Madara Eversone

Latvijas padomju rakstnieku savienības valdes darbība destaļinizācijas periodā (1956-1959)    IV

Sākums JG286 - JG288

Nacionālkomunisma izpausmes RS valdes lēmumos un pirmspadomju literārā mantojuma kārtošana

 

Atkušņa gaisotne PSRS izpaudās ne vien kā staļinisko represiju upuru reabilitācija un amnestija, bet arī radīja labvēlīgāku vidi citām pārmaiņām. Arī RS biedru sapulču un valdes sēžu diskusijās saskatāmas nacionālkomunisma izpausmes. Dažās valdes sēdēs priekšplānā izvirzīti ar republikas īpatnībām saistīti nacionāli jautājumi, ko apsprieda arī sabiedriskajā telpā. Piemēram, RS valdē tika diskutēts par rakstnieku un izdevniecību redaktoru honorāriem, kas, salīdzinot ar Maskavu, republikās bija krietni mazāki.[1] RS valdes locekļi 1956.26.X pat adresējuši PSKP pirmajam sekretāram Ņikitam Hruščovam un PSRS Ministru padomes priekšsēdētājam Nikolajam Bulgaņinam vēstuli ar pievienotu referātu – daiļliteratūras izdevniecības stāvokļa izklāstu un literāro darbu honorāru izmaksu uzskaitījumu LPSR, lūdzot palīdzību PSKP vadībai šo jautājumu risināšanā.[2]

Būtiska nacionālkomunistu darbības izpausme RS bija ar latviešu valodu un kultūras mantojumu saistīto jautājumu apspriešana. 1956.25.XII sēdē rakstnieks Jezups Laganovskis aktualizēja jautājumu par latviešu valodas lietojumu: „...kāpēc iestādēs nevar sarunāties latviešu valodā, kāpēc Viļakā uz ielām nosaukumi krievu valodā? Vai runāt par to nozīmē kļūt par buržuāzisko nacionālistu?”[3] Lai arī protokolos nav dokumentēta citu RS biedru un valdes nostāja nacionālajos jautājumos, tomēr var secināt, ka LPSR un LKP CK valdošā reformu noskaņa atbalsojās arī RS. To pierāda 1957.14.II sēde, kurā apspriesta latviešu literatūras un vēstures pasniegšana skolā. RS valdes loceklis Jānis Niedre ierosināja: „jāatbrīvojas no ekonomiskā un politiskā pārskata, jo citādi speciālam jautājumam laika paliek maz.”[4] Arī sēdē klātesošais LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta līdzstrādnieks un literatūrzinātnieks Alfons Vilsons pauda viedokli, ka latviešu literatūras stundās nevajadzētu mācīt krievu literatūru, kas jau tiek apgūta krievu valodas stundās. Viņš arī minēja, ka jāpieprasa atsevišķa Latvijas vēstures mācīšana, savukārt dažas vēstures tēmas, kā, piemēram, apskatu par „Jauno strāvu” varētu politiski reducēt.[5] Diemžēl sēžu protokoli neatklāj, cik plaši izvērsts nacionālais jautājums, iespējams, to kavēja dažu RS valdes locekļu negatīvā nostāja, piemēram, krievu rakstnieks Dmitrijs Nagiškins paudis: „Aplam domā tie, kas atzīst, ka it kā Latvijai būtu varējis būt savs ceļš uz sociālismu.”[6] Savukārt 1957.08.I slēgtajā komunistiskās partijas pirmorganizācijas biedru sēdē viņš pārmetis, ka attiecības starp krievu un latviešu rakstniekiem pēdējā laikā kļuvušas aukstākas, RS vadība pienācīgi nenovērtē krievu rakstnieku darbu un ka „šur tur dzirdamas balsis, it kā krievi Latvijā ir viesi.”[7] Tāpat Dmitrijs Nagiškins pauda sašutumu, ka sajutis RS biedru, konkrēti, Jūlija Vanaga un Voldemāra Meļinovska nacionālismu.[8] Tomēr valdes sekretārs Valdis Lukss 1959. gada nacionālkomunistu vajāšanas kampaņas laikā pilnīgi noliedzis krievu rakstnieku diskrimināciju.[9] Profilaktisku apsvērumu dēļ arī Žanis Grīva 1960.21.III pirmorganizācijas sēdē uzsvēris: turpmāk vēl vairāk jācīnās pret nacionālo aprobežotību rakstnieku vidū, jo daži rakstnieki neprot krievu valodu.[10] Par zināmu vēlmi saglabāt nacionālās īpatnības un uzturēt latviskumu liecina tas, ka RS vadošos amatos krievu rakstnieku nav bijis vai arī tie izvirzīti ļoti reti. RS valdes pirmais sekretārs Valdis Lukss 1964.29.XII saņēmis LKP CK vēstuli ar jautājumu: kāpēc RS sekretāra amatā nav krievu rakstnieku un vai nebūtu mērķtiecīgāk ielikt vienu krievu? Uz to viņš diplomātiski atbildējis, ka RS biedri netiek šķiroti pēc nacionalitātes un uzstādījums par speciāli izvēlētu krievu tautības sekretāru šķiet nepamatots.[11] No iepriekšminētā var secināt, ka RS valdījusi latviska vide, kas apskatāmajā periodā bija retums citās profesionālās sfērās. Par to lielā mērā var pateikties Valda Luksa atbalstam. 1965. gada nogalē no 147 RS biedriem 122 bija latvieši, 17 – krievi un 7 ebreji.[12] To apstiprina gan Zigmunda Skujiņa atmiņas, kurās RS nodēvēta par nacionālās apziņas cietoksni[13], gan arī Ilgoņa Bērsona teiktais, ka visas RS sēdes notikušas tikai latviešu valodā (izņemot Krievu literatūras sekciju). Ilgonis Bērsons atminas, ka „[m]an, piemēram, Vasīlijam Zolotovam, kurš neko nesaprata latviski, vajadzēja tulkot, dažkārt viņš visu bija sapratis nepareizi.”[14] Tas redzams arī RS valdes, sekretariāta un partijas pirmorganizācijas sēžu protokolos, kas rakstīti tikai latviešu valodā. Krievu valodā ir tikai Krievu sekcijas dokumenti, sarakste ar PSRS RS, dažkārt LKP CK, citu republiku RS un individuālos gadījumos.

Viens no nacionālkomunistu mērķiem bija kultūrvēsturiskā mantojuma, tostarp, arī latviešu literārā mantojuma revīzija, mēģinot atbrīvoties no pēckara gados uzspiestās vulgārās marksistiskās mērauklas – uzskatīt pirmskara Latvijas un latviešu kultūru tikai par buržuāzisku un nacionālistisku.[15] RS sēžu protokoli apliecina: aktuāls jautājums bija ne vien rakstnieku piemiņas vietu saglabāšana un memoriālo muzeju izveide, bet arī pirmspadomju literārā mantojuma aktualizēšana un izvērtēšana. Sēdēs regulāri tika apspriesti Latvijas Valsts izdevniecības (LVI) ikgadējie plāni, kuros kopš 1956. gada jūtamas izmaiņas, lielāku nozīmi piešķirot latviešu pirmspadomju rakstniekiem – klasiķiem. 1956. gada otrās puses sēdēs par pirmspadomju literatūras izvērtēšanu un klasiskās literatūras atjaunošanu aktīvi runājis gan Arvīds Grigulis, gan Jānis Kalniņš.[16] 50. gadu otrajā pusē LVI izdeva vairāku latviešu literatūras klasiķu darbus, kuru laišanu klajā Staļina laikā nepieļautu. Oficiāli cenzūras lēmumos un ziņojumos par buržuāziskās Latvijas darbu novērtējumu dominēja formulējumi: „neprecīza pieeja”, „sīkburžuāziska izlaidība”, „nepietiekams apgaismojums” utml.[17]

Šī pētījuma uzdevums nav pārstāstīt visus LVI plānus pirmspadomju literārā mantojuma izdošanai, kas būtu atsevišķa pētījuma uzdevums, tāpēc tiks aplūkota atsevišķu RS valdes locekļu attieksme pret pirmspadomju literārā mantojuma atkārtotu izdošanu. Protokolos pieejamā informācija liecina, ka valdē šajā jautājumā trūcis vienprātības, līdz ar to apspriesto pirmspadomju autoru darbu izdošana ierobežota, veidojot daiļdarbu izlases, vai palikusi tikai diskusiju līmenī (piemēram, Andrieva Niedras „Līduma dūmos”). Jāuzsver, ka neapšaubāmi primāra bija padomju autoru darbu izdošana un tikai pakāpeniski izdevniecības plānos parādījās pirmspadomju autoru vārdi. RS valdes un sekretariāta sēdēs jautājums par latviešu literatūras klasiķu darbu izdošanu aktualizēts jau 1956.12.IV, turpmāk 1956.06.IX RS sekretariātam izskatīšanai iesniegts izdodamo darbu saraksts, ko sastādījuši Jānis Kalniņš un Arvīds Grigulis.[18] Sarakstā iekļauta Ā. Alunāna, Aspazijas lugu, R. Blaumaņa, A. Pumpura, E. Veidenbauma kopoto rakstu, Doku Ata prozas, E. Ādamsona, A. Brigaderes, J. Ezeriņa rakstu vairākos sējumos izdošana, F. Bārdas, J. Poruka, J. Ziemeļnieka, A. Čaka, A. Skujiņas, A. Austriņa, A. Kurcija dzejas izlašu, arī P. Rozīša, E. Vulfa stāstu, G. Merķeļa darbu (2.-3. sēj.) K. Skalbes pasaku, J. Akuratera Kalpa zēna vasaras un A. Niedras romāna Līduma dūmos izdošana.[19] Diskusijas turpinājās arī vēlākajās valdes un sekretariāta sēdēs.[20]

Par relatīvi brīvāku attieksmi neapšaubāmi liecina sarakstā iekļauto Rietumvalstīs dzīvojošo rakstnieku darbu – J. Jaunsudrabiņa romānu Aija, Atbalss, Ziema, Vēja ziedi, Ar makšķeri un A. Eglīša romāna Līgavu mednieki izdošana.[21] Ir zināms, ka šajā laikā, mēģinot J. Jaunsudrabiņu atvilināt uz Latvijas PSR, žurnālā Karogs publicēts J. Jaunsudrabiņa Es stāstu savai sievai, bet 1959. gadā LVI izdota Vācijā sarakstītā Zaļā grāmata. Savukārt žurnāls Zvaigzne sāka publicēt A. Eglīša Neierasto Ameriku (publikācija tika pārtraukta).[22] Minētie trimdā sarakstītie darbi gan nav minēti ne RS valdes, ne partijas pirmorganizācijas protokolos, tāpēc nav zināma RS valdes attieksme pret tiem.

Taču atsevišķu valdes locekļu regresīvā nostāja iezīmējās jau pirms nacionālkomunistu sagrāves. Piemēram, Kārlis Krauliņš 1957. 20.XI partijas sēdē izteicās, ka pieeja literārā mantojuma izdošanai esot pārāk liberāla: „Agrāk par pirmspadomju laika literatūru klusēja, nu slavē un slavē.”[23] Partijas oficiālo viedokli literārā mantojuma izdošanas sakarā RS pirmorganizācijas slēgtajā sapulcē 1958.03.III pauda LKP CK sekretārs Vilis Krūmiņš: „Republikā atgriezušies vairāk nekā 40.000 represēto /par reabilitētiem nav runa/. Tie ienes sabiedriskā dzīvē savu noskaņojumu. Piemēram, paceļas jau balsis par Niedras un Virzas darbu izdošanu.”[24] Viļa Krūmiņa viedokli atbalstīja Žanis Grīva 1958.21.VIII partijas atklātajā sapulcē, kur uzsvēra pārāk nekritisko RS valdes attieksmi literārā mantojuma izvērtēšanā: „Kāpēc nepasakām, ka K. Skalbe 20. gados bija viens no nejaukākajiem sarkanās armijas rējējiem?”[25]

Pirmspadomju literārā mantojuma izvērtēšanu un izdošanu apturēja nacionālkomunistu sagrāve. Arvīdam Pelšem stājoties amatā, visi ar garīgo kultūru, pagātnes mantojumu, nacionālajām attiecībām saistītie temati vairs nebija apspriežami.[26] Tas neapšaubāmi negatīvi ietekmēja procesus RS un valdes attieksmē pret nacionālo literāro un kultūras mantojumu.

Valda Luksa vadītās RS valdes un partijas pirmorganizācijas konformismu PSKP šajā laikā spilgti apstiprina fakts, ka 1959.24.VII partijas pirmorganizācijas sēdē vienbalsīgi atbalstīts LKP CK 7.-8. jūlija lēmums, kurā nosodīta nacionālkomunistu darbība un Eduards Berklavs. RS komunistiskās partijas pirmorganizācija pieņēmusi rezolūciju, kas pilnībā atbalsta PSKP CK biroja lēmumus. Turpretī vēsturniece Daina Bleiere norāda, ka, apspriežot jūlija plēnuma lēmumus citās partijas pirmorganizācijās, daudzi komunisti atļāvušies tiem nepiekrist, un bijušas pat protesta vēstules.[27] Iespējams, absolūto padevību var izskaidrot ar bailēm, ka arī RS vadība varētu kļūt par nacionālkomunistu apkarotāju vajāšanas upuri, inkriminējot apsūdzības nacionālistiskās novirzēs un simpātijās nacionālkomunistiem. Tādēļ minētā gada jūlija izskaņā valdes locekļi, it sevišķi RS valdes pirmais sekretārs, komunistiskās partijas pirmorganizācijas sēdē asi kritizējis latviešu pirmspadomju mantojumu un domu par tā izdošanu – latviešu buržuāzisko rakstnieku darbu izdošana norisinās nesamērīgi augstos metienos.[28] Pilnīgi pieļaujams, ka, baidoties no iespējamās atlaišanas, kas togad notika plašos apmēros (Daina Bleiere min nacionālkomunistu vajāšanas kampaņas laikā atlaistas aptuveni 200 amatpersonas[29]), Valdis Lukss 1959.24.VII)sēdē uzsvēris: „Stingrāk jāsijā mūsu literārais mantojums. Piem., „cukurainas” recenzijas parādījās par F. Bārdas izlasi.”[30] Viņa viedokli partijas sēdē uzturēja arī Žanis Grīva: „...absurdi, ka bijusi vēlme izdot Niedru un Virzu, kuros slavināti pelēkie baroni un buržuāziskais nacionālisms.”[31] Faktiski RS 1959.24.VII komunistiskās partijas pirmorganizācijas sapulcē redzams, ka RS valdes locekļi apvērš un nosoda pašu pieņemtos lēmumos, lai gan RS valde nebija saņēmusi no LKP CK pārmetumus un apsūdzības nacionālistiskās ievirzēs. Tikpat dedzīgi tika nosodīti agrākie plāni izdot atsevišķu trimdā esošo klasiķu darbus; K. Skalbes Kaķīša dzirnavas nevajadzētu propagandēt, jo „pasaka satur necilu morāli – nepretošanos ļaunumam...”[32] Arī J. Jaunsudrabiņa darbu izdošanu apturēja RS valdes sekretāra Ādolfa Talča paziņojums, ka J. Jaunsudrabiņa grāmatas jau tā iznākušas nesamērīgi lielos metienos un romāns Aija pārlieku popularizēts.[33]

Sevišķi asi nacionālistiskās izpausmes apkaroja Arvīds Grigulis, kurš RS, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta un P. Stučkas Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes kopīgajā sēdē 1960.17.III, apspriežot topošās Literatūras vēstures sestā sējuma maketu, uzsvēris: „vajag revidēt visu, kas rakstīts par okupācijas laika literatūru un emigrantu literatūru. Jābūt daudz asākam un kaujinieciskākam pamatnostādījumam. Viss, ko dara emigranti, naidīgs mūsu valstij. [..] Jāprecizē, kas notika ar latviešu literatūru okupācijas laikā, jāuzraksta, kas klusēja, gaidot padomju varu, kas klusēja nogaidot un kas kalpoja okupācijas varai, ieskaitot arī 'neitrālo' literatūru.”[34] Būtībā visu laiku tika atgādināts: nedrīkst pieļaut situāciju, ka pirmspadomju laika autorus izceltu vairāk nekā padomju laika autorus.

Iepriekšminētais spilgti raksturo RS valdes viedokli minētajos jautājumos nevis kā suverēnu, bet konformistisku komunistiskajai partijai. Patiesībā līdz pat 60. gadu nogalei, kad RS nomainījās valdes sastāvs un jautājums par pirmspadomju literāro mantojumu atkal kļuva aktuāls, RS valdē nacionālo īpatnību jautājums tika noklusēts, bet kopš 1959. gada jūlija sēdēs arvien vairāk uzsvērta savlaicīga buržuāziskā nacionālisma nīdēšana.

 

Atkušņa perioda ideoloģiski diskutablākie literārie darbi – RS valdes kritikas objekti

50. gadu atkušņa atmosfēra tābrīža literārajā procesā radīja izmaiņas, ko tēlaini atainojis Zigmunds Skujiņš: „Likās, pārslaņģētā vagonā būtu atgrūsta griestu lūka; sadusējušo smaceni caurstrāvoja svaigas vēsmas, vispārējo īgnumu un pirmsģīboņa nervozitāti nomainīja atvieglota sarosīšanās.”[35] Ņ. Hruščova runas PSKP XX kongresā iedrošināja radošo inteliģenci ticēt, ka pavēries ceļš lielākai radošai un intelektuālai brīvībai bez partijas birokrātiskās iejaukšanās.

Tajā laikā latviešu literatūrā ienāca jauna paaudze, kas, kā norādījis literatūrzinātnieks Raimonds Briedis, sākotnēji neatšķīrās no iepriekšējām, bet būtiski atšķīrās ar to, ka mēģināja sludināt vispārcilvēciskus ideālus šķiriski ierobežoto un abstrakto ideālu vietā, tiecoties analizēt sociālās parādības, mēģinot atjaunot cilvēcību un cilvēka pašcieņu, personības atbildību sabiedrības priekšā.[36] Lai gan 1956. gada otrajā pusē un 1957. gadā tapušos darbus par revolucionāriem nenosaukt, tie tomēr liecina par pārmaiņu esamību literatūrā.[37] Iedrošinājumu jaunā rakstnieku paaudze guva no krievu dzejnieku Jevgēņija Jevtušenko, Andreja Vozņesenska, Roberta Roždestvenska, Vladimira Dudinceva u. c. darbiem. Īpaša loma tolaik bija žurnālam Новый мир (redaktors Aleksandrs Tvardovskis), kur tika iespiestas liberālas publikācijas, un tieši šajā žurnālā parādījās arī Iļjas Ērenburga (Илья Эренбург) romāns Atkusnis (Oттепель).[38] Latviešu rakstnieki tomēr bija daudz piesardzīgāki nekā krievu kolēģi, jo uzbrukumu sociālistiskajam reālismam varēja iztulkot arī kā uzbrukumu partijai un vēršanos pret padomju varu, kā tas notika Polijā un Ungārijā.[39]

Arī RS valdes oficiālais viedoklis pēc PSKP XX kongresa bija pietiekami liberāls. Tika uzsvērts, ka PSRS literatūras sliktā stāvokļa galvenais cēlonis bijusi Staļina personības kulta ietekme. 1956.29.V RS partijas pirmorganizācijas sēdē J. Niedre sacīja: „personības kulta ietekme izpaužas tādējādi, ka viens otrs rakstnieks vēl arvien cenšas izvairīties no asu, sasāpējušu īstenības problēmu risināšanas – īsti nezina, par ko drīkst rakstīt, par ko nedrīkst un kā rakstīt.”[40] Tāpēc daļa rakstnieku pēc partijas XX kongresa bija „ideoloģiski apmulsuši”,[41] kas akcentēts arī RS partijas pirmorganizācijas biroja sēdē. Šajā sēdē nolēma ķerties pie pasākumiem, kuri pilnīgi izbeigtu personības kulta kaitīgo ietekmi, kas izraisījusi zināmu nedrošību un shematismu, kā arī atturējusi no dzīves un parādību drosmīgākas analīzes.[42] Tā paša gada 20. septembrī RS sekretariāta sēdē valdes sekretārs F. Rūmnieks ieteica rakstniekiem labot iepriekš paustos nepareizos uzskatus literatūrā un atzīmēja arī Ždanova 1946. gada runu negatīvos aspektus.[43] Tas faktiski ierosināja rakstniekus relatīvai radošai brīvībai, kas literatūrā ienesa jaunu tematiku.

Tomēr drīz vien, 1957. gada sākumā, atklājās, ka atsevišķi rakstnieki pārpratuši personības kulta kritikas būtību un kļūdījušies daudzos jautājumos, turklāt literatūrā joprojām stingri jāturas pie partijas principiem. 1957. gadā jūnija beigās notika PSKP CK plēnums par antipartejiskās grupas nosodīšanu, un to 11. jūlija sēdē atbalstīja arī RS valde.[44] Šajā plēnumā Hruščovs kritizēja padomju rakstniekus, kuri savos darbos pūloties mazināt partijas ietekmi. Pēc šī plēnuma laikrakstos Коммунист un Правда publicēti raksti, kas akcentē stingro partijas vadošo lomu kultūrpolitikā. Gada otrajā pusē tika izdots Ņ. Hruščova runu apkopojums Par literatūras un mākslas ciešām saitēm ar tautas dzīvi.[45] Partijas politikas pamatlīnijas literatūras un mākslas jomā atkārtoti formulēja arī (1958.28.V) PSKP CK lēmumā „Par kļūdu labošanu operu Lielā draudzība, Bogdans Hmeļnickis un No visas sirds novērtējumā”, kur faktiski pateikts, ka pamatnostādnes literatūrā un mākslā nemainās.[46]

Apskatāmajā periodā kritika par atraušanos no partejiskuma un padomju ideoloģijas adresēta vairākiem autoriem ne tikai par literāriem darbiem, bet arī publikācijām presē, piemēram, D. Zigmontei par stāstu „Zelta putekļi” u.c. Visus aplūkot nav iespējams, tāpēc uzmanība pievērsta tiem literārajiem darbiem, kuri vairākkārt apspriesti RS valdes un partijas pirmorganizācijas sēdēs, kā arī RS IV kongresā.

1957. gadā RS valdes un kritikas uzmanības centrā izvirzījās Z. Skujiņa darbi, kuros konstatēta atkāpšanās no sociālistiskā reālisma kanona. Viens no tiem ir stāsts „Traģēdija”, publicēts 1956. gadā žurnāla Padomju Latvijas Sieviete 10. numurā.[47] Z. Skujiņš stāstā pievērsies dzīvokļu trūkuma problēmai, kas kļūst par cēloni divu jauniešu mīlestības bojāejai. Beigās nelaimīgi ir abi – stāsta varone Guna apprecas ar citu, bet viņas iemīļotais Benedikts, krādams naudu, saslimst ar diloni. Lai arī šo stāstu nevar vērtēt, kā māk­slinieciski izstrādātu un novatorisku, turklāt tas ir viens no pirmajiem Skujiņa darbiem, – būtiski, ka rakstnieks stāstā kritiski skatījis laikmeta sociālās problēmas un atļāvies sagraut ilūzijas par sociālistiskā reālisma pozitīvo varoni un parādību atainojumu: „Un jūs, grēka gabali, tiešām domājat, ka mūsu dienās vairs nav iespējama traģēdija? Ak svētā vientiesība! Paskatieties taču apkārt vaļējām acīm! Labāk jau tad atzīsim patiesību, ka literatūru grib iztaisīt par proves stabiņu, pie kura ikvienam jāņem mērs saviem tikumiem. Bet, ja kādam gadās traģēdija, tad no tā nekāds pozitīvais varonis vairs lāgā neiznāk...”[48] – tā Z. Skujiņu stāstā lasītāju ievada stāsta protagonists.

Stāstu kritizēja par atraušanos no sociālistiskā darba tēmas un negatīvu parādību atainojumu, izpelnoties gan kritiķu, gan RS valdes locekļu aizrādījumus; vēlāk autors aso kritiku skaidroja kā neapšaubāmi saistītu ar tālaika notikumiem Ungārijā.[49] Neilgi pēc stāsta publicēšanas žurnālā Ā. Talcis 1957.18.I bija paguvis informēt PSRS RS valdes pirmo sekretāru Alekseju Surkovu par latviešu padomju literatūras attīstību pēc partijas XX kongresa (vēstulei pievienots Ā. Talča referāts krievu valodā).[50] Vēstulē paustas bažas par parādībām latviešu literatūrā, kur sākusi dominēt sīka un smalka īstenības attēlošana, arī negatīvu problēmu atveide: „pēdējā laikā jūtama tieksme rakstīt par slaistiem, dīkdieņiem, pagrimušiem ļaudīm. Šādas parādības vērojamas vairāku jauno autoru daiļradē, kuru pamatā sadzīves tēmas – dzeršana, laulāto neuzticība, utt., neejot tālāk par kailu faktu konstatāciju. Pēc tāda principa veidots arī Zigmunda Skujiņa stāsts 'Traģēdija'.”[51] Arī vēlāk Talcis nav rimies, – mēģinājis problēmu risināt partijas vadības līmenī: „Rakstnieki iedomājušies, ka nu pienākuši tādi „brīvestības laiki”, ka var rakstīt visu, kas tik ienāk prātā. Tas ir taisni traki, kā pēdējā laikā sākuši rakstīt jaunie.”[52] RS valdes locekļi turpināja stāstu apspriest 1957.19.III RS partijas pirmorganizācijas atklātajā sapulcē; Ž. Grīva uzsvēris, ka Z. Skujiņa stāsts neapšaubāmi ir māksliniecisks, bet, galvenais, idejiski vājš: „Jāceļ trauksme, lai izravētu nezāles un apkarotu bezidejiskumu.”[53] Z. Skujiņa atmiņās pausta izbrīna, ka stāstu „Traģēdija” kritizējusi arī M. Ķempe, ar kuru pirms tam bijušas labas attiecības: „Nesapratu vienīgi, kāpēc Mirdzai Ķempei bija ievajadzējies uzrak­stīt vēstuli savā un Žaņa Grīvas vārdā, ko viņa aizmuguriski dēvēja par viltīgo Tartifu un Loijolas paraugskolnieku.”[54]

Vēl viens Z. Skujiņa darbs – novele „Vienas nakts hronika”, publicēta žurnāla Karogs 1957. gada 9. numurā (grāmatā rediģētā veidā tikai 1963. gadā, 1976. gadā stāsts piedzīvoja trešo redakciju), 1957. gada otrajā pusē vairākkārt saņēma kritiku RS valdes sēdēs, lai gan autors izteicies, ka nav pamata šo noveli saistīt ar apzinātu iekļaušanos atkušņa uzplūdos.[55] Tomēr tieši šī Z. Skujiņa novele ir viens no pirmajiem darbiem, kas izraisīja plašu diskusiju 1957.-1958. gada periodikā un sabiedrībā,[56] jo sevišķi laikrakstā Literatūra un Māksla, kur Regīna Lasenberga [Ezera] dedzīgi pārmeta Skujiņam „partijiskuma trūkumu” un „nepareizu idejiskumu”,[57] savukārt rakstnieks Ēvalds Vilks centās viņai oponēt. R. Briedis uzskata, ka šīs diskusijas atklāj 50. gadu otrajā pusē pastāvošās divas atšķirīgas attieksmes pret literatūru un mākslu. Viena – oficiāla un valdošā – atzīst, ka literatūra ir neatņemama partijas ideoloģiskā darba sastāvdaļa, otra – galvenais kritērijs ir attēloto raksturu patiesīgums.[58]

Arī RS IV kongresā 1958. gada septembrī, debatēs par Z. Skujiņa darbiem starp RS valdes locekļiem un biedriem iezīmējās divas pretējas nostājas. Piemēram, valdes loceklis Vizbulis Bērce[59] un krievu dzejnieks Vladimirs Alatircevs pret Z. Skujiņa stāstu „Traģēdija” vērsušies diezgan ciniski, vulgarizējot – „jaunatne izlaidusies, ja nav kafija ar krējumu un bulciņa – tā jau ir traģēdija”.[60] Taču RS valde, konkrēti pirmais sekretārs V. Lukss, Z. Skujiņa gadījumā un destaļinizācijas procesu ietekmē akceptēja otru kritēriju un RS IV kongresā 1958.25.IX izteicās, ka Z. Skujiņa novele „Vienas nakts hronika” nav sevišķi kritizējama.[61]

Z. Skujiņam adresēto kritiku noraidīja arī LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs un RS valdes loceklis Vilis Lācis, kas, šķiet, pirmoreiz strikti nostājās pret varas prasībām: „Kurš gan no mums nezina, ka dzīvokļa jautājums pagaidām ir viena no visgrūtākajām problēmām mūsu dzīvē? [..] Kamēr sabiedrībā ir tādas negatīvas parādības, par tām ir jāraksta, visas sabiedrības priekšā jāatmasko, jānosoda.”[62] V. Lācis arī uzsvēris, ka bez konflikta nevar būt literāra darba un ka mēģinājumi ieviest bezkonflikta teoriju rakstniecības praksē ir beigušies neveiksmīgi, un no šīs teorijas ir jāatsakās.

Gūtais atbalsts no tik ietekmīgiem RS valdes pārstāvjiem kā V. Lācis un V. Lukss, arī citiem biedriem gan glāba rakstnieku no iespējamām represijām, gan ievirzīja viņu partijai tīkamāku darbu radīšanā, turpmāk rakstot par pozitīvo un vēlamo; 1961. gadā LPSR prēmiju ieguva romāns Kolumba mazdēli, 1964. gadā – romāns Fornarina. Rodas iespaids, ka Z. Skujiņam adresētā kritika nav viņu īpaši aizskārusi. Savus pirmos romānus viņš nevērtē kā īpaši izstrādātus, tomēr nav iespējams uzzināt, kāpēc un kā ietekmē šie ideoloģiju apliecinošie darbi radušies. Autors paudis: „Laikmets nedeva rakstniekam iespēju uzrakstīt visu, ko viņš domā. Bet laikmets jau deva iespēju nerakstīt to, ko nedomā.”[63] Paradoksāli, ka romānā „Kolumba mazdēli” Z. Skujiņš apvērsis jau stāstā „Traģēdija” ieskicēto situāciju – jaunieši, kuriem trūkst dzīvesvietas, tikai pretēji stāstam – romānā tie turpina dzīvot šaurībā, nezaudējot dzīvesprieku par saulaino dzīvi Padomju Latvijā. Dzejniece L. Brīdaka atceras, ka Z. Skujiņš bijis pietiekami gudrs un diplomātisks un nekad nav izteicies pretpadomiski.[64] Savukārt M. Čaklais minētā romāna sakarā atceras, ka autors viņam grāmatas eksemplārā ierakstījis: „Dažreiz panākumi atsver kvalitāti. Tāda ir dzīve.”[65]

Vēl viens rakstnieks, kurš vairākkārt apspriests 1957.-1958. gada sēdēs, ir jaunais autors Visvaldis Lāms ar pseidonīmu Eglons[66]. Viņa garstāstu (romānu) „Baltā ūdensroze. Grāmatveža Kitnera liriskas piezīmes”, kas publicēts 1958. gadā žurnālā Zvaigzne no 8. līdz 13. numuram, nokritizēja. Darbu grāmatā izdeva 1973. gadā, bet bez cenzūras labojumiem un autora jaunā redakcijā – 1992. gadā (kritiķis Rimands Ceplis publikācijā „Eglona stilīgo biogrāfijas. Par citu ticamību” žurnālā Karogs apšauba, vai 1992. gadā publicētais garstāsts ir darba pirmvariants[67]). Romāna Kāvu blāzmā divas daļas publicētas žurnālā Karogs 1958. gadā no 7. līdz 11. numuram, trešā daļa – kopā ar pārstrādātu pirmo un otro daļu publicēta tikai 1989. gadā.

Faktiski V. Lāms ideoloģizētās kritikas uzmanības centrā nonāca RS IV kongresā, tomēr RS valdes kritika nebija sevišķi skarba. Pirms tam RS protokolos V. Lāma vārds praktiski nav minēts. RS IV kongresā 1958. gada 25. septembrī V. Lukss savā referātā uzsvēris, ka abi V. Lāma darbi izraisa pamatotus iebildumus, jo romānā Baltā ūdensroze attēloti mūsu dzīvei sveši cilvēki un dīvaina filozofija, kas pēc savas formas ir ciniska, pēc satura – apšaubāma, turklāt autors atbalsta ieslīgšanu mietpilsoniskās izjūtās.[68] Tomēr, iepazīstoties ar RS biedru valdes un partijas pirmorganizācijas sēžu protokolos izteiktajiem komentāriem par V. Lāma romāniem, nav īsti saprotama kritikas būtība, jo izteiktie viedokļi ir pārlieku frāžaini un neskaidri, it kā baidoties publiski diskutēt un analizēt to saturu – leģionāru tēmu romānā Kāvu blāzmā un mākslinieciskos paņēmienus (modernisma estētiku) romānā Baltā ūdensroze. Turpmāk valdes sēdēs, līdz 1959. gada vidum, valda viedoklis – ar vērtējumiem nevajag pārsteigties, kamēr nav pabeigts romāns Kāvu blāzma[69], un ka ideoloģiskās kļūdas rakstnieka daiļradē radušās sasteigtības dēļ.[70] Tomēr J. Vanags norādījis uz neskaidru autora pozīciju.[71] Iespējams, ideoloģizētā kritika pret V. Lāmu būtu pierimusi, ja nebūtu noticis minētais LKP CK 1959. gada jūlija nacionālkomunistu sagrāves plēnums. Arī V. Lāma gadījumā (leģionāru tēma), tāpat kā represēto rakstnieku un literārā mantojuma sakarā, valde baidījusies no iespējamām sankcijām, tāpēc partijas pirmorganizācijas jūlija sēdē V. Lāmam adresēta jau daudz skarbāka kritika – viņa apziņā esot buržuāziskās ideoloģijas paliekas[72], 1959.24.IX sēdē A. Grigulis konstatēja: „Eglonam kā prozaiķim vēl jāaug. Eglonam raksturīgi haotiski virpuļojumi.”[73] Būtībā tas nozīmē sekojošo: kamēr autors neuzrakstīs partijiski un idejiski atbilstošu darbu (kā Z. Skujiņa Kolumba mazdēli), tikmēr viņa daiļrade tiks novirzīta uz perifēriju. Tomēr nevar apgalvot, ka valdes viedoklis būtu vienbalsīgs. V. Lāmu aizstāvēja kritiķis V. Meļinovskis, noraidot pārmetumus par idejiskām kļūdām jaunākajos V. Lāma darbos un uzsverot, ka pieļautajiem trūkumiem ir mākslinieciskas dabas raksturs.[74] Drosmīgs bijis rakstnieces Cecīlijas Dineres viedoklis: „Domāju, ja Eglons būtu uzrakstījis romānu par labu partorgu un sliktu kolhoza priekšsēdētāju, neviens viņam nekā nepārmestu. Viņa vaina, ka viņš atgājis no šablona.”[75] Pret V. Lāmu vērsto kritiku un viņa romānu recenzēšanu LPSR preses izdevumos, kas turpinājās līdz 1961. gadam, aprakstījis literatūrzinātnieks Harijs Hiršs romāna Kāvu blāzmā 1989. gada izdevuma pēcvārdā.[76]

Partijas oficiālais viedoklis, ko 1959.27.III partijas pirmorganizācijas sēdē pauda LKP CK sekretārs Vilis Krūmiņš, gan par Z. Skujiņu, gan V. Lāmu ir šāds: „Mietpilsoniska bacilīša pazīmīte jaunajos drusku ir.”[77] Tādējādi var pievienoties R. Briedim, kurš secinājis, ka oficiālās kritikas reakcija vērsta ne vien pret jauno autoru rakstīšanas veidu, bet arī pret pašiem autoriem. Šī pretreakcija un sasparošanās uzsāka jaunu posmu 50./60. gadu mijas literatūrā, kad pastiprinājās ideoloģiskā uzraudzība un administratīvā iejaukšanās rakstnieku daiļrades procesā, kas gadu gaitā mainīja metodes un aktivitātes formas, pieskaņojoties partijas ideoloģijai un politikai. Šī nostāja veicināja rakstnieku diferencēšanos.[78] Pastiprinātā kritika un ideoloģiskā uzraudzība sašaurināja prozas attīstības iespējas. Sabiedrībā sasāpējušus jautājumus ar mākslinieciskiem izteiksmes līdzekļiem bija vieglāk izteikt dzejā, tāpēc turpmākajās desmitgadēs tā izvirzījās priekšā prozai.[79] Rakstnieks Z. Skujiņš atzina, ka 1956.-1958. gada literārās diskusijas bija pirmā plašākā sabiedrības sacelšanās pret ideoloģisko diktātu. Tas bija solis patiesības virzienā, kas, neskatoties uz atkušņa straujo beigšanos un nacionālkomunistu sagrāvi, sagatavoja turpmāko literātu paaudzi: „Vecajai, sausajai kūlai cauri izauga jaudīgs zelmenis.”[80]

Lai gan LKP oficiālajā kultūrpolitikā ar A. Pelšes uzsāktajām antinacionālisma kampaņām pieauga dogmatisms – „noskaņojums jaunatnē un inteliģencē tapa arvien pavasarīgāks” – tā to atminas dzejnieks Māris Čaklais.[81] Daļai jauno rakstnieku paaudzes, kas ienāca literatūrā 50. gadu nogalē un 60. gadu sākumā, pasaules uzskats bija formējies destaļinizācijas liberālo procesu ietekmē, un pat LKP CK antinacionālās kampaņas nespēja mazināt viņu vēlmi pēc reformām un demokrātiskām vērtībām. Taču pastāvošo (sociālisma) iekārtu viņi nenoliedza, toties saskatīja tās trūkumus un pretrunas.[82] „Tie ir cilvēki, kuri uzstājas par iedomāta sociālisma iedomātu ideālu tīrību, ar Ļeņinu sit Staļinu, runā par ļeņinisko normu atjaunošanu, cenšas reformēt sistēmu, vārdu sakot, nodarbojas ar to pašu, ko vēlāk Čehoslovākijā mēģināja darīt tie, kuri gribēja veidot „sociālismu ar cilvēcisku seju” – tā M. Čaklais par O. Vācieti un jauno dzejnieku paaudzi.[83] 50. un 60. gadu paaudzes inteliģence cerēja reformēt sistēmu no iekšienes, tomēr viņi, kā norādīja D. Bleiere, vairs nav pielīdzināmi nacionālkomunistiem.[84] Faktiski kopš 60. gadu sākuma aizvien vairāk atklājās, ka paralēli pastāvēja divi kultūras diskursi.[85]

Turpinājums JG290

 

Filoloģijas maģistre Madara Eversone ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LFMI) zinātniskā asistente, kuras pētnieciskās intereses saistītas ar padomju posma literatūras, literatūrpolitikas un literārā procesa izpēti un arhīvpētniecību. Raksta pamatā ir LU Humanitāro zinātņu fakultātē aizstāvētais (2015.VI) maģistra darbs Latvijas Padomju rakstnieku savienības valdes ietekme uz literāro procesu (1956-1969), par ko pērn piešķirta Kārļa Dziļlejas fonda prēmija. Uz nākamo gadu doktorande Madara Eversone saņēmusi Vītolu Fonda ietvaros Astrīdes Ivaskas Piemiņas stipendiju.

 

 

 

---

[1] LVA, 473. f., 1. apr., 134. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1956.24.I- 1956.20.XII), 15. lp.

 

[2] LVA, 473. f., 1. apr., 145. l. (Sarakste ar LKP CK, Augstāko Padomi par mākslas un literatūras jautājumiem, izdevniecības organizēšanu, tulkotāju sekcijas darbu, rakstnieka E. Birznieka-Upīša apbalvošanu u.c. 1956.26.I- 1956.19.XII), 138. lp.

 

[3] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l. (Протоколы заседания бюро, партсобраний и планы работы. 1955.01.XI-1957.24.IX), 130. lp.

 

[4] LVA, 473. f., 1. apr., 150. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1957.14.II-1957.26.XI), 1. lp.

 

[5] Turpat, 1. lp.

 

[6] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l., 130. lp.

 

[7] Turpat, 141. lp.

 

[8] Turpat, 143. lp.

 

[9] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 11. l. (Протоколы заседания бюро, партсобраний и планы работы 1957.25.X-1960.30.IX), 173. lp.

 

[10] Turpat, 255. lp.

 

[11] LVA, 473. f., 1. apr., 272. l. (LKP CK, LĻKJS un LPSR Augstākās Padomes Prezidija lēmumi, rīkojumi un sarakste par rakstnieku apbalvošanu, jubileju atzīmēšanu, sarīkojumiem u.c. jautājumos 1964. g.), 30. lp.

 

[12] LVA, 473. f., 1. apr., 285. l. (Latvijas Padomju rakstnieku 5. kongresa materiāli, I sēj. 1965.XII), 87. lp.

 

[13] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem. Rīga: Preses nams, 1992, 158. lpp.

 

[14] Saruna ar literatūrvēsturnieku Ilgoni Bērsonu 2015.25.V

 

[15] Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 361. lpp.

 

[16] LVA, 473. f., 1. apr., 135. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1956.05.I-1956.27.XII), 110. lpp.

 

[17] Strods H. PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990. Rīga: Jumava, 2010, 217. lpp.

 

[18] LVA, 473. f., 1. apr., 135. l., 111.-113. lpp.

 

[19] Turpat, 114. lpp.

 

[20] Turpat

 

[21] Turpat

 

[22] Briedis R. Laikmeta konturējums. Latviešu literatūras vēsture. 3. sēj. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001, 45. lpp.

 

[23] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 11. l., 9. lp.

 

[24] Turpat, 59. lp.

 

[25] Turpat, 92. lp.

 

[26] Bleiere D. u.c. Latvijas vēsture 20. gadsimts, 366. lpp.

 

[27] Turpat, 365. lpp.

 

[28] LVA, PA-7263. f., 1.apr., 11. l., 179. lp.

 

[29] Bleiere D. u.c. Latvijas vēsture 20. gadsimts, 366. lpp.

 

[30] LVA, PA-7263. f., 1.apr., 11. l., 173. lp.

 

[31] Turpat, 174. lp.

 

[32] LVA, 473. f., 1. apr., 192. l. (Sarakste ar LKP CK par literāro darbu publicēšanu presē, to kritiku, goda nosaukumu piešķiršanu rakstniekiem, latviešu literatūras nedēļas organizēšanu Baltkrievijā u.c. 1959.12.I-1959.16.XI), 30. lp.

 

[33] Turpat, 30. lp.

 

[34] LVA, 473. f., 1.apr., 199. l. (LPSR Rakstnieku savienības valdes sēžu protokoli 1960.04.II-1960.27.X), 25. lp.

 

[35] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 130. lpp.

 

[36] Briedis R. Laikmeta konturējums. No: Latviešu literatūras vēsture. 3. sēj., 48. lpp.

 

[37] Ekmanis R. Latvian literature under Soviets: 1945-1975. Belmont (MA), Nordland, 1978, p. 223

 

[38] Соколов К.Б. Художественная культура и власть в постсталинской России: союз и борьба (1953-1985 гг.). Санкт-Петербург: Нестор, 2007, c. 151.

 

[39] Ekmanis R. Latvian literature under Soviets: 1945-1975, p. 196

 

[40] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l., 50. lp.

 

[41] Ekmanis R. Latvian literature under Soviets: 1945-1975, p. 196.

 

[42] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l., 52. lp.

 

[43] LVA, 473. f., 1. apr., 135. l.,117. lp.

 

[44] LVA, 473. f., 1. apr., 150. l., 7. lpp.

 

[45] Соколов К.Б. Художественная культура и власть в постсталинской России: союз и борьба (1953-1985 гг.), c. 179.

 

[46] Hruščovs Ņ. Par literatūras un mākslas ciešām saitēm ar tautas dzīvi. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957.

 

[47] Bleiere D. Kultūrpolitika Latvijā 1953.-1958. gadā. Vēsturnieks prof. Dr. phil., LZA ārzemju loceklis Andrievs Ezergailis. Biobibliogrāfija, darbabiedru veltījumi 70 gadu jubilejā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000, 129. lpp.

 

[48] Skujiņš Z. Traģēdija. Stāsts. Padomju Latvijas Sieviete, Nr. 10, 1956, 11.-12. lpp.

 

[49] Turpat, 11. lpp.

 

[50] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 131. lpp.

 

[51] LVA, 473. f., 1. apr., 161. l., 2.-9. lp.

 

[52] Turpat, 2.-9. lp.

 

[53] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l., 144. lp.

 

[54] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 10. l., 144. lp.

 

[55] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 135. lpp.

 

[56] Skujiņš Z. Laikabiedri. Trīs naktis un piecas dienas. Izšķirošie mirkļi. Raksti. 2. sēj., Rīga: Mansards, 2005, 26. lpp.

 

[57] Briedis. Teksta cenzūras īsais kurss. Rīga, LU LFMI, 2010, 133. lpp.

 

[58] Lasenberga R. Kad trūkst partejiskas nostājas. Literatūra un Māksla, Nr. 1, 1958 (1958.01.IV), 2. lpp.

 

[59] Briedis. Teksta cenzūras īsais kurss. Rīga, LU LFMI, 2010, 133. lpp.

 

[60] LVA, 473. f., 1. apr., 166. l. (Latvijas Padomju rakstnieku IV kongresa materiāli (debates) 1958.27.IX), 62. lp.

 

[61] LVA, 473. f., 1. apr., 165. l. (Latvijas Padomju rakstnieku IV kongresa materiāli (debates) 1958.26.IX), 58. lp.

 

[62] LVA, 473. f., 1.apr., 164. l., 50. lp.

 

[63] LVA, 473. f., 1.apr., 164. l., 103.-104. lp.

 

[64] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 1992, 141. lpp.

 

[65] Saruna ar L. Brīdaku 2015.18.V

 

[66] Čaklais M. Laiks iegravē sejas, 68. lpp.

 

[67] Publicējies ar pseidonīmu Visvaldis Eglons līdz 1968. gadam, ar šo vārdu arī RS dokumentos.

 

[68] Ceplis R. Eglona stilīgo biogrāfijas. Par citu ticamību. Karogs, Nr. 2, 2006, 119.-126. lpp.

 

[69] LVA, 473. f., 1. apr., 164. l., 54. lp.

 

[70] LVA, 473. f., 1. apr., 169. l., 15. lp.

 

[71] LVA, 473. f., 1. apr., 182. l. (LPSR Rakstnieku savienības sekretariāta sēžu protokoli 1959.08.I-1959.24.XII), 17. lp.

 

[72] LVA, 473. f., 1. apr., 182. l., 18. lp.

 

[73] LVA, PA-7263. f., 1. apr., 11. l., 177. lp.

 

[74] LVA, 473. f., 1. apr., 183. l., 9. lp.

 

[75] LVA, 473. f., 1. apr., 183. l., 9. lp.

 

[76] Turpat, 10. lp.

 

[77] Hiršs H. Ilgi gaidīts romāns. Pēcvārds. Lāms V. Kāvu blāzmā. Rīga: Liesma, 1989, 461.-479. lpp.

 

[78]78 LVA, PA-7263. f., 1. apr., 11. l., 138. lp.

 

[79] Briedis R. Proza 50.-70. gadi. No: Latviešu literatūras vēsture. 3. sēj., 62. lpp.

 

[80] Turpat, 67. lpp.

 

[81] Skujiņš Z. Sarunas ar jāņtārpiņiem, 139. lpp.

 

[82] Čaklais M. Laiks iegravē sejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2000, 42. lpp.

 

[83] Соколов К.Б. Художественная культура и власть в постсталинской России: союз и борьба (1953-1985 гг.), c. 86.

 

[84] Čaklais M. Laiks iegravē sejas, 43. lpp.

 

[85] Bleiere D. Eiropa ārpus Eiropas...Dzīve Latvijas PSR, 2012, 67. lpp.