ATBILDE UN
PRETJAUTĀJUMS
JĀNIM RUDZĪTIM
Savā replikā uz manu rakstu Jaunās Gaitas 40. numurā Jānis Rudzītis man jautā: „Vai tiešām starp mūsu uzskatiem un ideāliem būtu nepārejama aiza?” Sāktā diskusijā uz uzdoto jautājumu arī jāatbild. To prasa žurnālistiskā ētika arī tad, ja jautājumam nav izšķirīgas nozīmes pamatproblēmas noskaidrošanā.
Ievadā tomēr gribu norādīt, ka ir grūti ar Rudzīti diskutēt: viņam piemīt pārlieka tendence pāriet no kādas parādības vai notikuma objektīvas analizēs uz partnera personas vērtējumu. Rudzītis ir žurnālists ar ilgu praksi un nenoliedzamu sava amata māku. Tādēļ arī viņam jāsaprot, ka gādā pārrunu objekta strauja un patvaļīga maiņa jautājuma noskaidrošanai – un tikai tādēļ jau arī diskutē – pavisam maz ko var dot. Šāds diskusijas veids drīzāk atgādina kādu pazīstamu anekdotu par amerikāņu un padomju žurnālistu strīdu par satiksmes techniskiem jautājumiem abās valstīs, kur, neatrodot citus argumentus savas valsts pārākuma pierādīšanai, padomju žurnālists nāk ar parasto apsūdzības apgalvojumu: „Bet pie jums apspiež nēģerus!”
Arī uz manu tezi (35. lp.) „Katra diktatūra ir savā konsekvencē nivelējoša un uniformējoša, katra nivelēšana un uniformēšana nāvē kultūru” Rudzītis atbild, uzsvērdams manu piederību pie katoļu baznīcas, ka es neesot sacēlies pret Index librorum prohibitorum un neesot vērsies pret Romas dogmām tad, ja tās runā pretī augstajam prātam un brīvības ideāliem (34. lp.) Šādi norādījumi uz katoļu baznīcu kā kultūras, zinātnes un patiesības noliedzēju un vajātāju, tāpat, kā Rudzīša kādreizējais apgalvojums, kuŗu tas nezināmu motīvu dēļ atradis par nepieciešamu tagad atgādināt, ka kristīgās ticības pamatā ir tikai leģendas, skan ļoti pazīstami: tos bieži lasām Maskavas un Rīgas laikrakstos un kaŗa laikā tos sastapām pazīstamā Alfrēda Rozenberga grāmatā. Pieņemsim tomēr, ka šāda veida argumentācija iekļuvusi Rudzīša rakstā steigas un darba daudzuma dēļ: būtiski tā nekā nedod jautājumam par to, vai Ulmaņa režīms bijis mūsu rakstniecības attīstībai un plaukumam labvēlīgs vai nē. Baznīcu strīdu tādēļ labāk atstāt citai vietai un citam laikam.
Ir arī jautājums, vai ar Rudzīti ir vēlams diskutēt? Ja diskusijā par savu partneru domu izmaiņā atrod par iespējamu rakstīt par „visādiem demagoģiskiem greizumiem, tīri personīga naida pilniem izvirdumiem, partijas dogmu savažota cilvēka šauro skatu, mītiņa runām līdzīgu ražojumu” (atbildē Dziļlejam 36. lp.), tad ar to ir sasniegts žurnālistikas līmenis, kādu neviens neatrastu par pielaižamu austriešu, šveiciešu, vācu un franču periodikā (zviedru laikrakstiem valodas neprašanas dēļ izsekot nevaru). Šajos „stipros vārdos” – un „stiprus vārdus” parasti lieto tad, kad trūkst būtisku argumentu – nevar atrast nedz toleranci, nedz kultūru, un žurnāliem šajā krastā tie godu nedara. Ko tad nozīmē „partijas dogmu savažota cilvēka šaurais prāts”? Latvijas sociāldemokratu partijas, kuŗas biedrs esmu kopš 1919. gada, programma (Rudzīša vārdiem runājot „dogma”) prasa neatkarīgu demokratisku Latvijas republiku, prasa polītiskas un kultūras brīvības, prasa sociālas taisnības īstenošanu, tāpat kā to prasa citas rietumnieciskās sociāldemokratu partijas. Vai tad tikai šīs prasības (resp. Rudzīša vārdiem runājot „dogmas”) noliedzot prāts atbrīvojas un skats paplašinās? Paliekot pamatdiskusijas par „Režīmu un literātūru” robežās, būtu jānoskaidro, vai, slēdzot polītiskās partijas, kas proklamēja un izveidoja Latvijas valsti, ir notikusi literātūras „atbrīvošanās no polītiskās ietekmes” un vai šādi radīta brīvība ir radījusi agrāk neiespējamas un neapstrīdamas paliekamas vērtības sniegumus mūsu kultūras dzīvē?
Atbildēšu uz man uzdoto jautājumu pēc būtības. Rudzītis jautā; „Vai tiešām starp mūsu uzskatiem, mūsu ideāliem būtu nepārejama aiza?” Mums abiem cienot Laicēnu un Raini – Rudzītis ir nopietni Raini pētījis un par savu darbu saņēmis Raiņa un Aspazijas Fonda godalgu – šajā daļā vispāri nekādas plaisas vai aizas nav. Domstarpības sākas tur, kur Rudzītis ierobežo savu atzīšanu „tikai” ar dzeju. To var saprast vienīgi kā „polītiskas dzejas” noliegšanu. Tas savukārt noved pie pavēlētās vai ieteiktās (starpības tur lielas nav), valdībai vēlamās tematikas, kaut vai Ulmaņa „goviskuma” vai Kalnbērziņa „pacelto dūŗu” veidā. Katrs mākslas darbs – arī dzeja – ir vērtīgs tad, ja attēlo patiesas jūtas un domas atbilstošā mākslinieciski vērtīgā formā. Saturs, pretēji padomju (arī ulmanistu?) kritiķu uzskatiem mākslas darbā nav izšķirīgs. Pret toreizējo likumīgo polītisko iekārtu vērsta bij Eduarda Virzas dzeja un polītiskas ir arī dažas Ulmaņa laikā noliegtā Kārļa Skalbes dzejas. Vai Rudzītis vēlas tās izsviest no mūsu kultūras vērtību krājuma? Jeb vai viņa teoriju par „tikai” dzeju un viņa „plašos un nesavažoto skatus” tomēr vada tikai viņa paša personīgās polītiskās simpātijas? Es atzīstu bez iebildumiem visu Raini, ko vēl tagad Rīgā cenzē, visu Skalbi, visu Laicēnu – arī kur viņš asi uzbrūk sociālistiem – un visu Virzu. Šāda tolerance kā sabiedrības pamats, mākslas vērtības un mākslas brīvības atzīšanā ir raksturīga visai rietumnieciskai brīvai un daudzveidīgai sabiedrībai un kultūrai. Vai Rudzīti no tās šķiŗ „nepārejama aiza” un vai pēc viņa domām Latvija jāizolē (resp. jānorobežo) no šīs kultūras kopības? Ja nē – tad starp mūsu uzskatiem nav nepārejamās aizas. Bet tikai tad!
Gribu uzdot arī pretjautājumu Rudzītim, ar ko mēs atgrieztos pie diskusijas pamattemata par tiesībām uz kultūras darbu un uz kultūras brīvību. Ar kādām tiesībām Rudzītis zaimo latviešu tautu, apgalvodams, ka tā pati nespēj izprast kas labs, kas vērtīgs, kas kaitīgs? Ka tā savas polītiskās negatavības dēļ jāpasargā no katras citādas nekā valdības vai vadoņa atzītas domas, lai gan demokratiskās iekārtas laikā latviešu tauta jo spilgti pierādīja savu imunitāti pret kreiso un labo ekstrēmismu, jo visās brīvās vēlēšanās tiem vienmēr bij jāapmierinās ar ļoti maziem panākumiem? Vai apgalvojums, ka latviešu tauta nevar (vismaz pilnīgi) pati sevi pārvaldīt un ka tā (vismaz daļēji) ir jāpārvalda, neatrodas pretrunā ar prasību pret tautas brīvības un valstiskās neatkarības atjaunošanu? Vai nav jānosarkst, apgalvojot, ka mūsu tauta ir tik neattīstīta un negatava, ka tai visos dzīves laukos – arī kultūras laukā – nepieciešama aizbildniecība, lai gan citu tautu kultūra plaukst un veidojas bez šādas uzspiestas aizbildniecības, pret kuŗas pastāvēšanu okupētā dzimtenē protestē arī Rudzītis, uzskatot to par personas patstāvības, pašvērtības un pašatbildības – un līdz ar to arī kultūras – noliegšanu? Savā konsekvencē – kā agrāk, tā tagad, kā te, tā tur – tas nozīmē visas tautas nomākšanu, ar ko mēs atgriežamies pie manā rakstā minētās pamattezes.
Ar to diskusiju no savas puses izbeidzu.
Nikolajs Valters.
N. Valters ar savu „pretjautājumu” ir pasludinājis mani par latviešu tautas zaimotāju un piedēvējis man apgalvojumus, ar kādiem neesmu rīkojies, ievilcis polemikā jaunus provocētājus tematus, ko nemaz neesmu skāris. Jānožēlo, ka cienījamais jurists licis lietā līdzekļus, kas nav nekas cits kā krimināli saindētas bultas.
N. Valters apgalvo, it kā es kādreiz būtu teicis, ka kristīgās ticības pamatā ir „tikai” leģendas. Kad un kur? Bija gadījums, kad N. Valters vēlējās izgaisināt „leģendas” Latvijas vēsturē un mūsu neatkarības idejas mūžu samazināt līdz visminimālākajiem apmēriem. Tad es aizrādīju, ka taču arī katolicismā resp. kristiānismā ir leģendas – nevis „tikai” leģendas! – bez kuŗām mēs nemaz nespētu būt kristieši. Vēlējos toreiz pasvītrāt leģendu svētību kā reliģijā, tā vēsturē. Kāds pamats tālab mani vienādot ar Maskavas, Rīgas vai Hitlera ateistiem? Atkal saindēta bulta.
Man pārmesta tendence no parādības vai notikuma objektīvas analizēs pāriet uz partnera personas vērtējumu, pārmesti tik stipri vārdi, kādus citu tautu žurnālisti nelietājot. Tādā sakarā aizstāvībā ņemts K. Dziļleja. Bet N. Valters nevēlas ievērot, kurš pirmais sāka rīkoties ar personas vērtējumu – un kādu vēl, kādos vārdos! – es vai Dziļleja? Meklēdams traipus manā pagātnē, Dziļleja pie tam piemirsa savu un dažu citu partijas biedru pagātni. Kad sarūgtināts rakstīju N. Valteram uz Vīni un lūdzu, lai viņš, būdams kultūras cilvēks, cenšas ietekmēt savus Stokholmas biedrus, tad saņēmu atbildi, kas liecināja, ka partijas biedru solidaritāte celta augstāk par trimdinieku un nacionālās kultūras darbinieku solidaritāti. N. Valteram nebija nekā, ko pārmest K. Dziļlejam vai tiem stiprajiem vārdiem, kas allaž lasāmi sociāldemokratu Brīvībā.
Mana cieņa sociāldemokratiem par visiem viņu patiesajiem nopelniem. Bet, ka, piem., Rīgā 1. maija gājienos notika pat ņirgāšanās par citu ielas gājēju nacionālajiem karodziņiem un ka blakus sarkanajam karogam cienīt arī Latvijas valsts krāsas liela daļa mūsu sociāldemokratu iemācījās tikai trimdā, tie tāpat ir zīmīgi fakti. Protams, jāpriecājas – labāk vēlu nekā nekad.
N. Valters „bez iebildumiem” atzīstot „visu” Raini, Skalbi, Laicēnu (vai arī tad, kad L. zaimojis Latvijas valsti?) un pat visu Virzu! Man, diemžēl, nav neviena rakstnieka, kam es varētu bez iebildumiem atzīt katru rindu. Runājot par Virzu, kaut vai aiz demokratiskās pārliecības man ir daudz iebildumu, kad gadās pārlasīt Jauno jundu un monogrāfiju Kārlis Ulmanis. Ja N. Valters arī šīs grāmatas atzīst bez ierobežojumiem, tad labi jāpadomā, vai viņu apsveikt, vai nožēlot...
Par citām lietām patiesi nav nozīmes diskusiju turpināt. Mēs runājam „šķērsām”. Kaut saņēmis apvainojumus, ko N. Valters nav atļāvies veltīt nevienam citam latvietim, pat ne vissarkanākajiem un vismelnākajiem tautas zaimotājiem, par nepārejamu aizu man netīkas domāt. Protams, tas nav atkarīgs tikai no manis.
P.S. Tepat lai ļauts paskaidrot, ka man nav vēlēšanās un nav arī pienākuma atbildēt ne Vilmai Tenesei, ne citiem, kas tāpat pratuši rīkoties tikai ar saindētām bultām vai diezgan kurioziem niekiem.
Jānis Rudzītis.