Vladis Spāre

Pilnmēness

Stāsts no cikla Vecrīgā aizmirstas sarunas

 

 

– Man liekas, ka tu gribi laisties… – Sieviete aizslīdēja uz platās, savandītās gultas malu, uzvilka segu līdz zodam un skatījās uz vīrieša kailo, muskuļoto muguru, kas izcēlās pret moteļa jumtistabiņas logu, ko izgaismoja šosejas līkumā iebraucošo mašīnu starmeši, staipot pa zemajiem griestiem ņirbošas aizkaru ēnas.

– Ieslēgšu gaismu. – Vīrietis pasniedzās pie naktslampiņas slēdža.

– Negribu gaismu! – Sievietes aizmiedza acis, it kā gaisma jau būtu ieslēgta.

– Atkal tēlo kautrīgo? – viņš izsmējīgi vaicāja.

– Nē, – viņa nodrebinājās. – Te ir nenormāli auksts.

– Tu pati nospārdīji visas segas! – viņš atgādināja.

– Atkal es vainīga…

– Nē. Man patīk, ka tu nospārdi segas, – viņš pasmaidīja. – Tad es tevi redzu.

– Vīrieši mīl ar acīm? – sieviete ķircinājās.

– Ja nav akli, tad jā.

– Tu mani tagad redzi? – Viņa paslēpās zem segas.

– It kā jā. – Vīrietis pār plecu atskatījās uz sievietes neskaidrajām aprisēm gultā.

– Tad pasaki, ka mīli mani! – viņa lūdzās no segas apakšas. – Ja tu mani redzi.

– Es tevi redzu, – viņš negribīgi atkārtoja.

– Bet es gribu dzirdēt! – viņa uzstāja.

– Neāksties, lien laukā! – Vīrietis sāka skaisties.

– Vai tu jau meklē sev citu meiteni? – Sieviete pabāza lielas, tumšas acis virs segas un māksloti iesmējās.

Vīrietis iededza naktslampiņu, spuldze zem pienainā plastmasas abažūra tikai nedaudz izgaismoja telpu.

– Nu saki taču! – sieviete mudināja.

– Man jāiet nomazgāties. – Viņš apņēmīgi sakustējās. – Varbūt iesi pirmā?

– Es tā uzreiz nevaru. – Viņa gari stiepa vārdus un tīksmi izstaipījās, pievilka papēžus pie apaļā dibena un maigi pieskārās ar plaukstu vīrieša gurnam. – Labāk nāc pie manis!

– Vispirms nomazgāšos. – Vīrietis grasījās celties, bet sieviete atmeta sānis segu, apķērās ar rokām un kājām viņam ap vidukli, piespieda vaigu pie muguras un sāka žņaugt ciešos apkampienos kā pitons.

– Tev bija labi? – viņa manierīgā kaislē čukstēja. – Bija?

– Dieva dēļ nekutini! – Viņš atāķēja sievietes pirkstus, ar elkoņiem atbrīvojās no baltajām, ap vidukli sakrustotajām kājām un, basajām pēdām pa grīdu plīkšķot, aizmetās uz vannas istabu, kur sāka skaļi rosīties dušā, kaut ko pie sevis apmierināti dungojot.

Sieviete ar nepacietīgu kustību izslēdza gaismu, atkrita spilvenos un, kodot pilnīgās lūpas, raudzījās griestu kaleidoskopiskajā ēnu spēlē.

Pēc brīža vīrietis atgriezās, slaucīdams dvielī galvu, nedaudz izbrīnīti paskatījās uz sievieti, kura atkal bija palīdusi zem segas, apmeta dvieli ap gurniem un pacēla no grīdas aizsāktu heresa pudeli.

– Tikai daudz nedzer! – viņa brīdināja.

– Baidies, ka nositīsimies? – viņš viszinīgi nosmīnēja un ar pudeles dibenu ieslēdza naktslampiņas pogu.

– Nebaidos! – Sieviete izaicinoši izslējās. – Bet vai tu būsi mans arī pēc kāzām?

Brīdi viņi klusējot vēroja viens otru kā divi dzīvnieki, kas nejauši saskrējušies naktī.

– Tad jau redzēs, – viņš beidzot noburkšķēja un, atgāzis galvu, lieliem malkiem iztukšoja pudeli, ļaudams lipīgajam šķidrumam tecēt pa zodu un pilēt uz grīdas.

– Tātad tu tomēr meklē sev citu meiteni… – sieviete pārmetoši novilka.

– Nu bet ne jau es precos! – viņš izgrūda caur zobiem un nikni noslaucīja saviebto muti ar delnas virspusi. – Velns parāvis, tā esi tu, kas precas!

– Sauļukiņ… – Sieviete pastiepa pret vīrieti roku.

– Paklusē! – viņš uzbrēca un sāka staigāt šurpu turpu pa šauro telpu, kuras lielāko daļu aizņēma milzīgā gulta. – Vai mums vēl ir heress?

– Laikam tu visu izdzēri… – Sieviete ierāvās segās.

– Tātad es viens visu izdzēru? – Viņš aiz kakliņa draudīgi savicināja pudeli, nejauši atsizdams to pret slīpajiem jumtistabiņas griestiem. – Es viens?

– Nē, es arī dzēru, – viņa nomurmināja. – Mēs abi…

– Un tā mums abiem arī vajag! – vīrietis atriebīgi izgrūda un ar troksni nometa pudeli uz grīdas.

– Mēs varam nopirkt vēl vienu pudeli, – sieviete mulsi ierosināja.

– Tu tiešām esi tik stulba, jeb izliecies? – vīrietis sastinga uz vietas.

– Sauļukiņ, lūdzu, tikai nebiedē mani…

– Te jau vairs sen nav, ko biedēt! – Atvēzējies kā pirms soda sitiena, vīrietis iespēra pudeli pagultē un sāpēs iekliedzās. – Ārprāts! Es sadauzīju īkšķi!

Viņš sēkdams lēkāja apkārt uz vienas kājas, pieturot otru aiz ceļgala un, zaudējis līdzsvaru, smagi ievēlās sievietei blakus gultā.

– Sauļukiņ, tu arī varēji mani apprecēt, ja būtu gribējis. – Viņa apņēmīgi pavilka vīrieti zem segas un cieši apskāva. – Bet tu negribēji…

– Kā tu zini, ko es gribēju, ko nē? – viņš izspieda. – Neko tu nezini!

– Mēs varējām apprecēties, – sieviete turpināja. – Un kāja tūlīt pāries. Pacieties drusciņ!

– Tā gan! – viņš, sāpēs locīdamies, vaidēja. – Lai tu man liktu ragus ar katru, kas tev pēkšņi iepatīkas?

– Tu pats esi kā uzburts uz visādām bezgaumīgām kucēm! – viņa iešņāca vīrietim sejā.

– Es esmu vīrietis! Tā ir pavisam cita lieta.

– Es būtu tev uzticīga līdz nāvei! – Paslējusies uz elkoņa, sieviete centās notvert vīrieša šaudīgās acis. – Neskatoties ne uz ko! Un tu to zini.

– Es tev sen vairs neticu! – Viņš noraidoši purināja galvu. – Tavs eļļainais skatiens jau pats par sevi visu izsaka. Visiem uz tevi siekalas tek. Un tev tas patīk.

– Es zvēru pie mūsu bērnu dzīvības! – Viņa pārmeta ātru krustu krūšu galiem.

– Kādu vēl bērnu?

– To bērnu, kas mums būtu, ja mēs… – sieviete sastomījās. – Ja mēs ar tevi… – viņa aprāvās.

– Tev brauc jumts! – Vīrietis nogrozīja pirkstu pie deniņiem.

– Mums būtu divi bērni, sauļukiņ, ja es nebūtu taisījusi tos abortus, – viņa aizgrābti čukstēja. – Mums būtu viss!

– Mums sen vairs nekā nav! – Viņš atgrūda sievieti, pielēca kājās un pieklibodams svaidījās pa istabu. – Ceļamies un braucam uz Rīgu! Kamēr tev jumts nav galīgi aizbraucis. Kur ir manas apakšbikses? Es tev to prasu!

– Tu esi sadzēries, – viņa vārgi stīvējās pretī. – Mēs tiešām nositīsimies.

– Tu pati esi pillā! Un kāpēc lai mēs nenosistos? – Viņš teatrāli plātīja rokas. – Ņemsim un nositīsimies! Kad jau, tad jau!

– Tu tiešām esi gatavs mirt kopā ar mani? – sieviete neticīgi iespurdzās.

– Mirt jā, bet dzīvot nē! – viņš patētiski bļaustījās.

– Cik romantiski! Bravo! – Viņa histēriski smējās, sita plaukstas un caur smiekliem knapi izspieda: – Tavas apakšbikses ir uz grīdas. Vari tās pacelt!

– Apklusti! – viņš uzbļāva. – Un nekomandē te mani!

– Labi, sitamies nost, ja tu tā gribi! – sieviete, pārtraukusi smieties, kareivīgi iesaucās. – Tikai es mašīnā turēšu ciet acis.

– Tu nekad neesi skatījusies patiesībai acīs! – Nostājies pozā gultas kājgalī, vīrietis apsūdzoši bakstīja ar pirkstu uz sievietes pusi, ap gurniem apsietais dvielis nokrita uz grīdas, un, to redzot, sievietei uznāca jauna smieklu lēkme.

– Es to nekad neesmu gribējusi! – Viņa spurgdama atgaiņājās ar abām rokām, bet tad mirklī sadrūma un gurdi piebilda: – Priekš kam liekas sāpes? Vai tu maz saproti, ko esi man nodarījis?

– Tad celies! – viņš rupji nokomandēja, bet pats sagrīļojies atkrita atpakaļ gultā. – Es nevaru paiet…

– Tik ļoti sāp? – viņa līdzjūtīgi vaicāja.

– Jā, sāp, – viņš žēli pasūdzējās. – Drausmīgi… vienkārši drausmīgi.

– Varbūt tomēr nesitīsimies nost, vismaz ne šovakar? – sieviete piesardzīgi pajautāja un noglāstīja vīrietim pieri. – Tev vajag nomierināties.

– Neko man nevajag! – Viņš, sapūties kā mazs bērns, atstūma sievietes roku.

– Vai tu uz mani ļoti dusmojies, sauļuk? – Viņa noslaucīja acis palaga stūrī.

– Par ko? – Viņš stīvi blenza griestos.

– Par to, ka es vairs negribu būt viena. Es gribu ģimeni. – Viņa nolika galvu vīrietim uz pleca. – Man drīz būs trīsdesmit. Un es jūtu, ka arī tev vairs tā nepatīku, kā senāk.

– Patīc gan! – viņš atcirta. – Mēs jājamies kā divi truši.

– Un mēs taču nevienam netraucējam, vai ne?

– Tev tas labāk jāzina! – vīrietis nosmīkņāja. – Man sen vajadzēja tikt no tevis vaļā, bet es nespēju. Jā, to es atzīstu. Vienkārši nespēju. Esi apmierināta?

– Bet tas taču ir jauki, vai ne? – sieviete iesmējās.

– Tas ir nožēlojami, – vīrietis nicīgi novilka. – Tu zini, ka es Jāņos gribēju tevi nosist, kad tu aizvilkies uz to siena šķūni?

– Tu esi pārkāpis pāri visām manām draudzenēm! – viņa dzēla pretī. – Man vairs nav, ar ko paklačoties. Esmu palikusi gluži viena.

– Un tagad tu precies… – viņš gaudulīgi piebilda.

– Vai tev vēl sāp? – sieviete atmaiga.

– It kā sāk pāriet. – Viņš uzmanīgi pakustināja kāju.

– Nu redzi nu. – Sieviete noskūpstīja vīrieti uz lūpām. – Bet tajā siena šķūni es vienkārši nolūzu. Varēji ienākt un pārbaudīt. – Viņa sāpīgi iekoda vīrietim ausī.

– Beidz kosties! – viņš iekliedzās. – Tu labi zini, ka siens man parauj vaļā astmu. Tu esi tik viltīga kā čūska. Nu kāpēc vajag melot?

– Es nemeloju! – viņa dievojās.

– Pilnmēness, – vīrietis smagi nopūtās un ar pirkstiem berzēja sakosto ausi. – Viens totāls, nenormāls pilnmēness.

– Kur tu to redzi, sauļukiņ? – Sieviete paslējās gultā.

– Tur tas blāvais pleķis mākoņos. – Viņš nevarīgi pamāja ar roku uz logu.

– Es neko tur neredzu.

– Tev ir vistas aklums, jeb tu atkal izliecies? – Viņš iesānis aizdomīgi palūkojās uz sievieti.

– Nu nav tur nekā! – Viņa nevainīgi blisināja acis.

– Tu esi nelabojama, vienkārši nelabojama, – vīrietis nosūkstījās un, brīdi klusējis, jautāja: – Vai tu jau pašuvi sev kāzu kleitu?

– Nebūs jau nekādas kāzu kleitas, mēs tikai sarakstīsimies. Māsa ar vīru nāks lieciniekos. Tas arī viss… – viņa ātri norunāja un spēji apķērās vīrietim ap kaklu. – Tikai nebrauksim šodien uz Rīgu, labi? Brauksim rīt no rīta.

– Ko tad tavējais teiks? – viņš nīgri uzprasīja.

– Ko viņš var teikt? – viņa nevērīgi attrauca. – Mēs ar viņu pat gulējuši vēl neesam. Tikai pēc kāzām. Es esmu godīga meitene.

– Gulējuši neesat? Tikai nesmīdini! – vīrietis novaidējās. – Tu esi tāda palaistuve, ka es pat nezinu, kas tu patiesībā esi…

– Un es esmu stāvoklī, – viņa mierīgi paziņoja, – bet abortu netaisīšu.

– Tavējais zina? – Vīrietis, kampdams gaisu, uzrāvās sēdus.

– Viņam nebūs iebildumu. – Viņa iespurdzās kā maza meitene, kas izdarījusi sīku palaidnību. – Jūs abi esat līdzīgi.

– Ārprāts! – Vīrietis izvelbtām acīm ieskatījās rokas pulksteņa zaļi luminiscējošā ciparnīcā. – Tūlīt aiztaisīs restorānu. Es aizskriešu pēc heresa, nē, es paņemšu šņabi. Man tūlīt pat vajag iedzert.

– Es gribu baltvīnu, – teica sieviete.

– Nē, tu dzersi limonādi! – Viņš izlēca no gultas un sāka drudžaini ģērbties, uzlasīdams pa numuru izsvaidītos apģērba gabalus. – Un pārtrauc te visu izlemt manā vietā!

– Bet kūciņas gan nopērc! – sieviete pieprasīja. – Es gribu kūciņas.

– Dabūsi tu savas kūciņas! Visu tu dabūsi, sīkā šantāžiste. – Stumdams biksēs kreklu, viņš skrēja uz durvīm, bet uz sliekšņa apstājās un pagriezās pret sievieti. – Bet es tevi ieslēgšu.

– Kāpēc? – Viņa sarauca uzacis.

– Pati zini, kāpēc! – Vīrietis pieklibodams izmetās laukā.

Sieviete dzirdēja kā slēdzenē noskrapst un divreiz pagriežas atslēga, viņa ar līganu kustību izslēdza naktslampiņu un, saritinājusies zem segas kamolā, sastinga tumsā.

 

Prozaiķis un izdevējs Vladis Spāre (1953) ir rakstnieces Veltas Spāres un ukraiņu rakstnieka Vladimira Kaņiveca dēls. Absolvējis (1985) LU Filoloģijas fakultāti. Beidzis izdevējdarbības kursus Somijā. Bijis žurnāla Avots galvenā redaktora vietnieks. Dibinājis un vadījis vienu no pirmajām atjaunotās Latvijas kooperatīvajām izdevniecībām „Atmoda”, pēc tam grāmatu un žurnālu apgādu „Artava”. Bijis avīzes Vakara Ziņas direktors. Tulkojis prozu no krievu un ukraiņu valodas. Izdots stāstu krājums Mēs atradīsim (1987) un garstāsts Neprāta šarms (1992), romāns Odu laiks (1994 – kopā ar Lienīti Medni-Spāri un Juri Zvirgzdiņu), kas izdots atkārtoti (2009) ar turpinājumu. Žurnāla Playboy un apgāda „Dienas grāmata” kopīgi rīkotajā stāstu konkursā īsais stāsts „Gājiens ar klibo zirdziņu” iegūst pirmo vietu (2013). Pēdējos gados stāsti publicēti žurnālos Latvju Teksti un Tīrraksts. 2015. g. apgādā „Zvaigzne ABC” nācis klajā romāns Tu nevari dabūt visu, ko gribi. Skat. Kristīnes Ilziņas apskatu JG284 71. lpp. Skat. arī Vlada Spāres stāstu „Tur viss ir pierakstīts„ JG284 14. lpp. Vladis Spāre ir JG literatūras redaktors.

 

NurPhoto/Getty Image: Full Sturgeon Moon