Ieva Šinke

Pārdomas tulkojot Zigfrīda Sapieša ieslodzījuma memuārus

 

Uzsāku tulkot šo darbu 2019. gadā no angļu uz latviešu valodu, savam tētim Andrim, lai viņam būtu iespēja izlasīt Zigfrīda Sapieša ieslodzījuma memuāru Biķernieku priedes (The Pines of Bikernieki, 2012). Tie ir Zigfrīda atmiņu pieraksti par laika periodu, ko viņš pavadīja apcietinājumā, no 1942. gada 11. jūnija (pieļauju, ka līdz 1943. gada 6. aprīlim).

Tulkojot šo darbu, tas atsauca atmiņā manus pusaudža gadus un notikumus, lai arī tas bija citā laikā un vietā, tomēr notikumi pēkšņi likās līdzīgi.

Darbs ir sarakstīts tik aizraujoši, ka katra nākošā lappuse tikai ievilka sevī un bija brīži, kad arī es aizceļoju savās atmiņu dzīlēs vai pieķēros līdzpārdzīvojumam par Zigfrīda notikumiem ieslodzījumā (šī raksta tapšanas brīdī ir pārtulkota tikai puse no darba Biķernieku priedes).
 

Laikā, kad mācījos Latvijas vecākajā ģimnāzijā, ar draugiem braucām slēpot un dēļot uz Žagarkalnu. Ballīte, dzērieni, uzkodas… Vēlā vakara pastaigā, nākot no veikala, puiši izdomāja paņemt izkārto Latvijas karogu, kas bija izlikts pie vienas skolas ielas malā, un panest gabaliņu. Nesām un domājām, ko varētu tālāk darīt, un radās doma, ka aiznesīsim mūsu skolas biedram, pie kura radiniekiem tonakt nakšņojām.
 

Sarkanbaltsarkanā karoga nešanu pārtrauca policija. Satraukumā daži metās paslēpties Cēsu pils parka apstādījumos. Es paliku līdzās karogam un tad mani no aizmugures sagrāba policists un iesēdināja savā automašīnā. Pēc brīža man pievienojās vēl divi no maniem skolas biedriem. Mūs aizveda uz iecirkni nopratināt. „Lieta” tika izskatīta un saulei austot mūs atbrīvoja, jo bijām tikai huligāni un nebija pamats mūs apcietināt. Vai mēs bijām patriotiski noskaņoti jaunieši vai tikai huligāni? Vai tā bija tikai sagadīšanās? Uz šiem jautājumiem atbildēt var tikai katrs pats.
 

Mēs nesarakstījām cietuma memuārus, mūs tikai aizturēja uz pāris stundām, nopratināja, atbrīvoja un nokaunināja. Tulkojot Zigfrīda dienasgrāmatu, vilku paralēles ar savu 17 gados piedzīvoto atgadījumu. Zigfrīds sākumā cerēja, ka arī ar viņu ir noticis ļauns joks, un pēc pratināšanas viņš tiks atbrīvots, tomēr tas nenotika… Dienas gāja un neviens no viņa ģimenes locekļiem vēl ilgi neuzzināja, kur Sapietis ir palicis. Viņam nebija iespēja pašam ko teikt, jo tika aizliegta jebkāda komunikācija ar ārpasauli, un Gestapo aizturēts viņš vadīja savu laiku.
 

Zigfrīda biedri ieslodzījumā pārsvarā bija jaunieši. Kāds tika aizturēts, jo teica patriotiskas runas Brāļu kapos, kā tas bija Sapieša gadījumā. Kāds tika aizturēts par nelegālas literatūras izplatīšanu. Viņi vēlējās būt brīvi un cīnījās pret dažādām varām. Un tā viņi „satikās” Reimersa ielā, ieslodzījumā. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs šodien esam brīvāki savās izvēlēs kā 1940-tajos gados, tomēr arī mēs ikdienā cīnāmies ar brīvības trūkumu. Piemēram, lai arī sievietēm ir iespēja iegūt izglītību, balsot, veidot karjeru un pieņemt brīvi lēmumus par savu ķermeni, mēs mēdzam meklēt atbalstu vai apstiprinājumu no ģimenes un sabiedrības. Mēs vēl līdz galam nespējam noticēt šai brīvības formai, tā ir kā palīdusi zem mūsu ādas.
 

Cietumā esot Sapieša ticība gaišākai nākotnei sāka mazināties: „Es nebiju pazaudējis savu ticību Latvijai dzīvot cauri laikiem. Par tās brīvību un neatkarību. Mums bija jāpanāk domas skaidrība par mūsu ideāliem un jācīnās par tiem bez pārliekas paļaušanās uz vecāko paaudzi. Viņi šķita pārāk materiālistiski un pārāk divkosīgi. Viņi mūs nesaprastu. Mums ir jācīnās, jācīnās un vēlreiz jācīnās, bet ar gudrību un viltību, jo stiprākais samīs vājāko. Tai ir jābūt cīņai par katras apspiestās nācijas brīvību..”
 

Šīs rindkopas citāts no Sapieša memuāra liekas tik piesātināts ar „varas” ķēdēm un pretstatiem, – gudrību un viltību, jauniešu un vecākās paaudzes domstarpībām – par šo izteikumu es smējos balsī, jo arī es tā jutos, komunikācijā ar saviem vecākiem. Tomēr viņa gars pilnībā netika salauzts, lai arī ideāli un domas mainījās laikam ritot.
 

Tik ļoti spilgti pusaudža ideāli bija redzami viņa pārdzīvojumos. Tikai šis pusaudzis savas dienas pavadīja ieslodzījumā aiz restēm, novārdzis un badā. Vai šodien mūsu pusaudži ir brīvāki? Mūs šobrīd ir pārņēmis tehnoloģiju vilnis. Ne vienmēr mēs mākam izmantot to savā labā un brīžiem arī šķiet, ka tas kā liels spēks sagūsta mūs savā varā.
 

Pārtikas badā mēs neesam, tomēr ne visas mūsu maltītes ir bagātas ar uzturvielām, mikroelementiem, kas nepieciešami ķermenim un garam. Tikai šodien vairāk izvēles ir mūsu rokās. Vai mums pietiek zināšanas, lai pieņemtu veiksmīgākos lēmumus?
 

Mēs nespējam noticēt savai brīvībai. Kas ierobežo katra indivīda brīvību? Es sliecos domāt, ka tas ir mūsu prāts, jo arī Gestapo ieslodzījumā ne visi bija vienlīdz brīvi. Viņi bija ieslodzīti telpā, tomēr katrs no viņiem citādāk bija ieslodzīts ķermenī un prātā.
 

Šo darbu tulkoju savā brīvā laikā jau otro gadu un esmu tikai pusē, tomēr šīs nodaļas pārlapojot esmu līdzpārdzīvojusi ne tikai Zigfrīda notikumus, bet arī savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus. Vēsturei un atmiņām cauri vijas mūsu subjektīvais skatījums uz notikumu apstākļiem un tas rada ilūziju, ka vēsture nemitīgi atkārtojas. Vai arī Zigfrīda Sapieša vēsture atkārtosies? Vai tā jau ir atkārtojusies? Vai viņš ir pirmais, kas to piedzīvoja? Vai pirmais, kas par to uzrakstīja?

 

Par Zigfrīdu Sapieti skat. Baibas Magdalenas Eglītes rakstu JG293 (vasara 2018):
< https://jaunagaita.net/jg293/JG293_Eglite.htm>

Skat. arī Sapieša paša rakstu „Tēlnieka pārdomas" un viņa skulptūru attēlus JG44 (1963):
< https://jaunagaita.net/jg44/JG44_Sapietis.htm>

 

 

 

Raksta autore Ieva Šinke par sevi raksta . . .

Esmu dzimusi 1985. gadā Dobelē un uzaugusi Cēsīs, Jelgavā un Rīgā, absolvējusi Latvijas Universitātes datorikas fakultāti.

Esmu klejotāja ar garšu meklētāja gēnu, kas aizraujas ar ēst gatavošanu, vīna darināšanu, kā arī Visuma un pasaules brīnumaino notikumu un likumsakarību izzināšanu un baudīšanu.