 „Aplis un kvadrāts”, 1949. g., 100 x 70 cm melna, zila un brūna tuša. |
 „Dinamiska nokāpe”, 1947. g., 50 x 70 cm krāsaini krīti uz pelēka papīra. |
LASĪTĀJU VĒSTULES
Redakcija lūdz kodolīgas lasītāju vēstules par aktuālām problēmām literātūrā un mākslā, kā arī ierosinājumus un kritiku par JG saturu.
Redakcija neatbild par lasītāju vēstulēs sniegto faktu pareizumu.
Modernā māksla
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
„Neviena cita cilvēku grupa nevar apgalvot, ka viņi būtu vairāk kultūras laukā strādājuši, kā to no pašiem sākumiem ir mākslinieki darījuši, un šīs īpašības dēļ mēs ticam, ka tieši mums, māksliniekiem, būtu tiesības brīvi un bez aizspriedumiem atklāti par tiem jautājumiem runāt, kuŗi cilvēces kultūras attīstību vai nu var traucēt vai veicināt.”
Ar šiem Henrija van de Veldes vārdiem 1950. gadā vasarā kāda jauna latviešu abstraktās mākslas mākslinieku grupa mēģināja mūsu trimdas centros Vācijā sarīkot savu izstādi. Bet mūsu nometņu vadība resp. telpu devēji šo pasākumu kā „kultūras boļševismu” noraidīja. Bet vai šie bijušie kaŗavīri, kas grūtajos pēckaŗa gados atstāti un pamesti sākuši glezniecību mācīties un nākuši saskarē ar Kandinski, Mondrianu, Malēviču un Klēu, bija tie, kas varēja mūsu trimdas gara dzīvi apdraudēt, šodien par to strīdēties ir lieki. Bet arī toreiz, pirms absolūti noraidīja, būtu derējis izlasīt, ko šī grupa īsti gribēja ar savu izstādi parādīt. Runājot viņu pašu vārdiem izstādes kataloga priekšvārdos, tie negribēja ne kopēt, nepārņemt pagājušo laikmetu tradīcijas, bet gan atrast to savdabīgo, kas ir mūsu laika izteiksme. Pašās beigās ir kāds teikums, kas vēl šodien ir aktuāls un ko es gribētu katram teikt, kas vēl tagad moderno mākslu un tās vērtību apšauba: „Mēs negribam demonstrēt tikai mūsu panākumus vien, bet arī parādīt tos ceļus, kas mūsu mākslu noteiks nākotnē.”
No šī laika pagājuši vairāk nekā 10 gadi. Nupat notikušajā ELJA-s mākslas un kultūras seminārā Bad Godesbergā kļuva skaidri redzams, ka mūsu māksla meklējumos ir stipri palikusi atpakaļ. Abstraktās mākslas lapaspuses tai trūkst. Kādēļ? Sākums ir bijis, bet nesaprašanas un neiecietības dēļ tas tika noslāpēts pašā dīglī. No pieminētās mazās grupas nav vairs palicis gandrīz nekas pāri. Daži aizbrauca uz Beļģijas ogļraktuvēm, divi aizgāja franču ārzemnieku leģionā, pārējie pievērsās kādam citam maizes darbam, viens pat beidza savu dzīvi pašnāvībā. Vai tas tā būtu noticis, ja šie pasākumi nebūtu noklusēti? Es domāju ka ne protesti, ne diskusijas, ne negatīva kritika nebūtu šos cilvēkus tik dziļi iedzinusi rezignācijā kā apzīmējums „kultūras boļševiki” un līdz ar to pilnīga atstumšana pie malas.
Es nerakstu šo nekrologu kā apsūdzības rakstu pēc 12 gadiem, tam vairs nav nekādas nozīmes, jo bijušo vairs nevar restaurēt. Tas domāts kā uzaicinājums mūsu tagadējai jaunatnei – pārdomāt un censties saprast arī to, kas mums šodien izliekas vēl svešs. Varbūt tieši tā mums var rītdien trūkt. Gara kultūru un mākslas vērtības rada gan atsevišķi cilvēki, bet tās kļūst dzīvas tikai par tikdaudz, cik katra tauta tās uzņem. Latviešu tautas gara dzīvē ir vēl daudzi robi, tos aizpildīt ir lielākais un svētīgākais uzdevums, ko mūsu jaunatne var veikt trimdas laikā. Ja arī mēs paši gadu mijā kā tautas daļa svešumā ar laiku iznīksim, mūsu radītās kultūras vērtības reiz kļūs tiem, kas šodien tumsā un gara verdzībā smok dzimtenē, par svētu mantojumu un uzmudinājumu strādāt tālāk.
Jēkabs Ozols, Bonnā
Redakcijas piezīme: J. Ozols bija viens no minētās grupas dalībniekiem. Ieskatam sniedzam viņa tā laika darbu uzņēmumus:
|
„Aplis un kvadrāts”, 1949. g., 100 x 70 cm melna, zila un brūna tuša. |
„Dinamiska nokāpe”, 1947. g., 50 x 70 cm krāsaini krīti uz pelēka papīra. |
JAUNAS GAITAS redakcijai:
Nāk prātā, senos laikos esot mācījuši peldēt tādā veidā, ka bērns iemests ūdenī, kur dibenu nevar aizsniegt. Bērns ķepurojoties pats savā veidā, iemācoties peldēt vislabāk. Nāk prātā vēl kāds joks par „moderniem dārzniekiem”, kas uzskatot par noziegumu savu dārzu ravēt un nezāles izskaust, jo katram augam vajagot ļaut augt pilnīgā brīvībā, un labais un vērtīgais pats par sevi pastāvēšot, un ļaunais un nevērtīgais pats sevī iznīkšot. Lai katrs domā, kā grib un kopj savu dārzu kā grib!
Labs mākslas instruktors ar izstrādātām metodēm var ātri un viegli uzvadīt savus skolniekus uz pareiza ceļa, ievadīt tos veselīgās tradicijās, pasargāt tos no nevajadzīgas maldīšanās un „mēģinājumiem atrast zeltu alķīmiķu ceļā” (mākslas vēsture pazīst daudz šādu maldu, un nav nekāda attaisnojuma likt mūsdienu jaunatnei šādus maldus atkārtot atkal un atkal!). Nāk prātā dzirdēts sakāmvārds –kas pats no sevis vien grib mācīties, tam muļķis par skolotāju. Latvieši savā laikā teica – akls aklam ceļu rāda.
Un mūsdienu jaunie mākslinieki tiešām saprotas ar saviem instruktoriem lieliski. Instruktori it ka atvainodamies gan šad tad piemin, ka veco laiku mākslā pastāv kādi „likumi”, taču nekad neaizmirst piemetināt, ka bieži vien mākslinieks kļūst „liels”, šādus likumus neievērodams un pārkāpdams. Tas ir viegli: galu galā katram muļķim ir skaidrs, ka mākslā nekādu likumu nav, katrs dara ko grib un kā grib. Sirakūzu muzejā pagājušā rudenī bija saņemta kāda mūsdienu franču gleznotāja „glezna”. Apmēram pusotru mēnesi pēc gleznas izstādīšanas tika nejauši atklāts, ka glezna piekārta pie sienas „augšpēdu”.
P.I., Sirakūzās.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Mūsu tautai mākslinieks nekad nav bijis tikai klauns, kas uzjautrina skatītājus, arī klausītājus dzejā, bet savas tautas pravietis – svētnieks, kas to ved uz jaunām tālēm. Mums, latviešiem, ir bijis balts Dieviņš, balta māmuliņa, balta saule u.t.t. Ja kāds tagad nāk ar melnu sauli, tad viņš ir pārskatījies vai nu redakcijā vai lasītājā. Melns kā velns, saka latvietis. Vai tad nebūtu daudz loģiskāk palikt pie melniem trīsstūriem, kas taču nevienam līdz šim nav bijuši pretīgi un likt saulei mieru?
Nesaprotu arī, kāpēc Jūs „moderno” mākslinieku fotoattēlus sniedzat tik vecmodīgā-reālistiskā atveidā, kādu lietajā jau pirms kādiem 100 gadiem? Tas taču nemaz nesaskan ar mākslinieka „moderno” stilu! Vai tad nepietiktu tikai ar mākslinieka aci vien kā karalim Lirām? Vai ar kādu degunu vai citu miesas daļu?
Valdemārs Ozoliņš, Aidaho
JAUNAS GAITAS redakcijai:
Paldies par Veltas Tomas „sarunu” ar Visvaldi Reinholdu JG 32. numurā. Mani pārsteidza divi lietas – šī raksta kvalitāte (līdzīgu rakstu neesmu lasījis) un modernista V. Reinholda reliģiozitāte. Lai Dievs viņam palīdz!
J.Z., Toronto
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Jaunās Gaitas 32. numurs sevišķi padevies. Nodaļa par semināriem asa, spilgta un trāpīga. Tādas var veicināt domāšanu. Nevar noliegt, ka šī spēja caurmērā, sevišķi vecākos gada gājumos (un vēl īpaši – dāmās!) gaužām atrofējusies.
A. Millere, Ņujorkā
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
32. numura redaktora piezīmēs ievēroju dažādās „kritikas” attieksmē pret Jauno Gaitu. Dažas bija diametrāli pretējas, vienai otru izdzēšot. Kādam arī 31. numura skabargas bijušas pārāk asas un personīgas. Bet ja jau būtu bez vainas, tad, laikam, nejustos aizskarts.
Ja nu mēs esam tik tālu nonākuši, ka pat „skabargas” vairs nevaram paciest, tad tiešām kļūst skumji...
Pēc līdzšinējās pieredzes spriežot, Jaunā Gaita pārdzīvos arī bez mana morālā atbalsta, bet katrā ziņā – gribu izteikt gan cerību, ka arī Jaunajā gadā turpināsit sekot savai segdevīzei, nedejojot pēc savtīgo kritiķu stabulēm.
Valdis Maciņš, Ontario.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Man patīk Jūsu asā satira Skabargās. Ja to uz vairākuma spiediena pamata padarītu neasu, tā vairs nebūtu satira, bet „literāri dziļdomīgs” sapratēja labsirdīgs smaids, par ko mūsu lielie apgādi „paliekamu vērtību” radītājiem maksā 1000 un vairāk dolārus.
K.S., Austrālijā
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Jaunās Gaitas 32. numurs ir brīnišķīgs, ieskaitot Skabargas. Labi strādāts. Patīkami redzēt, ka bez mūžīgajiem dumpiniekiem (sevišķi Skabargu nodaļā) raksta un zīmē arī citi.
M.D., Toronto
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Lūdzu izprecināt visus vecpuišus no JG dzejnieku, rakstnieku un darbinieku aprindām, lai tiem nav jātīksminās vārdos JG slejās. Varbūt tad tādi kā Olafs Stumbrs kļūs pilnvērtīgāki kā cilvēki un dzejnieki.
Baiba Vītoliņa, Zviedrijā
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Varu Stumbram sacīt – malacis, skaidra sirds – skaidra valoda!
Valentīns Pelēcis, Mineapolē
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Tā nav dzeja!
Vilma Tenese, Zviedrijā
Laimonis Zandbergs
Ko nesis 1962. gads? Neatkarīgi no vecāku kungu bažām par eksperimentāliem atomnokrišņiem (Londonā) vai par to, ka pār visām galotnēm valda miers (Bonnā), gaišreģi zīlē sekmīgus 2. jaunatnes svētkus laikā no 30. jūnija līdz 8. jūlijam Čikāgā. Iespējams, ka šo svētku literārās tiesas zālē pat sastapšoties mūsu labākais kriminālogs prof. P. Lejiņš ar labāko kremlinologu Brūno Kalniņu.
*
Šis numurs veltīts visjaunākajai mākslas nozarei – filmai. Diemžēl, latviešu panākumi filmā nav sevišķi izcili. Filmu producēšanu neatkarīgajā Latvijā pārtrauca 2. pasaules kaŗš, bet Padomju Latvijas filmu labi raksturo recenzents A. Stankēvics „Literatūras un Mākslas” 894. numurā: „Tagad, kad uz ekrāniem parādījusies Rīgas kino studijas jaunākā mākslas filma ‘Kārkli pelēkie zied’... šie cilvēki nejūt sevi kā cilvēces daļu. Viņi nedzīvo pasaulē, bet kaut kādās istabās, kaut kādās telpās. Šauri ir šiem varoņiem, bet vēl neērtāk jūtas skatītājs”.
Īsrecenzija par dažām pēdējos 5 gados redzētām filmām – patika:
Georgija Čuchraja Ballad of a Soldier, 1960
Zila Dāsēna He Who Must Die (Celui qui doit mourir), 1957
Žana Renuāra La grande illusion, 1937
Akiras Kurosavas Rashomon, 1951
Ričarda Viljemsa zīmētā The Little Island, 1958
S. Reja Pather Panchali, 1955
Fransua Trifo The 400 Blows (Les quatre cents coups), 1959
Andreja Vajdas Ashes and Diamonds (Popiol i diament), 1958
Čarlza Čaplina The Gold Rush, 1925
Ingmāra Bergmaņa The Seventh Seal (Det sjunde inseglet), 1956
Šais 10 filmās parādīts ar ļoti cilvēcisku pieeju vai viss, kas notiek zem saules – sākot ar mātes un dēla mīlestību un beidzot ar minējumu, ko cilvēks pārdzīvo un redz sārtā, gultā vai kaujas laukā savas apziņas pēdējā tūkstošdaļsekundē.
*
Viens no aukstā kaŗa paradoksiem: lai segtu radušos zaudējumus pasta operācijās ASV kongress uz valdības ierosinājumu paaugstinājis pasta nodevas. Bet tai pašā laikā, kad kongress neceļ iebildumus pret komūnistu un labā spārna ekstrēmistu propagandas materiālu izplatīšanu, kas pastam rada deficītu, ASV muitnieki nav atļāvuši vest uz ALJA-s kongresu Ņujorkā Jaunās Gaitas 32. numuru, jo atraduši kāšu krustu kādā skabargu karikatūrā.
Bet latviešu sakāmvārds jau saka: „Zirgs klūp uz četrām kājām, cilvēks uz divām.”
*
Tuvojoties federālā parlamenta vēlēšanām, Kanadas politiskās partijas runā emigrantiem patīkamu valodu un izrāda arī citāda veida labvēlību. Tā ar liberāļu partijas gādību Jaunā Gaita saņēma ielūgumu piedalīties Kanadas kultūras konferencē jaunajā O’Kīfa centrā Toronto. Tur noklausīto pārrunu un diskusiju rezultātā radās pārliecība, ka latvieši ir izcili dzejas, vispār literatūras, cienītāji. Atklājās, ka 18 miljonu Kanadā populārākā dzejnieka Irvina Leitona (Layton) godalgotais dzeju krājums RED CARPET FOR THE SUN atradis tikai dažus simtus vairāk pircēju nekā mūsu labāko trimdas dzejnieku darbi vai Jaunā Gaita. Pie tam dzejai Kanadā pašlaik esot īsts zelta laikmets! Bet kādi tad ir jaunie vēji, kas pūš šai plašajā zemē starp Atlantijas un Kluso okeānu? Mūsu jaunās dzejas bargo kritizētāju ieskatam beigu vārsmas no I. Leitona laikmetīgā dzejoļa „Why I Don’t Make Love to the First Lady”:
A president must stay up night after night
Deliberating such matters;
My lovely unlucky Jacqueline!
Still, when a husband
Is so harassed,
Shall I add to his burdens
by running off with his attractive wife?
Not I, not Irving Layton;
I’ll wait until
the International situation has cleared;
After that it’s every poet for himself!
