VEĻU SAIMEI PIEVIENOJAS literatūras kritiķe, redaktore, JG līdzstrādniece Ildze Kronta (1940-2017). Bez rakstiem kultūras periodikā, literatūrkritisku rakstu apkopojumi Gadi. Darbi. Personības (1986). Darbi. Personības. Viedokļi (2003) un Laiks, ko neizvēlamies (2012). Pēdējā no tur iekļautajiem 269 rakstiem 10 pirmpublicēti mūsu lappusēs – JG175(1989)-259(2009) – par Ēvalda Vilka, Sandras Kalnietes, Saulcerītes Vieses, Gundegas Repšes, Alberta Bela, Jāņa Škapara, Māras Zālītes u.c. devumu (skat. „Par laiku, ko neizvēlamies” JG285:32-38).

Liepājas teātra mūziķe, dziesminieku (bardu) kustības pamatlicēja Latvijā Austra Pumpure (1928-2017), viena no Trešās atmodas „dziesmotās revolūcijas” iedvesmotājām, Liepājas aktrišu folkloras kopas Atštaukas un kultūrvēsturisko vietu kopēju Optimistu pulks dalībniece. Gada (1998) un arī Goda (2009) liepājniece, TZO (1998).

Valmieras un Liepājas teātra aktrises Dzintras Klētnieces (1946-2016) nozīmīgāko lomu vidū – Ģertrūde Šekspīra Hamletā, Marta Olbija (Albee) Kam no Vulfa kundzes bail, Alise Direnmata (Dürrenmatt) Spēlēsim Strindbergu, un filmās – Pamāte Sprīdītī, Ragana Maijā un Paijā u.c.

Tēlnieces Maijas Baltiņas (1941-2016) skulptūras, visvairāk granītā, marmorā un bronzā, izceļas ar netradicionāliem risinājumiem. Piedalījusies okupācijas laikā nopostīto, Brīvības cīņām veltīto pieminekļu atjaunošanā.

Gleznotāja un grafiķe Vija Spekke (1922-2016) sākotnējo māksliniecisko izglītību guvusi Itālijā, kur viņas tēvs, vēsturnieks Arnolds Spekke, bija Latvijas vēstnieks (1933-1939). Piedalījusies izstādēs Paduā, Venēcijā, Veronā, Madridē, Prāgā, Vašingtonā un Rīgā. Viņas gleznojumos atbalsojas vēstures mīti, dzeja, Mocarts. Cikls Il mondo di Borges veltīts Argentīnas rakstniekam Borhesam (Jorge Luis Borges). Skat. JG287:58-59.

Prozaiķis un dramaturgs Laimonis Purs (1922-2016), vēsturisko romānu tetraloģijas Degošais pilskalns (1962), Krusts virs pilskalna (1979), Tālajos pilskalnos (1981) un Sūrābele pilskalnā (1986), arī divsējumu literāro atmiņu Aizejot atskaties (2006) autors. Publikācijas JG (skat. <jaunagaita.net>).

Vēstures institūta vadītājs (1990-1996) Indulis Ronis (1943-2016) citu publikāciju vidū laidis klajā dokumentu krājumu Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā (1994).

Kinorežisors Uldis Brauns (1932-2017) sarūpējis daudzus cienījamus darbus Latvijas vizuālās kultūras mantojumam. Vismaz divi ir vērtējami arī kā izcili ētiski darbi. Pirmais ir uzdrošināšanās ar fotokameru dokumentēt Latvijas realitātes tēlu padomju okupācijas periodā. Neliela daļa šo fotogrāfiju publicēta grāmatā Zeme atceras (1989). Otrais ir dokumentālā filma Baltie zvani (1961). Šī filma iedzina vienu no stiprākajiem humānisma ķīļiem padomju ideoloģijas betona pārklājumā.

Mākslinieces Birutas Baumanes (1922-2017) gleznas atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Valsts Tretjakova galerijā, Maskavā, Krievijā un citos muzejos, kā arī privātajās kolekcijās Latvijā, ASV, Kanādā, Itālijā, Francijā u.c. Skat. arī divu Baumanes grāmatu recenzijas: Es dzīvoju (1995) JG212 un Sarunas ar sevi (2012) JG276. 

(re)(va)

 

CILDINĀJUMI – Anšlava Eglīša / Veronikas Janelsiņas Fonda balva māksliniecei Kristai Vārsbergai (skat. Lindas Treijas rakstu JG286:46-48) un grafiķei/fotogrāfei Ingai Gorsvānei-Buell.

LZA Lielo medaļu un Borisa/Ināras Teterevu Fonda prēmiju saņēmis Tālavs Jundzis par pētījumiem Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturē (JG:285:41-43) un Romans Lācis par nozīmīgu ieguldījumu sirds ķirurģijas attīstībā.

Lielā mūzikas balva par mūža ieguldījumu diriģentam Edgaram Račevskim un arī čellistei/pedagoģei Eleonorai Testeļecai.

Literatūras festivāla Prozas lasījumi 2016 noslēgumā (2016.11.XII) balvas piešķirtas Sergejam Timofejevam par stāstu „Dzeltenie taustiņi” un Dainai Tabūnai par stāstu „Pēdējais sols”, žurnāla Domuzīme veicināšanas balvas Anetei Konstei, Andrim Akmentiņam, Ilmāram Šlāpinam, Krišjānim Zeļģim, bet alternatīvās žūrijas balvas ieguvuši – Ilmārs Šlāpins, Juris Zvirgzdiņš, Jana Egle, Linda Skranda un Inese Zandere.

LV Kultūras ministrijas Izcilības balvas saņēmēji ir diriģents Andris Nelsons, Jauno mediju kultūras centra Rixc dibinātāji Rasa un Raitis Šmiti, kā arī Turaidas muzejrezervāts. (re)

FILMAS – Sadaļā „Latviešu rakstnieki citvalodās” [JG282(2015):49] JG redakcijas locekle Vita Gaiķe atzīmēja Melānijas Vanagas (1905-1997) grāmatas Veļupes krastā (Rīga: Liesma, 1991. 454. lpp.) Marutas Voitkus-Lūkinas angliskojumu, kas publicēts Kanādā ar nosaukumu Suddenly, a Criminal: Sixteen Years in Siberia (FriesenPress, 2015). Vanagas autobiogrāfiskais darbs – 16 gadi viņas dzīvē no padomju okupācijas varas izsūtīšanas uz Sibīriju (1941.14.VI) līdz pat mājupceļam un pirmajiem atgriešanās mirkļiem Latvijā (1957.12.II), – ir pamatā režisora Viestura Kairiša filmai Melānijas hronikas (Chronicles of Melanie), kas jau kopš pirmizrādes (Rīgā, 2016.1.XI) kļūst par vienu no visskatītākajām filmām Latvijā.

Tallinas starptautiskajā kinofestivālā Black Nights filma saņem (2016.26.XI) visaugstāko godalgu kinooperatoru kategorijā.

Roalds Dobrovenskis Veļupes krastā ir pārtulkojis krievu valodā – Na beregu Veļ-reki (2014).

Latvijas, Somijas un Vācijas kopražojuma režisors Kairišs vēsta, ka pirms darba uzsākšanas pārlasījis grāmatas manuskriptu un atklājis daudz neatklātu nianšu: Acu priekšā redzu viņas roku – kā Melānija veidoja savu albumu, kā rakstīja, līmēja klāt avīžu izgriezumus, fotoattēlus. Viņa šo albumu veidoja kā filmu. Bez satricinājuma to nemaz nevar pārlasīt. Taču šāds materiāls jāveido ar skaidru galvu, bez jūtināšanās. Vai lai visi raudam? Kāda tam jēga? Bet ir vietas, kur mans atturīgums neko nelīdzēja. Jo šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo nevis spēlē, bet izdzīvo, pārdzīvo... izsūtīšanas tēma mums joprojām tā īsti neeksistē. Esam to paslaucījuši zem paklājiņa. Jo tā ērtāk. Vieglāk izlikties, ka nekā tāda nav bijis. Neesam to līdz galam pa īstam izrunājuši. Nezinu, ko darīt valstiskā nozīmē, bet katrā ziņā domāju, ka savu vēsturi vēl nemaz neesam spējīgi detalizēti izsvērt. Sibīrijas tēma ir viennozīmīga – melnbalta, viss skaidrs, nav tādu iekšēju pretrunu kā holokausta izvērtējumā. Bet paradoksālākais, ka līdz galam Sibīrija izrunāta nav. Jo, manuprāt, Latvijā padomju laiks nav beidzies. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem arī Sibīrijas tēmas atstāšanai pusvārdā... 1990. gadā mainījās varas fasāde. Visi, kas bija pie varas un nodarbojās ar privatizāciju, lielā mērā bija saistīti ar iepriekšējiem „orgāniem”. Variantu jau it kā nebija, kā notika, tā notika, cilvēkiem ļāva padziedāt, iziet ielās ar karogiem, bet vara mainījās tikai formāli. Tāpēc svarīgi ir apzināties, ka joprojām dzīvojam padomju varas ēnā... Latvija diemžēl vēl ļoti atrodas psiholoģiskā Krievijas ietekmē. Un par to jārunā skaidrā, sabiedrībai saprotamā valodā, īpaši tādēļ, ka Krievijā staļinisms sāk atdzimt. Tur nav bijusi Nirnbergas tiesa. Krievijā notiekošais ir reāls drauds mūsu neatkarībai – vienai no mūsu absolūtajām vērtībām... Neuzskatu, ka jāglorificē upuri, mums ir jāglorificē uzvarētāji – tādi kā Melānija Vanaga, kura tika pāri šausmām un izrādījās nesalaužama, kuras dēļ Latvijas neatkarība varēja pastāvēt, jo viņa iznesa šo vēsti cauri visiem moku ceļiem. Viņa visam bija lieciniece. Viņai līdzīgie pelnījuši būt varoņi. Bet patlaban kā varoņus uzlūkojam miljonus sapelnījušos... Filmas izskaņā ir aina, kur Melānijai vaicā – nu, kā tur... Sibīrijā? Varētu atklāt šausmas, ārprātu, necilvēcību... Bet viņa mierīgi atbild: visu laiku snieg. Taču šajā ārējā mierā, pāris ekrāna sekundēs ar šo frāzi un acīm viņa izstāsta visu, ko tikko pieredzējām, skatoties filmu divu stundu garumā. Es to uztveru kā Melānijas triumfu pār nežēlīgo ārprātu, kā lielu, cilvēcisku uzvaru – tā Viesturs Kairišs Latvijas Avīzes līdzstrādniecei Vitai Kraujai (2016.1.XI).

Un Lindai Rumkai (LA.lv 10.XI): Manā apziņā nekad nav ielauzusies doma radīt filmu, ar ko izklaidēt skatītāju vai radīt viņam foršas sajūtas. Es neesmu izklaidētājs. Latviešu nācijai pēdējo gadu izcilākā tendence ir slīgšana infantilismā un jautrībā. Tā mēs pēc kāda laika arī aizmirsīsim, ka esam bijuši okupēti, ka mums ir trauma no agresīviem kaimiņiem, un tā mēs nespēsim nosargāt savu identitāti. Tas ir kā Skalbes pasakā par Ziemeļmeitu – esam sabiedrība, kas tikai ēd, guļ un priecājas. Bet mākslai ir citi uzdevumi (LA.lv 10.XI).

Melānijas lomai izvēlēta šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo, jo bijis vajadzīgs cilvēks, kas ar savu personības spēku spēj radīt lielu un paliekošu tēlu. Melānijas vīru Aleksandru spēlē Ivars Krasts, dēlu – Edvīns Mekšs. Tallinas kinofestivālā Black Nights godalgotais operators Gints Bērziņš. Būtisks ir skaņu celiņš, par ko atbildīgi komponisti Arturs Maskats, Aleksandrs Vaicahovskis un Kārlis Auzāns.

Daži Melānijas hronikas vērtējumi internetā. Režisors Pēteris Krilovs: Spilgtākās ainas jeb etīdes ir tās, kur spēcīgi kontrasti, cilvēka iekšējā darbība, pretestība apstākļiem... fiziskā izturība, spēja neiegrimt apātijā bija izsūtītajiem visnepieciešamākā.

Gleznotāja Sandra Krastiņa: Galvenās lomas tēlotāja [Sabine Timoteo] uz ekrāna, it kā nedarot neko, izdarīja fantastiski daudz.

Bij. Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga: Kā izdevies mākslas darbs, filma skar cilvēku dvēseles... no profesionālā aspekta to var vērtēt dažādi, taču dziļāko patiesību tai nevar atņemt.

Kinopruducente/režisore Dzintra Geka: Prieks, ka par šo mākslas darbu interesējās arī mūsu valstsvīri... veidojot dokumentālās filmas par Sibīrijas bērniem, līdzās cilvēku atsaucībai, man nācies saskarties arī ar noraidošu attieksmi. Noskatoties šo mākslas darbu, ir sajūta, ka liels, ilgi vilkts vezums beidzot ir kalnā.

Melānija Vanaga savā grāmatā saka, ka cilājusi notikumus kā smagus akmeņus, bet ne visus viņai pieticis spēka nolikt vietā. Montas Gagānes ieskatā (satori.lv), par spīti iespaidīgajam sniegumam, tā varētu raksturot filmas kinematogrāfisko darbu. Lieli akmeņi ir izkustināti, bet joprojām paliek jautājums, vai tos deportāciju laikus nepieredzējušajai paaudzei kādreiz būs iespējams savelt piramīdā.

Kannu un Berlīnes kinofestivālos demonstrētā Kanādas filma Bitter Harvest (Rūgtā pļauja), ko šogad paredzēts izrādīt Ukrainā, ASV un citur, ir par Jurija un Natalkas mierīgo dzīvi ukraiņu sādžā, kam galu dara Holodomors – Staļina totalitārā režīma mākslīgi izraisītais bads (1932-1933), kura rezultātā (pēc 1937. gada tautas skaitīšanas datiem) ukraiņu upuru skaits sasniedzis septiņus miljonus. 1932. gada ražas nežēlīgā un totālā atsavināšana un izvešana galvenokārt uz KPSFR, visas pārtikas konfiskācija zemniekiem, svētnīcu un baznīcu iznīcināšana, masu represijas pret ukraiņu inteliģenci un garīdzniecību – viss ticis vērsts uz ukraiņu nacionālās pašapziņas sagraušanu, garīgās elites iznīcināšanu un zemnieku ekonomiskās neatkarības likvidēšanu pēc relatīvas uzelpošanas pēcrevolūcijas pirmajā dekādē.

(re)

JAUNIZDEVUMI

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS

Knuts Skujenieks saņēmis dāvanu 80. dzimšanas dienā – krājuma Maza mana Tēvu zeme tulkojumu ukraiņu valodā (tulk. Jurko Sadlovskis).

Krievijas valsts Puškina muzejā notikuši Aspazijas dzejas izlases Крылья будней / Ikdienas spārni (tulk. Olga Pētersone) atvēršanas svētki.

Noras Ikstenas populārais romāns Mātes piens, kas Latvijā jau piedzīvojis vairāk nekā 10 papildmetienus, nu iznācis arī krievu valodā (tulk. Ludmila Nukņeviča).

Viļa Indes triloģija The Glass Mountain (LNB Atbalsta b-ba, redaktori Kaija Straumane, Tom Jacobs), kuras centrā ir Raiņa Zelta zirga angliskojums The Golden Horse (Miķeļa Fišera ilustrācijas). Pirmā daļa Climbing the Mountain ir koncentrēta Latvijas vēsture, kamēr trešā daļa The Castle of Light ir par simbolisku ēku – LNB, kuras arhitektūra ir tieša atsauce uz Latvijas vēsturi un Zelta zirgu. Izdevums īpaši veltīts latviešu jaunajai paaudzei ārpus Latvijas, kas ikdienā lieto angļu valodu.

ASV iznācis Tom Crosshill (Toma Kreicberga) romāns The Cat King of Havana (Havanas kaķu karalis), kas stāsta par kāda amerikāņu tīņa ceļojumu uz viņa mātes dzimteni – Kubu.

ASV dzīvojošais rakstnieks Pauls Toutonghi, kuram māte ir latviete un kuru iepazinām ar pirms desmit gadiem publicēto viņa pirmo grāmatu Red Weather, tagad atkal mūs iepriecina ar romānu Dog Gone, kas ir aizraujošs stāsts par to kā, meklējot pazudušu suni, ģimenes saites kļūst ciešākas.

2017. gada labākās Eiropas prozas antoloģijā Best European Fiction iekļauts arī Māra Bērziņa romāna Svina garša fragments (tulk. Margita Gailītis).

(vg) (re)

 

DZEJA – ASV dzīvojošais dzejnieks Laris Krēsliņš pirms Ziemsvētkiem „kodolīgo monstru” cienītājus iepriecina ar savu trešo krājumu Atlaidas/es, ko pats vērtē kā diezgan drūmu domu pilnu, tomēr lasītājs atkal tajā atradīs daudz vērtīgu domu graudu.

Zviedrijā mītošais dzejnieks, mūziķis un pedagogs Pāvils Johansons savu „personīgo humānistisko un toleranto nostāju dažādos sabiedriskos jautājumos, īgnumu pret diktatorisku virskundzību, kā arī pret bezjēdzīgu huligānismu un šaurprātīgo kseno- un homofobiju” izteicis krājumā Paisums un bēgums.

Mūdynuot muokuļus ir Inetas Atpiles-Juganes ceturtais krājums latgaliešu dialektā – ar 100 dzejojumiem.

(vg)

 

PROZA – Ar savu jauno grāmatu Pastaiga Rimants Ziedonis, pēc vairāku gadu veltīšanas Latvijas vēstures un kultūras izpētei, atkal atgriežas pie savas pirmās mīlestības – īsprozas, publicējot sešus tematiskus un daudzveidīgus stāstus, kas risina dažādu mērogu jautājumus.

Uz Zigmunda Skujiņa 90 gadu jubileju izdota viņa izcilāko noveļu izlase Dziļurbums laikā, aptverot visus Skujiņa daiļrades periodus, sākot ar Vienas nakts hroniku (1957) un beidzot ar Verdošie dubļi (2007).

Ievas Melgalves fantāzijas romānā Māja bez durvīm turpinās darba Mirušie nepiedod varoņu gaitas pasaulē, kurā cilvēku emocijas darbojas kā maģija.

Žurnālistu Maijas Pohodņevas un Modra Pelša sadarbība ilgst jau vairāk nekā 15 gadu. Jaunākais trilleris Naida simetrija pārliecina, ka cilvēki, kuru profesija ir nogalināt, var atrasties tepat tev blakus.

Silvijas Holcmanes romānā Kad noslēpumi mostas darbība risinās klīnikā, kas nodarbojas ar dzīvības atgūšanu un radīšanu it kā bezcerīgos gadījumos.

Ar Daces Judinas psiholoģisko dzimtas stāstu Septiņi vakari aizsākas grāmatu cikls Latvijas simtgades romāni.

Vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts laista klajā Laimas Kotas Istaba, rakstniecei izvelkot no cilvēku atmiņām laiku pirms 30 gadiem, kad arvien lielākās saimnieciskās grūtībās nonākusī padomju vara pēkšņi kļuva labvēlīga cilvēciskai vēlmei dzīvot pārticīgāk un izsludināja perestroiku.

Dzejnieces un prozaiķes Janas Egles Gaismā sakopoti 8 stāsti par ģimenes attiecībām – par brāļiem, mātēm un meitām, tēviem un dēliem, izvelkot gaismā notikumus, kuri parasti tiek slēpti.

JG lasītājiem labi pazīstamā literatūrzinātniece Bārbala Simsone sastādījusi Latviešu šausmu stāstus, tajos ietverot gan jauno rakstnieku Lauras Dreižes, Lindas Nemieras, Ievas Melgalves, gan arī tādu literatūras korifeju kā Aleksandra Grīna, Vladimira Kaijaka, Mirdzas Bendrupes, Vizmas Belševicas un Dagnijas Zigmontes, darbus – kopā 20. (vg)

DAŽĀDA SATURA – Jānis Ūdris vēsturiskajā romānā Leitnants Rubenis. Bruņinieks Rubenis stāsta par maz zināmu lappusi II Pasaules kara vēsturē – par Kurelim formāli pakļauto leitnantu Rubeni, kurš ar savu bataljonu atteicās pakļauties ģenerāļa Jekelna ultimātam un 1944. gada 18. novembrī ar sarkanbaltsarkano karogu sakāva skaitliski pārākos vācu spēkus.

Dr. iur. Kristīnes Jarinovskas redakcijā laists klajā VDK zinātniskās izpētes komisijas rakstu 3. sējums Lielais brālis tevi vēro: VDK un tās piesegstruktūras gan papīra formā, gan arī pdf elektroniskas datnes veidā.

Anda Kubuliņa sastādījusi rakstu krājumu Ceļojuma pieteikumi Annas Dagdas pasaulē, balstoties uz pirms gada notikušā Dagdas simtgadei veltītā konferencē sniegtajiem referātiem.

Literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons izdevis sava pētījuma Segvārdi un segburti otro grāmatu par rakstnieku pseidonīmiem.

Neparastu grāmatu Šūpuļdziesmas pieaugušajiem, kas izskatās pēc dzejoļu krājuma, sagādājis rokmūzikas pētnieks Klāss Vāvere, ļaujot izsekot autobiogrāfiskam stāstam, kura pamatā ir visu dzīvi kopta mūzikas mīlestība un kurā pieminētas daudzas populārās mūzikas slavenības.

Ceļojumu sērijā iznākusi Harija Sila grāmata Lemti nepadoties. Autoekspedīcija Rīga-Singapūra-Rīga, aprakstot 44 000 km garu ceļojumu, kas ne vienmēr bijis gluds.

Baibas Ozoliņas pirmā grāmata Matilde un Šalku Paija veltīta skolas vecuma bērniem.

Māras Cielēnas grāmata bērniem Kļūdu Rūdis, kurā iekļauti gan dzejoļi, gan ludziņa, rosina nebaidīties no kļūdām, bet darboties un tikt ar tām galā.

Lilija Berzinska iepriecina bērnus ar Lamzaks meklē Lamzaku.

Luīze Pastore izdevusi bērnu detektīvstāstu sērijas Mākslas detektīvi piekto grāmatu Pēdējais ķēniņš.

(vg) (re)

 

TULKOJUMI – Krievu sudraba laikmeta pārstāvja Nikolaja Gumiļova (Николай Гумилёв 1886-1921) Dzeja pievienojas „Neputna” bilingvālajā samta sērijā jau iznākušajām Angelusa Silēziusa, Rainera Marijas Rilkes, Viljama Šekspīra, Josifa Brodska, Volta Vitmena, Žaka Prevēra, Jāņa Rokpeļņa un V.B. Jeitsa izlasēm. Petrogradas čekas nošautā (par dalību pretboļševiku ‘Taganceva sazvērestībā’) akmeista un Annas Ahmatovas vīra darbi PSRS bija aizliegti līdz pat 1988. gadam.

Mūsdienu spāņu rakstnieka Havjera Mariasa (Javier Marías, tulk. Dace Meiere) romāns Iemīlēšanās ir par mīlestību, kas valda pār cilvēku, nevis otrādi.

Viena no spilgtākajiem mūsdienu austrāliešu rakstniekiem Ričarda Flanagana (Richard Flanagan) daudz atzinību ieguvušais romāns Šaurais ceļš uz dziļajiem ziemeļiem (The Narrow Road to the Deep North) tagad pieejams arī latviešu valodā (tulk. Zane Rozenberga).

Slavenā islandiešu rakstnieka Arnalda Indridasona (Arnaldur Indriðason, tulk. Dens Dimiņš) detektīvromāns Purvs ir pārdots jau vairāk nekā 2 miljonu eksemplāros un tulkots vairāk nekā 200 valodās.

Somu rakstniece Roza Liksoma (Rosa Liksom, ī.v. Anni Ylävaara) savos īsajos bet kodolīgajos stāstos krājumā Kādreiz pāries iejūtas dažādu dīvainu cilvēku ādā (tulk. Maima Grīnberga).

Latviešu un krievu valodā iznākusi Latvijā dzimušā krievu prozaiķa, tulkotāja Andreja Ļevkina prozas grāmata (tulk. Guntis Berelis).

Vācu rakstnieces Džūlijas Endersas (Giulia Enders) jautro grāmatu Par zarnu šarmu (Darm mit charme) (tulk. Anne Sauka un Meldra Āboliņa) ar aizrautību lasa visi – gan vienkārši zarnu īpašnieki, gan zarnās izglītoti profesionāļi, ļaujot diskrēti iepazīties pašam ar savu iekšējo pasauli.

(vg)

 

BALETS/TEĀTRIS/OPERA – Pēra Ginta LNO iestudētāja, starptautiski pazīstamā rumāņu horeogrāfa Edvarda Kluga uzskatā Pērs ir viens no sarežģītākajiem drāmas personāžiem, kura radīšana ļāvusi Henrikam Ibsenam kļūt par vienu no nozīmīgākajiem 19. gs. dramaturgiem. Klugam nācies pārvarēt virkni šķēršļu, lai laikmetīgā baletā apvienotu Ibsena tekstus un Edvarda Grīga mūziku (diena.lv 2016.26.X).

Sagadījies, ka gandrīz vienlaikus ar LNO baletu Pērs Gints LNT sastopas Viestura Kairiša iestudētā Ibsena dramatiskā poēma (1876) Edvīna Raupa tulkojumā.

Latvijas operā pēc skaita divpadsmito (kopš 1896) Čaikovska Jevgeņija Oņegina iestudējumu ir veikusi režisore Rēzija Kalniņa (pirmizrāde 2016.8.XII) kopā ar muzikālo vadītāju Aināru Rubiķi, diriģentu Jāni Liepiņu un scenogrāfu Mihailu Kramenko. Operas pamatā ir Aleksandra Puškina baironiskais romāns dzejā ar tādu pašu nosaukumu (1823-1832).

LNT režisors Elmārs Seņkovs pārcēlis Antona Čehova Kaiju (1895) uz mūsdienām ar Maiju Doveiku galvenajā (Arkadinas) lomā – stāsts par pasaules skumjām, par vientuļiem neveiksminiekiem, par liekajiem cilvēkiem, arī par kaislību labirintu, kurā visi ir slimi ar mīlestību...

Milānas La Scala operā 13 minūšu aplausus, publikai pieceļoties kājās, saņem Alvja Hermaņa veidotā Pučīni Madama Butterfly pirmizrāde.

Adventes laikā Opéra national de Paris klausītāji dzird Elīnu Garanču Maskanji (Pietro Mascagni) Cavalleria rusticana (Zemnieka gods).

JRT Lielajā zālē pirmizrādi (2016.7.XII) piedzīvo režisora Gata Šmita iestudējums Kārkli, kas veltīts dažādām mahinācijām LV politiskajā dzīvē, ko negatīvi ietekmējusi arī starptautiskā situācija, tehnoloģiju bums u.c.

(re)

 

MŪZIKA – Rēzeknes Gorā (2016.8.XII) un Rīgas Lielajā ģildē (9.XII) notiek LNSO 90. jubilejas koncertcikla noslēgums ar Jāņa Mediņa miniatūru „Pie baznīcas”, kam seko Bēthovena Devītā simfonija diriģenta Andra Pogas vadībā, piedaloties Valsts akadēmiskajam korim Latvija un baltiešu solistiem – Elīnai Šimkus, Ievai Prudņikovaitei, Andrim Ludvigam un Prītam Volmeram.

Rīgas biržā uzstājas (2017.6.I) vēsturisko koka pūšaminstrumentu ansamblis Stadt-Hautboisten Riga, aicinot baudīt 17. gs. franču „Saules karaļa” Luija XIV galma – Le Grand Siècle labāko komponistu skaņdarbus.

(re)

 

TĒLOTĀJMĀKSLA – Pērngada decembrī UNESCO galvenajā mītnē Parīzē atklāta Janim Rozentālam veltīta izstāde.

LNMM Jura Dimitera personālizstādē Priekškara paslēpēs (2016.17.XI-2017.29.I) iekļauti vairāk nekā 350 darbi, kas radīti galvenokārt aizvadītā gs. 60. un 70. gados sirreālisma stilistikā.

Ievas Jurjānes izstādē Daba klusē, kā arī viņas grāmatā ar tādu pašu nosaukumu (Rīgā, Neputns, 2016), mieru izstarojošais cilvēks ar cieņu paklanās dabai, kas, pretēji cilvēkam, pacietīgi klusē – tā sabiedriskos tīklos mākslas zinātniece Elīna Sproģe.

LNMM jaunais cikls Paaudzes sākas ar portretu un aktu gleznotājas Felicitas Pauļukas (1925-2014) izstādi (2016.8.XII-2017.5.III). Cilvēka ķermenis pauž ne tikai ārējo, bet arī dziļāko būtību, tāpat kā seja. Arī plaukstām un pēdiņām ir savs dzīves stāsts. Tādēļ man akts ir paplašināts portrets, kurā iesaistu visu ķermeni un izsaku cilvēka būtību, skaidrojusi pati māksliniece. Un LNMM Grafikas kolekcijas glabātāja Valda Knāviņa: Uz mākslu nav pierasts attiecināt vārdu „skaists”, bet šī nu būs tā reize, kad tā var teikt.

Nosaukti kandidāti Purvīša balvai 2017: Arturs Bērziņš, Ivars Drulle, Kristaps Epners, Atis Jākobsons, Voldemārs Johansons, Maija Kurševa, Anda Lāce un mākslinieku grupa – Krišs Salmanis, Anna Salmane un Kristaps Pētersons.

Vācu diplomāts un bijušais Vācijas vēstnieks Dominikas Republikā Karls A. Kēlers (Karl Köhler) pasniedza muzejam „Rīgas Birža” jau otro apjomīgo dāvinājumu – divdesmit 17.-19. gs. metālizstrādājumus, kas attiecināmi uz Indijas un Tibetas kultūru. Kēlera dzimta saistīta ar muižnieku fon Bēru (von Baehr) dzimtu. Latvijā Kēlers ir pazīstams kā dāsns kultūras mecenāts.

Jelgavas Trīsvienības baznīcas tornī Vitas Mercas gleznu izstāde „Rudens, pavasaris, vasara”, kas apliecina viņas ārkārtīgu smalkās koloristes dotības.

Imanta Lancmaņa glezna Kristus jautājums 2016 .gada Lieldienās tapusi kā altārglezna un ataino Kristus augšāmcelšanos Latvijā. Autors uzdod jautājumu: Ko skatītājs ierauga šajā brīdī, veroties Kristus leģendā, Latvijas vēstures tēlos un pārdomājot mūsdienu dzīves apstākļus?

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā izstāde Septiņdesmitie. Skaistuma lietderība, kas rāda gobelēna un keramikas spožo attīstību un sasniegumu kalngalus 20. gs. 70. gados.

No 16. janvāra līdz 11. februārim galerijā „Istaba” (Kr. Barona iela 31a) skatāma mākslinieka Ilmāra Rumpētera (ASV) izstāde „Gleznas”. Tajā izstādītas četras gleznas (Katalonija, Zilais putns, Talismans, Rudens raža), no kurām divas mākslinieks dāvina Latvijas Nacionālās mākslas muzejam. Viņa darbu raksturīgākā iezīme ir dinamiska krāsu un abstraktu formu laukumu kompozīcija. Blakus savai galvenajai mūzai, glezniecībai, viņš ir darbojies dizaina (zīmoli organizācijām PBLA, ALA, ALMA u.c.), ilustrācijas („Ābece”, „Ģelzis un Misiņš” u.c.) un fotogrāfijas  jomās. Mākslinieks ir aktīvi piedalījies Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības ALMA darbībā, bijis Jaunās Gaitas mākslinieciskais redaktors (1966-1999) un novērtēts kā izcils daudzu JG vāku autors.

(lt)(mb)(re)

PAR VIRTUĀLO VIDI – Avīzēs Laiks / Brīvā Latvija Eduards Silkalns recenzijā par Ilzes Eņģeles romānu Solo vijolei un termometram (2016) citē autori: …Vēl minos laikus, kad kafejnīcās pie viena galda sēdošie sarunājās. Retumis bija tādi, kuri nepārmija ne vārda. Tad pārējiem, slepus blenžot, bija skaidrs, ka blakus noris klusumā tīta drāma. Šobrīd ir otrādi. Kopīgi pusdienojošie un kafijojošie izskatās kopā sanākuši gadījuma pēc – deguns katram autonomi iedurts savā datorā vai telefonā. Īstā dzīve notiek ārpus reālās telpas – tur, kur tiek aplūrēta citu ikdiena, panākumi un vaimanas. Un attiecīgi eksponētā savējā tiek šērots, laikots, tvītots un favorītots. Par izcilu ēdienu mēs paziņojam nevis pretī sēdošajiem, bet tīklā publicējot atbilstošu foto. Otrs cilvēks nav nepieciešams, pat lai nofotografētos…

Un vairāk nekā 10 grāmatu autors, filologs un dzejnieks Valts Ernštreits, patlaban Tartu Universitātes pētnieks, kurš kopā ar „Mansardu” nodibina Rīgas NicePlace: Dzīves temps ir pieaudzis. Agrāk, kad vajadzēja rakstīt ar roku vēstules, tad nu cilvēks saņēmās un kārtīgi rakstīja. Tagad to visu var ātri uzbliezt interneta vidē un teksts fiziski ilgi nesaglabājas. Tas kaut kur virtuālajā vidē pazudīs, un pēc gada tu jau to vairs nevarēsi atrast. Līdz ar to tekstiem ir tendence kļūt viegliem, tiem vairs nav svara. Kad veidoju „Igauņu-latviešu vārdnīcu”, projekta nosacījums bija – jābūt gan elektroniskajai, gan drukātajai versijai. Drukātā grāmata dod pabeigtības sajūtu. Mēs to grāmatu izdosim... tas uzliek citu atbildību, šo materiālu gatavojot (tvnet.lv/apollo.lv 2016.14.XI). (re)

PERIODIKA – Interneta žurnāls Satori.lv laidis klajā jaunu drukātu Satori grāmatžurnālu, kur reizi gadā tikšot apkopota jaunākās prozas, dzejas un dokumentālās prozas izlase. Pirmajā nr.: Inga Žolude, Inese Zandere, Jānis Ķīnasts, Kārlis Vērpe, Pauls Bankovskis, Henriks Eliass Zēgners, Kārlis Vērdiņš, Inga Gaile, Anna Auziņa, E.F. Kuks, Pēteris Pūrītis, Ieva Melgalve, Aivars Madris u.c. Izdevumu papildina mākslas darbi un fotogrāfijas.

Elitas Grosmanes rediģētā žurnāla Mākslas Vēsture un Teorija (2016,19) galvenie raksti: Edītes Parutes „18. gs. rīdzinieku modes tērpi Johana Kristofa Broces zīmējumos”. Ingas Karlštrēmas „Rīgas pilsētas elektrības iestādes ēku būvvēsture un arhitektūra 20. gs. sākumā”. Annas Liberes „Ziemeļu nacionālais romantisms mūra īres namu arhitektūrā Rīgā. Arhitekts Aleksandrs Vanags”, Baibas Vanagas „20. gs. sākuma modernā Rīgas grafiķe Alise Dmitrijeva”, Jāņa Kalnača „Teodora Ūdera portreti Marburgā” un Elitas Grosmanes atskats uz izstādi „Akvarelis Latvijā. 19.-21. gadsimts”.

(re)

 

TEKSTI VIŅDIENĀS UN MŪSDIENĀS – LV armijas majora Agra Purviņa sakārtotajā rakstu krājumā Ģenerālis Pēteris Valdemārs Radziņš (Rīga: Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, 2016. 609 lpp.) lasāms, ka Pēteris Radziņš  (1880-1930) –  viens no parasti trim minētajiem Brīvības cīņu vadoņiem (pārējie: Oskars Kalpaks un Jānis Balodis), Bermontiādes izšķirošās cīņas arhitekts un Latgales atbrīvotājs (1920) no Padomju Krievijas lielinieku karaspēka – nav bijis jaunās Latvijas valsts politiķu ieredzēts, bijis pat spiests politisko intrigu un pārāk lielās atklātības dēļ atvaļināties, neraugoties uz viņam piešķirtajiem teju visiem LV un arī daudziem ārvalstu apbalvojumiem – to vidū Lāčplēša Kara ordenis (II un III šķiras), Triju Zvaigžņu ordenis (I šķiras), Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras), Francijas Goda Leģiona ordenis (III šķiras), Polijas Virtuti Militari ordenis, Somijas Baltās rozes ordenis (I šķiras), Zviedrijas Šķēpa ordenis (I šķiras). Viens no jaunās grāmatas izdošanas iniciatoriem Mārtiņš Vērdiņš par 500 eksemplāros papīra formātā klajā laisto publikāciju raksta, ka karavīru aprindās krājums par Radziņu radīšot bumbas sprādzienu… tas būs notikums! (NRA 2016.19.VI). Pēc Valkas Nelsona reālskolas beigšanas Radziņš uzsāk (1898) karavīra gaitas caristiskās Krievijas impērijas armijas 112. Urālu kājnieku pulkā, seko mācības Viļņas junkurskolā, dienesta gaitas 24. Simbirskas kājnieku pulkā, piedalīšanās kaujās Krievijas-Japānas karā Mandžūrijas armijas sastāvā, iestāšanās Ģenerālštāba akadēmijā (1907), I Pasaules karā 1914./1915. gadā piedalīšanās kaujās pie Komarovas, Varšavas, Ravkas, Lodzas, Prasnišas, Mlavas, Šauļiem; vēlāk Jelgavas apriņķī, 8. Sibīrijas strēlnieku divīzijas štāba priekšnieka vietas izpildītāja postenis; iestāšanās (1918) Ukrainas hetmaņa Skoropadska armijā, pēcāk Ukrainas Tautas Republikas armijā (Simona Petļuras), atgriešanās Latvijā (1919), kur kā armijas virspavēlnieka štāba priekšnieks vada visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas.

Kultūrvēsturnieces Baibas Šuvcānes ar Aleksandra Pelēča prēmiju 2015. gadā apbalvotā grāmata Sauc par Vaidi mūsu ciemu, veltīta lībiešu tautas likteņgaitām. Intervijā Lindai Kusiņai autore dod atbildes uz daudz dzirdētiem „lībiešu jautājumiem” (LA.lv 2016.5.V). Uzzinām, ka Latvijas mūsdienu teritorijā krustnešu laikā (13. gs.) Vidzemē, Kurzemes ziemeļos un Pierīgā kopskaitā bijuši tikai aptuveni 150 000 iedzīvotāju un no tiem tikai neliels skaits lībiešu. 1935. gadā lībiešu jūrmalas ciemos vairs bijuši tikai apmēram 900. Situācija Lībiešu krastā ir tāda, ka vairāki ciemi ir pavisam tukši, tikai Miķeļtornis un ciemi no Sīkraga līdz Kolkai vēl kaut cik turas. Lībiešu pēcteči šajos ciemos dzīvo, bet vairs tikai atsevišķas ģimenes, un lielākā daļa uz senču mājām atbrauc vien vasarā. Taču ir jaunā paaudze, kura sevi apzināti uzskata par lībiešiem, mācās valodu, pēta vēsturi, saka Šuvcāne un turpina: Jaunajiem cilvēkiem tā ir izvēle – Valts Ernštreits, Renāte Blumberga abi ir zinātņu doktori, abi, jūtot savas lībiskās saknes... Julgī Staltei vecaistēvs iedeva lībiešu valodas pamatus un muzikālo stīgu. Māksliniece Baiba Damberga ļoti strikti cenšas saglabāt lībisko identitāti, ir apguvusi valodu, var labi sazināties. Ernštreits saka: šobrīd pasaulē lībiešu valodā var sazināties tikai 40 cilvēki, un tikai puse no tiem ir lībiešu izcelsmes. Latvijā lībiešu valodā var sazināties apmēram 20 cilvēki... Turklāt īsteni autentiskās tradīcijas lielā mērā ir zudušas, iespējams, laikā, kad mēris izkāva ļoti daudz cilvēku. Izcilais lībiešu folkloras pētnieks Oskars Loritss arī secināja, ka ir palicis ļoti maz tautasdziesmu, kuras var uzskatīt par autentiskām. Bet tradicionālais patiešām izpaužas ornamentos un krāsās, ja paskatās zeķu, cimdu rakstus un krāsas, redzams, ka tās ir ļoti atšķirīgas no latviešu un labi saglabājušās. Un vēl man šķiet: kaut arī lībietis pēc dabas ir skarbs un noslēgts, nav tik viesmīlīgs kā latgalietis, tomēr arī viņā ir tāda poētiska stīga. Gandrīz katrs lībietis ir kādu dzejoli uzrakstījis, un tajā ir ļoti izteikta sava dzimtā krasta, sava darba mīlestība.

(re)

LATVIJA 1939.23.VIII – 1991.21.VIII – LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis Arturs Žvinklis savā darbā iekļāvis 120 LKP CK nomenklatūras čekistu sarakstu – 67 bijuši krievi, 39 – latvieši, astoņi ukraiņi, četri ebreji, viens armēnis un viens baltkrievs. Pēc vecāku sociālās izcelšanās 50 bijuši zemnieki, 18 – trūcīgie zemnieki jeb kalpi, 12 vidējie zemnieki, 29 strādnieki, četri kalpotāji, divi amatnieki, pieci sīkpilsoņi, to skaitā divi sīktirgotāji. Savukārt augstāko izglītību bija ieguvuši 19, nepabeigtu augstāko – 18, vidējo – 57, nepabeigtu vidējo – 13, vēl zemāks izglītības līmenis bija 13 VDK vadošiem darbiniekiem.

Martas Starostinas pētījums Padomju ideoloģijas un propagandas izpausmes Vissavienības akciju sabiedrības „Intūrists” Rīgas nodaļā kā VDK piesegstruktūrā darbā ar tūristiem no 1971. līdz 1985. gadam savukārt atklāj nepārsteidzošo faktu, ka gidi/tulki bijuši VDK informatori. Intūrists, tāpat kā Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, faktiski bija VDK nodaļa. Bij. VDK virsnieks Aleksandrs Serguņins liecinājis, ka Intūrista viesnīcā Latvija vien viņam bijuši vismaz 40 aģenti.

Vidzemes Augstskolas pētnieki secina, ka Baltijas valstis okupācijas gados iemaksāja PSRS budžetā vairāk, nekā saņēma atpakaļ. No 1946. līdz 1990. gadam Latvija iemaksājusi Kremļa kasē 40,6 miljardus un saņēmusi atpakaļ tikai 24,7 miljardus, resp., 15,9 miljardi bija Maskavas kolonizācijas Latvijā reāli aprēķināmā cena, okupantu peļņa (VA rektors Gatis Krūmiņš u.c. lsm.lv 2016.28.X). Ja Latvijai būtu bijusi iespēja izmantot savu pēckara ekonomisko potenciālu pašai, pārticības līmenis šodien būtu ne sliktāks kā Somijā, kas kā nacionāla valsts tika dibināta reizē ar Latviju.

Būtu mums Somijas liktenis – nebūtu mūsu šodienas problēmu. To skaitā arī tautiešu emigrāciju uz attīstītākajām Eiropas valstīm. Mūsu šodienas ekonomiskās un sociālās atpalicības saknes ir meklējamas 50 padomju verdzības gados – tā LU Komunikācijas zinātņu speciāliste Veinberga (tvnet.lv 2016.18.XI).

Sanita Upleja savā Valsts svētku runā Minsterē, Vācijā, atceras dienu, kad (1988.18.XI) pirmo reizi Atmodas laikā Latvijas Radio sāka dienu ar vēl kā himnu neatjaunoto Dievs, svētī Latviju! Taču tas bija laiks, kad neatkarības atjaunošanas rats bija sācis sparīgi griezties – bija nodibināta Latvijas Tautas fronte, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, un mūsu tautas karogiem vairs nebija jāvairās dienasgaismas, raksta Upleja. Man bija 15 gadi un es biju augusi ģimenē, kur patiesība netika slēpta un padomju okupācijas nodarītās ciešanas ģimenei bija labi zināmas. Taču, kad mamma tajā tumšajā novembra rītā mani modināja sešos, lai nāku uz otru istabu klausīties himnu radio un ēst svētku brokastis, viss, par ko es domāju, bija dažas pusaudzim tik dārgās miega minūtes vēl pirms došanās uz skolu... kad ieraudzīju vārdos neaprakstāmo starojumu, kas tajā brīdī plūda no manas mammas un viņas mammas, es uzreiz aprāvos un nokaunējos par savām domām.

(re)

 

LATVIJA – AR SKATU MŪSDIENĀS – Atzīmējot 25 gadus, kopš Latvija kļuva par ANO dalībvalsti, Ārlietu ministrijā (2016.8.XII) notiek pasākums, kas veltīts baltiešu trimdas organizācijai BATUN (Baltic Appeal to United Nations – Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām, dib. 1966.9.II), tās darbībai un ieguldījumam, uzturot baltiešu neatkarības centienus no pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz pat Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Diskusijās, kuras vada Pauls Raudseps, piedalās BATUN dibinātāji un aktīvisti no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas – Uldis Bluķis, Ints Rupners, Heino Ainso, Juta Ristsoo, Gintė Damušis. Ideja par BATUN radās pēc tam, kad baltiešu aktīvisti sarīkoja Baltijas brīvības demonstrāciju (Baltic Freedom Rally) Ņujorkā (1965.13.XI), kad aptuveni 15 000 Ziemeļamerikas baltieši – pārsvarā jauni cilvēki – devās gājienā ar plakātiem uz ANO mītni, pieprasot Baltijas valstu neatkarību.

Verbatim: Latvija ir pieradusi sasniegumus gūt formāli – varam visur (PTO, eirozonā, OECD) iespraukties, pateicoties mūsu birokrātijas apbrīnojamam talantam „sakārtot papīrus”. No patiesas sāncensības ar Igauniju mūs attur apjauta, ka tad gan vajadzēs kaut nedaudz, bet konsekventi mainīties. Turklāt ne tikai mūsu valsts politikas vai biznesa kultūrai – visai Latvijas sabiedrībai. Gluži tāpat sportiska dzīves veida uzsākšana nav moderna treniņkostīma un jaunākā modeļa pulsometra iegāde, bet gan spēja piespiest sevi regulāri vingrot, skriet, mīt pedāļus. Vai kā negribas... (Dainis Lemešonoks – <delfi.lv> 2016.19.XII).

(re)

 

IGAUNIJA – Minhenes Drošības konference paziņojusi, ka bij. Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess ir pievienojies tās konsultatīvajai padomei, kurā ietilpst arī bij. Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis, bij. Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Milibends un bij. Kataras premjerministrs šeihs Hamads bin Džabers al Tani.

(re)

LIETUVĀ ar troļļiem cīnās elfu armija ar nolūku atmaskot Kremļa viltotos interneta kontus, kas izplata melīgu informāciju globālajā tīmeklī. Elfi brīvprātīgi patrulē sociālo mediju komentāru sadaļas, savā starpā sazinoties ar Facebook un Skype. Kaut kas līdzīgs Tolkīna (John Tolkien) Gredzenu pavēlniekam (The Lord of the Rings), intervijā AP korespondentei Viļņā ieminas brīvprātīgais Ričardas Savukynas. Troļļu aktivitātes Lietuvas internetā pieņēmās spēkā īpaši kopš KF iebrukuma Krimā un Austrumukrainā. Meli nav alternatīvs skata punkts… valstiski finansēta propagandas mašinērija cilvēku ietekmēšanai nav atšķirīgs viedoklis, bet gan ierocis – tā Lietuvas ārlietu ministrs Linas Linkevičius. Kā vēsta <delfi.lt> galvenā redaktore Monika Garbačiauskaite, grupa pilnas slodzes darbinieku nodarbojas tikai ar nepatiesu ziņu atmaskošanu/likvidēšanu. (Associated Press 2016.28.XII, arī NBC, CBS u.c.)

(re)

ASV – Lielā mērā pateicoties 200 plus gadu vecajai vēlēšanu sistēmai (tiešā tautas balsojuma vietā uzvarētāju nosaka štata elektori), Savienoto Valstu 45. prezidents tagad ir nekustamo īpašumu magnāts un TV šovmens, Republikāņu partijai piederošais Tramps (Donald Trump), kaut arī Demokrātu partijas kandidāte, bij. valsts sekretāre (ārlietu ministre) Klintone (Hillary Clinton) saņēmusi 2 864 974 vairāk vēlētāju balsu (Cook Political Report. Huffington Post 2016.21.XII).

Pētījumi plašsaziņas avotos liecina, ka amerikāņu sabiedrības uzskatus stipri ietekmējušas tīši izplatītas viltus ziņas / maldugunis feisbukā (facebook.com jeb FB) – trīs mēnešus pirms vēlēšanām skatītas/komentētas 8,7 milj. reižu, kamēr tādi uzticamāki tradicionālie mediji kā The New York Times, The Washington Post, Huffington Post u.c. skatīti vien 7,4 milj. reižu (1,4 milj. mazāk).

YouGov/Economist pētniekiem nākas konstatēt (2016.27.XII), ka amerikāņu uzskatus – un ne tikai Trampa atbalstītāju – iespējams relatīvi viegli manipulēt ar nepatiesām ziņām un dažādām sazvērestības teorijām

Stanforda U. pētījumā (16.XI) no gandrīz 8 000 skolēniem 82% nav spējuši savās viedierīcēs atšķirt ziņu/faktu no reklāmraksta.

Lai piebremzētu safabricētu ziņu izplatīšanos, FB ir ar mieru sadarboties ar TV kanalu ABC, ziņu aģentūru Associated Press, FactCheck, Politifact un Snopes. Pārbaudi neizturējušās ziņas tikšot atzīmētas kā disputed (apstrīdētas).

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā uzlauztas un publiskotas Demokrātu partijas nacionālās komitejas vadošo politiķu un arī partijas izvirzītās kandidātes Hilarijas Klintones personiskās e-sarakstes, kas piespēlētas Wikileaks to publiskošanai. ASV izlūkdienesti (CIA, FBI u.c.) ir konstatējuši, ka hakeru kaitīgajos kiberuzbrukumos Trampa politiskajiem pretiniekiem iesaistīti bijuši KF specdienesti, citu vidū, armijas izlūkdienests (GRU – Главное разведывательное управление / Glavnoje razvedyvateļnoje upravļeņije) un Federācijas drošības dienests (ФСБ – Федеральная служба безопасности/ Federaļnaja služba bezopasnosti).

ASV prezidents Baraks Obama pasludina (29.XII) 35 KF vēstniecības darbiniekus ASV par persona non grata, kā arī sankcijas pret deviņām organizācijām, kam bijuši sakari ar izlūkošanu saistītiem mērķiem.

Vairākas pazīstamas firmas (ieskaitot BMW) atsaukušas savas reklāmas no galēji labējo uzskatu portāla Breitbart, saukta dažkārt par „Trampa Pravdu”.

Jāpiebilst, ka aizvadītā gada decembra sākumā <re:baltica> pētījums (Inga Spriņģe, Sanita Jemberga) izraisa dzīvas pārrunas LV plašsaziņas avotos par klikšķu jaunākās paaudzes nepatiesību/baumu tiražētājiem vairākās interneta vietnēs, galvenokārt peļņas nolūkā, bet ne tikai.

(re)

 

KF – 1917-2017: No „pasaules komūnas” līdz „krievu pasaulei”. FRANKA GORDONA SLEJA: Februārī pagāja 100 gadu, kopš carisma gāšanas, kad uz pāris mēnešiem Krievijai pavērās patiesas demokrātijas apvārsnis, kam uz rudens pusi sekoja sekmīgs boļševiku apvērsums Petrogradā, ko vēl pavisam nesen pilnā nopietnībā sakralizēja kā Lielo Oktobra Sociālistisko Revolūciju. Tagad ne vien Vilis Vītols, bet arī daudzi citi autori spriež, ka boļševisms esot tā paša tumsonīgā lielkrievu impērisma paveids, kas zem citas izkārtnes turpinājis īstenot saukli Maskava ir Trešā Roma. Te nu man gribas iebilst, īpaši atsaucoties uz boļševistiskā režīma pirmo desmitgadi: divgalvainā ērgļa nomaiņa ar sarkano zvaigzni lika Eiropā un daļēji Āzijā uzbangot tādam revolucionārā entuziasma vilnim, kam vairs nebija ne mazākā sakara ar t.s. mūžīgo Krieviju. Tiklīdz ķeizariskā Vācija un Austroungārija 1918. gada rudenī zaudēja I Pasaules karā, gan Berlīnē un Minhenē, gan Vīnē un Budapeštā, skanot Internacionālei, tika dibinātas „strādnieku un zaldātu padomes”. Arī Pēteris Stučka, piecus 1919. gada mēnešus vadīdams viscaur no latviešiem sastāvošu „tautas komisāru” valdību un izvēršot sarkano teroru, deklarēja: Mēs stāvam te uz vakts par visu cilvēci. Un tā sauktie sarkanie strēlnieki devās triecienā pret Kolčaka, Deņikina un barona Vrangeļa karapulkiem, cīnoties akurāt pret tiem, kas sludināja impērisko „nedalāmo” Krieviju. Pēc pilsoņkara beigām Maskavā un Petrogradā uzplauka „proletāriskā” kultūra, kam nebija nekā kopīga ar pareizticīgo krievestību, un spilgts šīs „sarkanās” modernitātes pārstāvis bija latviešu mākslinieks Gustavs Klucis (nošāva 1938. gadā). Šķiet, pēdējo reizi kaut brutāli vardarbīgs, bet godprātīgais „pasaules komūnas” gars izpaudās 1937. gadā, kad no daudzām valstīm, ieskaitot Latviju, „internacionālo brigāžu” brīvprātīgie devās uz Spāniju, lai upurētu savu dzīvību „kopīgas lietas” labā. Tie, kas palika dzīvi un atgriezās Padomju Savienībā, tika nošauti, jo tur jau plosījās Staļina „Lielais terors”. Pāreja no sapņa par „pasaules komūnu” uz pārkrāsotu krievisku imperiālismu sākās jau 1934. gada beigās, pēc Kirova nogalināšanas, kad PSRS sāka cildināt gan caru Jāni Briesmīgo, gan imperatoru Pēteri I. Kad 1941. gada vasarā miljoniem sarkanarmiešu padevās uzbrūkošajām Lielvācijas divīzijām, Staļins saprata, ka būs vien jāpiesauc „māte Dzimtene” un jāpielabina tas, kas bija palicis no krievu pareizticīgās baznīcas. Eiropas valstu pakļaušana līdz Elbas upei nozīmēja pirmām kārtām Staļina impērijas teritoriālo ekspansiju. Formāli, protams, marksisms-ļeņinisms visos līmeņos arvien vēl tika mācīts un zubrīts līdz pat PSRS sabrukumam... Un ko mēs redzam tagad, 25 gadus pēc šī sabrukuma? KF prezidents Vladimirs Putins, vadīdams līdz 1648. gada robežām sarukušo, bet arvien vēl milzīgo valsti, ne tikai dara visu, lai ar varu vai viltu atgūtu izbijušās PSRS „ietekmes sfēru”, bet arī nenogurstoši sludina „krievu pasaules” ideju. Izmantodams saviem impēriskajiem nolūkiem visus, kas pasaulē runā krieviski un „jūtas krieviski”. Tagad kādreizējais čekas rezidents, komunists un bezdievis Putins kā magnēts pievelk galēji labējos nacionālistus Vācijā, Francijā un citur. Mērķis viņiem kopīgs: graut Rietumu vienotību, apkarot „pūstošo” liberālismu, mazināt ASV ietekmi pasaulē. Kominternes vietā – Rusinterne ar labējiem ekstrēmistiem kā piekabi (LA.lv 2016.14.XII + BL 10.-16.XII).

(fg) (re)

SPORTS – Latvijas skeletonisti Martins un Tomass Dukurs paziņoja, ka boikotēs pasaules meistarsacīkstes, ja tās notiks Krievijā, sakarā ar pozitīvās dopinga analīzes valstisko aizvietošanu ar negatīvām KF sportistiem Soču Ziemas olimpiādē (2014).

(re)

 

 

Nodaļu Dažos vārdos veidoja Rolfs Ekmanis (re), Vilnis Auziņš (va), Vita Gaiķe (vg), Linda Treija (lt), Māris Brancis (mb) un Franks Gordons (fg).