ZIEMEĻU BALVAS
TREŠAIS LAUREĀTS

Gunars Irbe

 

Pagājušajā ziemā Skandināvijas valstu padomes Ziemeļu balva literātūrā piešķirta norvēģu rakstniekam Tarjeijam Vesōsam (Tarjei Vesaas, dz. 1897. g.), galvenokārt par viņa jaunāko darbu – romānu „Ledus pils” (Is-slottet). Šis ir jau trešais laureāts, un ar to turpināta cienījama tradīcija; visi trīs balvas saņēmēji ir autori ar plašu literāru vērienu, un viņu darbos jūtama īsta pasaules un cilvēku vērotāja attēlota īstenība. Katrs no viņiem turklāt ir tik atšķirīgs, ka tādējādi izgaismota mākslinieciskās radīšanas iespēju plašā perspektīva. Viņiem kopēja dziļi izjusta nepieciešamība saskatīt cilvēku pasaules krāsām bagāto, daudzplākšņaino ainavu un par to pastāstīt, lietojot savdabīgu, katram autoram īpatu formu valodu, nevairoties sadurties ar aizspriedumiem un apgrūtināt lasītāju, uzdodot mīklas. Viņu darbi prasa arī no lasītāja līdzīgu pieeju, tad un tikai tad viņu darbi atveŗas kā krāšņi ziedi, ļaudami saskatīt kaut ko, ko bieži nemaz neiedomājamies saskatīt – pasauli un tās daudzās patiesības, skatītas to cilvēku acīm, kas šajā pasaulē dzīvo. Par abiem pirmajiem Ziemeļu balvas laureātiem – zviedru Eivindu Jūnsonu (Eyvind Johnson) un somu Veine Linnu (Väinö Linna) – Jaunajā Gaitā jau rakstīts agrāk.

Latviešu lasītājiem visi šie trīs autori pieejami tulkojumā tikai ļoti ierobežotā veidā. Jūnsons pazīstams ar pāris novelēm, kaut gan viņa talanta īstais spēks parādās viņa lielajos romānos (no kuŗiem daži tulkoti arī vāciski un angliski); Linnas literārā produkcija pārstāvēta ar otra pasaules kaŗa romānu „Nezināmais kareivis”, bet īsti viņš atplaukst godalgotajā triloģijā „Zem polārās zvaigznes”. 1961. gadā Grāmatu Drauga apgāds izdevis Lizetes Skalbes tulkoto Vesōsa romānu „Melnie zirgi” (Dei svarte hestane). Tas ir reālistisks romāns, pirmo reizi publicēts 1928. gadā. To lasot, it kā caur sietu saskatām šāsdienas Vesōsu un Ziemeļu balvas laureātu. Par to arī nav jābrīnās. „Melnie zirgi” ir sākums Vesōsa literārās meklēšanas un radīšanas augšupejai, ko raksturo arvien jaunu redzes leņķu un jaunas formu valodas meklējumi. Vārdu spēle vilina uz allegoriju: šāsdienas Vesōss ir uzkāpis augstu norvēģu kalnu nogāzē, no kurienes viņš var atskatīties uz „Melnajiem zirgiem” ielejā, pats augstās „Ledus pils” tīro gaismas atstaru viesuļos.

Arī Vesōsa romāni, viņa gaŗā mūža labākais sniegums, aktualizē jautājumu par rezonanci. Ja autoru un lasītāju uzskatām par diviem poliem mākslinieciskās radīšanas un kommūnikācijas procesā, tad tikai tur, kur radoša mākslinieka raidītie īpatnējie viļņu gaŗumi atradīs atbilstošu – un jūtīgu – uztvērēju, radīsies īstā saskaņa raidītāja un uztvērēja starpā, būs izpratne un savienošanās kopējā pārdzīvojumā. Mākslas darbs it kā nepieļauj analizi un tulkojumu, ir nepieciešama saprašanās bez tulku palīdzības, citiem vārdiem – kopīgs pārdzīvojums, spēja tieši uztvert autora viļņu garumus.

Apgalvojums, ka Tarjeijs Vesōss ir tas norvēģu rakstnieks, kas visspēcīgāk salauzīs reālistiskā romāna formu, ir diezgan pareizs. Bet tā tomēr nav visa patiesība par rakstnieka attieksmi pret reālismu, raksta Fīlips Houms (Philip Houm, Norges litteratur fra 1914 til 1950-årene, Oslo MCMLV). – Viņa darbos netrūkst ārējās īstenības, asi redzētas, asi dzirdētas, asi saostas... Tarjeija Vesōsa darbos ar maņām uztveramo lietu īstenību pārdzīvojam kā kaut ko īstenāku nekā pašu īstenību: ūdens ir slapjāks, zāle – zaļāka, veļa – baltāka, kad tā izkārta žūt vasaras naktī... (Bet) ar maņām uztveŗamā īstenība... ir līdzeklis: autora mērķis ir cita īstenība, neredzamā un nepasakāmā. Viņš meklē ceļu uz dziļākiem, noslēpumainajiem spēkiem, karstos vējos, kas pūš ikvienam no mums pretī un nes mūs uz kaut kurieni – vai arī pāri bezdibenim, pār kuŗu neviens nepastiepj pretī palīdzīgu roku. Nozīmīgākais Vesōsa grāmatās nav tik daudz kādas personas teiktais, bet tas, kas šķiet palicis nepateikts; ne tikdaudz, ko kāds domā, kā tas, ko viņš jūt un nojauš; ne tikdaudz cilvēku darbība kā noskaņa, ko viņi nes sev līdz, noskaņa, kas vienā acumirklī piepilda telpu un raksturo situāciju. –

Daudzi no mums būs vērojuši, kā vēja pūsma skaŗ ūdens virsmu, un sīkas viļņu trīsas, gaismā iemirdzēdamās, aizskrien pār līmeni, krustodamas ūdens viļņošanos, kas ceļas, straumēm plūstot, kur to noteiktā virzienā velk zināmu spēku nosacītās likumības. Šī ir aina, kas stāsta par vairākām dimensijām, par it kā divi pasaulēm, kas ir viena otrā, tomēr pakļauta dažādiem spēkiem – virspusē un dziļumā. Tarjeija Vesōsa romānos ir šīs divas pasaules, viena ar otru savijusies neatšķetināmā vērpetē, bez skaidri novilktām robežām abu starpā, tomēr abas vienmēr sajūtamas, vienmēr klāt.

Šo dziļumu izgaismojumus Vesōss nepanāk ar sarežģītām psīcholoģiskām vai situāciju analīzēm, bet – kā Houms to pareizi definē – „viņš atklāj, ko gribējis atklāt, ar savu māksliniecisko stilu, ar savu vārdu maģiju”. Šis norvēģu autora dzejas mākslas raksturojums ir ļoti asprātīgi formulēts: lasot Vesōsa romānus, pārņem it kā apsēstība, viņa vārdi pārņem savā varā, tie savijas teikumos vai krīt viens aiz otra kā asas spoguļu lauskas vai ledus plāksnītes, katra pilna atstarotu ainavu un savu debesu dziļuma.

Varbūt vistālāk šai savā maģiskajā rotaļā Vesōss aizgājis romānā „Degšana” (Brannen). Tas sākas ar tālruņa zvanu kādā dzīvoklī; risinās tālāk, it kā cauri mūsu redzes lokam reibinošā ātrumā slīdētu nepārtrauktas spoguļu lausku virtenes, kuŗos atspoguļojas cilvēku dzīves brīžiem groteskās, brīžiem traģiskās vai smieklīgās detaļas. Šajā romānā Vesōss atkāpies patālu no loģiski izkārtotās realitātes (tā īstenība tiek paradīta t. s. reālistiskajos romānos), viss tas – brīžiem bizarrs reālitāšu virknējums, vietām kļūdams spokains, un tai pašā reizē dziļi cilvēcisks.

Vesōsam patīk it kā salauzt nogludināto, ārējo, konvencionāli par reālu saprasto īstenības čaulu brīžiem rupji šķautnainos gabalos, brīžiem it kā no tās izraujot kaut ko līdzīgu vēja pūsmai, kas iesvilpjas un pazūd, tomēr pilna simbolu un nozīmīgu norādījumu par dziļāk paslēpto, bet ne mazāk īsto. Šie šķautnainie gabali parāda, cik ūdens dzidri zils starp tiem, kā smaržo lietus pavasaŗa naktī, kad tai cauri izdrāzusies pēkšņa vēja brāzma; cik skaista ir mīlestība, kad ap to maļas neikdienišķu notikumu dzirnakmeņi. Tādi ir romāni „Pavasara nakts” (Vårnatt) un „Balinātava” (Bleikeplassen).

Vesōss raksta par dīvainiem notikumiem un dīvainiem cilvēkiem, kuŗos nereti līdz augstspriegumam sakāpināta tumša intensitāte pārvēršas it kā par palu ūdeņiem, un tanīs iekļuvušie paši vairs neatrod pamatu zem kājām. Cauri šim instinktu un dziņu mudžeklim vienmēr spīd gaisma. Vesōss spēj uzburt pasauli, kuŗā ir bezgala daudz skaistuma. Tā ir arī bagāta ar noslēpumainām zīmēm, kuŗas nāk ar vēstīm, ko tikai kāds no mums saprot – un tā rodas plaisa, šis skaistais pasaules redzējums un noslēpumainās zīmes, kuŗu ietekmē viena un tā pati pasaule it kā kļūst divas atšķirīgas, vienreizēji dzīvi parādās romānā „Putni” (Fuglane). Kādu pavasara vakaru pāri mājelei, kur dzīvo kāds paviegls puisis ar savu vecīgo māsu, lido mežapīles. Tā ir zīme: Šī būs īpata vasara, kad kaut kas notiks... Un šī vasara ir īpata, tā laistās – skatīta pavieglā puiša acīm – zeltainā saules gaismā, bet, tāpat kā ezers aiz meža, tā pilna tumšu, draudīgu, iznīcinošu atvaru. Grāmatu aizverot, paliek brīnišķīga sajūta, ka redzēta pasaule, kas ir citādāka nekā mūsējā, uz mirkli esam it kā ieguvuši citas acis un ar tām redzējusi. Un ir taču mums katram pašam sava pasaule, kuŗā neviens cits neiekļūst!

„Ledus pils” ir stāsts par divām meitenēm. Kad viena no viņām iemaldās ledus „pilī”, ko uzcēlis ziemā ūdenskritums, otra nes tālāk abu daļu tik ilgi, kamēr pavasaris nojauc ledus pili un paver ceļu atpakaļ dzīvē divu nastu nesējai. Taču ne notikums, ne psīchologiskā problemātika ir galvenais, galvenais ir vārdu maģija, ar kuŗas palīdzību Vesōss izstāsta šo stāstu, kas brīžiem vizuļo kā brīnišķīgās ledus pils varavīksnainās kaskādes.

Sakarā ar balvas piešķiršanu zviedru laikraksti rakstīja: „Episkajā Vesōss ļāvis izpausties arī savam liriskam un dramatiskam talantam, viņa īpatība ir viņa daudzpusība. Konflikti viņa dzejā ir vienreizēji intensīvi, tā ir pasaule, kur ir tumsa un mocības, un atbrīvošanās no tām – un tāda iespēja tur ir – nav lētāk pirkta kā īstenībā”. – Arī tie ir raksturīgi vārdi.