, Nr. 45, 2009, 53. lpp. Pieejams: http://academia.lndb.lv/xmlui/bitstream/handle/1/978/bp-45-aina-strale-caur-cenzuras-adatas-aci.pdf?sequence=1 [ skatīts tiešsaistē: 04.05.2015.]

[25] Bērsons I. Deviņi likteņi... 9.-11. lpp.

[26] Aina Štrāle. LPSR cenzori pret patriotismu dzejā: divkārt represētā dzejnieka Ata Ķeniņa morālā iznīcināšana. Bibliotēku Pasaule, Nr. 47, 2009, 47.-48. lpp. Pieejams: http://academia.lndb.lv/xmlui/bitstream/handle/1/1017/BP-47-aina-strale-lpsr-cenzori-pret-patriotismu-dzeja.pdf?sequence=1 [skatīts tiešsaistē: 23.04.2015.]

[27] Ilgonis Bērsons. Deviņi likteņi... 18. lpp.

[28] Turpat, 21. lpp.

[29] Turpat, 25. lpp.

[30] LVA, 473. f., 1. apr., 150. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1957.14.II-1957. 26.XII), 5.lp.

[31] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 11. l. (Протоколы заседания бюро, партсобраний и планы работы 1957.25.X-1960.30.IX), 173. lp.

[32] Turpat, 175. lp.

[33] Bērsons I. Deviņi likteņi... 28. lpp.

[34] LVA, 473. f., 1.apr., 168. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1958.27.III-1958.29.X), 1. lp.

[35] Harija Heislera Nepabeigtā dziesma publicēta 1956. gadā žurnāla Zvaigzne 23. numurā.

[36] 1957.18.I protokolā par latviešu padomju literatūras attīstību pēc partijas PSKP XX kongresa Ādolfs Talcis atzīmējis Harija Heislera liriskās dienasgrāmatas Nepabeigtā dziesma publicējumu žurnālā Zvaigzne kā pozitīvu. LVA, 473. f., 1.apr., 161. l. (Sarakste ar PSRS Rakstnieku savienības sekretariātu par latviešu padomju literatūras attīstību pēc partijas XX kongresa, dramaturgu semināra organizēšanu, literāro darbu izdošanu u.c. jautājumos 1957.18.I-1957. 25.X), 1. lp.

[37] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l., 128., 129. lp.

[38] Turpat, 132., 133. lp.

[39] Ilgvars Butulis. Dažas nacionālkomunisma izpausmes žurnālā Zvaigzne (1956-1959). Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 25. sēj., 2007, 701. lpp.

[40] Pirmās represētās revolucionārās rakstnieku grupas autori pēc nāves atjaunoti PSRS RS.

[41] LVA, 473. f., 1. apr., 151. l., 40.lpp.

[42] Briedis R. Lācis Jūlijs. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 340. lpp.

[43] Plecu pie pleca. Veltījums Latvijas Padomju Rakstnieku savienības četrdesmitgadei, (sast. I. Bērsons). Rīga: Liesma, 1980, 58. lpp.

[44] LVA, 473. f., 1. apr., 304. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1966. g.), 32. lp.

[45] Jūlija Lāča romāns Mūža meža maldi pēc reabilitācijas izdots tikai 1972. gadā izdevniecībā Liesma.

[46] Turpat, 32.-34. lp.

[47] Gudriķe B. Medenis Jānis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 394. lpp.

[48] LVA, 473. f., 1. apr., 168. l., 1. lp.

[49] Aina Štrāle. Caur cenzūras adatas aci: Jānis Medenis (1903-1961)... 53. lpp. Saulcerīte Viese. Kas tā tāda – „iekšējā recenzija”? Grāmatas aizkulises. Rīga: Sol Vita, 2002, 64.-65. lpp.

[50] Franču grupa – PSRS drošības iestāžu dots apzīmējums latviešu inteliģences disidentu grupai, ko 1950. un 1951. gadā LPSR Tautas drošības komisariāta darbinieki apsūdzēja buržuāziskajā nacionālismā un dalībā pretpadomju sanāksmēs.

[51] LVA, 473. f., 1. apr., 183. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1959. 26.II-1959.24.IX), 1. lp.

[52] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 11. l., 175., 176. lp.

[53] Turpat., 173. lp.

[54] Plecu pie pleca. Veltījums Latvijas Padomju Rakstnieku savienības četrdesmitgadei... 59., 61. lpp.

[55] Andrejs Ždanovs referātā asi kritizēja krievu rakstnieku Mihailu Zoščenko un dzejnieci Annu Ahmatovu par apolitiskumu, bezidejiskumu dzejā.

[56] LVA, 473. f., 1. apr., 135. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1956.5.I-1956. 27.XII), 30.lp.

[57] Andreja Upīša Valda Grēviņa raksturojums 1961. g. 30. jūlijā nosūtīts RS valdei. RMM 62447.

[58] LVA, 473. f., 1. apr., 252. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1963.10.I-1963.13.XII), 19. lp.

[59] Silvija Radzobe. Brošūra par manu naidu. Rīga: Liesma, 34. lpp.

[60] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem... 173. lpp.

[61] Štrāle A. Caur cenzūras adatas aci: Jānis Medenis (1903-1961)... 53. lpp.