Vladis Spāre
Nelaimes putns
Stāsts no cikla Vecrīgā aizmirstas sarunas
Vērmanes parkā Leons ielavījās, kaut arī pēc tā nebija nekādas vajadzības, pa plaši atvērtajiem metāla vārtiņiem un neviļus apstājās pie saldējuma pārdevējas saulessarga, pie kura ar saspringtu skatienu plaukstā pārskaitīja centus jauna māmiņa, kurai blakus dīdījās divas bižainas meitenītēs, raustīdamas māti aiz brunčiem un stiepdamas rokas augšup pēc saldējuma.
Norijis mutē saskrējušās siekalas, Leons uz mirkli aizmiedza acis un tad sparīgi devās taisnā ceļā uz nolupušo koka estrādi, kas kā milzīgs zemē ierakts ziepju trauks rēgojās starp vecajiem parka kokiem, kuru šķidrajā pavēnī, iekārtojušies uz koka soliem, sirmi vīri spēlēja šahu uz sīknaudu, nelikdamies ne zinis par kādas reliģiskas organizācijas sprediķotāju, kas no dēļu skatuves, tērpies melnās biksēs, baltā kreklā, ar melnu, izbalējušos kaklasaiti uz resnā vēdera un nesalasāmu konferences birku pie krūtīm, nosvīdis karstajā saulē, kaut ko runāja par Dievu pļerkstošā un brīžam žēli gaudojošā mikrofonā; viņā klausījās nenosakāma vecuma kundzītes, kas sakņupušas kvernēja garo solu pirmajās rindās iepretī milzīgajiem skaļruņiem ar rātni klēpī uz rokassomiņām un iepirkumu kulēm sakrustotām rokām, to mezglotie pirksti ik pa brīdim sakustētājās, kad teicējs ieturēja pauzi, lai pēc mirkļa atkal sastingtu svētā uzmanībā, kad runātājs atsāka sprediķi.
Saklausījis šaha kauliņu mīkstos piesitienus un pulksteņu klakšķus, Leons pielika soli un laidās gandrīz teciņus, taču, tuvojoties spēlētājiem, palēnināja gaitu un pienāca klāt izlaidīgā dīkdieņa solī ar kabatās sabāztām rokām un izklaidīgu sejas izteiksmi.
– Kur tad tu šodien tāds uzcirties? – Haraldonkuls, bijušais ūdenslīdējs un glābējs, kurš mēdza biedēt savus pretiniekus ar stāstiem par uzblīdušiem slīkoņiem, atrāvis skatienu no galdiņa, uzmeta acis Leona melnajam uzvalkam, kas karājās uz viņa kā izlikts žāvēties saulē pie humpalu bodes bez bailēm, ka to kāds nozags.
– Vakar bija bēres. – Leons izvilka rokas no kabatām.
– Kas tad tev tā nomira? – Haraldonkuls, strauji paliecies uz priekšu, izdarīja gājienu ar torni, piesakot šahu, un uzsita ar trim pirkstiem pa pulksteņa pogu.
– Trusītis, – atbildēja Leons, un, pamanījis neizpratni skatienos, piebilda: – Dekoratīvais trusītis.
– Varbūt noslīka? – paņirgājās Haraldonkuls.
– Nē, tikai nomira! – Leons sapūtās.
– Šim nomira trusītis… – otrs spēlētājs, kura pozīciju Leons mirklī novērtēja kā bezcerīgu, ar mokošu sejas izteiksmi izdvesa, te stiepdams roku pēc dāmas, te atkal to nervozi atraudams.
– Jā, nabadziņš, – viņam dedzīgi piebalsoja Leons. – Ļoti žēl…
– Ar tevi tāpat neviens te nespēlēs. – Haraldonkuls, tuvējās uzvaras gaidās lielmanīgi atlaidies ar muguru pret sola atzveltni, nošūpoja uz Leona pusi padilušu kurpes purngalu.
– Varbūt tomēr kāds uzspēlēs. – Leons cerīgi paskatījās uz šahistiem pie citiem galdiņiem, taču neviens, pat tie, kas tikai drūzmējās ap spēlētājiem, pīpēja un, sakrustojuši rokas uz krūtīm, vēroja kā kolēģi bīda figūras, nepievērsa viņam uzmanību.
– Neviens jau negrib justies kā bankomāts, – noburkšķēja bezcerīgās pozīcijas īpašnieks, nervozi braucīdams saraino zodu ar plaukstu, bet Haraldonkuls uzkrītoši skaļi iesmējās un rupji aizrādīja Leonam:
– Tikai nedomā te atkal teikt priekšā! Strūklakā noslīcināšu!
Leons apvainojies pagāja malā, apsēdās uz soliņa blakus skatuvei un pavirši klausījās sprediķi, vienlaikus vērojot, kā laukuma viņā pusē viegls vējš dzenā pirmās nobirušās dzeltenās lapas un abas mazās meitenītes uz sola, šūpodamas saulē svītrainās getrās tērptās kājeles, kāri notiesā saldējumu, bet viņu māte, saraukusi pieri, aizņemti bakstās ar pirkstiem viedtālrunī.
– Dievs var visu! – Sprediķotājs ar grūtībām izdabūja, norīstījies apklusa un sāka aizvilkdamies klepot, ar plaukstu piesedzot mikrofonu.
Leons ātri piecēlās un, zemu noliecies, uz pirkstgaliem pielavījās pie rampas.
– Vai jūs nevarētu palūgt Dievu, lai viņš atsūta Jonatānu? – viņš klusi un pieklājīgi pajautāja teicējam. – Man ļoti vajag…
– Dieva dēļ, netraucējiet! – slaucīdams asaras kabatas lakatā, nosēca sprediķotājs, ar trīcošu roku izvilka no kabatas aerosolu, iepūta šņācošu mākoni sev rīklē un žagodamies atkāpās kopā ar mikrofona metāla statīvu tālāk no Leona, lai ar jaunu sparu turpinātu sprediķi.
– Piedodiet. – Leons pazemīgi aizslīdēja prom, kundzīšu neapmierināto skatienu pavadīts, un rātni atsēdās savā vietā uz soliņa. Ap viņa kājām novirpuļoja dažas kritušas lapas, piešķirot tikko manāmas rudenīgas skumjas siltajai dienai. Leons zināja, ka Jonatānam šajos datumos maksā pensiju, un vecais vīrs nekad neatteicās spēlēt ar viņu, tad kāpēc lai Dievs viņu neatsūtītu tagad? Viņš ieskatījās pulkstenī un sāka savā nodabā burties:
– Pēc trim minūtēm atnāks Jonatāns. Jeb arī neatnāks. Atnāks, neatnāks, atnāks, neatnāks…
Tikai pēc ilgāka laika, kad koku ēnas jau bija pastiepušās garākas un sprediķotājs, beidzis uzstāšanos un mocīdamies ar astmas uzplūdiem, cēla ratiņos milzīgos skaļruņus, cauri parkam pieklibodams, taču spridzīgā gaitā tuvojās vecais Jonatāns, viņa garie, sirmie mati izspūruši plivinājās vējā. Jau pa gabalu ieraudzījis Leonu, viņš pamāja ar roku, un Leons pielēca kājās un priecīgi vicināja ar abām rokām pretī, kā dodot zīmes no vientuļas salas kuģim pie horizonta.
Abi sarokojās un bez liekām runām apsēdās jāteniski uz sola, nolika pa vidu šaha galdiņu un izlozēja figūras, Jonatānam trāpījās baltie. Tika uzstādīts pulkstenis un noteikta likme, tie paši ierastie 40 centi par partiju.
– Man nomira trusītis, – pirms uzsākt spēli, Leons pasūdzējās.
– Laba zīme! – Jonatāns garšīgi saberzēja plaukstas. – Tātad būsi neuzmanīgs un zaudēsi.
Leonam izstiepās ģīmis.
– Bet trusīša žēl, – to redzot, Jonatāns piemetināja.
– Pārstāja ēst burkānus, – Leons vēl paguva piebilst, taču Jonatāns jau pastūma balto bandinieku no e2 uz e4, uzsita pa pulksteņa pogu, un abi sāka drudžaini grūstīt kauliņus un dauzīt pulksteni, pilnīgi iegrimstot spēlē.
Pēc trim stundām Leons bija vinnējis astoņus eiro, nezaudējot nevienu partiju, un Jonatānam trīcēja rokas, rakņājoties pakavveida ādas maciņā un atskaitot naudu.
– Pietiks ar piecām eirām. – Leons, vainīgi smaidot un skatoties sānis, sniedza Jonatānam atpakaļ trīs eiro monētas.
– Nē, tā nevar. – Jonatāns stūma naudu atpakaļ un sarūgtināti nopūtās. – Iešu tagad uz tirgu apēst belašu un iedzert pēcpusdienas mēriņu.
– Kāpēc tu spēlē, ja vienmēr zaudē?
– Uzvarēt katrs muļķis prot! – Jonatāns nikni nozibināja pelēkās acis zem sirmajām uzacīm. – Bet zaudēt, tur vajag iekšas.
– Es saprotu.
– Neko tu nesaproti! – Jonatāns īgņojās. – Dzīve ir vienu vienīgu zaudējumu ķēde.
– Es to sapratu vakar, kad zaudēju trusīti, – paskaidroja Leons.
– Ak tā? – Jonatāns pasmaidīja un uzsita ar plaukstu Leonam uz pleca. – Tad jau nemaz neesi tik dumjš, kā izskaties!
– Bet par šo, lūdzu, iedzer, lai trusītim vieglas smiltis! – Leons ar varu iespieda monētas Jonatānam plaukstā.
– Ja nu vienīgi tā, – Jonatāns negribīgi piekrita un iemeta naudu makā. – Kur tad šo apglabāji?
– Tepat parkā, – Leons noslēpumaini smaidīja. – Zem riekstkoka.
– Vai tad parkā drīkst glabāt kustoņus? – Jonatāns uzmeta Leonam šķību skatienu un ieslidināja maku noļukušo bikšu aizmugurējā kabatā.
– Es pa nakti, – Leons atzinās.
– Dulls tu esi, bet spēlē labi. – Jonatāns nošūpoja galvu, un kādu brīdi abi stāvēja, jo runāt vairs nebija par ko.
– Bet kādreiz es jūs visus te uzvarēšu! – Jonatāns jauneklīgi sapurinājās.
– Protams.
– To tu, puika, atceries! Un nemaz te nesmīni. – Vecais vīrs, neveikli pagriezies, ar grabošu šaha galdiņu padusē palēnām kliboja prom.
– Tikai tu arī neaizmirsti! – Leons uzsauca nopakaļ.
– Divreiz pa piecdesmit gramiem! – Jonatāns pacēla virs galvas divus garus pirkstus. – Man pašam te nesen kaķis nosprāga, tā ka zinu, kā tas ir, kad paliec pavisam viens.
Leons nopirka saldējumu, tādu pašu plombīru, kādu ēda mazās meitenītes, un, ar baudu to izgaršodams, aizstaigāja līdz Universitātes galvenajai ēkai Raiņa bulvārī, kur publiskajā tualetē nokārtoja vajadzības, bet, ejot laukā, izritināja un sabāza žaketes kabatās tualetes papīru priekšdienām. Pēc tam stūra veikalā nopirka baltmaizes kukuli, mazo Mangaļu minerālūdens pudeli un atgriezās Vērmanes parkā.
Viņš apsēdās uz soliņa zem riekstkoka iepretī trusīša kapam, par kuru liecināja divi krusteniski salikti burkāni ar nu jau apvītušiem lakstiem uz niecīga zemes uzkalniņa, kas atgādināja kurmja rakumu, kuru viņš naktī bija cītīgi centies piegludināt ar plaukstām. Leons paskatījās uz savām rokām, zem nagiem vēl arvien bija manāmi melnumi no rakšanas mēness gaismā.
Trusītis bija pagalam, un Leons sēdēja pie viņa kapa viens, ēda baltmaizi, uzdzēra ūdeni un birdināja drupačas putniem, kas salidoja no visām pusēm. Vispirms no tuvējiem krūmiem atspurdza zvirbuļi un pa asfaltu attipināja baloži, pēc tam atlaidās vārnas, bet beigās, vilkdams pa asfaltu ievainotu spārnu, atkliboja melns putns ar līku knābi.
– Piedod, bet tu esi par vēlu. – Leons parādīja putnam tukšas rokas. – Citi visu jau apēda.
– Es tev neticu, – nočerkstēja putns. – Parādi kabatas!
Leons paklausīgi piecēlās kājās un izgrieza uz āru tukšās bikšu kabatas.
– Man neveicas. – Putns nokāra knābi.
– Varbūt iedzersi minerālūdeni? – Leons draudzīgi pastiepa pudeli.
– No tā man tikai uzpūšas vēders!
– Neesmu pārliecināts, ka tu esi reāls… – Leons nedroši noteica.
– Arī tagad? – Putns neveikli palēcās. – Dzirdi, kā skrapst mani nagi?
– Nu dzirdu, – atbildēja Leons. – Bet brīnos, kā tevi nav apēduši kaķi.
– Kurš ēdīs nelaimes putnu? – Putns aizlēca līdz trusīša kapam un piekārtoja ar knābi sakrustoto burkānu lakstus, tad pagriezās pret Leonu. – Paņem mani uz mājām!
– Mamma dusmosies, – nenoteikti novilka Leons, tramīgi skatīdamies apkārt. – Viņai nepatīk dzīvnieki.
– Es tev saku priekšā gājienus, – uzstājīgi nočerkstēja putns. – Bez manis tu esi nekas!
– Es pats spēlēju! – Leons uzmeta lūpu.
– Sasapņojies! – putns nekaunīgi ķērca. – Tu runā kā balodis, kas pats ligzdu taisa! Līdzko pozīcija kļūst sarežģīta un tev draud mats, tā parādos es, tavs baltais putns!
– Tu esi melns, – Leons nomurmināja.
– Nepiekasies sīkumiem! – Putns pavicināja veselo spārnu. – Es tev palīdzu izkulties no visbezcerīgākajām pozīcijām, bet tu mani negribi ņemt uz mājām. Paņem vismaz uz pāris dienām, kamēr man spārns sadzīst!
– Nu labi, – Leons piekrita, un putns veikli iespurdza viņa platās žaketes azotē.
– Bet, ja mamma trakos, tad tev būs jāiet prom, – Leons cēlās kājās un, smagi nopūties, devās uz mājām, kas atradās tepat iepretī parkam uz Barona ielas kādas mājas ceturtajā stāvā.
Leons ilgi stāvēja pie dzīvokļa ārdurvīm ar trīcošu putnu azotē, neiedrošinādamies ieiet, bet tad saņēmās un uz pirkstgaliem ielavījās iekšā, taču māte sadzirdēja, kā iečīkstas durvju eņģes, un pabāza galvu no savas istabas.
– Mammu es atnesu naudu, – Leons, sastindzis koridora vidū, pieglaimīgi ierunājās.
– Tevi vienreiz policija arestēs par to šaha naudu. – māte purpināja, taču Leona iedoto naudu ielaida priekšauta kabatā. – Šitā krāpt cilvēkus!
– Mammu, es spēlēju godīgi, – Leons ierasti dievojās.
– Vai esi paēdis? – māte jautāja. – Virtuvē uz galda ir ceptas olas. Kur tu vakar pa nakti vazājies?
– Tepat parkā, elpoju svaigu gaisu, – atbildēja Leons. – Man gultā pēkšņi trūka gaisa…
– Trūka gaisa, – māte aizdomīgi novilka. – Vai tev dēliņ atkal kaut kas rādās?
– Mammu, nekas man nerādās!
– Tas trusītis, kas tev rādījās, vēl arvien ir tavā istabā? – māte gurdi tincināja. – Saki nu man godīgi!
– Trusītis ir prom. – Leons nolaida skatienu grīdā.
– Tu man nemelo? – Māte nedaudz pielieca galvu, cenšoties ieskatīties dēlam acīs.
– Nē.
– Paldies Dievam, – viņa atviegloti nopūtās. – Tātad tās jaunās zāles tomēr iedarbojas.
– Mamm, neuztraucies, ar mani viss kārtībā.
– Ko tu bez manis iesāksi, dēliņ? – Māte pielika priekšauta stūri pie kreisās acs, bet ar labo uzmanīgi urbās dēla sejā. – Kad es nomiršu…
– Neraizējies! – padusē iečerkstējās putns. – Es palikšu kopā ar tevi.
– Es spēlēšu šahu, mamm – pārlieku skaļi atbildēja Leons, iebāza roku azotē un ar pirkstiem aizspieda putnam knābi. Tad ātri iegāja savā istabā un cieši aizvēra aiz sevis durvis.
Viņš izvilka putnu no azotes.
– Pie tevis ir forši, – teica putns, izstaipot spārnus.
– Gribi es tevi uzlikšu uz palodzes un mēs kopā paskatīsimies uz trusīša kapu? – jautāja Leons.
– Vai tad no šejienes to var redzēt? – putns nobrīnījās.
– Es visu izrēķināju. – Leons uztupināja putnu uz palodzes un abi skatījās lejā uz trusīša kapu tur tālumā zem riekstkoka.
– Kāds tos burkānus noēdis viņam no kapa, – skeptiski novilka putns.
– Tas nekas, – atbildēja Leons, – uzliksim jaunus.
– Jā, ģeniāli, – putns piekrita.
Leons aizgāja uz virtuvi un atnesa uz istabu abas mātes saceptās vēršacis, vienu apēda pats, otru izknābāja putns. Pēc tam Leons izvilka no plaukta vecu žurnālu „Šahs“ komplektu, izklāja uz apaļā galda un sāka risināt šaha uzdevumus. Putns sēdēja viņam uz pleca un uzmanīgi skatījās. Brīžam Leons izlikās, ka nevar atrast pareizo atbildi, un smalkjūtīgi nogaidīja, ļaudams putnam to pateikt sev priekšā.
Kad satumsa, māte no koridora uzsauca, ka nav ko lieki tērēt elektrību, jādzēš nost gaisma. Leons paklausīgi likās gulēt uz sagrabējušās tahtas, bet putns iekārtojās viņam pie auss uz mazā spilventiņa, uz kura senāk gulēja trusītis.
Aizmigdams, Leons sačubināja putna tievās kājeles un žāvādamies novilka:
– Varbūt tu man rādies, bet labāk, ka tu esi, nekā, ja tevis nav.
– Es pietēloju, ka man salauzts spārns, – atzinās putns. – Piedod man.
– Es to uzreiz sapratu, – nomurmināja Leons. – Bet tagad guli!
Prozaiķis un izdevējs Vladis Spāre (1953) ir rakstnieces Veltas Spāres un ukraiņu rakstnieka Vladimira Kaņiveca dēls. Absolvējis (1985) LU Filoloģijas fakultāti. Beidzis izdevējdarbības kursus Somijā. Bijis žurnāla Avots galvenā redaktora vietnieks. Dibinājis un vadījis vienu no pirmajām atjaunotās Latvijas kooperatīvajām izdevniecībām „Atmoda”, pēc tam grāmatu un žurnālu apgādu „Artava”. Bijis avīzes Vakara Ziņas direktors. Tulkojis prozu no krievu un ukraiņu valodas. Izdots stāstu krājums Mēs atradīsim (1987) un garstāsts Neprāta šarms (1992), romāns Odu laiks (1994 – kopā ar Lienīti Medni-Spāri un Juri Zvirgzdiņu), kas izdots atkārtoti (2009) ar turpinājumu. Žurnāla Playboy un apgāda „Dienas grāmata” kopīgi rīkotajā stāstu konkursā īsais stāsts „Gājiens ar klibo zirdziņu” iegūst pirmo vietu (2013). Pēdējos gados stāsti publicēti žurnālos Latvju Teksti un Tīrraksts. 2015. g. apgādā „Zvaigzne ABC” nācis klajā romāns Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Skat. Kristīnes Ilziņas apskatu JG284 71. lpp. Skat. arī Vlada Spāres stāstus „Tur viss ir pierakstīts” JG284 14. lpp un „Zemenes mazajam brālim” JG290 14. lpp.
Roberts Diners. Sarkanais vienkājis. 1998.
Vasks. Augstums 8,8 cm.
