Jaunā Gaita nr. 50, 1964. gadā
iesācējs ķengurzemē
Haralds Urza
iesācējs ķengurzemē
Urzas grāmatas kondensēts konspekts, ko atsacījās izdot Austrālijas valdība; vēl jāparunā ar LAA-s Salas apgādu varbūt tas pēc Mārtiņa Zīverta un Spodra Klauverta kopoto lugu izdošanas būtu ieinteresēts.
I daļa
Trimdas eksilvaldība Vācijā neaizstāvēja ateistus resp. piekrita Pasaules baznīcu padomes birokratiem, lai event. Amerikas bagātības tiek liekulīgajiem baznīcā gājējiem resp. Stellmachera pēcnācējiem, bet plukatām Austrālijas džungļi (prāvesta Ķulīša vārdi Augsburgā).
Tā Urza izkāpa bez zeķēm un bez rokas vai muguras bagātībām mazā stacijā ar uzrakstu Wallerrawanga, ar ko melnie irōniķi nokristījuši sausu vietu par slapju. Pat tuvākā duša un vanna bija 100 jūdžu tālumā krasta virzienā.
Oskars Vailds smējās par britu sejas raksturību, ka to nevar atcerēties. Austrāļi šai ziņā ir britiem rada, tomēr savus 5 tipus Urza saskaitīja un bloknotā uzzīmēja (sk. zīmējumu). Resnākais ir lielais boss ceļu inženieris, nākamais tuklākais ir priekšstrādnieks, kas nestrādā utt. Kopā bijām mazas Austrumeiropas apvienotās nācijas; pa vienam polis, ukrainis, krievs, lietuvis, jugoslavs, latvis un serbs. Gods kam gods: polis atsacījās pirmais no piedāvātajiem jaukumiem un pieprasīja, lai šo sūta atpakaļ uz Vāciju, ar ko citus parasti biedēja.
Vecais klaidonis (tramps), ari Herberts vārdā, īsts Antijs - smējās, kad Urza uz kredita iegādājās zeķes ziemai, šis pats brīžiem izmauca pliko kāju no kurpes un pasildīja pie karsta tējas katliņa, kas vārījās 5-6 reizes dienā. Lizardi un kovārņi piečāpoja un knābāja pirkstu galus, vecais drīz... nomira.
Naktīs vecais avīžnieks Urza ielīda starp laikrakstu lapām, jo siltie ūdeņi bija stipri vēsi ziemā un augstienē, zemes iekšienē.
II daļa
Vietējās padomes veči lauzīja rokas un valodu (sāka stamerēt), piepampa sejās sarkani, kad nolādētie forineri pieprasīja teltīm koka grīdas, lai dubļos nepazustu apavi. Telts ir tiesām nolādēts izgudrojums, vasarā tajā ir par karstu, bet ziemā salst. Urza, kas jaunībā skautos nebija bijis (māte nedeva 20 latus platmalei, tā bija liela nauda), tagad baudīja šīs kolonizatoru kustības puiciskos priekus ar skābu ģīmi. Arī arodbiedrība bija īstā aizsargu nodaļa, tā ievestos poļu laukstrādniekus neatbalstīja. Nemiers rūga tā, ka Augsburgas nometnes vecenes trepju galos sačukstēja, ka nemiernieku vadoni Urzu Austrālijas valdība izsūtījusi atpakaļ uz Latviju: tādam tāds gals. Vienīgi Urzas kollēga Orions skaudīgi piebilda avīzē Latvija, ka tas esot baumu bleķis, Urza baidot skudras ar konjaka izlaistīšanu teltī, kas bija dzīva dzīves patiesība.
Vietējiem Urza rādīja latviešu avīzes un grāmatas, bet austrāļi bolīja vienīgi acis viņiem kultūra sākas ar hipodromu, kas ir vienīgais iemesls avīžu pirkšanai 2 reizes dienā.
Alu letiņi tempa ar mēru, ēda tikai liellopu taukus ar maizi, lasīja vecas avīzes, kuŗās bija ietītas līdzpaņemtās dzimtenes sudrablietas un gulēja bez palagiem, lai rekorda gados bankā sakrātu māju, auto un sievu. Vienīgi Urzam neveicās, viņš, nabadziņš, bija sadomājis būt intelbeņķis, kam bītnika liktenis priekšā un nav korporācijas aizmugurē. Trakākais, ka pie šīs pārmērīgās pārskološanās Laika redaktors Rabācs turpināja tautu kūdīt uz centību! Tik tiešām, pasaule ir radīta, lai mūs padarītu trakus. Visi pie visa vainoja trušus.
III daļa
Urza vairs nebija ziedošs jauneklis un cilādams kapli domāja par neproletārieša Voltēra izteiku, ka akmeņi izveidoti, lai tos skaldītu. Vietnamas boļševiki piebilst: domā par ienaidnieka galvu, kad skaldi!
No Latvijas Urzam bija līdzi vienīgi mātes šūta aitādiņas veste, nebija nevienas vadoņa fotogrāfijas, ko izstādīt. Bet to Urza varēja uzmālēt pats, jo skaitījās tēlotājs mākslas darbinieks.
Pa to laiku lielajā pasaulē testēja dižbumbas, polutēja gaisu un nabagu pilno Indiju atdeva Nēru pārzināšanā, bet Suecā noraustījās ASV labā. Staļins kā beigts tika destaļinizēts un austrāļi krāca dziļā mietpilsonības miegā, kur pat sarkanā Ķīna izskatījās dikti rožaina. Mūsu kanaki kāvās ar mušām visās malās un būvēja ģimenes lizdiņas, ko Dzimtenes Balss apsveica ar lielo Miera saukli, par ko neviens nedrīkstēja jokot, atskaitot ķīniešus un frančus. Cīņā ar mušām lieti noderēja austrāļu ievērojamākais izgudrojums: no vietējās avīzes lapām uztaisa bumbiņas un piesien diedziņā pie platmales... Kas govij aste ar platu galu, tas dzīvības dižlopam cilvēkam šīs mazās astītes...
Epilogs
Gadi nāca un gāja. Komitejas sprieda un, rosījās ballēs. Latvija palika kur bijusi, bija jāmācās dzert viskijs un jāspēlē golfs. Austrālijā Stellmachera gars spokojās flokšos, no Anglijas tika piesūtīta rozīte. Aiz loga smējās kukabarra.
