VECĀ INDRIĶA ĪSA MŪSU RAKSTU VĒSTURE, SATAISĪTA KOPĀ UN BAZĒTA GALVENOKĀRT UZ TEODORA ZEIFERTA LATVIEŠU RAKSTNIECĪBAS VĒSTURI, BET ŠUR TUR IESTRĀDĀTI ARĪ CITI AVOTI
Moto: Kas tad viņa ir, tā latviešu literātūra, un ja viņa kas ir, kur tad viņa ir un vai viņu ir kāds redzējis?
(Mazie Dunduri, 1888. gadā, Pēterpilī)
* * *
Agrāk domāja, ka ar skābputras ēšanu un lūkošanos mākoņos var rasties literātūra. Bet jau mazliet vēlāk J. Jansons-Brauns uzstājās, ka, kumeliņu un bāleliņu laikmetam jānogrimst. (1) Par to uztraucās visādi organi, ieskaitot Dienas Lapu, Baltijas Vēstnesi un Balsi. Pēc tam kad parādījās Zeltmata (-aša) Vijolītes, modē nāca pavešana un Zūdermanis, kuŗa ietekme mūsu literātūrā tikai nupat sāk pazust. J. Pliekšāns atveda pilnu somu nelegālas literātūras, (2) un tā radās u plūda visādas jaunas strāvas, līdz radās trīs virzieni: reālisms, romantisms un nacionālisms.
Reālisma pārstāvju starpā bija dzejnieks Zvanpūtis (1894. g. ), kas šad tad lūkojās zvaigznēs, taču skats tam tūdaļ virzījās uz zemi un ilgas tapa par vaidiem. (3) Dzeju par rozēm un saulainām dienām viņš sauc par bābisku. Tajā vietā sūrs un sālīgs lai top maisīts dzīves kausā maisījums. (4) Zvārguļu Edvards ir ļoti skumīgs: viņš skatās uz miroņa galvu un viņam liekas, ka pats arī ir mironis. (5) Strādnieku ballē, kur visi dejo, viņš ir drūms, iziet laukā, kur saules stari spīd ezerā un puķes ūdenī liegi trīc. Bet viņš ierauga: līdaka ķer mailīti, un sirds viņam iesāpas. Kur tik noraugos slepkavas! (6)
Poruku Jānis un Aspazija uzstājās pret reālismu, bet Dr. Goldmanis pēdējai sadeva un teica, ka novelē Cīņa visa viela sakrauta kā raugi un bieza putra uz mūsu sentēvu dzīŗu galdiem. (7)
Viktors Eglītis iedeva dekadenci un, sadzirdējis homunkuļa spiedzienu, sūdzējās, ka glums skelets naktī apkampa mani, un kad viņa smaganas atdūrās pret manām, es noriju viņa salto mēli. (8) Saindējies ar kultūras esencēm, Eglītis turpina savu bēdu stāstu un runā par smagu līķu nūkļiem, par Luciferiem, ko odzes žņaudz, par domām, kas galvā glumst. (9) Šo parādību rezultātā mūsu literātūras druvā sāk krist melnais sniegs no apakšas uz augšu, par ko izteicās Blaumanis, un Fallijs nevarēja nenosaukt satiriķi par pārcilvēciņu, kam esot bailes braukt uz ārzemēm. (10)
Pašam Fallijam bija neraža ar verbiem, un tos viņš lika teikuma beigās: Brūnas viņas acis likās noslēpumu pilnas. Baldavs mans kā ērzels ierēcās. (11)
Tā virzieniem uz visām pusēm plaukstot, radās mazas pārmērības: Atis Keniņš dzejolī Biedēklis rakstīja: Viņš dzēra, dzēra, dzēra, līdz dzerdams pārdzērās. (12)
Rūdolfa Blaumaņa satira bija pārākā. Viņš sadeva labāko aprindu dzejniekiem, ieskaitot ZeibhedOtu: Eh, koh tu dar? Es dzejo. Blaumanis labi redzēja, ka lasītājam ir jāgādā skābputra, jo to strēbēju ir daudz, bet to vārītāju maz. Kārtīgi norāvās arī Ragovskis, kas 40 lappusēs apkampj, dus, glauda un glāsta ap 15 reižu, nedziļi un dziļi ieskatās, skatās acīs vairāk par 12 un skūpsta 14 reižu. (13) Mīlas kaisles brīdis Blaumaņa versijā kļuva par: Vilku tevi klāt pie krūtīm droši, spiedu klāt pie uzticamās sirds.
Pretim veselīgajam blaumaniskumam kā kartupeļu laksti pagrabā plauka bālie sapņu zēni, no kuŗiem Poruks bija pirmais, rakstīja aizraudamies un bez plāna. Skaidri un neapmigloti rīkojās Persietis, Mēlgaļa Konversācijas vārdnīcas autors, kas teica, ka dažs vīrs ar savu mēli var vai mēnesi aizsniegt, bet ir savos darbos tik mazs, ka, ja to liktu riekstu čaumalā, tas tur būtu kā milzu trauka dibenā. (14) Būdams ar labām aknām, Persietis varēja visu atļauties: Sauciet mani kā gribiet un nesaudziet nekādi es tomēr runāju, ko domāju un pat rakstu, ko domāju. (15)
Pēc viņa definīcijas labdaris ir cilvēks, kas reiz par kapeiku dara labu un desmit gadus to neaizmirst. (16) Būdams ass dzīves novērotājs, viņš pamanīja, ka no sivēniem, kas saskrējuši pie siles ēst, dažs tūliņ ieliek abas priekškājas silē un cits ierīkojas barībā pat ar četrām kājām, tā ka pārējie nevar piekļūt pie barības. (17)
Prōzists Deglavs romānā Zeltīte stāsta par kādu Misiņu, kas kādās kāzās par izvadītāju būdams, atraisa no vidus siksnu, nomizo sievu, bet pēc tam atšķiŗ dziesmu grāmatu un uzņem dziesmu: Ar Dievu nu es iziemu, Dievs atšķirs manu celiņu. (18)
Ar Raini visa tā lieta sākās, kad viņam bija tikai astoņi gadi: latviski viņš nemācījās ne ābeci, ne tēvreizi, ne dziesmas. Mājās runāja kādās astoņās valodās un izloksnēs. (19) Pirmie panti Rainim radās jau desmit gadu vecumā resp. jaunumā. Kāds recenzents reiz teicis: Tas ir latviešu rakstnieka liktenis, sasniedzot pāri 60, viņš vairs nevar uzrakstīt labu darbu, un laimīgs tas, kas prot laikā apklust. Rainis, ātri sācis, gāja uz priekšu, un šodien viņu cienī kā austrumos, tā rietumos. Bijis ideju pārpilns, tāpēc, lai ātrāk izteiktos, viņš vārdus saīsināja: it sevišķi viņam patika divzilbīgie vārdi: mīla, cilda, alpa, mirdze, rība un tā bez valda. Raiņa paša vārds leitiski nozīmējot Raibais, un to dzejnieks reiz atradis Latgalē uz ceļa stabiņa. (20)
Sieviešu dzīves noslēpumus atklāja Anna Brigadere, kas rūpīgi visu novēroja un veikalā pamanīja, ka žīdiņš rokas mētājs, acis taisījs, un dievojies ar ģīmi piktu, cik prece lieliska, un iedevis tad sliktu. (21)
Triju cēlienu lugā Ilga varone pastāv pie sava: Es dodu sevi visu, vai nemaz. (22) Nevarēdama sadalīties, viņa iet nāvē.
Saulietis, kuŗa tēvs saucās Miķelis Plikauss, daudz rakstījis naktīs, kad apkārtnes iespaidi viņu netraucējuši. Likdams pamatā zemnieku dzīvi, Saulietis daudz interesējies par tautas burtniecību. Par viņa lugu Svētki Prātaiņos recenzents saka: Skumji kļūst ap sirdi, palasoties jau pa Saulieša lugu personu rādītāju. Gerda Žagat, Josts Stilbainis, Juris Bezmēns, Pidriķis Jotka, Prīda Jaukais ja šādus cilvēkus salaiž kopa vienā lugā, tad var iznākt tikai traģikomēdija. (23)
Plūdonim valoda plūst labāk nekā citiem dzejniekiem: Atraitnes dēlā viņš uzbuŗ tādu rīboņu un dimdoņu, ka var pat sadzirdēt vilciena bremzes. Savā Dūkņu silā viņš stāsta par deviņām Meža mātes meitām, kas nokutina puisi. Ko vēl te var vairāk izdarīt? Tāpēc katra panta galā atkārto: Nesper kāju, dēls, kāju šajā silā (24) (Divas kājas.) Ne tik labās domās par Plūdoni ir A. Johansons, kas šur tur saskata gaumes trūkumu: Pilns stāvēj asaru trauks; dzirdama drūma kapu dziesma; rokas lauzot vaida; viesuļa dvēsele sēd manos papēžos, manos pirkstu galos trīsinās vanaga sparniņi. (25)
Zeltmatis bija naturālists: viņš nostādīja vīrieti un sievieti vienu otram pretī, it kā sacīdams, nu redzēs, kas te būs. Notiek lēna un nemitīga tuvošanās, kas apstājas pie, kā Zeiferts saka, pēdējās robežas. Novelē Plaisma, meitišķis ir jau precējies, ieiet guļamistabā un lasa vārdus: Kur mīlestība mājo, tur , bet tālāk netiek; sažņaugtas sirds kaites raisījās asaras spiedās viņai acīs. Smagi elpodama viņa pakrita uz gultu un spaigi šņukstēdama paslēpa galvu spilvenos. (26) Lugā Indulis varonis cīnās par baltu (tautu, ne krāsu) vienību, bet pretī ir Jods, kas ieteic pieņemt kristīgo ticību. (27) Savā laikā bijis par menedžeri savam radiniekam, vēderrunātāja cirkos un kumēdiņu būdās, (28) Zeltmatis vēlāk nodibināja drāmatiskos kursus un deklamēšanai izdeva dzejoļu grāmatu Deklamātors.
Līgotņu Jēkabs bijis uzticīgs liktenim un gatavs tam iet līdzi visur caur ērkšķiem vai caur rozēm un ar lūgumu, lai tas pasarga viņu no remdenības. (29) Stāstā Trūka spēka viņam netrūkst spēka ainu attēlot spēcīgi: No sārtas, mazas vāts deniņos sūcas asinis un sajaucas ar izlijušo vīnu. (30)
Birzniekam-Upītim ārēji nekas nenotiek, bet iekšā notiek veselas drāmas. Stāstā Vecais Gatviņš, ja tam piedāvā tabaku, viņš, vārda neteicis, izņem pīpi no
gultas malas un iesviež kaktā tā, ka galviņa un švamdoze saplīst drumstalās, taču reiz par spīti kādā vakarā paņem garo svētdienas pīpi un izkūpina visu, bet tad saplēš arī to. (31)
Janševskis rakstīja garus romānus un pa starpām uzsita arī dzejoļus, kā, piemēram, Ziedoņa idilliju, kur ne bez jausmas, ne bez ziņas nosarkušas debestiņas. (32) Jāņa Kleinberga dzejā bija salikteņi: sauldienas kvēlkaislie skūpsti, baltpuķes ziedošā strautmalas zālē tie izklausās pēc Homēra Īliadas tulkojuma.
Zeiboltu Jēkabs vārdus ņem no mietpilsoņa mutes un tos drukā savos romānos. Dūšīgu izteicienu netrūkst: romānā Ūdens burbuļi Meimurs kāva mušas ar savu resno pirkstu, bet retā bija neveiklāka par viņa strupo duŗamo. (33) Turīgu pilsoņu ēdamistabu viņš apraksta šādi: Grīda no ozola klučiem, sienas brūnas, un uz podiņu krāsns eļļas krāsām uzzīmēta pusplika Laima ar šķību seju. (34) Meimurs ir priecīgs tips mūsu literatūrā, kas aizķuļķēja pīpīti un spļaudīja gavilēdams griestos, sienā un uz grīdas. Ja mūsu modernisti savus varoņus ietērpj frakās, mūsu klasiķi vizītsvārkos, Zeiboltu Jēkabs tiem mugurā uzģērbj ļipu svārkus.
Šmitu Jānis jau 1904. gadā aizceļo uz Čikagu, kur vēlāk nodibina pie publiskās bibliotēkas latviešu nodaļu ar 2500 grāmatām. Savā novelē Pumpuros viņš par moto licis: Ja jūs nepārvēršaties un netopiet kā bērni, tad jūs nenāksit debesu valstībā. (36)
Anna Rūmane-Ķeniņa 1900. gadā nodibināja augstāko meiteņu skolu, (37) bet pirms tam rakstīja par puķēm, sirdīm un atturīgo mīlu: Milija paliek tumsā viena ar balto puķi, kuŗai viņa izrauj ziedlapiņas un met krāsnī pa vienai vien.
Pēteŗa Blaua peršiņas vairs neiespieda kumeliņu un bāleliņu laikmetā. Blauam laimes sudrabs ir asaru avotiņa dibenā. (38) Kādu laiku darbojies par miertiesnesi un sacerējis dzejoļu krājumu Kaŗa Dieva orģijas un Maharadžu Visvamargu.
Birznieku Latiņa un Sofija abas dzejojušas, un Sofijai viss iespiedis viņas dvēselē pēdas, bet it sevišķi viņa uztraukusies par salnu, kuŗai seja kā akmenī kalta un sirds no ledus, tā ka mēness, to redzēdams, nobāl un noriet. (39)
Deklamēšanai vienmēr labi piemērotas ir jau minētā Plūdoņa dzejas, par kurām Virza pasmējies, ka tās esot kā germāniskās dzejas šļūdons, kas plaši pazīstams zem pseudonima Plūdons, taču pēdējais Virzam atbāzis, tam pārmezdams lielo tieksmi visu tulkot un atdzejot latviski, jo ja švunkas ģēnijs Verharns varot uzrakstīt sonetu par cūkām, Virzam tas tūlīt bijis jātulko latviski. (40) Plūdoni visi pazinuši pēc kakla saites, Virzu pēc auguma. Plūdonim labāk par anglietēm patikušas čerkesietes, bet vēl labāk alliterācijas kā rindā auns aug augdams augumā. Plūdoni vajadzētu cītīgi ņemt priekšā un mācīties no galvas tiem mūsu brīvpantniekiem, kuŗiem pantu vietā ir klibi vārdu samistrojumi, metaforas no plastikas un kurmju izēsta iztēle.
Pretēji daudziem citiem, Skalbe pēc pasūtinājuma nav dzejojis, Čaku sapratis un pratis izteikties gleznaini: par Treumaņa dzeju viņš teicis, ka tā kā ratiņi uz tilta, tie aiztirkšķot un pazūdot. Par Līgotņu Jēkabu viņš teicis, ka tas skatoties uz dzeju kā zaķis uz kāpostiem. (41)
Sākdams ar dzeju, Skalbe pārgājis uz prozu, jo lai gan par to maksāts tikai divi kapeikas rindā, uzrakstot gaŗāku stāstu, iznāca iztika veselam mēnesim, kurpretim dzejoli vārēja apēst vienā pusdienā. (42) Apveltīts ar jauku balsi, Skalbe varējis runāt tik smalki, ka viesojoties Lietuvā, brāļu tauta nav gribējusi tulkojumu un aplausiem dārdot atskanējusi saucieni: Mēs visu sapratām!
Līdzīgi Plūdonim, arī Kārlis Krūza, īstā vārdā Vēsmiņu Kārlis, kā jau to vārds norāda, bijis lielisks trioletu teicējs: tie izdoti trijos tvērienos Trauslā traukā , Tautas tiesa un Teiku tīklā. Burtam t sekojis burts s (soneti) krājumā Skaidrie strauti. Krūzam mēness gaisma mirdz, margo, mirgo, mijas, klīst, kvēlo, kaist un kust. (43) Viņš reizē lasījis trīs grāmatas kamēr viena lasījusies, divas atpūtušās. (44)
Ražīgais Kārlis Jēkabsons kļuvis ievērojams ar savu svēto mulsumu, kur viņš tvēris netveŗamus momentus. Augusts Baltpurviņš sācis rakstīt vēlāk kā citi un teicis, ka kopš pieci gadi mācu jauno paaudzi, bet pats rakstu tikai virsrakstus. (45) Stāstā Nemīlētais viņš 28 gadu vecu vīrieti un sievieti novieto vienā telpā. Viņš neizģērbies noguļas uz gultas malas, noskūpsta viņu uz vaiga, lēni atsvabinās no viņas rokām un aiziet. Viņa pieceļas, noskūpsta viņu taisni uz lūpām un saka: Neaizmirstiet mani, lūdzams neaizmirstiet, tad spiež vēl sirsnīgi roku: Var redzēt, ka labs cilvēks. Viņu pārņem jaukas jūtas. Bet kad viņš iziet uz ielas, visas zvaigznes viņu sveicina kā varoni. (46) Te varētu mācīties Dr. Bīskaps, kuŗu neviena zvaigzne nav sveicinājusi.
Antons Birkerts 14 gadu vecumā nodots pusprolētāriskā panzijā, kur apgrozījušies, pusintelliģenti cilvēki. Dzejoļus rakstīdams viņš konstatējis, ka 49% no
viņa pantiem rodas dabas ietekme, 30% ierosina sieviete, kamēr sociālā dzīve dod tikai 6%. Nav zināms, kur dzejnieks licis atlikušos 15%. Varbūt tie pazuduši, jo ne par velti Birkerts kādu savu gaŗāku tēlojuma nosaucis Kā es pats sev pazudu.
Apsesdēls, īstā vārdā Augusts Apsītis, bijis ar skabargu sirdī un izdevis krājumu Smagās domas : Zvēros un lopos esot cilvēka daļa, un tam, ko sauc par cilvēku, ir visi tie kopā, un tur kā sprostā rejas un kauc. Tas prasa atriebību. (47) Literāros disputos viņš ieradies ar patriarcha bārdu, vadmalas svārkos ar bronzas saktu pie krūtīm un ar lielu milnu rokās. Būdams sava ceļa gājējs, viņš to pateicis rindā: ...jo nevar barā teikt, lai top! Nav barā radīšanas.
Jānis Vainovskis, alias Sukuburs, pazīstams ar rindu: Kā melni plūdi mana dvēsele plūst, un ar savas lugas virsrakstu Mūsu teļos mūsu nākotne. (48)
Pāvils Gruzna prot visu sabāzt vienā maisā: romānā Jaunā strāva viņš runā par diletantiem mākslā un jautā: Kas tie tādi bija un ir? Es, tu, viņš, viņa, mēs, jūs, viņi... ir atbilde. Tālāk viņš stāsta, ka reiz ar revolveri Pāvuls nošāvis Kārli Jēkabsonu, bet lode nekaitīgi izgājusi cauri krūtīm un iestrēgusi sienā, taču caurumu tur Jēkabsons vēlāk neatradis. (49)
L. Indulis rakstījis par emigrantiem Beļģijā un dramatiskā ainā Laimes bērni rādījis, ka, atmetot alkoholu, atliek tikai divi ceļi: trakam palikt vai ielēkt kanālī. (50)
Antons Austriņš savā īstajā elementā atradies brīžos, kad runājis par ratiņu, sūtnēm, grūsli, spēcīgu rūgušpiena strēbēju (51) un šādu iemeslu dēļ labprāt uzņemts skolu grāmatās. Ar lielu sirsnību viņš tēlojis vientiesīšus un garā nabagos.
Valdemārs Dambergs, lietodams savu formu valodu dzejā, kādreiz Indijas okeānā tā rakstījis: Jūŗā kuģis šūpots tiek, Bet šo viļņu liego spēli Daudzi nepanes: tā liek Viņiem bieži laist pār mēli.
Kārstenis, īstā vārdā Jānis Šmits, pirmo reizi nācis ārā no kāpostiem ar dzejoļu krājumu Trīsas, tās apskatījis un nolēmis krājumu iznīcināt drukas kļūdu dēļ. (52)
No Latgales rakstniekiem minams Seimanis Putāns, kas ar pareizrakstību neticis nekādā skaidrībā tāpēc, ka latgaliešiem nav bijis gramatikas. Dzīves smagumu viņš raksturo: Montkorīgais saimnīks
Nu dzeivūkļa dzan,
Ak, žēlīgais Dīviņ!
Kū darīt nu man. (53)Būdams bezdievis un bezmiseigo debesspēku nozaimotājs dzejā, viņš ielikts cietumā. Par viņu saka, ka tam rūgti atriebušies jaunības sapņi.
Baznīckungs Fr. Trasūns gribējis pierādīt, ka arī latgaļiem var būt literatūra un pie tam daiļskanīga un bagātīga izteiksmē, bet tā, diemžēl, bieži palikusi nesaprasta:
Mēs šķerstom, vorstom šai un tai,
Bet saprast navarim nikai. (54)To viņš pateicis arī savā Nūgrimušo pile: Kū sacīs kritika par munu Nūgrimušu pili, tys man vīna olga. Es nikod nadūmoju palikt ni par dzīsminīku, ni par dramaturgu. Kad stojūs pi šos dramas, tad mums vīnīgais nūdums bija tys, lai byutu latgalīšim kas nakas nu dailas literaturas. Lai cyti nabaditu jim ar pērstim acīs; lai nabyutu vajadzīgs rakņotis pa šaidom taidom ludziņom, kuru saturs maz pīmārots latgalīšu dzeivei un goram.
Arī Ontons Rupaiņs šājā laikā debitējis ar skatu lugu Laikmeta maiņa, kur viņš ievadā teicis: Mīļais lasītājs! Lai gon naskaitu sevi par rakstnīku, bet tikai par taidu, kurs interesējas par literaturu, lai pīdūtu drosmi cytim, es noku klajā ar sovim dorbim.
Iepazīstieties ar raksta autoru Veco Indriķi (Tālivaldi Ķiķauku)
(Turpinājums sekos nākamajā humora un satiras numurā)
1) Teodors Zeiferts, LATVIEŠU RAKSTNIECĪBAS VĒSTURE, 3. daļa, III izdevums, 1959. gadā, Vaidava, 54. lpp.
2) IBID., 64. lpp.
3) IBID., 107. lpp.
4) IBID., 108. lpp.
5) IBID., 111. lpp.
6) IBID., 111. lpp.
7) IBID., 119. lpp.
8) IBID., 124. lpp.
9) IBID., 125. lpp.
10) IBID., 130. lpp.
11) IBID., 133. lpp.
12) IBID., 145. lpp.
13) R. Blaumanis, KOPOTI RAKSTI, VII sējums, Latvju Grā mata, 1957. 231. lpp.
14) T. Zeiferts, Op.cit., 218. lpp.
15) IBID., 221. lpp.
16) IBID., 221. lpp.
17) IBID., 222. lpp.
18) IBID., 231. lpp.
19) IBID., 247. lpp.
20) DOMAS Nr. 7, 1929., K. Dziļleja, 123. lpp.
21) T. ZEIFERTS, Op.cit., 268. lpp.
22) T. Zeiferts, Op.cit., 274. lpp.
23) DOMAS, Nr. 10, 1932. g., 695. lpp.
24) T.Zeiferts, Op.cit., 297. lpp.
25) A. Johansons. LATVIEŠU LITERĀTŪRA, 228. lpp.
26) T. Zeiferts, Op.cit., 302. lpp.
27) IBID., 304. lpp.
28) A. Johansons, Op.cit., 109. lpp.
29) IBID, T. Zeiferts, Op.cit., 305. lpp.
30) T. Zeiferts, Op.cit., 307. lpp.
31) IBID., 308. lpp.
32) IBID., 316. lpp.
33) Zeiboltu Jēkabs, ŪDENS BURBUĻI, Latvju Grāmata, 6. lpp.
34) IBID.
35) IBID., 15. lpp.
36) T. Zeiferts, Op.cit., 334.lpp.
37) IBID., 336. lpp.
38) IBID., 338. lpp.
39) IBID., 344. lpp.
40) P. Ērmanis, Laiks, Nr. 29, 1948
41) A. Plaudis, Laiks, Nr. 13, 1947
42) J. Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe manā atmiņā, Laiks Nr. 2. 1946.
43) A. Johansons, Op. cit., 261. lpp.
44) P. Gruzna, Jaunā Strāva
45) T. Zeiferts, Op.cit.,394.lpp.
46) D3ID., 395. lpp.
47) T. Zeiferts, Op. cit., 454.lpp.
48) IBID., 459. lpp.
49) P. Gruzna, Jaunā Strāva 22, 23. lpp.
50) T. Zeiferts, Op. cit., 471. lpp.
51) A. Johansons, Op. cit., 267. lpp.
52) T. Zeiferts, Op.cit., 485. lpp.
53) T. Zeiferts, Op.cit., 515. lpp.
54) IBID., 516. lpp.
